Skriešanas botiņas un ritenis viņiem vienmēr ir gatavībā. Lai dotos “paņemt” kontrolpunktus orientēšanās sacensībās vai rogainingā vai izpildītu uzdevumus un pieveiktu dažādus posmus piedzīvojumu sacensībās, vai noskrietu pusmaratonu. Balvā? Endorfīni un labi pavadīts laiks. Un vēl — Latvijas mežus viņi nemainītu pat pret Maiami!
“Orientēšanās sacensībās uzreiz pēc starta viss pārējais pazūd. Ir tikai karte un daba...”
Skrienot saproti, kur ir dzīves sāls
“Ar orientēšanos un skriešanu nodarbojos savam priekam. Man svarīgākais — darīt to kopā ar ģimeni,” saka Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardioķirurgs prof. PĒTERIS STRADIŅŠ, “tāpat dodamies pārgājienos, braucam ar laivām. Lieliska atpūta dabā!”
Rīta pusē skrien, pēcpusdienā apceļo Slovēniju
“Šogad marta vidū piedalījāmies piecu dienu orientēšanās sacensībās Lipicā, Slovēnijā, netālu no Itālijas robežas. Skolā bija brīvlaiks, un, tā kā mani bērni, īpaši dēls, ir aktīvi orientieristi, meklējam iespēju atvaļinājumu apvienot ar sacensībām.
Slovēnija mūs sagaidīja ar agru, skaistu pavasari. Reljefs tur kalnains, akmeņains, sacensību vietā daudz karsta kriteņu, klinšu un akmens veidojumu. Katru dienu distances bija izplānotas dažādos apvidos. Sacensībās piedalījās orientieristi no dažādām valstīm (Slovēnijas, Itālijas, Ungārijas, Austrijas, Čehijas...), kuriem šādi apstākļi nav sveši. Latviju pārstāvēja vairāk nekā 20 dalībnieki, no kuriem trešdaļa kopvērtējumā tika pie godalgām. Turklāt prestižajās elites grupās uzvaru guva tieši mūsu valsts sportisti. Lepojos! Distances bija aizraujošas, bet pats svarīgākais — labi pavadīts laiks kopā ar ģimeni. Rīta pusē skrējām, pēcpusdienā apceļojām Slovēniju.
Braucot ārpus Latvijas, vienmēr somā lieku sporta apavus. Ja nav iespēju skriet lielākos pasākumos, vienkārši skrienu gar jūras krastu, pa ielām vai parku. Gada sākumā, plānojot dalību ASV Torakālo ķirurgu asociācijas ikgadējā kongresā, uzzināju par Coldwater Rumble Trail Run kalnu maratonu, precīzāk, ultramaratonu, kur garākā distance ir vairāk nekā 150 kilometru. Šīs sacensības notiek tuksnešainos kalnos netālu no Meksikas robežas. Nopietnākie sportisti startē no rīta un finišē nākamajā dienā. Es izvēlējos 20 kilometru distanci. Kalnu skrējienos iepriekš nebiju piedalījies. Bija janvāra beigas, laikapstākļi skriešanai labi. Sākām no rīta, kad vēl bija vēss, ap pieciem grādiem, bet, uzlecot saulei, temperatūra sasniedza 20 grādus. Skrējiena maršruts veda pa kalnu takām Estrellas Nacionālajā parkā, kur lieti noderēja manas orientēšanās sportā gūtās iemaņas, jo nepārtraukti bija jālēkā pa akmeņiem uz augšu, uz leju. Tās bija ļoti skaistas mazas sacensības ar saullēktu tuksnesī un kaktusu valsts dažādību visas distances garumā. Kongresa pirmās lekcijas sākās pulksten divpadsmitos, es pat nenokavēju sākumu.”
“Latvijas daba ir fantastika. Visos gadalaikos”
Latvija — orientēšanās lielvalsts!
“Starp ārstiem ir daudz orientieristu, sanāktu ne tikai komanda! Visaktīvākā ir kardioloģe Vita Vestmane, kas pāris reižu gadā mūs pulcē īpašos daktermačos. Orientieristu vidū ir Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis, neirologs profesors Andrejs Millers, kardiologs profesors Andrejs Kalvelis, torakālais ķirurgs Jāzeps Baško, pulmonologs Egils Mauliņš, asinsvadu ķirurgs Mārcis Gediņš, bērnu traumatologs Ģirts Salmiņš, ortopēds Gundars Rusovs un daudzi citi. Var teikt, ka Latvija ir orientēšanās lielvalsts, orientieristu sabiedrība — jauka, atsaucīga. Turklāt tas ir ļoti veselīgs dzīvesveids — regulāras fiziskas nodarbības brīvā dabā jebkurā gadalaikā, jebkuros laikapstākļos mūža garumā. Nekad neesmu redzējis dalībnieku, kas smēķētu! Tas ir neticami. To vien var baudīt. Skrien visas paaudzes — no maziem bērniem līdz astoņdesmitgadīgiem senioriem. Tieši sirmākie dalībnieki ar savu dzīvesprieku un spēju saglabāt sportisko formu motivē neatpalikt. Viens no orientēšanās sporta veidiem ir rogainings, kur uzdevums ir iegūt iespējami vairāk punktu, ko piešķir par kontrolpunktu apmeklēšanu pēc pašas komandas izvēles principa. Sacensību ilgums atbilstīgi nolikumam var atšķirties: no četrām stundām līdz 24 stundām. Rogainingos nepiedalos regulāri, reizi gadā kopā ar ģimeni. Citreiz paņemam līdzi kādu ģimenes draugu, kas nav saistīts ar orientēšanos un sola, ka četras stundas mēģinās turēt līdzi un uz pirmā celma neēdīs sviestmaizes. Tās ir komandas sacensības, jo rogaininga rezultāts atkarīgs no vājākā spējām. Pagājušajā rudenī pirmoreiz skrējām kopā ar meitu rogainingā Inčukalna mežos. Viņai ir desmit gadi, un četrās stundās pieveicām kādus 25 kilometrus.”
Kontrolpunktos — ar krāsainiem zīmuļiem
“Skolas laikā diezgan labi skrēju, patika garākās distances. Kad klasesbiedri, kas pirmajos kilometros bija ātrāki, sāka pagurt, es varēju saglabāt tempu. Savam priekam regulāri sāku skriet kopā ar kolēģiem, mācoties rezidentūrā Parīzē, jo slimnīcas tuvumā bija lieli, skaisti parki. 1990. gados Latvijā tā vienkārši skriet vēl nebija populāri.
Kopš bērnības mācījos lasīt karti, jo kopā ar ģimeni daudz ceļojām gan ar automobili, gan kājām, gan laivām. Pirmo reizi orientēšanās sacensībās piedalījos skolas laikā Šmerlī. Tolaik kontrolpunktos bija jāatzīmējas ar krāsainiem zīmuļiem. Pirms septiņiem gadiem pamēģināju vēlreiz. Atceros, sacensības notika Beberbeķos, manas bērnības mežā, un tas palīdzēja. Todien rezultāts bija iedvesmojošs, vēlāk citos mežos vairs tik viegli negāja. Jāatzīst, ka orientēšanās sportam pievērsāmies, pateicoties dēlam Kārlim, kas no maza vecuma ļoti interesējās par kartēm, var teikt, dzīvoja kartēs. Sākām orientēties kopā, pēc tam skrējām katrs savam vecumam piemērotas distances. Vēlāk pievienojās sieva un arī meita, kas vienīgā no mums Slovēnijā nopelnīja medaļu. Tagad tas ir mūsu ģimenes kopīgs vaļasprieks. Dēlam tā ir nopietna aizraušanās, draugi arī ir orientieristi — kopā apmeklē treniņus, brauc uz dažādām sacensībām. Ja man vajadzīgs padoms orientēšanās jautājumos, prasu dēlam.”
“Darīt to kopā ar ģimeni — tas man ir svarīgākais!”
Kāda atšķirība starp parastu skriešanu un orientēšanos?
“Cenšos nedēļā vairākas reizes paskriet. Pareizi iesildīties, atsildīties. Gribētu noskriet pusmaratonu Kuldīgā. Iespējams, būtu interesanti piedalīties pusmaratonā Parīzē vai citā lielpilsētā. Esmu dzirdējis, ka orientieristiem īpašs “saldais ēdiens” ir orientēšanās sprinta sacensības Venēcijā.
Mēģinu nepārvērtēt savus spēkus. Atšķirībā no sportista, kam svarīgs vienīgi rezultāts, es izvērtēju visus apstākļus. Bijušas situācijas, kad bijis grūtāk. Pirms četriem gadiem Kalifornijā piedalījos pusmaratonā Karlsbādē. Tā ir neliela kūrortpilsētiņa starp Sandjego un Losandželosu, līdzīga mūsu Jūrmalai. Bija nervozs lidojums. Laikapstākļi nebija pateicīgi — lija lietus, pirms tam biju saķēris vīrusu. Kādā piektajā kilometrā sapinos savās kurpju šņorēs, nokritu un līdz asinīm nobrāzu abus ceļgalus, tomēr turpināju. Skrējiens nebija viegls, taču finišā jutos gandarīts.
Šķeļot viļņus. Žurnāla Klubs piedzīvojumu sacensībās
Paķēra vārds “piedzīvojums”
Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ķirurga PAUĻA LAIZĀNA aizraušanās mugursomā ir gan orientēšanas sacensības, gan kalnu un distanču slēpošana, gan kalnu riteņbraukšanas maratoni, gan velo rogainingi. Viņa aizrautīgajā stāstījumā piedzīvojumi mijas cits ar citu, brīžam pat grūti orientēties, par kuru no sacensībām viņš stāsta.
Pusčetros no rīta purvā, nekurienē
“Ar sportu sāku nodarboties diezgan vēlu, man jau bija pāri trīsdesmit. Piedzīvojumu sacensībām sākums bija 2005. gadā. Savācāmies bijušie grupas biedri no tagadējās Stradiņa universitātes. Viens no mums reklāmā bija izlasījis, ka var pieteikties piedzīvojumu sacensībām Hawaii Express. Paņēma vārds “piedzīvojumi”. Nebija ne mazākās sajēgas, ko tas nozīmē. Bijām četri gudrinieki. Nolikumā bija teikts, ka aprīkojumā jābūt ritenim, lukturītim, pirmās palīdzības komplektam. Kas tur īpašs! Šorti, T–krekls ir, parasta mugursoma, minerālūdens pudele, rokas lukturītis. Kad ieradāmies sacensību vietā, bija baigais šoks. Dalībnieki bija ģērbušies skrējēju biksēs, ar visādiem aizsargiem, pieres lampām, dzeramām sistēmām, sporta dzērieniem. Mēs skatījāmies kā uz kosmonautiem. Izskatījās spocīgi. Bet mēs uz viņu fona tā vienkārši ģērbušies, somā desu maizes, nevis sporta batoniņi un želejas. Nebijām aptvēruši, ka tas ir 24 stundu mačs. Bija rakstīts, ka vajag kompasu. Neviens no mums īsti nezināja, kā ar to rīkoties. Palūdzu kolēģim Ģirtam Salmiņam, viņam ir “grāds”orientēšanās sportā, lai parāda, kā rīkoties ar kompasu. Ierādīšanas process notika kabinetā. “Re, kur karte, te ir līnijas, tās norāda uz ziemeļiem. Lai noorientētu karti, pieliec kompasu, pagriez tā, re, kur azimuts, tātad tas ir virziens. Saprati?” Nu, protams, elementāri! Ar tādām zināšanām, kas desmit minūtēs iegūtas kabinetā, piedalījāmies piedzīvojumu mačā. Starts bija Alūksnē. Pusčetros no rīta atjēdzāmies kaut kādā purvā — nekurienē. Koda dunduri, mušas, kājas avenājos noskrāpētas asiņainas. Nevarēja saprast, kurā virzienā iet, bijām ārā no kartes un kompasu nebija kur nolikt. Ejot uz ziemeļiem, nokļūsim Igaunijā, uz austrumiem — Krievijā. Nekādas sajēgas. Cilvēku tuvumā neviena. Kaut kur tikai mauroja zvēri. Mēs bridām, bridām, kamēr ieraudzījām elektrības līnijas. Ja vadi, tad kaut kur jābūt mājām. Gājām stundām ilgi, kamēr tālumā sadzirdējām mašīnas. Izlīdām uz šosejas. Kas tā par šoseju? Nav saprotams. Jāiet, kamēr būs kāda ceļazīme. Nokļuvām līdz ceļazīmei “Alūksne 20 km”. Bijām laimīgi. Protams, no mača izstājamies, jo nebijām spējīgi izpildīt disciplīnas. Taču ļoti gribējās finišēt. Tajā gadā piedalījāmies vēl dažos mačos, bet pirmais palicis spilgtā atmiņā.”
Mežs — mana baznīca
“Komandas biedri laika gaitā mainījušies, bet komandā vienmēr bijis kāds mediķis. Pašreizējā, Energy Star, ir daktere Inese Breide kopā ar vīru Raimondu. Jau trešo gadu piedzīvojumu sacensībās un arī velo rogainingos startējam trijatā. Pirms tam bija arī kolēģi dakteri Marija Kraule, Ģirts Salmiņš, Mārtiņš Malzubris. Arīfizikas matemātikas skolotājs Mareks Meņšikovs, kas piedzīvojumu mačos ļoti palīdzēja atjautības uzdevumu risināšanā. Reiz, lai atrisinātu uzdevumu, izdomāja jaunu formulu. Pierakstīja divas lapas ar skaitļiem. Mēs nesapratām, ko viņš dara. Piedzīvojumu sacīkstēsstartā iedod lielu “palagu”, kur virsū ir kartes un distances apraksts. Ir arī atjautības uzdevumi, distances dažādas. Klasiski ir kājas (orientēšanās), velo, laivas plus speciālie uzdevumi. Pašā pirmajā mačā — nekurienē — sapratām, ka mācīties kabinetā orientēties ar kompasu nav īsti pareizi. Bija jāapgūst citā veidā. Tad es “saslimu” ar orientēšanos. Man aizbraukt uz Magnētu ir tas pats, kas citiem iet uz baznīcu. Izskrienies, izvēdini galvu. Iznāc no meža un esi pavisam cits cilvēks. Ja kādreiz neaizbraucu, sieva saka: aizbrauc, tu mājās esi neciešams, nīgrs. Viss krīt uz nerviem. Atbraucu no meža priecīgs. Mežs nomierina.”
Pirms starta. Plānojot distanci. Xvelo (velorogainings)
Februārī āliņģī atrast apslēpto mantu
“Piedzīvojumu sacensībās ierasti ir 24 stundu mači. Bet ir arī īsāki, piemēram, Xrace, kur kontrollaiks ir astoņas stundas Sporta grupā un sešas stundas Tautas grupā. Žurnāla Klubs rīkoto sacensību laiks bija 16 stundas. Latvijā klasiskās piedzīvojumu sacīkstes asociējas ar RAID, Nomunda Lisovska rīkotajiem: LAR (Latvia Adventure RAID), BAR (Bike Adventure RAID). Īsākās ir dinamiskākas, bet nebūt ne vieglas. Tās garās tomēr ir pasmagas. LAR ir 24/44 stundas garas. Mazliet jau paguļ (44 h), jo to nav iespējams fiziski izturēt. Mani uz 44 stundām pierunāt neizdotos! Vasarā LAR ir akcents uz kājām, jānoskrien/jānoiet ap 50 km. BAR ar riteni bija jānobrauc 170 km plus laivošanas posms, plus vairāki kāju posmi. Vasarā arī peldēšana. Kāju posmā noliec riteni tādā kā nometnē, ejot vai skrienot meklē punktus. Ir arī tādi veloposmi, kad riteni stiep, jo purvā nevar pabraukt. Veloposms beidzas, tad ir kāju posms, riteni atstāj, izej kāju posmu, atgriezies, paņem riteni un brauc uz laivu posmu. Izbrauc ar laivu, izkāp krastā, tur var sākties kāju posms, paņem riteni un dodies uz nākamo posmu. Vēl ir arī speciālie uzdevumi, piemēram, jārāpjas pa sienu vai tornī augšā vai jāpārlien pa nostieptām virvēm, vai jāpārlec. Kluba mačā Liepājā bija nostiepta virve starp ostas celtņiem. No viena uz otru jāpārlien, protams, bija drošības sistēmas, bet sajūta naktī jocīga. Vai jālec naktī, lietū no Liepājas Karostas tilta. Naktī ir bijis jārāpjas Ložmetējkalna sargtornī un pa virvi jālaižas lejā. Vēl ir bijis jākāpj robežsargu tornī pa ārpusi, jo augšā jāatzīmējas kontrolpunktā. Atceros, ka esam rāpušies vecos ūdenstorņos, stiepjot līdzi velosipēdus.
Vēl bija tādas astoņu stundu Mamutu medības, kas notika Ogrē, februārī. Tās bija atraktīvas. Daugavā bija izcirsti trīs āliņģi apmēram 1,5 × 2 m lieli. Speciālajā uzdevumā bija jāatrod apslēptā manta, kas atradās vienā no āliņģiem. Tad sapratu, ka nosalšana ir salds aiziešanas veids, to jau biju lasījis Džeka Londona darbā. Izrādās, ka salst tikai sākumā, kad ielien ūdenī. Pēc tam vairs nesalst, bet sāc nejust sevi, stingt. Tas posms bija naktī, nirt nebija jēgas, jo nezinājām, kas tā par mantu. Turējāmies pie āliņģa malām un ar kājām taustījām upes dibenu, kas bija klāts ar dolomīta slāni. Izrādījās, ka apslēptā manta bija pie akmens piesieta kokakolas pudele un neatradās upes dibenā! Pudeli neatradām.”
“SEB asfalta slimība klāt!”
Citi iet pirtī, skatās TV, atpūšas, ko es te, purvā, daru?
“Šķiet, visgrūtākās bija 24 stundu BAR sacensības 2010. gadā Ugālē. Uz kedām sasala dubļi, riteņu pārslēdzēji sasala, nestrādāja bremzes. Rokas uz stūres vējš saldēja nežēlīgi. Uz metāla pedāļiem sala pēdas, jo tās jau nelocījās. Novembrī tumšs kļūst jau ap pieciem pēcpusdienā. Naktī mīnus seši grādi, paredzēts laivu posms. Airējām un ar airi dauzījām ledu. Šis mačs aukstuma dēļ bija dramatiskākais. Kad finišēju, bija sirreāla, neaprakstāma sajūta. Nevarēju saprast, ir vai nav gandarījums.
Grūti bijis vienmēr. Miega bads, tumšs, auksts. Vienpadsmitos vai divpadsmitos starts, pēc divpa-dsmit stundām ir tikai pusnakts. Vēl visa nakts priekšā. Trijos četros acis jau krīt ciet. Vienā mačā naktī bija ļoti auksts, lija lietus, mēs kādā lauku kapsētā ielīdām kapličā. Vidū galds, uz kura liek zārkus. Apsēdāmies uz grīdas un momentā aizmigām Pagulējām 10—15 minūtes. Diezgan regulāri piedzīvojumu sacensībās naktī ir viena un tā pati doma: “Ko es te daru? Citi iet pirtī, iet ciemos, skatās televīziju, atpūšas, guļ, bet es četros naktī slapjumā, aukstumā, ar riteni vai kājām meža vidū vai purvā ielīdis. Ko es te daru? Kāpēc es sevi moku?”
Nolēkt no ceturtā stāva loga
“Atceros 24 stundu piedzīvojumu maču TINIS 2006. gadā Kurzemē. Disciplīnas kā parasti — ar riteņiem, posmi ar kājām, posms ar laivu pa upi un speciāli uzdevumi. Komandā bijām četri — trīs džeki un viena meitene. Tad jau mēs bijām ar zināmu pieredzi, nopirkuši speciālās velobikses ar pamperiem. Bet piedzīvojumu mačos tādas nevelk, jo disciplīnas mainās un dienā karsts, naktī auksts. Viens no džekiem pēdējā posmā vairs nesēdās uz velosipēda. Kas noticis? Nekas, nekas. Finišējām un aizgājām uz dušām. Skatāmies — ūdens zem viņa sarkans. Tu asiņo! No dibena, kas izskatījās kā jēls noberzts gaļas gabals, tecēja asinis. Pēcpuse kā paviānam!
Vēl bija tāds nosacīti smieklīgs gadījums. Viens no Xrace posmiem bija Rīgā, speciālais uzdevums bija nepabeigtā četrstāvu mājā Ķeizarmežā. No ceturtā stāva loga bija jālec uz piepūsta matrača. No apakšas šķita, ka nekas traks nav, jo matracis liels! Bet, kad uzkāpj ceturtajā stāvā un pieiet pie malas un kad jāsper solis pāri malai un jākrīt lejā, matracis izskatās maziņš. Kas tagad notiks? Ja nu nolēksi garām vai atsitīsies pret sienu?! Mūsu komandas meitene Marija laikam ar sajūtu, ka metas ūdenī, lecot no bailēm, aizspieda degunu. Bija jautri.
Reiz kādos mačos atjautības uzdevumā, ko uzdeva distances tiesneši, bija jānosauc pareizā atbilde par sportistu, kas guvis pirmo vietu starptautiskos mačos. Bija atbilžu varianti, viena no versijām — Dace Traniņa. Starp mūsu komandas biedriem radās strīds, viens no mums viņu nosauca drīzāk par kosmonautu, bet ne uzvarētāju. Uz to komandas meitene atbildēja, ka mēs esam pamuļķi, jo nezinām, ka Dace ir sportiskais monstrs! Tikai vēlāk sapratām, kāpēc tiesnesīte — Dace Traniņa tā domīgi smaidīja...”
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada maija numurā!
Foto: no P. Stradiņa un P. Laizāna albumiem
