Jau trešo numuru turpinām ieskatīties Doctus tematos, kas atspoguļo Latvijas medicīnas vēsturi piecpadsmit gadu garumā. Šoreiz par jaunievedumiem veselības aprūpes sistēmā, kas joprojām palikuši ieceru līmenī (ārstu obligātā profesionālā civiltiesiskā apdrošināšana), un arī tādiem, kas paguvuši sevi pierādīt (Ģimenes medicīnas katedra un galvenā speciālista institūcija).
Par stipriem kolēģiem - tiem, kas krīzes laikā nonākuši nulles punktā un tikuši no tā laukā, un tiem, kas uzdrīkstējušies no biznesa vides atgriezties praktiskajā medicīnā vai veidot karjeru ārpus Latvijas.
"Riskēt un būt aizsargātam", Doctus 6/2008
Pirms četriem gadiem Veselības ministrijā aizsākās aktīvas diskusijas ar Latvijas Ārstu biedrību un Apdrošinātāju asociāciju par iespējām praksē ieviest atlīdzību par ārstniecības rezultātā nodarīto kaitējumu. Tika apspriesti trīs modeļi: iesaistot privātos apdrošinātājus, veidojot kompensācijas fondu un risinot jautājumu kompleksi - apdrošinātāji plus fonds. Arī Doctus organizēja apaļā galda diskusiju. Tajā piedalījās ārsti H. Adovičs, P. Laucis, I. Lietuviete, M. Rēvalds, kā arī Veselības ministrijas valsts sekretārs (toreiz - valsts sekretāra vietnieks) RINALDS MUCIŅŠ.
Toreiz : Negribētu, lai nosakām kādu datumu par pašmērķi obligātās civiltiesiskās atbildības ieviešanai. Latvijā mums vienmēr pietrūkst laika, lai izstrādātu likumus, bet nepietrūkst, lai tos mainītu. Valdībai būs jāizšķiras par kādu konkrētu modeli, iespējams, jāveido starpvariants, kur daļu izdevumu sedz no privātās apdrošināšanas un daļu - no valsts līdzekļiem.
Tagad : 2010. gadā spēkā stājās Pacientu tiesību likums, kas paredz, ka pacientam ir tiesības uz atlīdzību no Ārstniecības riska fonda par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī par morālo kaitējumu, kuru ar savu darbību vai bezdarbību nodarījušas ārstniecības iestādē strādājošās ārstniecības personas. Ārstniecības riska fonda darbība tiks sākta ar 2013. gada 25. oktobri (šo datumu kā saistošu nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva), bet pacienti atlīdzības varēs saņemt no 2014. gada 1. maija.
Ārstniecības riska fonda darbības nodrošināšanai no valsts budžeta ir nepieciešami papildu līdzekļi, lai segtu ārstniecības riska maksājumus valsts budžeta iestādēm (Valsts asinsdonoru centrs, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, Sporta medicīnas valsts aģentūra), kā arī kapitālsabiedrībām, kas ir līgumattiecībās ar Nacionālo veselības dienestu. Tāpēc fonda darbību ekonomiskās krīzes laikā nebija iespējams sākt un tā tika atlikta līdz 2013. gadam.
Toreiz : Visgrūtāk atrisināmās ir prasības par morālo kaitējumu. Cik maksā sāpes, ciešanas? Citu valstu pieredze vēsta, ka visbiežāk arī šai atlīdzībai nosaka limitu. Pacients var uzreiz paņemt piedāvāto summu, piemēram, 20 tūkstošus latu, - vai arī gadiem tiesāties par miljoniem. Ģeniālāka varianta nav, jo tiesāties var ikvienā gadījumā, kad ir aizskartas cilvēka tiesības. Prakse rāda - vairākumā gadījumu pacienti izvēlas paņemt naudu uzreiz. Tomēr daudzās valstīs ir zemākie griesti prasību iesniegšanai. Zviedrijā izmaksā aptuveni 2,6 tūkstošus atlīdzību uz 9 miljoniem iedzīvotāju, Dānijā - 1500 atlīdzību uz 5 miljoniem iedzīvotāju. Un kompensācijas nemaz nav tik milzīgas. Zviedrijā vidējā summa - 1500 latu, maksimālā - 550 tūkstoši latu.
Tagad : Likumā noteikts, ka pacientam ir tiesības saņemt atlīdzību par morālo kaitējumu nodarītā kaitējuma apmērā, bet ne vairāk kā 5000 latu.
Toreiz : Katrā ārstniecības iestādē tomēr jāmēģina radīt sistēma, lai pacients no tās neizietu neapmierināts, ir jādod iespēja izgāzt pirmās dusmas. Ja viņš to nevar izdarīt, ārpusē noteikti atradīsies gudri kaimiņi, draugi, juristi.
Tagad : Nav vienas - pareizās patiesības, un kā vienā, tā otrā pusē ir cilvēki, kam rodas konflikti, pārpratumi un nesaprašanās. Uzskatu, ka vismaz ārstniecības iestāžu apziņā pārmaiņas ir notikušas, saskarsmes jautājumiem uzmanība tiek pievērsta arvien vairāk. Katru gadu valsts apmaksātajā veselības aprūpes sistēmā pacientiem ir nodrošināta palīdzība tuvu 7 miljoniem reižu, ārstu speciālistu - 3 miljoni, palīdzība slimnīcās - ap 300 tūkstošiem reižu. Lielākajā daļā gadījumu pacienti saņēmuši augsti kvalificētu palīdzību un bijuši pateicīgi par saņemto aprūpi.
"Padomnieks, dublieris vai grēkāzis. Galvenais speciālists", Doctus 9/2009
Mēneša laikā kopš stāšanās veselības ministres amatā 2009. gadā Baiba Rozentāle izveidoja galvenā speciālista institūciju. Toreiz vairākiem izvirzītajiem galvenajiem speciālistiem, arī DACEI REZEBERGAI (galvenajai speciālistei ginekoloģijā un dzemdniecībā) vaicājām, ko viņi sagaida no jaunā amata. Vai galvenais speciālists būs ministra "smadzenes" un padomnieks, nozares atslēgas figūra un mugurkauls, asociācijas dublieris vai grēkāzis, kam tiks uzveltas cerības un atbildība par līdz šim neizdarīto?
Toreiz : Ideja atjaunot galveno speciālistu institūciju ir apsveicama. Jau gadiem pietrūcis pašu profesionāļu redzējuma par attiecīgās specialitātes attīstību un koordināciju kopumā. [..] Tam noteikti nebūtu jāizskatās kā padomju laikos, kad galvenie speciālisti bija ministrijas štata darbinieki, kas "skaldīja un valdīja", un visi viņu priekšā drebēja. Šodien šiem speciālistiem jābūt padomnieka statusā.
Tagad : Grūti spriest par citām specialitātēm, bet dzemdniecībā un ginekoloģijā galvenajam speciālistam ir vieta un loma, īpaši šā gada - Mātes un bērna veselības gada - kontekstā. Jomas, kurās esmu bijusi iesaistīta un par kurām rūpējusies, ir ļoti daudzas: gan mātes un bērna aprūpe, gan izmaiņas grūtnieču aprūpes programmā, gan neauglības ārstēšanas vadlīniju izstrādāšana, samaksas principi utt.
Toreiz : Galvenā speciālista neatkarība lielā mērā būs atkarīga no viņa personības - vai viņš tiešām strādās sabiedrības labā vai arī slēps kādas paša intereses. Ir bijušas daudzas un dažādas darba grupas, kas strādājušas sabiedriskā kārtā. Tagad, ja no speciālista prasīs precīzu produktu un vēl laikā, tad par to ir jāmaksā.
Tagad: Manuprāt, labi, ka ik specialitātē ir atslēgas persona, pie kuras Veselības ministrijas ierēdņi var vērsties, meklēt viedokli, ja kaut kas nav skaidrs. Šo atgriezenisko saiti un sadarbību vērtēju ļoti pozitīvi.
"Apdrošināti un nodrošināti. Latviešu ārsts Ulmas Neiroķirurģijas klīnikā Vācijā", Doctus 10/2010
Saruna ar neiroķirurgu AKSELU RĪBENU notika 2010. gada vasarā, kad viņš Latvijā bija iegriezies apciemot tuviniekus un draugus. Toreiz viņš stāstīja par savu gadu ilgo pieredzi Ulmas universitātes Neiroķirurģijas klīnikā (Gincburgā). Viņa stāstā bija gan gandarījums par iespēju strādāt un augt kā profesionālim epilepsijas ķirurģijā, gan arī skumjas, kā attīstās Latvijas medicīna. "Uz kopējā nabadzības fona ir pietiekami daudz atsevišķu nozaru ārstu, kas "izsituši" un pratuši piesaistīt savai jomai, metodei, ar kuru strādā, ievērojamus valsts līdzekļus uz citu nozaru rēķina."
Toreiz : Vācija ir ļoti jauka zeme, jūtos novērtēts kā ārsts, varu daudz strādāt un iemācīties, piemēram, perifēro nervu ķirurģiju, ar ko Latvijā vairāk nodarbojas mikroķirurgi, vai epilepsijas ķirurģiju. Bet esmu no tiem, kas tik viegli nepadodas, tāpēc meklēšu iespēju atgriezties Latvijā.
Tagad : Ulmā dzīvoju jau vairāk nekā trīs gadus. Profesionālos ieguvumus grūti uzskaitīt, jo attīstība notiek visu laiku. Varu brīvi strādāt savā profesijā, nepieciešamie standarti (kas tomēr ir atšķirīgi no Latvijas) lielākoties ir sasniegti, līdz ar to darbs kļuvis vēl mērķtiecīgāks, kvalitatīvāks. Vadoties tīri pēc sirds, Latvijā atgrieztos uzreiz, tomēr ar prātu saprotu, ka iespējas strādāt Latvijā savā profesijā ir ļoti ierobežotas. Turklāt nejūtu te vajadzību pēc sevis. Iespēja būtu atgriezties darbā citā specialitātē, tomēr par to vēl neesmu izšķīries.
Toreiz : Negribu piedzīvot to, ko izbaudīju 2008. gadā pēc atgriešanās no Minhenes. Sāku strādāt ar pārliecību, ka tiks attīstīta būtiska neiroķirurģijas apakšnozare, tādējādi dodot cerību daudziem Latvijas pacientiem, kam šādas iespējas iepriekš nav bijis, tomēr drīz sapratu, ka šobrīd Latvijas medicīnā tas nav aktuāli, prioritāras ir citas vērtības.
Tagad : Cik man zināms, nekas vērā ņemams šajā jomā Latvijā nenotiek, un tas ir tikai normāli, jo epilepsijas ķirurģija ir ļoti ekskluzīva ārstniecība. Mūsdienīga Rietumu medicīna jau pašos pamatos ir ļoti dārga. Neiroķirurģijas nozare, savukārt, izmaksu ziņā ir viena no šīs sistēmas pirmrindniecēm, bet epilepsijas ķirurģija kā neiroķirurģijas apakšnozare ir vēl dārgāka. Situācijā, kad katra no šīm nozarēm pati par sevi cīnās ar trūkumu, kopīgs darbs atbilstīgā kvalitātē diemžēl ir ļoti apgrūtināts, nemērķtiecīgs. Šajos apstākļos kā labāko risinājumu redzu epilepsijas ķirurģijas pacientu izmeklēšanu un ārstēšanu ārpus Latvijas. Kad specialitātes būs sakārtojušas bāzes finansējumu un nebūs jācīnās par pamatlietām (piemēram, finansējuma trūkums pamatoperācijām neiroķirurģijā), varēsim pāriet uz augstāku līmeni, dārgāku problēmu risināšanu. Protams, izmeklēšanu un ārstēšanos ārvalstīs dažādu apstākļu dēļ var atļauties tikai ļoti neliels skaits pacientu.
Toreiz : Manuprāt, Latvijas lielākā nelaime ir tā, ka nedz politiķi, nedz arī sabiedrība nesaprot, pirmkārt, kam viņiem vispār šī valsts ir vajadzīga, ko viņi tajā vēlas panākt, piedzīvot. Otrkārt - kādu veselības aprūpi gribētu paši sev, saviem bērniem, vecākiem? Bez šīs apziņas, izpratnes nebūs vajadzīgā pagrieziena ne medicīnas aprūpē, ne arī valstī.
Tagad : Tuva un regulāra ieskata Latvijas medicīnā man gan nav, tomēr atbildēšu kāda kolēģa vārdiem, ko dzirdēju pirms dažiem mēnešiem, viesojoties Latvijā: "Zinājām, ka situācija Latvijas medicīnā ir slikta (domāts laiks, kad aizbraucu, - 2009. gads), tomēr nedomājām, ka tā kļūs vēl sliktāka." Kopumā ārsti Latvijā šajos gados nekādu uzlabojumu neredz, drīzāk - pretēji. Bēdīgākais, ka nejutu kolēģos arī ticību pozitīvām pārmaiņām. Un tām būtu jānāk tieši no viņiem. Nekādus Laimes lāčus taču nesagaidām. Mans skats no malas: uzskatu, ka pamatproblēma Latvijā un tās medicīnā ir domāšanā un tajā, kā mēs redzam sevi, ko sagaidām no sevis un apkārtējas pasaules (valsts). Ja sagaidām bagātīgu dzīvi, pieņemot lētus lēmumus, rezultāts tomēr liek sevi ātri manīt. Vēlētos, lai mēs vairāk redzētu sevi kā sabiedrību kopumā, ikviens sevi kā sabiedrības daļu, jo tikai kopīgiem spēkiem varēsim mainīt lietas uz labu.
"Nulles punktā", Doctus 1/2010
INU BERGFELDI, vecmāti no Saldus, Doctus intervēja ļoti sāpīgā brīdī - krīzes karstumā un slimnīcu reorganizāciju karuselī viņa bija zaudējusi darbu un kļuvusi par bezdarbnieci. Par vecmāti aizgājusi mācīties 27 gadu vecumā, jo bijusi pārliecināta - tas būs viņas mūža darbs. Toreiz viņa bija izmisusi un gatava ielēkt arī citās profesijās, lai tik būtu darbs. Šobrīd viņa priecīga atsaucas un teic: nevajag baidīties ne no kā, tad nepazudīsim!
Toreiz : Esmu tik kritiskā punktā, ka varētu strādāt par pārdevēju, apkopēju, vienalga ko, lai tikai būtu darbs. Bet Saldū pašlaik nav nekādu iespēju to atrast. Kādu redzu nākotni savā profesijā? (Dziļi nopūšas. ) Gaužām bēdīgu, jo Latvijā ļoti daudzi medicīnas darbinieki palikuši bez darba. Cik stacionāru palikuši, tur strādā savējie, jaunus klāt neņem. Esmu nonākusi neapskaužamā situācijā. [..] Mācos tā saucamajā pārkvalifikācijas programmā par Eiropas naudu. Kad beigšu kursus, tikšu māsu reģistrā. Sanāk, ka pārkvalificējos uz zemāku kategoriju, bet Saldus slimnīcā man darba tāpat nebūs. Varu vienīgi cerēt, ka varbūt kādam ievajadzēšos un man piedāvās darbu.
Tagad : Mans pamatdarbs ir bērnudārzā par medicīnas māsu. Protams, atšķirībā no slimnīcas, kur pacienti bija dažādi, darbs ir vienveidīgs, prognozējams. Tas, ka medicīnas māsas darbs ir zemākas kvalifikācijas, mani neuztrauc, esmu priecīga un ļoti novērtēju to, ka man vispār šodien ir darbs.
Toreiz : Esmu domājusi, ka savas zināšanas varētu izmantot privātā praksē, kaut ir pietiekami sarežģīti tādu izveidot. Grūtniecēm privāti jau esmu mācījusi vingrot. Esmu apguvusi arī rehabilitācijas programmu, to izmantoju un dalos savās zināšanās. Uz valsti vairs nepaļaujos. Tas, kas noticis veselības aprūpes nozarē, man licis saprast, ka varu paļauties tikai uz sevi.
Tagad : Vecmātes sertifikātu esmu saglabājusi, esmu arī pilnveidojusies kursos un reģistrējusies kā pašnodarbināta persona - strādāju ar grūtniecēm ambulatori. Tas ir darbs, kas man sniedz gandarījumu, kas man ir ļoti lielā vērtē.
Joprojām paļaujos tikai uz sevi. Tiesa, plusiņš no Veselības ministrijas puses - Nacionālais veselības dienests tagad slēdz līgumus arī ar privātpraksēm, arī manā gadījumā ir šis pozitīvais moments. Tas ir būtiski, jo ne visi ģimenes ārsti grib sadarboties ar privātpraksēm. Gribu iedrošināt citas vecmātes veidot savas prakses pie ginekologiem un ģimenes ārstiem. Mana galvenā krīzes mācība: ja rodas kāda ideja, tā jāpilnveido. Nevajag baidīties ne no kā jauna, tad jau arī nepazudīsim!
"Atsaucāmies uz vajadzību", Doctus 2/2011
Kad 2011. gada sākumā uzrunājām Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes prodekānu un Ģimenes medicīnas katedras vadītāju GUNTI BAHU ar jautājumu - kāpēc 20 gadus bija jāgaida, lai ģimenes ārsti tiktu pie savas katedras, viņš sacīja: katedra nav radusies tukšā vietā, uz to iets pamazām. Valsts beidzot iedevusi skaidru signālu, ka ģimenes ārsti būs veselības aprūpes stūrakmens. Pēc vairāk nekā divu gadu darba G. Bahs ir gandarīts par paveikto.
Toreiz : Saņēmu uzdevumu atrast ģimenes medicīnas katedras vadītāju. Ar kolēģiem meklējām, uzrunājām dažus ģimenes ārstus. Kad viņi atteicās, uzdevums jau tāpēc nepazuda. Mūsu misija ir uzbūvēt vilcienu un nolikt to uz sliedēm, lai pēc tam - ne tik tālā nākotnē - katedras vadības stūri nodotu kādam ģimenes ārstam.
Tagad : Nupat bija konkurss uz katedras vadītāja vietu, un, izskatot dažādus priekšlikumus, joprojām alternatīvas neatrodas. Šobrīd divas ģimenes ārstes mācās doktorantūrā, lai iegūtu doktora grādu kā ģimenes medicīnas ārsti. Tas varētu būt fundamentāls pamats katedrai - lūk, šāds ģimenes ārsts arī varētu pārņemt katedras vadību nākotnē.
Toreiz : Pašlaik mani ģimenes medicīnā neapmierina, pirmkārt, ģimenes ārstu pārslodze - aprūpēt 2000 un vairāk pacientu ar vienu medicīnas māsu ir grūti vai pat neiespējami. Otrkārt, personiskas attieksmes trūkums, kas laikam izskaidrojams ar laika deficītu. Treškārt, akadēmiskuma trūkums. Šī specialitāte Latvijā izveidojusies kā ļoti lietišķa medicīnas profesija. Un tā ir kļūda.
Tagad : Akadēmiskums ir mērāms piecgadēs, varbūt pat desmitgadēs. Akadēmiskās domāšanas ieviešana lielākajā ārstu saimē valstī ir ilglaicīgs process. Personiskās attieksmes trūkums saistīts ar pārslodzi. Baidos, ka tas nav mainījies.
Kas mainījies uz labo pusi? Valsts attieksme pret ģimenes ārstiem kļuvusi pragmatiska un lietišķa, esmu piedalījies daudzās Veselības ministrijas apspriedēs, un veselības ministre vienmēr paudusi interesi par labāku ģimenes medicīnas prakšu organizāciju - proti, tiek piešķirts papildu finansējums otrajai māsai (profilakses māsai), tiek gatavoti priekšlikumi MK noteikumiem par obligātajiem kvalitātes kritērijiem ģimenes ārstiem, ģimenes ārsti nevar sūdzēties par finanšu trūkumu. Lielākais panākums un gandarījums - šajā laikā Ģimenes medicīnas katedra ir piedāvājusi savu akadēmisko viedokli, kuru uzklausa un izanalizē!
"Ar Latgales meitenes spītību. No farmācijas biznesa atpakaļ ārsta praksē", Doctus 8/2011
ZENTA STRADIŅA praktiskajā medicīnā atgriezās pēc septiņiem gadiem, kas bija pavadīti farmācijas biznesā (Berlin Chemie Menarini Group , Lietuvas farmācijas kompānija Sanitas ). Viņa atvēra ģimenes praksi Lubānā un stāstīja, ka dzīves uztverē vienmēr palikusi vispirms ārste. 2011. gada vasarā viņas pacientu loks tuvojās tūkstotim, tagad tas pārsniedzis 1500 pacientus. Toreiz Z. Stradiņa par savām iecerēm dziļdomīgi klusēja - esot māņticīga, nestāstīšot. Tagad paveiktajā labprāt dalās un smej: "Piezvaniet pēc gada - man atkal būs kas jauns pastāstāms!"
Toreiz : Uz vietas ņemam visas nepieciešamās analīzes. Tā kā ik dienu braucu uz Madonu, vedu tās uz Madonas slimnīcas laboratoriju. Mums ir elektrokardiogrāfs, līdz ar to iespēja pierakstīt elektrokardiogrammu un precizēt diagnozi. Praksē ar valsts atbalstu ir iegādāts labs, augsta līmeņa urīna analizators ar tādiem rādītājiem, kas ne visos aparātos ir. Iespējams noteikt arī cukura līmeni, elpošanas rādītājus. Protams, ir ieceres un plāni nākotnei, bet esmu mazlietiņ māņticīga un par to, pirms ir izdarīts, nemēdzu skaļi runāt.
Tagad : Esmu atvērusi otru prakses vietu - Madonā, arī te pieņemu savus reģistrētos pacientus. Un vēl Madonā esmu izveidojusi estētiskās un ārstnieciskās pēdu aprūpes kabinetu. Esmu optimiste - un tieši tā arī raugos nākotnē!
Toreiz : Smagākais gadījums bija, kad pacientei konstatēju reimatoīdo artrītu, kas nebija ārstēts vismaz 10 gadu, jo paciente nebija apmeklējusi ārstu. Līdz ar to locītavas ir tik ļoti deformējušās, ka pat staigāt grūti. [..] Manā ģimenes ārstes karjerā ir arī kāds jauns izaicinājums, joma, kurā līdz šim nebiju strādājusi. Tā bija sagadījies, ka iepriekšējā praksē mani pacienti bija tikai pieaugušie un bērni no trīs līdz piecu gadu vecumam, nebija neviena jaundzimušā. Tagad praksē jau pierakstīti pieci jaundzimušie un ir māmiņas, kas šobrīd gaida bērniņus. Lepojos, ka laukos dzimstošie bērni ir manā aprūpē.
Tagad : Smagie gadījumi nāk ik pa brīdim. Madonā pie manis pierakstās pacienti, kas bieži vien nav līdz galam tikuši skaidrībā par savām veselības problēmām. Smagie gadījumi mani nebaida, ķeros tiem klāt ar interesi. Un domāju, ka pārsvarā arī atrodu kādu risinājumu.
Arī jaundzimušie turpina dzimt pie manis reģistrētām māmiņām, un es viņus ņemu savā aprūpē. Esmu bijusi arī dažādos kursos, mācījusies, apguvusi, pieredze krājas.
Vienmēr esmu uzskatījusi - lai strādātu par ārstu, jābūt aicinājumam. Protams, arī ārsta darbā gadās problēmas, bet tās nerada īpašas negatīvas emocijas, ja ir gandarījums par paveikto - ja esmu pratusi pacientam izskaidrot par saslimšanu un viņš ir mani sapratis, ja esmu varējusi parādīt pareizo virzienu, piemēram, diagnostikā, ja pēc tam viņš atgriežas apmierināts un viņam ir kontrolēta saslimšana. Ārsta darbu nevar salīdzināt ar farmācijas biznesu - tur rezultātu nosaka skaitļi, cik pārdots, kāda ir peļņa. Ārsta darbā visu nosaka cilvēks. Cilvēks, kas pie manis atgriežas smaidīgs.
