Tikai medicīna! Kardioloģe un interniste Mārīte Antra Ozoliņa

Paldies kaimiņiem!

Pie katra topošā ārsta medicīna ierodas atšķirīgā veidā. Mārītei gadījās tā, ka Jaundubultos vecāku vasarnīcai kaimiņos dzīvoja ārste ginekoloģijas docente Berta Miķe ar ģimeni. Vispirms Mārīte un abas viņas māsas sadraudzējās ar Miķu meitu, pēc tam šo draudzības stafeti pārņēma arī vecāki. Kad abas ģimenes sāka būvēties Lielupē, šai kompānijai pievienojās vēl citi mediķi — profesors Ivars Ebels ar sievu Ainu, bērnu slimnīcas ārste Velta Neimane un anestezeologs, vēlāk arī Eiropas Parlamenta deputāts prof. Georgs Andrejevs ar sievu Anitu, ginekoloģijas zinātņu doktori.

Kopā ar Ebelu ģimeni un draugiem vasarās viņi apceļoja PSRS dienvidus: Mārītes Gružānes ģimene mazajā moskvičā pa priekšu, profesors ar savu zimu aiz viņiem. Vakaros visi gremdējās aizraujošās sarunās. Mārītes tēvs bija būvinženieris, vēlāk LLA docents, mamma — baltu filoloģe, arī Teodora Reitera slavenā kora dalībniece un arhīva vācēja (vēlāk viņa kopā ar komponistu Pēteri Grāvīti uzrakstīja grāmatu par Reitera kori), taču pašas interesantākās bijušas tieši sarunas par medicīnu. Tāpēc, kad skolā vajadzēja rakstīt sacerējumu par nākotnes profesiju, Mārītei nebija citu variantu — tikai medicīna!

"Mācījos ļoti labā skolā, Rīgas 49. vidusskolas ķīmijas klasē. Bijām 21 skolēns, un seši no mums izvēlējās studēt medicīnu. Konkurss Medicīnas institūtā togad bija septiņi uz vienu vietu, taču mūsējiem problēmu nebija — iestājāmies visi seši. Diemžēl ne visi tagad ir starp mums, bet, piemēram, ar anestezioloģi Danielu Jāņkalni un pediatri Rasmu Preimani satiekamies joprojām. Mēs, visas trīs māsas Gružānes, bijām dzimušas kara laikā un pieradušas pie grūtībām. Arī vecāki mācīja, ka viss, ko uzņemamies, jāizdara precīzi un līdz galam. Īpaši ārstam! Viņam jābūt godīgam, akurātam un, protams, labi un daudz jāmācās. Tāpēc studijas man īpašas pūles nesagādāja," atceras profesore Mārīte Antra Ozoliņa.

No Gružānes par Ozoliņu Mārīte kļuva, apprecoties jau pēc otrā studiju gada. Par savu vārdu Mārītei gan vienmēr bijis jāsniedz paskaidrojumi. Proti, tas nav vis deminutīvs no vārda Māra, bet īsts, pasē ierakstīts pirmais vārds. "Tam seko arī otrais vārds Antra, taču padomju laikos nebija pieņemts lietot divus vārdus. Tagad pārpratumu vairs nav," profesore smaida.

 

Cilvēks ar lielo tauri

Daži no studiju biedriem bija neizpratnē: kāpēc Mārīte, kam institūta beigšanas atzīmju lapā ir ļoti labas atzīmes, izvēlējusies tik grūtu jomu — strādāt ātrās palīdzības nozarē. Mūžīgās nakts dežūras, grūti pacienti, vajag ātri reaģēt un pieņemt vienpersoniskus lēmumus, jo blakus nav vecāku, pieredzējušu kolēģu. Ar šā darba specifiku gan viņa bija jau iepazinusies, strādājot par feldšeri studiju 6. kursā. "Tomēr tos trīs gadus "ātrajos" nekad neesmu nožēlojusi. Man bija tikai divdesmit četri gadi, kad paliku viena aci pret aci ar pacientiem. Mocīja nedrošība — vai varēšu, vai spēšu? Atceros, reiz mani izsauca pie pacienta ar plaušu tūsku. Viņš ar grūtībām elpoja un izmisis skatījās manī: "Meitiņ, ko gan tu man vari palīdzēt?!" Un cik laimīgs un pārsteigts viņš bija, kad man tas izdevās! Nekad neaizmirsīšu kādu izsaukumu uz Maskavas ielas viņu galu. Izklausījās vienkārši — man kopā ar šoferi slimnīcā jānogādā grūtniece, kam tuvojas dzemdības. Patiesībā dzemdības jau bija sākušās, paciente vairs nebija transportējama. Triviāls gadījums: nolēmusi dzemdēt mājās, palīgos izsaukusi "babku", bet beidzamajā brīdī nobijusies... Par laimi, dzemdniecību biju mācījusies, varēju palīdzēt, puika piedzima dzīvs un vesels. Aizkustinājums bija milzīgs!

Kad Mežaparkā notika lielie Dziesmu svētki, biju mediķu komandā, kas dežurē teltī. Reiz sēžu teltī, noliekusies pār papīriem, pēkšņi blakus pamanu milzīgi lielu kāju. Paceļu acis un redzu ļoti liela auguma vīru ar milzīgu tauri. Uzreiz iešaujas prātā doma — tā būs akromegālija. Tātad viņam droši vien ir arī augsts asinsspiediens, hipertensīvā krīze? Tā arī bija. Iespricēju medikamentus un gribēju izsaukt ātrās palīdzības brigādi, taču vīrietis kategoriski atteicās: "Ne jau tāpēc es gadiem ilgi trenējos, braucu daudzos kilometrus no Ludzas, visu nedēļu gaidīju mūsu uzstāšanos noslēguma koncertā, lai tagad nieka dēļ no visa atteiktos!" No ārsta viedokļa man vajadzēja uzstāt, taču cilvēciski es viņu sapratu. Pieteicu māsiņai, lai koncerta laikā pieskata lielo vīru ar lielo tauri un, ja kas notiek, tūdaļ lai ved pie manis. Viss beidzās labi. Pēc koncerta asinsspiediens bija normalizējies. Ārstam ir jāmācās pazīt savus pacientus."

Trīs gadus vēlāk Mārītes Antras dzīvē notika negaidīts pavērsiens: reiz viņa ar ātro palīdzību uz Rīgas 1. slimnīcas terapijas nodaļu aizveda smagu pacientu un pēkšņi saņēma dežurējošā terapeita docenta Voldemāra Brauna uzaicinājumu: "Nāciet pie mums! Slimnīcai ļoti vajag terapeitu." Docents Brauns Mārīti pazina no studiju gadiem, jo viņa aktīvi darbojās studentu zinātniskajā pulciņā. Kāpēc gan ne? Tā sākās trīsdesmit deviņi ārstes gadi 1. slimnīcas kolektīvā — līdz pat tās slēgšanai 2009. gadā.

Mārīte Antra atzīstas, ka reiz, beidzot Rīgas Medicīnas institūtu, viņai tomēr bijis jāpārvar vilinājums aiziet no mediķa profesijas. Viņa bija uzaicināta vadīt medicīnas raidījumu Latvijas televīzijā. Darbs veicies, raidījumam bijuši samērā augsti reitingi, visbeidzot viņa saņēmusi piedāvājumu pāriet darbā uz televīzijas studiju. "Es nebūtu vienīgā ārste, kas no medicīnas aiziet uz žurnālistiku, lai atceramies kaut vai diktori Gerdu Riekstiņu Sinkēviču. Tomēr nē, izlēmu līdz galam palikt uzticīga medicīnai," atceras profesore.

 

Loģika un fakti

Medicīnā ļoti svarīga ir arī ārsta, īpaši interna, loģiskā domāšana — spēja izprast patoloģiju, māka pacientam uzdot pareizos jautājumus un atrast uz tiem īsto atbildi. Te nu Mārītei Antrai veicās, jo bija izdevība mācīties pie tādiem izciliem latviešu medicīnas internistiem kā docents Eduards Kalniņš, profesori Kristaps Rudzītis, Ilmārs Lazovskis. "Viņi rosināja studentus domāt, ne tikai paļauties uz izmeklējumu un analīžu rezultātiem. Docenta Kalniņa ievadlekcijas propedeitikā esmu saglabājusi un pāršķirstu joprojām. Protams, mūsdienu tehnoloģiju progress medicīnā ir neapstrīdams, tik daudz kas mainījies, tomēr pamats ir saglabājies un, ceru, nemainīsies nekad. Docents Kalniņš lekcijās parasti aicināja piedalīties kādu no saviem pacientiem. Mums vajadzēja slimnieku iztaujāt, veikt apskati, noteikt diagnozi. Mēs mācījāmies runāt ar pacientu, atrast kontaktu, izprast sūdzības. Diemžēl tagad ambulatorajā posmā sarunām nav atvēlēts daudz laika, kaut gan tieši ģimenes ārstiem vajadzētu pazīt visu pacienta ģimeni. Tiklīdz pacientam ir sūdzības, viņu sūta pa visiem kabinetiem pēc kārtas. Bet varbūt tas nemaz nebūtu vajadzīgs, pietiktu ar sīku iztaujāšanu un ārsta loģisko domāšanu? Žēl, ka mūsu laikmets ir tik straujš!" nopūšas profesore.

Viņa atceras kādu gadījumu ar labu paziņu, kas pēkšņi sācis ļoti jūtami kristies svarā. Diagnoze bijusi nesaudzīga — kuņģa vēzis, cerību maz... Reiz Mārīte Antra runājoties uzlikusi paziņam uz pleca roku un jutusi, ka viņš trīc. Sākusi iztaujāt un noskaidrojusi, ka paziņa ļoti svīst, kļuvis nervozs, sirdsdarbība ir ātra. Pavaicājusi, vai viņš bijis pie endokrinologa pārbaudīt vairogdziedzera funkciju. Draugs gandrīz apskaities: "Kāpēc man vēl pārbaudīt vairogdziedzeri, ja es drīz miršu no kuņģa vēža?" Izrādījies, ka Mārītei Antrai taisnība — vainīga bijusi tireotoksikoze, nevis kuņģa vēzis, un paziņa drīz veiksmīgi izārstēts.

"Prātā nāk arī kāds komandējums uz Aizputi tajā laikā, kad cēlu kvalifikāciju klīniskajā ordinatūrā. Pacients bija jauns puisis, kas tikko atgriezies no armijas. Aizputes kolēģi bija noteikuši diagnozi — gripa ar meningīta pazīmēm. Izrunājos ar pacientu, uzmanīgi apskatīju plaušu rentgenogrammu. Man šķita, ka tā ir miliārā plaušu tuberkuloze. Vietējie ārsti mazliet šaubījās: "Nu kā tad, atbrauca galvaspilsētas gudrīte, pašai vēl piens aiz ausīm, bet mācīs mūs strādāt!" Kopā ar neiroloģi taisījām lumbālo punkciju, lai pārbaudītu manis noteikto diagnozi. Man izrādījās taisnība. Puisi pārveda uz tuberkulozes slimnīcu. Bet es guvu apstiprinājumu tam, ka mediķa darbā liela nozīme ir gan pacienta sīkai iztaujāšanai, gan arī ārsta nojausmai."

Tagad profesore māca kardioloģiju un pneimonoloģiju Stradiņa universitātes 5. kursa studentiem. Profesore cenšas strādāt pēc docenta Kalniņa metodes: nezinot izmeklējumu rezultātus, studentiem pēc anamnēzes un objektīvās izmeklēšanas vien jānosaka diagnoze un jācenšas tā pierādīt, jāmin nepieciešamie papildu izmeklējumi un jādod ieteikumi slimības ārstēšanai. Katrs students strādā patstāvīgi un fiksē savu versiju. Kad pacientam veikta elektrokardiogramma, ir rentgena uzņēmumi un saņemti citu vajadzīgo izmeklējumu rezultāti, studenti var pārliecināties, kā tie iekļaujas viņu noteiktajā diagnozē.

 

Foto: Inese Austruma un no A.M. Ozoliņas personīgā arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2014. gada jūnija numurā.