Veselības saliņa lielveikalā

„Līdz pēdējam brīdim nevarēju izvēlēties - iet uz farmaceitiem vai pediatriem," par profesijas izvēli stāsta I. Blūzma. „Pēc horoskopa esmu dvīnis - man nekad nav bijis tā, ka interesē tikai kaut kas viens. Pēc vidusskolas beigšanas aizbraucu uz Medicīnas akadēmiju un, tā kā abās fakultātēs rindas uz dokumentu iesniegšanu bija gana garas, nolēmu - iestāšos abās -, kuru izstāvēšu pirmo, uz turieni arī iešu. Brīdī, kad iesniedzu dokumentus farmaceitos, arī rindā uz pediatriem priekšā bija tikai viens cilvēks... Kopš augstskolas beigšanas pagājuši vairāki gadi, tomēr joprojām ik pa laikam pieķeru sevi domājam: kā būtu, ja būtu. Taču, apzinoties, cik ilgi jāmācās, lai kļūtu par pediatru, turklāt jauno mediķu perspektīvas... Tas vilciens laikam tomēr aizgājis. Iespējams, kādreiz arī savu specialitāti mainīšu, bet tad tas būs kaut kas pavisam cits, ar medicīnu nesaistīts. Piemēram, jurisprudence, kas arī ir viens n maniem senākajiem sapņiem."  

Prestiži? Drīzāk - smagi

„Padomju laikā būt farmaceitam bija prestiži. Iespējams, tāpēc arī mamma vislabprātāk gribēja mani redzēt strādājam aptiekā. Taču šobrīd farmācijā tāpat kā daudzās citās nozarēs ir tik liels haoss! Melotu, ja teiktu, ka šo darbu izjūtu kā prestižu. Cilvēki ir zem milzīgās sociālo problēmu nastas noguruši, dusmīgi, un negatīvās emocijas nāk pār farmaceitu, kurš tirgo tik dārgas zāles un nedod medikamentus bez receptēm. Daudzi mūs uzskata par parastām pārdevējām, kuras tikpat labi var tirgot Centrāltirgū maizi vai desu. Ikviens, kuram nav slinkums, var mūs izlamāt. Iespējams, šādu attieksmi provocē arī tas, ka visas esam gados jaunas. Sabiedrībā joprojām iesakņojies stereotips, ka jauns farmaceits nav īpaši zinošs. Vienreiz bija pat tā: ienāk aptiekā kāda kundzīte un prasa vadītāju. Ieraudzījusi mani, viņa nicīgi nosmīn un paziņo: „Ko jūs mani te āzējat? Jūs taču neesat vadītāja!" Tādos brīžos gan rokas nolaižas - skrien te no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet kāds no ielas var ienākt un pateikt: „Tu neesi vadītāja!"

No saules pie ģimenes

Pēc augstskolas beigšanas I. Blūzma piecus gadus nostrādāja Saules aptiekā. „Draudzene tobrīd strādāja Ģimenes aptiekas administrācijā, zināja, ka direktoram padomā jauns projekts (pašapkalpošanās aptieka - B.V.) un piedāvāja atnākt, paskatīties. Kādu citu, kurš kaut ko tādu uzņemtos, viņa nezinot. Man jau vienmēr labāk patikušas lielas aptiekas. Nespēju ilgi nosēdēt vienā vietā un neko nedarīt. Esmu laimīga, redzot sev priekšā kaudzi darbu, - tad varu to izrakt un justies labi. Arī tobrīd, kad saņēmu uzaicinājumu no Ģimenes aptiekas, jutos mazliet par ilgu aizsēdējusies, gribējās kaut ko mainīt. Pieļauju, ka toreizējais SIA Tamro direktors Juris Cilinskis, pieņemot mani darbā, mazliet tomēr šaubījās: vai patiesi tā jaunā, mazā meitene to spēs? Tobrīd jau vispār tā bija tāda traka ideja. Daudzi pieredzējuši farmaceiti neticēja, ka spēsim pastāvēt, ka pēc dažiem gadiem Rīgā būs tik daudz pašapkalpošanās aptieku. Bet mēs izdzīvojām. Par to arī ir vislielākais gandarījums."

Visas preces pazudušas!

„Tā kā esmu atvērta visam jaunajam, īpaši neuztraucos par to, kā viss attīstīsies. Sākumā nāca diezgan daudz tūristu. Daži uzreiz saprata, ka ienākuši pašapkalpošanās aptiekā, citi bija mazliet apjukuši, jautāja, kas te īsti notiek, vai tiešām visus medikamentus drīkst ņemt rokās, lasīt anotācijas, salīdzināt cenas utt. Sākumā visvairāk uztraucos par komandu: vai spēs izturēt lielo slodzi, jo pašapkalpošanās aptiekas farmaceitam perfekti jāpārzina visi pārdošanā izliktie medikamenti. Nevar būt tā, ka cilvēks jautā, kas tas ir, ar ko tas atšķiras no blakus esošajām zālēm, bet farmaceits atbild: „Vai, pagaidiet!"

Uztraucos arī par to, vai spēsim visas zāles atrast. Sākumā prasījām viena otrai: „Neatceries, kur (to vai to) nolikām?" Jo, kā jau lielveikalā, iekārtoties vajadzēja ātri - pāris dienu laikā. Tā nu dažreiz, lai atrastu vienu lietu, nācās pārmeklēt visas atvilktnes. Bet pieredze jau rodas strādājot.

Vislielākais kuriozs bija tas, ka iepriekšējā vakarā, septiņas stundas pirms veikala atklāšanas, dators paziņoja, ka visas preces aptiekā pazudušas. Tās, protams, glīti sakārtotas, stāvēja plauktos, bet... Par laimi datorspeciālisti problēmu ātri novērsa."

Lielveikala aura

 „Protams, lielveikala aptiekā nekad nebūs tāda aura kā vecajās aptiekās, kur smaržoja pēc zāļu tējām un uz vietas gatavoja medikamentus. Te ir citas smaržas un cita noskaņa. Droši vien tas arī lielā mērā rosinājis izjūtu, pēc kuras daudzi aptieku uztver kā parastu veikalu. Lai gan iespēju robežās cenšamies darīt visu, lai klienti justu, ka šeit strādā farmaceiti, kas vēlas viņus uzklausīt un palīdzēt. It kā jau vārdu kombinācija pašapkalpošanās aptieka vedina domāt, ka klientam preces jāizvēlas pašam, taču tā var nopirkt tikai bezrecepšu medikamentus. Mūsu un tāpat arī pārējās līdzīga tipa aptiekas Latvijā drīzāk ir aptiekas ar pašapkalpošanās nodaļu, kas sevī ietver arī farmaceita konsultāciju.

Tam, ka aptieka atrodas lielveikalā, ir vairāki plusi: šeit apgrozās cilvēki, kuri ir pārņemti ar iepirkšanos. Un, ja vēl klients saprot, ka viņš visu var ņemt rokās, rūpīgi apskatīt, viņam acis zib uz visām pusēm... Diez vai viens otrs nopirktu tik daudz, ja katra lieta būtu jāprasa farmaceitam. Taču līdz ar to arī farmaceitu slodze ir daudz lielāka, nekā mazās aptiekās pilsētas nomalē. Dažreiz smejamies, ka mums vajadzētu pie kājām soļu mērītājus..."

Klienti

„Mūsu aptiekas klienti pārsvarā ir gados jauni cilvēki. Līdz 50 gadiem. No rīta puses nāk arī vecāki pircēji, pārsvarā pēc recepšu medikamentiem. Sabiedrībā joprojām stipri iesakņojies mīts, ka aptiekās vairāk iepērkas sievietes. Tas gan nav taisnība. Pa šiem gadiem izveidojies arī pastāvīgo klientu loks. Ieraugot jau zinām, ar kādu zāļu sarakstiņu viņi atnākuši. Zinām, ar kādām kaitēm slimo mūsu klientu bērni un pārējie ģimenes locekļi.

Pie aptiekas letes ļoti labi izgaismojas pacienta attiecības ar ārstu. Daži atnāk, pasaka savu diagnozi, izstāsta, ko ieteicis ārsts, bet vienlaikus prasa: „Ko ieteiksiet jūs?" Ir tādi, kuri, kaut ko iegādājoties pirmo reizi, tepat aptiekā telefoniski konsultējas ar ārstu. Vairākums pacientu tomēr saviem ārstiem uzticas. Ja klients nevar nopirkt visas izrakstītās zāles, cenšamies iesaiņojumu sadalīt, bet nekad gan nesakām, ka kādu medikamentu var nepirkt.

Uzskatām, ka ārsts savus pacientus pazīst vislabāk. Tāpēc izsniedzot recepšu medikamentus, aizvietotājus piedāvājam tikai tad, ja cilvēkam zāles vajag ātri, bet ārsts receptē nav norādījis, ka aizvietotājus lietot nedrīkst."

Pašārstēšanās zeļ

„Ikdienā pircēji vienā reizē aptiekā atstāj aptuveni septiņus latus, bet svētkos - aptuveni 20 latus," stāsta farmaceite. Svētkos visbiežāk pērk vitamīnus, uztura bagātinātājus, kosmētiskos un ķermeņa kopšanas līdzekļus, pēc brīvdienām - medikamentus gremošanas traucējumu novēršanai un pretsāpju līdzekļus. Savukārt ikdienā zāļu tops atkarīgs no gadalaika. Vasarā vispieprasītākie ir pretalerģiskie un pretapdeguma līdzekļi, rudenī un pavasarī - vitamīni, bet ziemā - pretsaaukstēšanās līdzekļi. Nepārspēti līderi visos gadalaikos ir pretsāpju medikamenti. Ja pusi dienas pastrādā aptiekā, rodas sajūta, ka katrs otrais cilvēks Latvijā sirgst ar galvassāpēm. Pēdējā laikā cilvēki ļoti pērk arī uztura bagātinātājus. Joprojām plaukst un zeļ pašārstēšanās. Apbrīnojami, kādas tik diagnozes cilvēki ir spējīgi sev uzstādīt! Bēdīgākais, ka daudzi joprojām īsti neizprot, kā viņu veselību var ietekmēt ilgstoša spēcīgas iedarbības medikamenta lietošana bez ārsta ziņas. Dažreiz jau nekas cits neatliek, kā stingri pateikt: „Jums steidzami jāmeklē ārsta palīdzība!" Taču tādās reizēs jārēķinās, ka var nākties uzklausīt ne tos glaimojošākos vārdus.

Vislielākās grūtības sagādā tie apmeklētāji, kuriem šķiet - brīdī, kad viņi ienāk aptiekā, farmaceitam jāpārtrauc apkalpot visus pārējos un nekavējoties jāpievēršas viņiem. Ja farmaceits tobrīd skaita naudu un neatbild uzreiz, seko apvainojumi un pārmetumi. Taču ir arī ļoti jauki cilvēki ar tik smagām diagnozēm, ka jābrīnās, kā viņi spēj smaidīt un būt tik laipni. Pārsvarā vistuvākās attiecības izveidojas ar vecajiem cilvēkiem, kam aptieka mēdz būt vienīgā vieta, kur izstāstīt par savām sāpēm. Reizēm pēc darba ieeju, piemēram, pastā, mani ierauga kāds no klientiem un aicina pie sevis: „Tā taču mūsu farmaceite, nāciet šurp!" Tādos brīžos pārņem patīkams siltums un gandarījums, ka kādam esi arī kaut kas vairāk par cilvēku aiz veikala letes." 

Starp aicinājumu un biznesu

Aptieka ir uzņēmums, kuram jāpelna. Kā atrast līdzsvaru, lai farmaceits nejustos tikai kā komersants, bet sniegtu arī farmaceitisko aprūpi? „Cenšamies godprātīgi izdarīt savu darbu, taču, ja laidīsim sevī visas pasaules sāpes, tad drīz aptiekā vairs nebūs neviena farmaceita. Protams, arī man ir ļoti žēl daudzu klientu, bet nevaru būt visiem māte Terēze. Ja aptiekā nav daudz klientu, cenšamies katram pastāstīt arī par citiem medikamentiem, kuri varētu viņam palīdzēt. Taču tā nevar strādāt tad, ja aptiekā ir daudz apmeklētāju.

Domāju, ka tirdzniecības centra Spice aptiekas lielākais bonuss, kāpēc klienti šeit atgriežas atkal un atkal, ir laipnā apkalpošana.

Kopš strādāju aptiekā, tikai viena kundze reiz paziņoja, ka pie mums vairs savu kāju nesperšot, jo nebijām ar mieru viņai bez receptes izsniegt kādu spēcīgas iedarbības medikamentu. Tiesa, nākamajā dienā šī pati dāma bija klāt ar recepti..."

Jaunie farmaceiti

I. Blūzmas vadītā Ģimenes aptieka 14 ir bāze jauno farmaceitu apmācībai. Tiesa, viņu nākotnes plāni diemžēl reti saistās ar darbu aptiekā. „Par palikšanu aptiekā domā labi ja desmit procenti studentu. Pārējos vairāk vilina pētnieciskais darbs, farmaceitiskā ražošana vai mārketings. Jaunie studenti atnākot redz, cik šeit ir psiholoģiski grūti strādāt, un nesaskata motivāciju, kāpēc būtu katru dienu jāklausās, kā viņus kāds nepelnīti lamā. Ir taču redzams, ka no darba ejam mājās kā izspiesti citroni. Kādu mīļumu vairs varam dot saviem tuviniekiem? Tāpat aptieka nav tā labākā darba vieta tiem, kuriem mājās mazs bērns, kurš, piemēram, piecos pēcpusdienā jāizņem no dārziņa. Tāpēc nav brīnums, ka farmaceitu trūkst un, ja tā turpināsies, trūks vēl vairāk. Mūsdienu jauniešus var iedalīt divās lielās grupās - tie, kuri vienmēr izvēlas vieglāko ceļu, un tie, kuri zina, ko vēlas, un ir ar mieru ceļā uz iecerēto pārvarēt grūtības. Pirmie parasti meklē darbu, kur maz jāstrādā un daudz maksā. Farmaceiti šajā grupā noteikti neietilpst. Šobrīd esam palikušas četras. Līdz ar to arī pašai bieži nākas stāvēt pie kases aparāta." 

Kolēģes un reizē draudzenes

„Kolēģēs visaugstāk vērtēju to, ka viņas mani ciena kā cilvēku, nevis kā vadītāju. Ārpus darba esam vislabākās draudzenes, bet tas nenozīmē, ka tāpēc neko neteikšu, ja kāda kļūdīsies vai kaut ko neizdarīs tā, kā vajag. Viņas zina, ka neesmu no tām, kas ieskrien zālē, visus skaļi izlamā un aizsit aiz sevis durvis, bet nabaga cilvēkam pēc tam jādomā, kā lai paskatās man acīs. Negribu, lai kāds no manis baidās. Tāpat nedusmojos uz saviem padotajiem, ja viņi kādu brīdi apsēžas. Uzskatu, ka katram ir tiesības mazliet arī elpu atvilkt. Strādājam taču, lai dzīvotu, nevis dzīvojam, lai strādātu.

Tā kā visas mūsu meitenes ir jaunas, reizēm pirms darba nākas izrunāt sasāpējušas mīlas lietas. Ko citu darīt, ja cilvēks atnāk uz darbu pavisam sašļucis un nespēj ne par ko citu domāt... Ar savām darbiniecēm esmu apmierināta, viņas visas ir ļoti jaukas un strādīgas. Arī ar tām, kuras dažādu sadzīves apstākļu dēļ aizgājušas, joprojām uzturam kontaktus un svētkos sazvanāmies.

Cenšos būt tāda vadītāja, kādu sev vēlējos toreiz, kad pati biju padotā. Diemžēl man šajā ziņā pieredze nebija laba. Ne reizi vien gāju mājās raudādama un otrā dienā nezināju, kā lai atveru aptiekas durvis."

Viņi domā - konkurenti...

Par sadarbību ar ārstiem I. Blūzma garā stāstījumā izplūst nevēlas. „Brīžiem pārņem sajūta, ka ārstiem šķiet - farmaceiti ielīduši viņu lauciņā. Taču tā nepavisam nav. Vai tad farmaceiti vainīgi, ka pacienti vienkārši nevar atļauties aiziet pie ārsta? Reizēm nākas zvanīt ārstiem, ja receptē nepareizi ierakstīts diagnozes kods vai nav norādīta medikamenta deva (tas vairāk attiecas uz kompensējamajiem medikamentiem). Tad nākas dzirdēt tādus tekstus... Vai arī, ja piezvanām, jo nav iespējams izlasīt, kādas zāles pacientam izrakstītas. Protams, mēs jau varētu nezvanīt, bet vienkārši žēl cilvēka, kuram šīs zāles nepieciešamas."

Par nākotni

„Aptieku dzīvē pēc pārmaiņām kliedz daudzas jomas. Vajadzētu ieviest digitālās receptes, kas ļoti atvieglotu farmaceitu ikdienu. Nenāktu par ļaunu pārskatīt vienu otru punktu likumdošanā. Taču nezinu, vai ātrāk par septiņiem astoņiem gadiem kaut kas mainīsies.

Manuprāt, farmācijas mazumtirdzniecību tomēr nevajadzētu libelarizēt tāpēc, ka tas situāciju padarīs vēl ļaunāku. Reizēm tirpuļi skrien pār kauliem, cik bezatbildīgi daudzi izvēlas tos pašus uztura bagātinātājus notievēšanai: kāds tuvinieks veiksmīgi notievējis, aknas arī palikušas veselas, kāpēc nepamēģināt?

Šobrīd pat nedomāju, kas notiks, ja 2011. ga­dā patiesi stāsies spēkā norma, saskaņā ar kuru aptieka būs farmaceita privātprakses vieta. Visdrīzāk - sāksies pamatīgs haoss. Neviens taču negribēs palikt zaudētājos! Baidos, ka atrast vidusceļu būs diezgan grūti."

Motivācija

Kā, neraugoties uz skarbajiem apstākļiem, tomēr motivēt farmaceitus darbam? „Ģimenes aptieku tīklā regulāri tiek rīkotas izglītojošas lekcijas un darbojas arī prēmēšanas sistēma," stāsta I. Blūzma. „Mani visvairāk iepriecina semināri, jo citādi ikdienā diez vai iznāktu laiks regulāri aizskriet uz šāda veida lekcijām. Bet - ja administrācija sarīko kursus tepat ofisā, grēks neaiziet. Protams, ikviens farmaceits priecātos par mazāku darba slodzi. Taču šajā ziņā tuvākajā laikā diez vai kas mainīsies, vienkārši - nav kas strādā. Vienīgā izeja būtu samazināt aptieku darba laikus, taču, kurš lielveikals gribēs savā paspārnē turēt aptieku, kuras darba laiks sestdienās būs no plkst. 9 līdz 14. Neviens! Līdz ar to jautājums izsmelts. Dažreiz - kādam no ģimenes locekļiem dzimšanas diena, bet man līdz vēlam vakaram jāstrādā. Šādos brīžos gan, ejot uz darbu, jādomā: vai tas tiešām ir to vērts?"

Citā pasaulē

Atgūt spēkus pēc smagas darba nedēļas I. Blūzmai palīdz viņas vaļasprieki. „Kādu brīdi gribas arī paslinkot, nedarot neko. Vasarā kopā ar vīru braucam ar riteņiem, bet ziemā - slēpojam. Vēl man ļoti patīk fotografēt. Ir arī vēl kāda aizraušanās - šaušana. Bet par to runāju nelabprāt, jo negribu, lai cilvēki domā, ka vēlos lielīties. Daudziem grūti saprast, par ko es tur varu jūsmot. Kamēr pats nepamēģināsi, tikmēr nekad nesapratīsi! Tas ir tāds dopings! Tāpat, kā lecot ar gumijām. Mans vīrs ir šaušanas treneris. Kopā ar viņu braucam uz sacensībām, un tur satiekam cilvēkus, kas ar tādu aizrautību stāsta par savu vaļasprieku... Tādos brīžos šķiet, ka esmu nokļuvusi citā pasaulē. Jebkurā gadījumā - negribu palikt par iesīkstējušu tanti, kuru neinteresē nekas cits, kā tikai farmācija. Tāpat uzskatu: ja kaut kas savā darbā nepatīk, tad ej un dari, lai var kaut ko mainīt. Nevis čīksti pēc tam, kad likums jau pieņemts."

Foto: Inese Austruma