Vairāk nekā ģimenes bizness. Otolaringoloģe AINA KRAVALE un ginekologs JURIS URTĀNS
Ārstu praksi SIA “Lāzers” Preiļos zina gan tuvākos, gan tālākos novados. Ēkā izvietoti vairāki kabineti, kur atrodas LOR speciālistes Ainas Kravales privātprakse, ginekologa Jura Urtāna privātprakse, ir zobārsta un zobu higiēnista kabinets. Pārējos kabinetus īrē ģimenes ārsti un ķirurgs. Mājīgā un omulīgā gaisotnē pacients jūtas kā savējais.
Kā nonācāt līdz domai par savu klīniku?
A. Kravale: Tas bija 1992. gadā, kad mums piedzima trešais bērns. Algas toreiz bija tik mazas, ka nebijām pārliecināti, vai spēsim visus bērnus izmācīt.
J. Urtāns: Bijām sākuši kontaktēties ar Rietumu latviešiem, kas, ja var tā izteikties, palīdzēja ielikt smadzenes galvā. Milzīga loma mūsu privātprakses sākumposmā bija Rudītei Brūverei, kas šobrīd aktīvi darbojas kā mājdzemdību vecmāte, un Jānim Dimantam, ginekologam Amerikā. Viņi daudz stāstīja, kā kas notiek pasaulē. Kādu reizi, kad viņi ciemojās mūsu mazajā dzīvoklītī, redzot apstākļus, mudināja: varbūt sākt kaut ko pašiem, strādāt un nopelnīt!
Kad Latvijā nauda no repšikiem mainījās uz latiem, mana pirmā alga bija 27 lati. Mājās trīs mazi bērni — kā lai izdzīvo?!
Neatrunājāt viens otru — vai tiešām vajag šīs rūpes?
A. Kravale: Tas bija kopīgs lēmums. Pavasarī jau būs divdesmit trīs gadi, kopš spērām šo soli, kas toreiz nemaz nebija populārs. Daudzi mūs nesaprata, citi pat nosodīja, jo aizejam no valsts sistēmas.
Vispār smagi sākumā mums gāja... Toreiz visā Latgalē vēl nebija nevienas privātās medicīnas iestādes.
J. Urtāns: Iesākumā mēs nomājām nelielu kabinetu poliklīnikā un tur veicām lāzerterapijas procedūras — ārstējām muguras un locītavu iekaisumus. Braucām uz Maskavu, nopirkām lāzerterapijas aparātus. Veidojot uzņēmumu, bija doma, ka lāzerterapija varētu būt mūsu pamatnodarbošanās, tāpēc arī uzņēmuma nosaukums —“Lāzers”, bet ļoti ātri atklājās, ka tomēr lāzerterapija nebūs mūsu pamatnozare.
A. Kravale: Vecmāte Brūvere tajos laikos mums uzdāvināja pirmo sonogrāfu, ekrāns bija desmit reiz desmit centimetru, bet vienalga — bija redzams bērniņš un tas, vai ar viņu viss kārtībā. Cilvēku bija pietiekami daudz uz visām procedūrām, bet, tā kā mums nebija ne mazākās sajēgas par biznesu, cenas bija smieklīgas, jo — ko tad mēs no pacientiem daudz prasīsim?! Tas varbūt arī bija viens no iemesliem, kas nogremdēja lāzerterapiju, — cena bija neadekvāta ieguldītajam laikam.
Kurš no jums bija galvenais ideju ģenerators?
(Abi vienlaikus norāda viens uz otru.)
A. Kravale: Laiks, kad sapratām, ka ar lāzerterapiju neko daudz nenopelnīsim, sakrita ar privatizācijas vilni — mājā, kurā atrodas SIA “Lāzers”, divus gadus nekas nenotika, tā bija lemta sabrukšanai. Toreizējais Preiļu rajona padomes priekšsēdētājs atļāva ēku iegādāties uz nomaksu. Summa, par kādu mums toreiz pārdeva, tiešām nebija liela.
J. Urtāns: Kāpēc nenomājām telpas turpat poliklīnikā? Manuprāt, lielā ēkā cilvēks ieiet kā milzīgā mašīnā un apjūk. Bet cilvēks bieži vien grib atnākt ne anonīmi, bet pie tevis. Šajā mājā pirmsākumos mēs bijām vieni. Un cilvēkiem bija un ir iespēja atnākt tieši pie mums, nav tādas burzmas kā lielos veselības centros. Sākām divatā, tad pievienojās zobārste Ināra Kalniņa un medicīnas māsa Ligita Zeile — viņas bija mūsu zelta fonds. Ļoti ātri izveidojām laboratoriju. Sapratām, ka bez tās iztikt grūti. Piemēram, paciente ieiet pie daktera, viņu izmeklē, paņem analīzes, bet pēc stundas uztriepes, asins un urīna analīzes jau gatavas. Visu iespējamo darījām uz vietas. Tad sākām pirkt aparatūru. Tas bija smags laiks — kredītos milzīgi procenti. Praktiski viss bija jāatdod dubultā. Sākumā neko nenopelnījām, strādājām, lai segtu procentus.
Savam uzņēmumam tomēr cita garša nekā būt kāda padotajam. Kāda tā ir?
A. Kravale: Sākumā bija apkārtējo nosodījums. Neizpratne, kā varam aiziet no valsts iestādes. Bet noturējāmies — arī aiz spīts, jo kā tad tagad iesim atpakaļ, daudziem tā būtu kā medusmaize — redz, kā jums nesanāca!
Lepnība ir grēks, bet laikam zināmā mērā lepnība ļāva mums noturēties. Arī draugi. Agrāk mēs kāpām kalnos, izveidojās domubiedru grupa, draugi, uz kuriem varam paļauties, — tāda kā mafija labā nozīmē. Viens ļoti labs ģimenes draugs tajos laikos mums palīdzēja un bija galvotājs kredītiem, diezgan lielām summām.
Vai bijuši brīži, kad šķitis — viss, labāk veram praksi ciet?
A. Kravale: Neesam pat domās pieļāvuši tādu variantu. Kaut grūti bija vismaz pirmie pieci gadi, kad bija jāatsperas, jāsapērk aparatūra. Bet ir arī labās puses — iemācījos šūt; līdz tam savā mūžā biju piešuvusi tikai pogu. Šuvu bērniem drēbes, jo nopirkt mēs tās nevarējām atļauties. Bērniem šuvu kombinezonus, jo nebija citu variantu.
Kad bērni mācījās augstskolā, arī bija ļoti saspringts periods — atkal kredīti, trūka naudas. Bet meitas mums tādas “dzelžainās”, pieradušas cīnīties. Tomēr nekad nav bijis tā, ka mūsu bērni nebūtu braukuši ekskursijās vai viņiem kaut kā trūktu salīdzinājumā ar vienaudžiem. Pašiem mums varēja būt šā vai tā, bet bērniem bija viss. Tas nav jāuztver, ka mēs tagad sūdzamies, tāda vienkārši bija mūsu dzīve. Privātklīnika nebija kā sviestmaize, nekas nenokrita no gaisa un nenotika pats no sevis. Tas bija ļoti azartisks laiks, daudz izaicinājumu un savas varēšanas pierādīšana. Mēs to neesam nožēlojuši nevienu mirkli. Tas ir milzu gandarījums, ka pats visu esi izdarījis, visām grūtībām izgājis cauri, saproti, kā nopelnīt naudu un nepalikt cietsirdīgam, — tas ir ļoti svarīgi.
J. Urtāns: Mēs naudu nekad neesam likuši kā primāro mērķi. Bijuši gadījumi, kad redzi — pacientam ir finansiālas grūtības, mēs izpalīdzam, kā varam, no tā jau mēs nabagāki nepaliksim. Šo gadu laikā neesam nekad sevi uzskatījuši par biznesa cilvēkiem, jo mēs esam ārsti, patiesībā mēs neprotam taisīt biznesu. Jā, medicīna ir sava veida bizness, bet tad jau mums pirmsākumos vajadzēja visu darīt citādi. Tas mums vairāk kā vaļasprieks.
Kā savā starpā esat sadalījuši pienākumus? Kas ir jūsu katra stiprās puses?
A. Kravale: Neesam strikti sadalījuši pienākumus. Stratēģiju izstrādā Juris, bet organizācija, personāla jautājumi un nestandarta jautājumu risināšana paliek manā ziņā. Mums ar Juri ir lieliska komanda — mēs abi esam ārsti, mums ir ko pārrunāt.
Foto: I. Atvara–Briška
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada marta numurā