Temperamentīgā perfekcioniste. IEVA PUĶĪTE, pediatre

Bērnu gastroenterologa specialitāti daktere Puķīte apguvusi ne vien Rīgas Medicīnas institūtā, bet arī Drēzdenes Universitātes klīnikā Vācijā un Amjēnas universitātes klīnikā Francijā. Atkārtoti stažējusies Vācijā, Francijā, ASV un Austrijā. Regulāri papildina zināšanas starptautiskos semināros un konferencēs.

Ieguvusi Vācijas ārsta aprobāciju. Izveidojusi sadarbības programmu ar Bērnu aknu transplantācijas centru Hamburgas Ependorfas universitātes klīnikā. Eiropas Krona slimības un kolīta asociācijas biedre. Izglīto arī topošos ārstus — ir asistente RSU Pediatrijas katedrā, apmācīttiesīga ārste studentiem, rezidentiem un vispārējās prakses ārstiem.

Tēva mācības

Kolēģi jūs raksturo kā perfekcionisti labā nozīmē — izdarāt ne tikai tik daudz, cik pienākas, bet vēl mazliet. Ja kaut kam ķeraties klāt, tad paveicat pamatīgi, tā — līdz saknei. No kurienes jums tas?

Visticamāk, ka no tēva, kurš bija ļoti pedantisks cilvēks. Redzot, kā ir nokrauts mans darba galds, dažam varētu rasties šaubas, vai tiešām esmu perfekcioniste, taču attieksmē pret darbu tāda esmu. To man ieaudzināja jau bērnībā. Ja vecāki lika kaut ko darīt, nekādas atrunas nepieņēma. Atceros, ka man, mazai meitenei, riebās iet uz bērnudārzu. Tēvs skaidroja, ka tas ir mans darbs, tāpēc jautājums “iet vai neiet” nemaz nav apspriežams. Tomēr no nīstā bērnudārza tiku prom gadu ātrāk nekā citi bērni. Tā kā diezgan agri biju iemācījusies lasīt, audzinātājas to izmantoja — sasēdināja grupiņas biedrus ap mani un es viņiem lasīju priekšā grāmatu. Vecāki nosprieda, ka tad jau labāk mani laist skolā, tāpēc sešu gadu vecumā sāku skolas gaitas.

Bet, atgriežoties pie perfekcionisma, redz, man ir tāda rakstura īpašība, ka man patīk problēmu aplūkot pamatīgi un no visām pusēm. Jūtos slikti, ja nevaru to sakārtot pa plauktiņiem, pamatojot ar skaidrām un loģiskām sakarībām. Detalizēti iztaujāju pacientus. Tā kā ilgi strādāju medicīnā, apzinos, ka ir lietas, ko mēs tā īsti nekad neizpratīsim, ka ir pārejoši traucējumi.

Un vēl mani vienmēr interesējis, vai varu izdarīt vairāk, nekā tas paredzēts “obligātajā programmā”. Cenšos neapstāties meklējumu ceļā, aizbildinoties ar “to mēs šodien nevaram izdarīt”, jo trūkst naudas, laika, iespēju vai vēl kā cita.

Vai šī īpašība kādreiz netraucē, jo ir lielākas prasības ne tikai pret sevi, bet arī citiem?

Protams, traucē, jo mūžīgi moka nemiers, vai ir izdarīts viss, kas manos spēkos. Arī kolēģiem jābūt gataviem, ka miers iestāsies tikai tad, kad konkrēto problēmu būsim trīsreiz izrunājuši. Un tad dzīve nav viegla. Ne velti draudzenes man teikušas: “Ieva, tver dzīvi vieglāk!” Arī vecāki vienlaikus bija gan priecīgi par manu pamatīgumu attieksmē pret darbu, gan satraucās, ka izdegšu. To var saprast, jo vecāki jau vienmēr žēlo savus bērnus. Tagad tētis mani vēro no mākoņa maliņas.

Pacientu stāsti

Latvijas radio raidījumā pirms trim gadiem mazā Rebeka, kurai zīdainīša vecumā pārstādīja aknu un kuras ārste jūs esat, sacīja, ka izaugšot un būšot kā viņas daktere — kā jūs. Tas ir ļoti īpaši, aizkustinoši...

Nenoliedzami... (Dakteres acīs sariešas asaras — aut.) Mazajiem pacientiem ir ļoti svarīgi, kā mēs pret viņiem izturamies. Ja meitenīte grib līdzināties man, tas faktiski ir liels pagodinājums. Jo bērni neliekuļo un neglaimo, kā to mēdz darīt pieaugušie.

Šobrīd Rebeka ir pārāk maza, lai saprastu, kā esmu palīdzējusi viņai medicīniski, glābusi dzīvību, viņa vairāk jūt manu cilvēcisko attieksmi. To viņa novērtēs pēc gadiem, taču vecāki jau tagad saprot, kādai smagai situācijai meitenīte gājusi cauri.

Cik ļoti dakteris saaug ar sarežģītajiem, grūtajiem pacientiem, tiem, kas ir “izcīnīti”?

Jo pacients smagāks, ar smagām medicīniskām problēmām, jo tuvāks kļūst. Veidojas emocionāla saite, arī ar vecākiem parasti ir labs kontakts. Nereti cilvēciski cienu ģimeni par to, ka viņi, kaut bērnam ir smaga medicīniska problēma, spēj mobilizēties. Un tad jau strādājam kā viena komanda. Tajā pašā laikā saprotu, ka “saaugšana ar pacientu” īsti neatbilst ārsta profesionalitātes standartiem: jau studējot mums mācīja, ka jāietur distance. Ne velti ārsta ētikas kodekss nepieļauj, ka mediķis ārstē savus radiniekus. Ja to ievēro, ārsts spēj saglabāt skaidru skatu uz situāciju. Lai cik mīļi man būtu pacienti, cenšos nepārkāpt trauslo robežu, kad it kā kļūsti par viņu ģimenes locekli. Tāpēc nevaru iedomāties sevi sēžam pie viena galda ar pacientu un viņa ģimeni un dzeram kafiju. Iespējams, savu lomu šeit spēlē arī mans atturīgums, ko esmu mantojusi no senčiem. Bet tas nenozīmē, ka pret pacientiem un viņu tuviniekiem es neizjustu cilvēciskas simpātijas. Man bijuši pacienti, kas skrējuši pakaļ pa slimnīcas gaiteni un saukuši: “Dakterīt, es tevi tik ļoti mīlu!”

Ko šie sarežģītie pacienti jums iemācījuši?

Domāju, ka pacietību un iecietību. Pēc dabas esmu diezgan šerpa, varu ātri uzliesmot, taču dzīve mani nepārtraukti māca, ka šīs īpašības nepalīdz risināt lietas. Joprojām mācos pieņemt, ka ģimenes ir dažādas un cilvēki var rīkoties atšķirīgi. Taču ar gadiem esmu kļuvusi iecietīgāka. Jaunībā varēju uzdzirksteļot: “Ārprāts, kā vecāki tā drīkst rīkoties?! Ar ko viņi baro bērnus?!” Tagad saprotu, ka pasaulē iespējams viss, cilvēki ir ļoti dažādi un atšķirīgi reaģē uz problēmām. Reizēm ievēroju latviešu parunu, ka runāšana ir sudrabs, klusēšana — zelts. Paklusēju un ieklausos, ko otrs saka.

Emocijas darbā

Kolēģi saka un arī pati esat atzinusies, ka esat emocionāla. Emocijas palīdz vai traucē darbā?

Ja mani nokaitina, varu kolēģiem pateikt kādu skarbāku vārdu, arī uzkliegt (pacientiem — nē). Jā, emocionalitāte dažkārt ir bijusi traucējoša, taču, kā reiz sarunā man teica klīnikas vadītāja: “Pazīstot tevi, zinu, ka vispirms tu izkliegsies, tad sāksi loģiski domāt un viss sakārtosies.”

Pacientu dēļ esat raudājusi?

Jā. Esmu raudājusi aizvainojuma dēļ, kad kāda pacienta tēvs mani apsaukāja. Esmu raudājusi aiz izmisuma, kad ārstes gaitu sākumā nomira mans pacients. Viņš bija pirmais manis ārstētais pacients. Tas notika Ziemassvētkos. Atceros, ka visus šos svētkos noraudāju savai vecmāmiņai uz pleca. Teicu, ka iešu prom no darba. Vecmāmiņa, dzīvesgudra sieviete, ļāva man izraudāties un izrunāties. Gan jau viņa saprata, ka nekur prom no slimnīcas nemukšu.

Darbs ar bērniem atšķiras

Tie, kam ikdienā pacienti ir pieaugušie, reizēm saka: kā bērnus var saprast? Nedz viņi ko izstāstīt var, nedz paskaidrot! Tik daudz kas jānolasa pēc sajūtām, jāklausās vecākos. Tās ir īpašas prasmes, kas dotas pediatriem?

Darbs ar pacientiem bērniem un pieaugušajiem atšķiras. Ir cilvēki, kas domā, ka pediatri paši spēlējas ar lellēm, toties man šķiet, ka ar pieaugušajiem strādāt ir daudzkārt grūtāk nekā ar bērniem. Viņi sastāsta nezin ko, bet bērns pasaki tieši: “Vai tu nesaproti, ka man ir klepus?” Reti kurš mazais pacients ņerkstēs tāpat vien ņerkstēšanas pēc. Un arī neizdomās, ka sāp galva, lai nevajadzētu iet uz darbu, kā dažkārt dara pieaugušie.

Ļoti specifiska bērnu grupa ir pusaudži. Viņiem dzīves grūtības jau ir pēc definīcijas, tāpēc var pateikt ārstam: “Es tās jūsu stulbās zāles nedzeršu!” Tas ir nepatīkami, bet jāmācās neapvainoties. “Nu, labi, šodien nedzersi zāles, bet rīt to darīsi.” Jāprot mierīgi aprunāties ar pusaudzi, kliedēt saspringto gaisotni.

Zināt, vispatīkamāk ir strādāt ar zīdaiņiem. Viņi klusē un uz tevi skatās ar uzticības pilnu skatienu. Sak, domā, kā tu varētu man palīdzēt!

Jūsu kolēģe, savulaik gastroenteroloģijas nodaļas vadītāja Ārija Marksa–Ebela sacīja: “Bērni ir tik gudri! Kāds puika tolaik, kad vēl nezinājām par govs piena nepanesību, kategoriski atteicās no pudeles, kur ir balts šķidrums. Iedomājieties: mazs zīdainītis tēju no pudeles dzer, bet, ieraugot baltu pudeli, — kliedz.”

Šajā sakarā papildināšu parunu, sacīdama, ka runāšana ir sudrabs, klusēšana — zelts, bet prasme ieklausīties otrā — dimants. Slimības vēsture neveidojas tikai no vadlīnijām, bet lielā mērā no tā, ar cik lielu empātiju vari no slimnieka iegūt ziņas un cik precīzas tās ir. Jāprot no it kā sīkumiem salikt kopainu. Šeit svarīga arī novērošanas prasme. Tāpēc vecākiem, ja viņi sūdzas, ka bērns neēd, vienmēr jautāju, vai bērnam paliek slikti, apēdot kaut ko, vai viņš sakož lūpas un vispār negrib ēst. Katrai no šīm darbībām var būt pilnīgi cits skaidrojums.

Mēs, gastroenterologi, ļoti bieži novērojam, ka bērniem ir vēdera aizcietējums. Tad svarīgi saprast, vai mazajam pacientam ir fizioloģiskas problēmas nokārtoties vai tam pamatā psiholoģiskas problēmas — viņam riebjas bērnudārzs un arī turienes pods. Tātad problēma jārisina no cita skatpunkta — nevis drastiskas diētas, bet jārada bērnam tādi apstākļi, lai viņš ērti justos gan bērnudārzā, gan uz podiņa.

Zelta likumi sarunās ar vecākiem

Ko savā pieredzē esat sapratusi — kāds ir zelta likums sarunās ar vecākiem?

Viens no zelta likumiem — nevajag cilvēkiem visu laiku kaut ko pārmest (šeit es nerunāju par gadījumiem, kad bijusi vardarbība pret bērnu).

Vecāki ir ļoti dažādi: vieni ļoti labi iekļaujas mūsu komandā, ir pamatīgs atbalsts, bet par citiem to absolūti nevar teikt. Taču es nevienu nenosodu, jo esmu ārste, nevis tiesnese. Ja būtu tiesnese, satiekoties ar dažu labu vecāku, sistu dūri galdā: “Ko jūs darāt ar savu bērnu!” Ja problēmas cēlonis ir tikai vecāku nezināšana, izskaidrojam, kas un kā. Tādos gadījumos viņus parasti izdodas piesaistīt mūsu komandai. Skumjāk ir tad, ja vecākiem īsti nerūp, kas notiek ar viņu bērnu. Mani vecākie kolēģi, starp kuriem ir arī daktere Ārija Marksa–Ebela, teikuši, ka vecākiem raksturīga liela intuīcija attiecībā uz savu bērnu. Tas jāņem vērā. Lai kā būtu apnicis, ka mazā pacienta mamma nepārtraukti nāk pie tevis un sūdzas par kaut ko, viņas novērojumus un raizes nedrīkst ignorēt. Jāieklausās un jātiek skaidrībā, kāpēc ar bērnu notiek tas, ko stāsta viņa mamma. Iespējams, ka mammas sirds mums kaut ko saka priekšā.

Ikdiena un retās slimības

Ar kādām gastroenteroloģiskām diagnozēm mazie pacienti visbiežāk nonāk Bērnu slimnīcā?

Tie ir dažādi gremošanas traucējumi, iekaisīgu zarnu slimības un aknu kaites. Mūsu uzraudzībā ir arī bērni, kam bijusi aknu transplantācija. Latvijā tādi ir divpadsmit.

Statistikas dati liecina, ka pēdējos gados bērni arvien biežāk sirgst ar slimībām, ko iepriekš konstatēja tikai pieaugušajiem, piemēram, ar pankreatītu jeb aizkuņģa dziedzera iekaisumu, ir žultsakmeņi. Turklāt to novēro ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Īsta skaidrojuma tam nav. Es spekulētu, ja teiktu, ka šo slimību cēlonis ir vienīgi mūsdienu pārtika. Tur ir daudz iemeslu.

Jūsu lauciņš ir arī retās slimības. Kā līdz tām nonācāt? Patīk, ka ikdiena nav garlaicīga, nav rutīnas?

Pievērsties retajām slimībām mani piespieda dzīve. Gastroenteroloģijā tāpat kā citās specialitātēs mēdz būt slimības, kas ir vienam vai dažiem pacientiem Latvijā. Piemēram, ir tāda slimība kā ģimenes intrahepatiskā progresējošā holestāze. Bērnam jau agrīnā vecumā izveidojies žults sastrēgums. Ja tas ir ļoti izteikts, tad sabojā aknas. Ja akna ir ļoti bojāta, tā jāpārstāda. Tādu pacientu nav daudz visā pasaulē, ar retu slimību ārsts var saskarties tikai reizi profesionālās darbības laikā vai pat nekad, tāpēc ārstēt šādu pacientu ir izaicinājums. Ļoti noder internets, jo iespējama domu apmaiņa ar kolēģiem ārvalstu klīnikās. Liela daļa šādu pacientu paralēli tiek ārstēti Latvijā un ārzemēs.

Esat izveidojusi programmu ar Hamburgas Ependorfas universitātes klīniku. Kā šī sadarbība radās? Esat stažējusies Vācijā?

Mans dzīves gājums ir ļoti garlaicīgs. Esmu mācījusies vienā skolā — tagadējā Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā, vienā augstskolā un man ir bijusi viena darba vieta — Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, kur esmu nostrādājusi divdesmit piecus gadus. Domāju, ka sadarbība ar Vācijas kolēģiem raitāk varēja veidoties tāpēc, ka zinu vācu valodu. Skolā to cītīgi mācījos — mūsu klases audzinātāja bija vācu valodas skolotāja.

Pirmoreiz Vācijā nokļuvu studiju gados, biju praksē, bet otrreiz turp devos, kad jau strādāju Bērnu slimnīcā, — gadu specializējos gastroenteroloģijā Drēzdenes universitātes klīnikā. Tāpēc izveidojies labs kontakts ar vācu kolēģiem. Patlaban mūsu galvenais sadarbības partneris ir Hamburgas Ependorfas universitātes klīnika, kur notiek mūsu pacientu aknu transplantācijas.

Šī sadarbība sākās apstākļu sakritības dēļ. Kāda meitenīte bija saindējusies ar sēnēm, steidzami vajadzēja aknu transplantāciju. Nosūtīju e–pastu uz divām ārvalstu klīnikām, Hamburgas Ependorfas universitātes klīnika man atbildēja stundas laikā. Iedeva dežurējošās transplantoloģes (tagad viņa ir šīs klīnikas transplantoloģijas centra vadītāja) tālruņa numuru, lai varu vienoties par operāciju. Patīkams pārsteigums bija tas, ka viņa ar mani runāja nevis kā ar personu, kas nezin kāpēc nezin no kurienes piezvanījusi, bet kā ārsts ar ārstu. Šīs profesionālās attieksmes dēļ meitenīte pēc divpadsmit stundām jau bija Vācijā. Arī klīnikā viss notika operatīvi. Atklāti sakot, paguvām pēdējā mirklī. Šeit laikam jāpiemin arī sieviešu solidaritāte un emocionalitāte, jo pēc operācijas vācu kolēģe piezvanīja un teica: “Mums izdevās!” Kopš tās reizes sākām sadarboties ar Hamburgas Ependorfas universitātes klīniku. Esmu iepazinusies gan ar transplantologiem, gan intensīvās terapijas nodaļas ārstiem, bet pērn kolēģi bija pie mums Rīgā.

 

Foto: Inese Austruma un no Ievas Puķītes albuma

Pilnu raksta versiju lasiet 2017. gada Doctus aprīļa numurā