VALDIS FOLKMANIS: Prasmīgi piespēlēt ripu
Kāda ir jūsējā rudens sajūta? Atkal spieto studenti, pilnas auditorijas, jāgatavo lekcijas...
Katrs mācību gads ir izaicinājums, taču šogad šis izaicinājums man ir lielāks nekā citkārt, jo jāpilda jauni, specifiski darba uzdevumi. Jābūt vīzijai, kā izaudzināt kvalitatīvus medicīnas darbiniekus — ārstus, farmaceitus un māsas ar lielo burtu. Lai viņiem būtu ne vien labas zināšanas konkrētajā specialitātē, bet lai viņi augtu arī kā personība. Cilvēks nav balta grāmata, katrā ir labais un sliktais. Un atraisīt labo, neatstāt to aizmetnī — ja to varētu izdarīt... Tad mums būtu sirdsgudri ārsti, pie kuriem pacienti gribētu iet. (Šajā brīdī, dekāna aicināts, sarunai pievienojas LU Medicīnas fakultātes prodekāns, Internās medicīnas katedras profesors un zinātņu padomes loceklis Gustavs Latkovskis. — Aut.)
V. Folkmanis: Mēs ar Gustavu daudz par to esam domājuši. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir rūpīgi izanalizēt studiju procesu un studentu zināšanu vērtēšanas kritērijus. Pašreizējā vidē būtiski studentus jau pirmajos kursos precīzi novērtēt. To nav viegli izdarīt, tāpēc mums jābūt ļoti vērīgiem, jābūt konkrētiem izvērtēšanas kritērijiem. Pastiprinātu uzmanību veltīsim arī preklīniskajiem mācību priekšmetiem — histoloģijai, anatomijai, bioķīmijai un citiem. Ja šajos priekšmetos nepietiek zināšanu, tad klīnikā studentam grūti apgūt klīniskos priekšmetus, tāpēc ir liels risks, ka jaunais speciālists būs viduvējība. Taču mēs negribam pieļaut, ka mūsu organizētajā mācību procesā tiktu producēti viduvēji ārsti!
G. Latkovskis: Pilnībā piekrītu dekānam, ka viens no svarīgākajiem uzstādījumiem studentu izglītošanā ir studiju procesa izvērtējums kopumā: cik tas kvalitatīvs un laikam atbilstīgs. Pārskatīsim, kāda ir katra kursa studiju programmas izpildījuma kvalitāte, palūkosimies pāri robežām, lai uzzinātu, kādas studiju programmas topošajiem ārstiem ir Eiropas Savienības valstīs un citviet pasaulē. Lai studentiem mēs varētu dot ne vien zināšanas un profesionālās iemaņas, bet arī prasmi turpmāk pašizglītoties. Tad viņi būs konkurētspējīgi arī pēc desmit, divdesmit un trīsdesmit gadiem.
Ļoti būtiski, lai jaunie studētu ar prieku un vienlaikus atbildīgi, pašdisciplinēti. Lai viņiem būtu interesanti, bet reizē viņi saprastu, ka, slīdot daudz kam pa virsu, ārsta diplomu iegūt nav iespējams.
V. Folkmanis: Konkurss bija pamatīgs.
G. Latkovskis: Turklāt jāņem vērā, ka Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē, kur sagatavo mediķus, nav proporcionāls budžeta vietu sadalījums, LU to ir mazāk. Uzskatām, ka tādējādi nevar būt vienlīdzīga konkurence, kaut abu augstskolu studiju programmu novērtējums ir līdzvērtīgs.
G. Latkovskis: Domāju, ka mūsu uzdevums ir atpazīt tos, kuriem nav izpratnes, ko nozīmē nopietns darbs visus mācību gadus, un atšķirt viņus no tiem, kam ir ārsta talants, bet mēs to varbūt neesam uzreiz pamanījuši. Pieļauju, ka savu kursabiedru lokā kolēģi zina tādus, kam bijušas problēmas ar bioķīmiju, anatomiju vai citu mācību priekšmetu, taču viņi kļuvuši par izciliem speciālistiem savā jomā. Tāpēc uzskatu, ka mūsu fakultātes pamatuzdevums ir radīt studentā interesi mācīties, nevis to nokaut. Tomēr mēs arī esam tas filtrs, kas pirmajos kursos atsijā studentus, kur redzams, ka viņi ar savām kvalitātēm nevarēs pretendēt uz laba speciālista statusu.
V. Folkmanis: Bet viņi varētu būt perspektīvi kādā citā jomā! Mēs varam studentus motivēt, radīt viņos interesi par studijām un nodrošināt labvēlīgus apstākļus mācībām, bet nevaram viņu vietā mācīties, zināšanas iebarot ar karotīti. Ja nereaģē uz docētāju centieniem, tad mūsu pūliņi ieinteresēt studentu mācīties atsitas pret sienu kā zirņi un pakšķēdami nokrīt. Lai nepieļautu situāciju, ka šāds mācībās neieinteresēts students kļūst par zemas raudzes ārstu (par to daļa atbildības jāuzņemas arī augstskolai!), esam nolēmuši savlaicīgi konstatēt šo faktu un brīdināt studentu vai pat atskaitīt, negaidot, kad viņš būs sestajā kursā.
G. Latkovskis: Medicīnas fakultātē studējošie var rēķināties ar to, ka prasības kļūs stingrākas, bet studijas — interesantākas. Plānojam regulāri tikties ar studentu pašpārvaldi, lai izrunātu neskaidrības, uzklausītu studējošo ierosinājumus. Viņi vislabāk jūt, kas darbojas un kas ne, ko var uzlabot un ko ne.
(Tālāk sarunu turpinām divatā ar Valdi Folkmani, prodekāns Gustavs Latkovskis aizsteidz uz LU mācībspēku sanāksmi. — Aut.)
V. Folkmanis: Bija, jo nešaubās tikai neatbildīgi cilvēki. Es nelauzos uz šo amatu. Šeit strādāt nav viegli... Uztvēru to kā nodevu tam, ko esmu darījis. Ja pasaki A, tad jāpasaka B. Ja virza un iebalso, tad cer no manis kaut ko sagaidīt. Nevaru paiet malā.
Mazliet māca bažas, vai spēšu īstenot ieceres, ko tikko ar prodekānu izklāstījām. Bet, spriežot pēc tā, kādu atbalstu saņemam no kolēģiem un fakultātes domes, mūsu iecerēm vajadzētu īstenoties.
Man ir iespēja būt klāt procesā, kurā aug jaunais ārsts. Un ļoti vēlos, lai viņi izveidotos par inteliģentām, radošām personībām, kas saskarsmē ar slimo cilvēku spēj viņam reāli palīdzēt, nebūtu augstprātīgi un vienaldzīgi. Šajā sakarā nāk prātā rakstnieces Dzidras Rinkules–Zemzares vārdi: “Ne pazemība pazemina, ne augstprātība paaugstina, tik vienaldzība, to visi zina, tā cilvēcību iznīcina.”
Publikāciju skaita vairošana nav mans pašmērķis. Manuprāt, dekāna uzdevums ir nevis daudz rakstīt zinātniskus rakstus, bet gan pamanīt, kurš no komandas to varētu sekmīgi darīt, un fakultātē nodrošināt tādu vidi, lai viņiem būtu viegli un ērti šīs publikācijas radīt. Es vairāk pildītu šo te organizatorisko funkciju. Kad savulaik spēlēju hokeju, man svarīgi šķita prasmīgi piespēlēt ripu komandas biedram, nevis pašam vienmēr tiekties ripu iesist vārtos.
Kas ir jūsu stiprās puses?
Spēja strādāt komandā, saliedēt to. Pašam sevi raksturot grūti, bet man sacījuši, ka man piemītot empātija — spēja izjust citu cilvēku vajadzības. Ja vide ir bagāta ar empātiskiem cilvēkiem, tādā gan docētāji, gan studenti labprāt uzturas un darbojas. Ceru, ka izdosies!
Tā vis gluži nav, ik pa brīdim starp studējošiem ir tādi, kas varbūt nav spējuši orientēties studiju piedāvājumā vai kam bijis cēls mērķis — palīdzēt cilvēkiem atgūt veselību, taču viņi nav spējuši tikt galā ar mācībām.
Savulaik profesors Mārtiņš Zīle, viens no terapijas tēviem Latvijā, teicis, ka ārsts nav Dievs un nav starp pārējiem cilvēkiem stāvošs, bet atrodas kaut kur pa vidu. Slims cilvēks parasti ļoti uzticas ārstam, tādā gadījumā ārstēšanas process noris sekmīgāk nekā tad, ja nav šīs uzticēšanās un zināmā mērā pat ārsta glorifikācijas. Ja šo personības pozitīvo ietekmi paņemam nost un paļaujamies uz ārstiem—robotiem, kas varbūt ir ļoti profesionāli savā jomā, taču neizprot slimo cilvēku, pacienti noteikti ir zaudētāji. Tāpēc mans sapnis ir mūsu fakultātē izaudzināt ārstus ar lielo burtu. Ja tas izdosies, savu atrašanos dekāna postenī uzskatīšu par jēgpilnu.
...kāda studente no Holandes man veltīja dzejoli un to nodeklamēja pateicībā par manām sociālās pediatrijas lekcijām. Viņa dzejolī pauda prieku, ka iepazinusi viņai līdz tam nezināmu medicīnas jomu un tāpēc daudz ko pārdomājusi. Sociālā pediatrija, kas ir mana joma medicīnā, ļoti interesanta ir tāpēc, ka saistīta ar bērna attīstību. Kad saslimst pieaudzis cilvēks, viņa attīstība intelektuālā ziņā necieš, ja vien netiek skartas smadzenes, taču pretēji notiek ar bērnu — saslimstot viņa attīstība bieži vien kavējas. Līdz ar to bērni jāārstē ļoti delikāti. Nepietiek tikai ar to, ka ārstējam slimību, jādomā arī par to, kā iespējami mazāk kavēt bērna attīstību.
Foto: Inese Austruma un no V. Folkmaņa albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada septembra numurā