Veiksmes cilvēks. Reanimatoloģe Dzintra Jakubaņeca

Viena un tā pati persona. Ar 1. aprīļa nopietnību – neatliekamajā palīdzībā nostrādātiem 29 darba gadiem. Un ar atbildīgai ierēdnei piederīgu lietišķumu. Bet sākumā, nu labi, gandrīz sākumā, bija medicīna.

Kā nokļuvāt medicīnā?

Nejauši. Cēsu rajona Liepas astoņgadīgās skolas gados par medicīnu nedomāju. Gribēju būt skolotāja. Tāda, kā mūsu stingrā, bet cienītā angļu valodas skolotāja. Bet labākā draudzene pierunāja doties līdzi uz Rīgu un stāties feldšeru skolā. Tolaik pat nezināju, kas ir feldšeris. Draudzenei mamma bija medmāsa, rados mediķi. Viņai viss bija skaidrs. Tā arī es iesniedzu dokumentus Rīgas 1. medicīnas skolā. Un paredzētajā laikā, 1978. gadā, to pabeidzu.

Kā izdevās mācīties to, par ko nebijāt sapņojusi?

Gan medicīnā, gan pedagoģijā nepieciešamas līdzīgas īpašības - vēlme un prasme kontaktēties ar cilvēkiem, palīdzēt. Specifiskās zināšanas ir vienkārši jāapgūst. 1. aprīlī apritēja 29 gadi, kopš strādāju par neatliekamās palīdzības ārsti. Tātad draudzenes padoms laikam bijis pareizais... Gadiem skrienot, katrs, kurš strādā ātrajā palīdzībā, aizdomājas par 50., 60. dzimšanas dienu. Ātrā palīdzība, manā skatījumā, ir darbs, kuru iegrožo vecuma robežas. Tas ir smags darbs kā fiziski, tā garīgi. Garīgumam mēs kaut kā mēģinām pieskaņoties, izmantojot pieredzi. Fizisko kondīciju varam censties saglabāt trenažieru zālē. Pacienti un aparatūra ir jāpārvieto, ar to ne tikai ātri ejot, bet skrienot. Mums nav jālien bīstamajā zonā, kur kaut kas sabrucis vai tūlīt bruks, mēs nelecam ūdenī. Taču mūsu pacienti ne vienmēr guļ mājās gultā vai ietves malā. Viņi var būt grāvī vai gravā, kur mums jānokļūst, jāpaņem, jāpārvieto, lai sniegtu palīdzību.

Vai tā vispār ir sievietei piemērota nodarbe?

Godīgi sakot, neatliekamā palīdzība ir jaunu vīriešu darbs. Amerikā un Eiropā pārsvarā arī strādā jauni vīrieši. Viņi ir motivēti šim darbam un lepojas ar to. Pie mums neatliekamās palīdzības ārsta un feldšera profesijai ir zems prestižs. Šķiet, ka tā vienmēr nav bijis. Kad mācījos medskolā, prestiži skaitījās nokļūt darbā ātrajā palīdzībā, kur visus nemaz neņēma. Skolu beidzu ar sarkano diplomu, bet valsts sadalē dakteris Semjons Štrihs teica - viņam vajagot tādu, kas strādās, nevis mācīsies par ārstu. Taču es gribēju un nokļuvu ātrajā palīdzībā!

Kāpēc tāda izvēle? Tas vairs nebija šāviens tukšumā!

Ātrajos biju strādājusi feldšera praksi. Par laimi, nokļuvu reanimācijas brigādē. Kāpēc par laimi? Strādāju kopā ar pieredzējušiem ārstiem. Viņi pirmie ierādīja, ka nepieciešama ātra reakcija, zināšanas, spējas darboties komandā. Jo ātrās palīdzības brigāde ir maza komandiņa. Pārliecinājos, ka ārstam nepieciešams labs palīgs - feldšeris vai māsa, uz ko var paļauties brīžos, kad nav laika gari skaidrot, bet jāpieņem lēmums un jārīkojas.

Prakses laikā sapratu arī to, ka vidējais posms tiešām ir vidējais posms. Bet es vēlējos pati noteikt, kas un kā jādara. 1979. gadā iestājos Medicīnas institūtā. Anestezioloģija-reanimatoloģija toreiz skaitījās salīdzinoši jauna specialitāte. Ātrajos bija izveidotas pirmās specializētās reanimācijas brigādes. Jā, tieši to es gribēju! Mani fascinēja gandarījums, kas radās, redzot, ka vari palīdzēt momentā. Vēlāk esmu saņēmusi vairākus piedāvājumus, kas no ātrās palīdzības aizvestu visai tālu. Taču tā laikam bija tik dziļi sirdī, ka biju kļuvusi atkarīga - no darba ātrajos kā dzīves stila.

Jūsu vārds saistīts arī ar Katastrofu medicīnas centru...

Vispirms mani uzaicināja strādāt mācību daļā par kursu pasniedzēju. Notika mācību programmu apspriešana, analīze. Pēc tam nokļuvu operatīvās medicīnas dienestā, biju šī dienesta vadītāja vietniece. Darbs bija saistīts ar specializētās medicīniskās palīdzības nodrošināšanu - slimnīcu izsaukumu apkalpošana, speciālistu piesaiste, viņu darba analīze, vietējo ārstu darba analīze, darba pilnveidošana.

Vai tad pati nedevāties izsaukumos?

Protams, devos. Lai gūtu gandarījumu, kas rodas, nokļūstot laikā un palīdzot smagi slimajam. Lai nezaudētu iemaņas. Adrenalīnam. Kad nedēļu daru papīru darbus, reizēm dežūras sestdienu vai svētdienu nevaru vien sagaidīt. Varbūt tāpēc, ka fiziski vēl varu izturēt. Gandarījuma dēļ, kas rodas, kad mēs kā brigāde esam izdarījuši visu cilvēka labā, lai tālāk specializēto palīdzību sniegtu slimnīcas kolēģi.

Darbs jums devis iespēju būt klāt valsts mēroga notikumos.

Neaizmirstami iespaidi saistās ar 1991. gadu. Ātrās palīdzības brigādes izsaukumā nokļuvu Bastejkalnā, kad tur notika apšaude. Pārdzīvotais nav pagaisis no atmiņas. Sķiet, noticis vakar, aizvakar. Uzturējāmies apakšstacijā Bruņinieku ielā. Bija dzirdami šāvieni. Tūlīt sekoja izsaukums. Atceros, ka, izkāpjot no mašīnas, varēja redzēt lodes lidojam... Citas dežūras laikā nācās strādāt Doma laukumā. Saslimušo tur nebija daudz. Bet mani māca bažas, kas notiks, ja sāksies uzbrukums, jo Vecrīga, Doma laukums varēja kļūt par īstu slazdu. Tajā dežūrā laiks vilkās, šķita, rīts nekad nepienāks.

Nākamais notikums, kas deva ārkārtīgi lielu gandarījumu, bija pāvesta Pāvila II pavadīšana eskortā viņa vizītes laikā Latvijā.

Kas jāizdara, lai nokļūtu pāvesta svītā?

Nepieciešamo palīdzību vizītei nodrošināja gan Rīgas ātrā palīdzība, gan Katastrofu medicīnas centrs, jo tā notika arī Aglonā. Tas bija, no vienas puses, liels gods, no otras - liela atbildība. Pāvesta ārsts uzaicināja uz tikšanos ar pāvestu. Dvēseli aizkustinošs brīdis. Neatceros, ko viņš man teica. Tie, kas televīzijā bija vērojuši notiekošo, pēc tam teica, ka varot būt laimīga, jo man tikusi pāvesta svētība. Vēlāk lielu garīgu pārdzīvojumu sagādāja no pāvesta kancelejas atsūtītās tikšanās fotogrāfijas. Tad gan man šķita - kāda augstāka vara ir noteikusi, ka tam tā jānotiek. Neesmu kristīta, un līdz tam man bijusi niecīga saskare ar šādām lietām. Es nekļuvu ticīgāka, taču pieņēmu, ka ir augstāki spēki, kas par mums domā, vada vai kontrolē mūsu rīcību.

Kāpēc tā varu teikt? Es uztveru pacientu un to cilvēku, ar kuru sazinos, nepateiktās domas par sevi un savu rīcību un paredzu, kāds kontakts izveidosies. Kas nosaka saskarsmes kvalitāti? Rakstura īpašības, vēlme palīdzēt un izturēšanās, abpusēji. Grūti sacīt, vai pāvesta svētība man ko devusi. Taču, vērtējot savas darba gaitas, varu teikt - uzskatu sevi par veiksminieci, veiksmes cilvēku. Man tiek dotas ļoti daudzas iespējas. Varbūt no malas šķiet - ko var tā mētāties: divus gadus pastrādā tur, trīs - tur, pusgadu vēl kaut kur? Bet tā nav mētāšanās. Tā ir atkal jauna izvēle, jauns pārbaudījums.

Piemēram, universālveikals pēc sprādziena? Tā atkal bija kārtējā dežūra?

Jā, parastā dežūra ātrajā palīdzībā.

Kas jums saliek tik īpašas parastās dežūras?

Laikam jau kāds augstāks spēks. Jo universālveikals nav pēdējā tāda dežūra. Biju dežūrārste pasaules hokeja čempionāta laikā. Eskortā esmu pavadījusi ASV prezidentu Bušu viņa vizītes laikā Rīgā, arī karalisko ģimeņu pārstāvjus. Bet sprādziena izraisītajā nelaimes vietā universālveikalā strādāju pirmoreiz. Bez smagi apdegušajiem daudz bija viegli cietušo.

Vai tad ir laiks atkārtot teoriju par darbību šādā situācijā?

Laika nav, darbojas automātika. Un vēl - teorētiskās zināšanas par to, kas paveicams. Tiku nozīmēta par medicīniskās palīdzības nodrošināšanas vadības ārstu, kurš pārrauga un koordinē visu glābšanā iesaistīto dienestu darbību. Tātad pārredz visu spēles laukumu. Mācību laikā apkārt esošie netraucē. Reālajā dzīvē, kad apkārt daudz skatītāju, kuri nav cietuši, bet psiholoģiski pārdzīvo notikušo, gan ietekmē norisi. Mēģina palīdzēt, cenšas gūt informāciju. Tā man bija pirmā nopietnākā pieredze negadījumā ar tik daudz cietušajiem. Apmēram stundas laikā visi bija apzināti, sašķiroti. Grūtākais - saprast, vai esam pareizajās vietās, vai nav jānogaida, kamēr darbu beidz mīnu meklētāji un paziņo, ka briesmas nedraud.

Kādas izjūtas atmiņā saglabājušās? Vai bija, kā filmās rāda?

Pirmie brīži paiet, sirdij drebot, kājām trīcot. Kad saprasts, ka smagi cietušo nav daudz, stress mazinās. Ļoti grūti ir nodrošināt labu, pareizu palīdzību, ja vienlaikus ir daudz smagi cietušo. Ja ir pietiekams skaits brigāžu un ar katru smagi cietušo nodarbojas sava komanda, tas neatšķiras no ikdienas darba. Vienīgi viss notiek vienuviet. Taču, ja ir smagi cietušie, kuriem jāgaida uz palīdzību, spēkā stājas kara medicīnas principi.

Ar kādām izjūtām skatījāties Pasaules Tirdzniecības centra torņu sagrūšanu?

Varēju pat iedomāties, ko tur dara un kā jūtas vadības ārsts. Negribētu atrasties līdzīgā situācijā. Mirušajiem vairs nevar palīdzēt, visa uzmanība tiem, kas palikuši dzīvi. Vieni jau atbrīvoti no briesmām, kurās nokļuvuši. Otri vēl apdraudēti. Visus neizdosies glābt. Šī apziņa atstāj psiholoģiski drūmu iespaidu, jo ir šķēršļi, kuri nav atkarīgi no manas gatavības palīdzēt. Līdzīgi ir autoavārijās, kad cilvēki iespiesti metāla lūžņos un nevar viņus uzreiz atbrīvot. Pat nevajag daudzus, pietiek ar vienu, kuram nespēj palīdzēt. Bērns, kuram kaut kas uzkritis virsū. Tādi brīži ilgi paliek atmiņā.

Ar jūsu ilggadīgo pieredzi un piedzīvoto?

Jā, joprojām. Ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka varu iztēloties secību, kā attīstīsies notikumi. Atceros vienu avāriju uz Vanšu tilta. Tā bija notikusi saistībā ar apledojušu ceļu. Vadītājs iespiests starp stabu un auto karkasu. Kādi būs samērā ilgās atbrīvošanas rezultāti, diemžēl jau paredzēju. Ticiet man, tas nav viegli - paredzēt rezultātu. Es nevaru pateikt, vai gūtās traumas bija savienojamas ar dzīvību, vai tad, ja vīrietis tūlīt būtu izdabūts no lūžņiem, viņa dzīvību izdotos glābt. Redzēt, kā process risinās un zināt, ar ko tas beigsies... Labi, ka visi to nezina un nesaprot. Līdzīgās citās reizēs esam saņēmuši mudinājumus no malas beidzot taču sākt strādāt un glābt cilvēku!

Vai to dzirdējāt arī pēc vilcienu sadursmes Rīgas pasažieru stacijā?

Bija ziņa, ka sadūrušies divi pasažieru vilcieni. Cietušo skaits nezināms. Katastrofu centra vadība nolēma uz negadījuma vietu sūtīt arī savus speciālistus. Negribu teikt, ka Rīgas ātrie, kas nodrošināja palīdzību, nebūtu tikuši galā bez mūsu līdzdalības. Viņi būtu visu izdarījuši tikpat veiksmīgi. Bet man, kura tolaik strādāja Katastrofu medicīnas centrā, tā bija atkal jauna pieredze. Katrs tāds notikums ir dzīves mācība. Toreiz samērā ilgs laiks pagāja, līdz nostabilizēja vagonu. Tikai pēc tam es kopā ar ātrās palīdzības brigādi nokļuvu līdz iespiestajam mašīnistam. Par laimi viņam nekonstatējām ne smagus asinsvadu bojājumus, ne muskuļu un audu neatgriezenisku saspiedumu. Sarunājos ar puisi, veicām atsāpināšanu. Viņš bija pārsteidzoši mierīgs. Zinot, kas mani gaida, kad izkāpšu no satriektā vagona, kādi jautājumi tiks uzdoti, un redzot viņu tik bezpalīdzīgu starp dzelžiem, nemaz nevaicāju viņam par to, ko viņš atceras. Tikai izvērtēju viņa veselības stāvokli, cik nu tas bija iespējams. Ārpusē, protams, pār mani bira jautājumu jūra. Man nav jāsniedz nekāda informācija, kas neattiecas uz cietušā veselības stāvokli. Atceros, pienāca arī mašīnista palīga tuvinieki, gribēja zināt, kā sauc to, kurš palicis dzīvs. Es, protams, zināju. Taču ne man to paziņot piederīgajiem. Varu iedomāties, kā neziņa mocīja cietušo tuviniekus. Šādos negadījumos uz vietas būtu jābūt arī psihologam, kurš strādā ar piederīgajiem. To nevajadzētu likt darīt mediķiem, kuri sniedz praktisko palīdzību. Mēs varam aprunāties, nomierināt, iedodot medikamentus, taču neesam sagatavoti būt par psihologiem.

Kā atšķiras jūsu darbs ar netraumētiem, bet smagi slimajiem pacientiem?

Tie, ja tā drīkst teikt, ir tuvāki manai dvēselei. Saslimušie nav sakropļoti, viņiem nav vardarbīgi vai nejauši radītu fizisku defektu. Aizbraucot pie smagi slimā, lielākoties varu prognozēt rezultātu. Cits jautājums - cik pasaku pacientam, viņa piederīgajiem un kad to atļaujos teikt. Tā nav, ka visi piederīgie momentā grib zināt, kas notiks ar radinieku. Arī visi pacienti to negrib. Viens uzreiz pēc pirmās apskates prasa, vai viņš izdzīvošot. Atkarībā no tā, kā viņš reaģē un uzdod jautājumu, mēģinu pateikt - nē, nekas nopietns nav. Ja redzu, ka viņš nesaprot savu stāvokli un ārstu paaicinājis, lai pārliecinātos, ka viss ir gandrīz labi, saku, ka viņa stāvoklis ir ļoti nopietns, ka ar tādu infarktu var nomirt. Ārstam ir jāizjūt situācija. Ja viņš to nespēj, protams, jādarbojas pēc vadlīnijām. Sirdsapziņa ir tīra, viss, kas paredzēts konkrētajā gadījumā, izdarīts secīgi un pareizi. Bet gandarījuma nav. Nezinu, vai var gūt gandarījumu no darba, kurā nav iekļauta attieksme.

Vai jūs spējat rīkoties tikai stingri pēc vadlīnijām, bez attieksmes?

Ir bijuši gadījumi, kad pirmie vārdi, ko pacients (vai palīdzības izsaucējs) mums velta, ir lamas. Redzu, ka slimā veselības stāvoklis ir smags, saprotu, ka jāpalīdz un jāatrod kontakts, lai varētu viņu apskatīt un novērtēt stāvokli. Bet, ja pirmā attieksme jau tik noraidoša... Nezinu, varbūt lamu vārdi ir viņu ikdienas leksika, varbūt tos izraisījis stress, bet mana nostāja pret šādiem pacientiem un tuviniekiem ir daudz formālāka. Izdaru, kas jādara, bet manas labās domas un dvēseles spēki notiekošajā netiek iesaistīti.

Darbs reanimācijas brigādē katru reizi piespēlē situācijas, kur nepieciešama spēja ierobežotā laikā pieņemt izšķirošus lēmumus. Ir manipulācijas - ja tās neveic ikdienā vai netrenējas kursos, rodas dabiskas bailes tās izdarīt nepareizi. Izvēles sajūta sasprindzinājumā tur visu laiku. Ar vienu smadzeņu puslodi domā - kas būs, ja es to neizdarīšu? Ar otru - kas būs, ja kļūdīšos? Nepārtraukts lielāks vai mazāks stress. Taču to var mazināt. Ar ko? Ar pieredzi. Atceroties līdzīgu gadījumu un savu rīcību. Ātrajā palīdzībā pats labākais ir tas, ka savas darbības rezultātu redzi uzreiz. Un arī zini - esi rīkojies pareizi vai pieļāvis kļūdu, kuru nedrīksti atkārtot nākamreiz līdzīgā gadījumā. Pozitīvs rezultāts vairo pašpaļāvību un programmē veiksmei citreiz. Smagie gadījumi norūda. Uzkrājoties pieredzei, zūd stress, baiļu sajūta, rīcība ir daudz konkrētāka, ir vienkāršāk rast izeju no situācijas.

Kā skarbā realitāte ietekmējusi jūsu attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem?

Brīžam gribas teikt - cik labi, ka tas nav noticis ar mani. Domāju, ka katrā no mums, kurš ikdienā saskaras ar skarbām un traģiskām situācijām, līdzcietība tikai vairojas. Redzot dzīves nežēlīgo pusi, kļūstam iecietīgāki. Es strādāju ļoti daudz. Un varu to darīt tāpēc, ka ģimene mani saprot. Nevajadzētu būt tā, ka darba izjūtas un problēmas nesu uz mājām, bet reizēm sirds ir tik pilna, ka gribas padalīties ne tikai ar labo, bet arī ar slikto un skumjo. Mani uzklausa, uzmundrina gan vīrs, gan bērni. Tas ir milzīgs atbalsts un enerģijas atjaunošana.

Jūs esat vienīgais mediķis ģimenē?

Jā, un pilnīgi pietiek. Vīrs ir normāls cilvēks, arī ne meita, ne dēls nav izvēlējušies medicīnu par savu dzīvesveidu. Meita beidza Banku augstskolu, strādā par projektu vadītāju informācijas tehnoloģiju nozarē. Dēls mācās Latvijas Universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē.

Par to, ka bērni, par spīti manai lielajai aizņemtībai, tomēr auga pieskatīti un aprūpēti, vislielākais paldies vīram un viņa mammai.

Pa kuru laiku uzrakstījāt grāmatu Šoks?

Piezvana dakteris Apinis: „Zinu, ka tu ļoti gribi uzrakstīt grāmatu!" Viņš zinot, ka Stradiņa universitātē es nodarbojos ar pēcdiploma apmācību, ka man esot, ko teikt mediķu tautai. Nopietni runājot, patiešām bija sakrājusies informācija, ko vajadzēja nodot pārējiem. Kā grāmatas autore nejūtos slikti. Bet vēl labāk justos, ja varētu mācīt topošos studentus, nevis tikai augstskolu beigušos.

Tātad sapnis par pedagoģiju nav līdz galam piepildīts?

Vēl ne. Ar 1995. gadu Latvijā sākās aktīva pēcdiploma apmācība. Instruktores statusā mani iesaistīja toreizējais Katastrofu medicīnas centra vadītājs dakteris Timbers un domubiedri, kuri organizēja padziļinātus kursus reanimācijā. Tad sapratu, ko nozīmē pedagoģija sava vecuma cilvēkiem. Ko nozīmē mācīt, cik svarīgi, vai mani sadzird, vai saprot. Nebaidos pastāstīt arī par tiem gadījumiem, kas nebeidzas ļoti labi. Kad ir bijis grūti rast risinājumu, kad vajadzējis padomāt par blakus faktoriem un kad varbūt arī nav ticis atrasts labākais risinājums. Kļūdu analīze var iemācīt vairāk nekā veiksmes stāsts. Sākumā apmācība bija vaļasprieks, ko veicu brīvajā laikā. Pamazām tas pārvērtās par otru darbu. Tagad zinu, ka man patīk abi, jo katrā ir gandarījuma avots. Citi par vaļasprieku sauc iespēju atrasties uz ūdeņiem, ceļot. Man nav atlicis laika šādām klasiskām vaļasprieka izpausmēm. Varbūt neesmu meklējusi. Varbūt nemeklēju tāpēc, ka bija citi piedāvājumi, citi izaicinājumi. Vēl man šķiet, ka esmu viegli pierunājama labiem darbiem. Ja man saka: „Ļoti, ļoti vajag, un tu to varēsi," nespēju atteikt.

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva