Ticu, ka sapņi piepildās. Intervija ar torakālo ķirurgu Intu Siliņu
Ar kādām domām sācies 2012. gads?
Katrs gads jau jāsāk ar labām domām! Tas, manuprāt, ir galvenais. Tikai tad, ja domā labu, var nonākt pie laba rezultāta. Šis būs rosīgs gads, daudz būs jāpaspēj, taču attīstīties mēs turpinām tikai tad, ja darām.
Pirms trim gadiem slimnīcu, kurā strādājat, pievienoja Latvijas Infektoloģijas centram. Tagad reorganizācija skārusi arī to. Vai pārmaiņas netraucē strādāt? Vai ir jušana, ka tās notiek uz labu?
Mēs esam ļoti lepni ar savu slimnīcu: tā ir Latvijā vienīgā, monolītā viena profila slimnīca, kas specializējusies pulmonoloģijā. Mūsu slimnīcā izveidojies labs kolektīvs. Visa slimnīca darbojās kā vienota sistēma - pacientu izmeklēšana ir efektīva un augstā līmenī, ir ļoti laba sadarbība starp pulmonologiem, bronhologiem un ķirurgiem, mums ir arī sava intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļa, kas ir ļoti būtiski slimnīcai, kur veic krūškurvja operācijas. Protams, viss var transformēties, taču šajā pārveides procesā pats galvenais ir nepazaudēt komandas principu. Lai celtu ko jaunu, nevajag sagraut to, kas jau ir labs.
Raugos uz šo jautājumu filozofiski - ir pārmaiņas, ko var ietekmēt, un tādas, ko nevar. Pārmaiņu pieredze mums jau ir, ceru, ka tā noderēs.
Kāpēc izvēlējāties ārsta profesiju?
Neviens no maniem vecākiem nav saistīts ar medicīnu. Šādu izvēli izdarīju pats, jo šķita, ka es varētu būt piemērots ārsta profesijai. Lēmumu pieņēmu, mācoties Rīgas 1. vidusskolas pēdējā klasē, un sāku mērķtiecīgi gatavoties - apmeklēju sagatavošanas kursus, lai iekļūtu Rīgas Medicīnas institūtā. Liela daļa manu klasesbiedru izvēlējās profesijas, kas saistītas ar padziļinātu matemātikas apguvi. Kaut arī matemātikā man tīri labi veicās, sapratu, ka mani saista kas cits. Gribēju iepauzēt. Varbūt arī tas bija viens no motīviem, kāpēc izvēlējos ārsta profesiju. 
Zināju, ka būs daudz jāmācās, it īpaši pirmajos gados. Tā arī bija. Taču man jau bija skolas rūdījums.
Vai pirmā saskare ar asinīm nelika nodrebēt?
Nē, es ar to rēķinājos. Atceros, ka skolas laikā biju ekskursijā anatomikumā. Neteikšu, ka starp preparātiem jutos ļoti omulīgi, taču pie visa pierod. Trešajā kursā sāku strādāt slimnīcā par sanitāru, pēc tam par feldšeri. Pirmoreiz ieejot operāciju zālē, jutu zināmu bijību.
Vēl viena izvēle - torakālā ķirurģija. Kāpēc tieši šī specialitāte?
Jau studiju laikā sapratu: gribētu darīt arī kaut ko praktisku - ar rokām. Tāpēc sāku domāt par ķirurga profesiju.
Kāpēc torakālā ķirurģija? Mācoties ceturtajā kursā, bija apmācības cikls Tuberkulozes un plaušu slimnīcā, kur sastapu atsaucīgus kolēģus, kas bija ar mieru ņemt mani līdzi uz operācijām. Kopš tā brīža sāku braukt uz šejieni voluntēt. Pēc tam slimnīcā atbrīvojās ķirurga vieta, man radās ie spē ja palikt un strādāt. Izmantoju šo iespēju un nekad to neesmu nožēlojis. Tā ir mana pirmā un galvenā darbavieta.
Un kāds bija ceļš līdz nodaļas vadītāja amatam?
Kad sāku strādāt par torakālo ķirurgu, slimnīcā risinājās pārmaiņas. Notika strauja paaudžu maiņa, līdzšinējais nodaļas vadītājs Jānis Leimans - viens no maniem skolotājiem - kļuva par slimnīcas direktoru. Viņš uzskatīja, ka vara jādod jaunajiem. Tā nu izvēle krita uz mani. Tā tomēr bija ļoti liela atbildība. Tolaik man bija divdesmit astoņi gadi. 
Kuras no daudzajām krūškurvja saslimšanām ir jūsu "darba lauciņš"?
Torakālā ķirurģija ir saistīta ar gandrīz visām krūškurvja saslimšanām. Protams, kā jebkurā torakālās ķirurģijas nodaļā, kur regulāri notiek plānveida operācijas - un mūsu valstī ir tikai divas šādas nodaļas - , vislielākais ir onkoloģisko pacientu īpatsvars. Konsultēju arī Latvijas Onkoloģijas centrā, kur mans uzdevums ir ne tikai atlasīt pacientus, kam var palīdzēt ķirurģiska operācija, bet arī palīdzēt diagnozes noteikšanā vai apstiprināšanā, kas, savukārt, ļauj izvēlēties ārstēšanas veidu.
Otra lielākā grupa ir pacienti ar iekaisīgām vai infekcijas slimībām, it īpaši tuberkulozi, kuriem nepieciešama ķirurģiska palīdzība. Vēsturiski Latvijā un visā pasaulē torakālā ķirurģija sāka attīstīties pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad sākās tuberkulozes ķirurģiska ārstēšana. Kaut arī tuberkulozes ārstēšanas pamatā mūsdienās ir konservatīva terapija, joprojām ievērojamam skaitam tuberkulozes pacientu ik gadu nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.
Trešā grupa ir pacienti ar krūškurvja traumām. Tāpēc gluži loģiska ir mana darbošanās arī bijušajā Katastrofu medicīnas centrā, tagad Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Operatīvajā medicīniskajā daļā.
Arī pētnieciskajā darbā šobrīd vairāk fokusējos uz onkoloģiju. Kopumā esmu vairāk nekā 30 zinātnisku publikāciju autors un līdzautors. 
Ir ķirurgi, kas skrupulozi pieraksta visas savas operācijas. Vai arī jums ir šāda grāmatvedība?
Nē, neesmu no tiem, kas visu punktuāli pieraksta. Nodaļas darbs kopumā, protams, tiek dokumentēts un analizēts.
Kas jums darbā sniedz vislielāko gandarījumu?
Tas, ka diezgan ātri redzams rezultāts - izdodas apturēt kādu smagu slimību. Gandarījums ir arī tad, kad pacients ar potenciāli fatālu slimību vēl ilgus gadus pēc operācijas ierodas pie manis uz kontroli.
Protams, gandarījumu sniedz tehniski sarežģīta operācija, kas ir izdevusies. Mūsu slimnīcā kopš 2006. gada veic mazinvazīvās jeb videotorakoskopiskās lobektomijas. Salīdzinot ar vaļējām krūškurvja operācijām, tās pacientam ir mazāk traumatiskas. Protams, šīm operācijām ir arī ierobežojumi un ne visiem pacientiem tādas var izdarīt.
Ir arī trahejas un bronhu plastiskās operācijas, ar kuru palīdzību, veicot elpceļu rekonstrukciju, izdodas izvairīties no visas plaušas zaudēšanas jeb pneimonektomijas, kas ir ļoti smaga operācija ar augstu pēcoperācijas komplikāciju risku un ar sliktāku dzīves kvalitāti pēcoperācijas periodā vai pat iespēju neizturēt operāciju.
Ko esat mācījies no ārzemju torakālajiem ķirurgiem?
1989. gadā, kad beidzu Medicīnas institūtu, Latvijas medicīniskā izglītība nebija vēl tik sakārtota kā šodien. Vēl nebija nodibināta rezidentūra un, lai iegūtu zināšanas, diezgan daudz bija jābraukā apkārt. Vispirms pabeidzu kursus torakālajā ķirurģijā Krievijā. Pēc tam stažējos klīnikās Somijā, Zviedrijā, Vācijā, gadu stažējos pie viena no spožākajiem Eiropas torakālajiem ķirurgiem Peter Goldstraw Londonā, kā arī viesojos Japānas vēža centrā Tokijā pie viena no slavenākajiem pasaules torakālajiem ķirurgiem Tsuguo Naruke - krūškurvja limfmezglu kartes autora, arī Dienvidkorejas vēža centrā Seulā.
Esmu piedalījies dažādos zinātniskos kongresos un konferencēs daudzās pasaules valstīs, arī ASV. 2005. gadā, apmeklējot Amerikas torakālo ķirurgu kongresu, guvu apstiprinājumu, ka videotorakoskopiskās lobektomijas var veikt onkoloģiskajiem slimniekiem. No 2006. gada šīs operācijas sākām arī Latvijā. Nemēģinājām precīzi kopēt ārvalstu klīnikās redzēto, bet gan veidot savu pieeju, pārņemot labāko. Joprojām gribētu uzlabot tehniku un paplašināt pieredzi šīm mazinvazīvajām operācijām, kas ļautu tās veikt biežāk un plašākam pacientu lokam.
Uz Tuberkulozes un plaušu slimību klīnikas bāzes izveidots PVO Multirezistentās tuberkulozes pētniecības centrs, uz kuru brauc ārsti no Gruzijas, Armēnijas, Azerbaidžānas un citām valstīm. Daudzi no viņiem grib redzēt mūsu operācijas. Tā savu pieredzi nododam arī citiem. 
Vai jums ir arī kāds profesionāls sapnis?
Daudzi man jautā: "Vai neesi domājis, ka arī Latvijā varētu veikt plaušu transplantāciju?" Tīri emocionāli jau gribētu, taču praktiski... Latvijā sākotnēji plaušu transplantācija varētu būt nepieciešama apmēram desmit pacientiem gadā. Ar tik nelielu operāciju skaitu ķirurgs nevar uztrenēt pieredzi.
Runājot ar kolēģiem no Eiropas transplantāciju centriem, guvu priekšstatu par šādu centru darbību - lai centrs būtu darboties spējīgs, gadā šādu operāciju minimālajam skaitam jābūt ap 100. Tāds skaits plaušu transplantācijas operāciju nesanāktu pat visām Baltijas valstīm kopā.
Igauņu kolēģi jau veikuši vienu plaušu transplantācijas operāciju. Ar to var ne tikai lepoties, tas parāda, ka mediķu vienībai, kas to veikusi, ir potenciāls.
Protams, šis sapnis nav noglabāts uz visiem laikiem.
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva
Pilnu interviju lasiet Doctus 2012. gada marta numurā.