Uz vējdēļa, lai iedraudzētos ar stihiju
Tā jau nebija, ka sērfošana uzreiz kļuva par daktera Lismaņa vienīgo hobiju. Pirms tam gandrīz divdesmit gadus ir bijusi nopietna mīlestība uz kalniem, un kopā ar kolēģiem - domubiedriem - iekarota ne viena vien Kaukāza un Eiropas virsotne. Diemžēl, mainoties politiskajai situācijai un pieaugot darba slodzei, šī aizraušanās kļuva mazāk pieejama. 
„Esmu ilgi kāpis kalnos, bet šobrīd šī nodarbošanās ir mazliet pamesta novārtā. Tagad aizbraukt uz kalniem ir dārgāk un grūtāk, toties dzimtie ūdeņi ir tepat blakus. Nolēmu, ka hobijam jābūt tādam, ko var baudīt sestdienās, svētdienās un katrā brīvā darbdienas brīdī. Tas, ka jūra ir mums blakus, taču jāizmanto! Agrāk, padomju laikos, pieeja atklātiem ūdeņiem bija ierobežota, tagad ir pavērušās plašākas iespējas. Turklāt, ja paskatāmies, kas ir veiksmīgākie alpīnisti, tad redzam, ka tie, kuri tiešām kāpj ļoti labi, ir nākuši no kalnainiem apvidiem. Tad kāpēc gan mēs, pie jūras dzīvojot, lai nebūtu labi sērfotāji?"
Otrs nopietns stimuls pievērsties tieši sērfošanai bija bērni. Lai dēlus iesaistītu aktīvā un atraktīvā vaļaspriekā un viņi nekļūtu par tādiem pašiem ielu deldētājiem un pie datora nīcējiem kā daudzi mūsdienu jaunieši, tēvs iesaistījās ūdens aktivitātēs. Starp citu, tieši bērnu dēļ arī kalnos kāpšana nav pavisam aizmirsta. Kopā ar dēliem nākotnes plānos ir iekarot vismaz vienu no pieejamajām virsotnēm - Monblānu vai Elbrusu. Bet šobrīd aktīvāka sērfošana notiek kopā ar jaunāko dēlu - četrpadsmit gadus veco Rūdolfu.
Sākumā A.Lismanis kopā ar dēlu brauca uz laiviņu burātāju nodarbībām Ķīšezerā. Tur, vērojot, kā darbojas sērfotāji, radās pirmā interese par vindsērfingu. Bet, kad kopā aizbrauca uz sacensībām Lietuvā un ieraudzīja augstāku sērfotāju klasi, bija skaidrs, ka ir - ir tieši tas, kas vajadzīgs! „Piedalījāmies sērfotāju un laiviņu burātāju sacensībās Kauņā. Vējš tur bija nopietns. Puse no sērfotājiem tika sapūsti pa ezera malām, bet, redzot tos, kuri brauca, es sajutu īsto smeķi. Kad vējš pūš burā, tu lido pa ūdeni, ir sajūta, ka draudzējies ar stihiju, māki izmantot tās spēku, spēj pielāgoties. Tas bija pēdējais grūdiens, lai sāktu to darīt arī pats," stāsta A.Lismanis.
Izaicinājums dabas spēkiem, savu spēju pārbaude - tieši tas bija pirmais, kas saistīja vindsērfingā: „Bija reiz tāda filma, kur rādīja Kanādu, pirmatnēju upi, pa kuru brauc vientuļš ceļinieks mazā pašdarinātā laiviņā. Tajā brīdī tu esi saaudzis ar dabu, - tur ir gan risks, gan māka savaldīt, kas dod sajūtu, ka esi vīrietis. Līdzīgas sajūtas rodas, esot uz sērfinga dēļa." 
Kāpēc tieši vindsērfings, ja ir vēl arī citi aizraujoši ūdens sporta veidi? „Man patīk sports, kurā tu ieliec sevi, nevis tāds, kur tevi dzen uz priekšu motori. Tā ir iespēja pārbaudīt sevi, savu spēju robežas. Vindsērfings šajā ziņā ir interesants, tas aizrauj, jo var attīstīties un augt. Visu laiku jāpārkāpj savām bailēm, jo pieaug ātrumi un risks. Ja nemācīsies un netiksi sev pāri, nepārvarēsi baiļu robežu, tad nevarēsi arī attīstīties. Piemēram, ir mazliet neomulīgi, iebraucot tālu jūrā, kad vēl piedevām ir lieli viļņi vai negaisa laikā sper zibens. Bet tieši tas jau mani pievelk!"
Kā jebkurā sportā, sacensību pasaule ir mazliet citādāka nekā hobiju līmenis. Pirmkārt, tas ir daudz dārgāk, otrkārt, pagaidām intrigu sagādā arī iespēja pacīnīties pašam ar sevi. Mācot dēlu un uzlabojot prasmes, iespējams, arī sacensību gars neliks ilgi gaidīt, pieļauj dakteris. Arī par gluži ekstrēmu sporta veidu A.Lismanis sērfingu nesauktu vis, lai gan zināma deva uzdrīkstēšanās ir nepieciešama.
Laika gaitā ir apgūta prasme un trenēta acs novērtēt vēju. Ideāli piemērots sērfošanai tas Latvijā ir diezgan reti. „Dažreiz laba vēja nav vairākas nedēļas, tad pāris dienu ir īstais. Tāpēc sezonas laikā mani nekas nevar atturēt doties uz ūdens," skaidro A.Lismanis. Tam piemērojas arī ģimene - ja ir vējš, tad nekas svarīgāks par sērfošanu būt nevar. Izņēmums, protams, ir darbs un citi nopietni iemesli, kuru dēļ nākas palaist iespēju noķert vēju.
Parasti cilvēki mēdz stāstīt, ka, uzsākot kādu neparastu hobiju, viņi paši sev par pārsteigumu atklāj kādu jaunu rakstura iezīmi. Vai tā ir bijis arī šoreiz? „Izjūtu līmenī, protams, ir atklātas kādas jaunas. Man patīk rotaļāties ar baiļu sajūtu un tikt tai pāri. Bet sevi pašu zinu gana labi, lai pārsteigumu nebūtu. Ja kaut ko tādu nedarīšu, es vienkārši nodzeršos. Ilgstošā laika posmā citus kompromisus es neredzu - jādara tas, kas patīk," atzīst ārsts.
Hobijs, kas saistīts ar ūdeņiem, ļauj daudzpusīgāk atklāt svešas valstis. Ja vieniem pietiek ar iespēju pastaigāt pa pilsētu vai laiski pazvilnēt okeāna krastā, tad katrs kārtīgs sērfotājs, pirmkārt, painteresējas, vai nolūkotajā galamērķī ir iespēja izmēģināt vēju burā. Tā sērfojot apskatītas gan Francijas, gan Itālijas un Spānijas piekrastes un ūdeņi. Latvijā vindsērfingam piemērotākās vietas ir Kurzemes puses jūrmala pie Kolkas, Pāvilostas un Ventspils, bet Rīgā sērfotāju paradīze ir tikai Ķīšezers.
Ir uzskats, ka sērfošana ir ekstrēms sporta veids, tāpēc interesanti, vai arī A.Lismaņa pieredzē ir gadījies kaut kas bīstams vai vismaz neparasts? „Laikam esmu bailīgs alpīnists, tāpēc esmu palicis dzīvs. Un esmu arī bailīgs sērfotājs, tādēļ no īpaši riskantām situācijām izvairos. Tiesa, ir bijuši gadījumi, kad esi zem ūdens un sāk trūkt gaisa - šķiet, ka ierausi plaušās ūdeni, un ar to viss beigsies... Ir lietas, kas prasa būt uzmanīgākam, bet vispār no nepatīkamiem kurioziem cenšos izvairīties. Salīdzinot ar citiem sporta veidiem, nedaudz ekstrēmāks tas ir, jo visu laiku jātiek pāri savām bailēm. Ja dzīvosi tikai ar to, ko esi apguvis, nebūs interesanti. Protams, labākie sērfotāji sasniedz ātrumu sešdesmit septiņdesmit kilometri stundā, kad pat neliela kļūda var izrādīties liktenīga, bet tieši šīs situācijas rada nepieciešamo adrenalīnu. Sekoju principam - viss, kas tevi nenogalina, stiprina tevi. Pilnīgi noteikti ir skaidrs, ka bez šī vaļasprieka mana dzīve būtu daudz neinteresantāka." 
Foto: Matīss Ābele un no personīgā arhīva