Stresa «tēvs» Hanss Selje

Iespējams, neviens zinātnieks nevar lepoties ar tik plašu atpazīstamību, kāda XX gadsimta otrajā pusē un vēl šodien ir par stresa tēvu dēvētajam Hansam Seljem. Viņa mūža darbs - stresa tēma - neapstrīdami saistīta ar ļoti daudzām medicīnas, bioloģijas un bioķīmijas nozarēm. Stresu kā dažādas slimības izsaucošu un veicinošu faktoru min kardiologi, endokrinologi, gastroenterologi un citu medicīnas jomu speciālisti. Zinātnieku vidē kanādiešu endokrinologu Selji dēvē par medicīnas Einšteinu. Tāpēc neizprotams var šķist fakts, ka savulaik, kad Selje pievērsās stresa pētniecībai, zināmas autoritātes medicīnā ne tikai ieteica viņam neaizrauties ar niekiem, bet arī nikni apstrīdēja gan stresa jēdzienu, gan tā darbības mehānismu. Pagājušajā gadsimtā medicīna attīstījās ārkārtīgi strauji, tajā darbojās daudz spožu prātu, taču neviens no viņiem nebija aizdomājies, ka zināms slima cilvēka pazīmju kopums liecina par konkrētu fenomenu, ko mūsdienās apzīmē kā stresu. Kāpēc tieši Selje to ieraudzīja un izcēla dienasgaismā? Iespējams, viņa stresa pilnā biogrāfija sniedz uz to atbildi.

Vecāku trīs padomi

Hanss Hugo Bruno Selje, mediķis ceturtajā paaudzē, dzimis kādreizējā Austroungārijā, Vīnē kā vienīgais dēls ungāru ārsta un austrietes, slimnīcas vadītājas, ģimenē. Māte, kurai piemitusi izteikta nosliece uz perfekcionismu, dēlu jau no rīta modinājusi, likdama viņam skaitīt vokābulus franču un angļu valodā. Ģimenē runāja vāciski un ungāriski, taču ar zēnu strādāja arī franču un angļu valodas mājskolotājas. Selje atceras: no rītiem mostoties, viņš jutis šausmīgu stresu, jo nekad nav zinājis, kādā valodā viņam tūlīt būs jārunā. Valodas Selje iemācījies, taču, kā pats vēlāk secinājis, nekad dzīvē nav varējis īsti tikt skaidrībā, kura no tām viņam ir dzimtā. Lai gan Pirmā pasaules kara laikā, kad bruka Austroungārijas impērija un Hansa tēvs kā armijas ķirurgs bija prom no mājām, Seljes ģimenes labklājība ievērojami cieta, tomēr liels trūkums zēnam nebija jāpiedzīvo. Taču tieši to viņš vēlāk uzlūkoja kā trūkumu - raksturs neesot bijis pietiekami rūdīts. Kad tēvs atgriezās no frontes, Komāromas pilsētā, kur ģimene dzīvoja, turpinājās apšaudes un viņš savās mājās atvēra neatliekamās ķirurģiskās palīdzības punktu, kas vēlāk pārtapa privātklīnikā. Lieli nopelni tajā bija arī mātei, kuras cerības vienīgais dēls sākumā neattaisnoja - viņa sekmes, izņemot atlētiku un filozofiju, bija visai viduvējas. Pats Hanss fiziskos vingrinājums uztvēra kā līdzekli pret paša apaļīgumu, kura dēļ viņu apcēluši klasesbiedri. Apliecinādams raksturu, savu istabu zēns pārvērta vingrotavā. Viņš saņēmis godalgas peldēšanā, bijis labs jātnieks. Māte Hansam allaž uzsvērusi: visās jomās tev jābūt labākajam. Savukārt tēvs uzskatīja: ja arī cilvēku piemeklē neveiksme, vienmēr jāturpina cīnīties. Reiz, kad zēns nokritis no zirga un salauzis roku, tēvs to ieģipsējis un tūdaļ licis atkal sēsties seglos - citādi dēls baidīšoties no zirgiem. Otrs tēva padoms, kas dēla dzīvē izrādījās principiāli svarīgs, bija šāds: konsekventi jāiet uz izvēlēto mērķi, savus nodomus nesadalot un neizšķiežot sīkumos. "Padošanās kļūst dzīvē par ieradumu, un tev jābūt gatavam neskaitāmām sakāvēm, iekams kļūsi par īstu vīru," vēlāk rakstīja Hanss Selje. Un tiešām - viņš allaž gribējis būt pirmajās rindās. "Izcilība mani sajūsmināja," viņš atceras. Filmā "Krusttēvs" viņš principiāli apbrīnojis neatkārtojamo mafijas vadoni, taču tas nav bijis pretrunā humānisma principiem, kam uzticīgs Selje bijis visu mūžu. Jau kopš bērnības viņš uzskatīja: būt ārstam un patiesi palīdzēt cilvēkiem ciešanās ir vajadzīgi un cēli. Piemērs atkal bija vecāki. Tēvs zēnu ņēma līdzi mājas vizītēs, un vēl pēc daudziem gadiem Selje atceras, ka šādi nopelnīt varēja maz, taču trūcīgiem sirdzējiem tēvs bieži vien atstājis nedaudz naudas nepieciešamo zāļu iegādei.

Liktenīgais jautājums

Noslēdzoties Pirmajam pasaules karam, Austroungāriju sadalīja un Seljes ģimenes mājas izrādījās Čehoslovākijā. Šajā laikā ģimene zaudēja turību un tēvs dēlam teica: "Vienīgais, ko cilvēks nevar zaudēt, ir viņa zināšanas." 17 gadu vecumā Hanss iestājās Prāgas universitātes medicīnas fakultātē un kā students sevi apliecināja spoži un pārliecinoši. Tieši šajā laikā Seljem radās jautājums, kam viņš veltīja savu zinātnieka karjeru: kāpēc teju visiem nopietni slimiem cilvēkiem, lai gan diagnozes atšķiras, novērojamas kopīgas pazīmes: sagurums, novājēšana, apetītes trūkums, vēlēšanās "vairāk gulēt, nevis celties". Pasniedzēji atbildēja, ka tās ir slimību blaknes, neizbēgamas un neinteresantas. Stažējoties Romas un Parīzes universitātēs, jaunā censoņa redzes lauks strauji paplašinājās. Ieguvis Rokfellera stipendiju, viņš rada iespēju papildināt zināšanas ASV un Kanādā. Savienotajās Valstīs viņš juta kultūršoku un nostalģiju pēc mājām, nespēja iedzīvoties. Risinājums izrādījās ziemeļu kaimiņvalsts - no kolēģiem uzzinājis, ka daudz eiropeiskāka ir Kanāda, Selje pārcēlās turp. Pārcelšanās uz Makgila universitātes Bioķīmijas fakultāti Monreālā, Kanādā, izrādījās paliekošs pavērsiens Hansa Seljes dzīvē - šajā valstī izcilais zinātnieks ieguva otro doktora grādu medicīnā, ilgi strādāja Histoloģijas fakultātē, vairāk nekā 30 gadu vadīja Eksperimentālās medicīnas un ķirurģijas fakultāti Monreālas universitātē un sāka uzskatīt sevi par kanādieti. "Pēc tieksmēm esmu morfologs un eksperimentētājs," savas domāšanas un zinātniskās darbības ievirzi raksturojis Selje.

Spītējot skepsei

Tieši eksperimentētāja un novatora gars, papildināts ar lielu devu mērķtiecības, Seljes zinātnieka karjerā izrādījās izšķirīgi faktori. Nelika mierā Prāgas universitātē atklātais fenomens par visiem nopietni slimiem cilvēkiem kopīgajām pazīmēm. Seljem šķita savādi, ka neviens nav pētījis šā acīm redzamā sindroma bioķīmiskās izpausmes, darbības mehānismu vai pretlīdzekļus, kas apkarotu biežākās sindromam raksturīgās patoloģiskās pārmaiņas. Jautājot par to pasniedzējiem Prāgas universitātē, jauneklis pretī saņēma neizpratni un zobgalības: ja cilvēks ir slims, viņš arī izskatās slims. Ne vairāk, ne mazāk. Nākamreiz šis fenomens zinātnieku uzrunāja pēc gadiem desmit jau Monreālas universitātē. Eksperimentējot ar žurkām, viņš ievēroja, ka pēc pakļaušanas dažādiem negatīviem kairinātājiem - injekcijām, troksnim, salšanai, pārkaršanai - dzīvnieki novājē, virsnieru dziedzeris strādā hiperaktīvā režīmā, parādās limfātiskās sistēmas atrofēšanās pazīmes, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas. Tā kā Selje specializējās bioķīmijā, viņš izvirzīja hipotēzi, ka šos simptomus - nespecifiskas, vienai konkrētai slimībai neatbilstīgas izpausmes - nosaka kādas kopīgas hormonālas vai citas reakcijas uz negatīvu kairinātāju. Ja nu tas viss saistīts ar Prāgas universitātē ievēroto "vispārējo slimuma sindromu"? 1936. gadā žurnālā Nature Selje publicēja nelielu rakstu "Daudzveidīgu kaitīgu aģentu radīts sindroms", atkal iegūdams daudz kritizētāju. Pat jaunā censoņa dievinātais patrons profesors Dž. Kolips ieteica viņam nenoņemties ar šo "bezcerīgo pasākumu". Tomēr Selji tas neatturēja, turklāt viņa idejai radās atbalstītāji. Zīmīgi, ka viens no tiem bija fiziologs Frederiks Bantings - insulīna atklājējs, kas pagājušā gadsimta 20. gados ne tikai saskatīja insulīna iespējas diabēta ārstēšanā, bet arī izpētīja tās un izmantoja praksē. Bantings šajā grūtajā brīdī uzklausījis Selji un pat sagādājis pirmo nelielo finansējumu - 500 dolāru - laboratorijai stresa pētījumiem.

Adaptācijas fenomens

Norādot uz stresu kā organisma pielāgošanos kaitējošai videi (savainojumi, toksiskums, vides radīti kairinājumi utt.), Selje šo fenomenu sākotnēji nodēvēja par vispārējo adaptācijas sindromu. Viņš izdalīja trīs tā stadijas - trauksmi (adaptācijas iespēju mobilizāciju), pretestības stadiju un izsīkuma stadiju. Zinātnieks uzskatīja, ka pastāv adaptācijas enerģija, kas ik indivīdam ir ierobežotā daudzumā, kāds noteikts jau no dzimšanas. Līdz ar cilvēka novecošanos mazinās arī viņa adaptācijas enerģija, tās iespējas ir ierobežotas; ja tās izsmeļ pavisam, iestājas nāve. Radās pētījumi, kā vairot šo enerģiju, tātad - cilvēka izturību pret stresu. Viena no hipotēzēm - nelieli kairinājumi zem trauksmes sliekšņa pastiprina adaptācijas spējas, trenē to. Selje izdalīja, kā pats to nosauca, adaptācijas slimības. Zinātnieks, tās ilustrējot, mēdza stāstīt piemēru par ķēdes mehānisku stiepšanu - tā pārtrūkst vājākajā posmā. Tāpēc vienam slimniekam, kam iedzimtības vai citu faktoru ietekmē vājāka ir sirds, spēcīga stresa ietekmē cietīs tieši šis orgāns, citam ar nepareizu ēšanas režīmu veidosies kuņģa čūla. Kā bioķīmiķis Selje izpētīja paša definēto adaptācijas stadiju hormonālo bāzi, analizēja stresa procesā iesaistīto hormonu, sevišķi virsnieru hormonu, darbību. Pētījumu rezultāti īpaši izcēla kortikosteroīdu un adrenalīna nozīmi stresa procesā un atklāja arvien jaunas šo hormonu izmantošanas iespējas medicīnā. Kortikosteroīdiem raksturīgā struktūra tik ļoti aizrāva slaveno pētnieku, ka viņš to iekļāva paša izveidotā Starptautiskā Stresa institūta logotipā uz ēkas fasādes. Atmiņās viņš emblēmu un tās tapšanu apraksta visai amizanti - simbolu, "kas garāmgājējiem atgādina no stieplēm vīta cāļu žoga fragmentu," viņš iegravēja, "izkāries pa trešā stāva logu, un sieva mani turēja aiz kājām".

Labais stress, sliktais stress

Selje visai ilgi meklēja kodolīgu nosaukumu savam atklājumam. Labi pārvaldīdams franču, ungāru, vācu, čehu, angļu, mazāk arī spāņu un krievu valodu, pētnieks to atrada angļu valodas vārdā stress - spiediens, slodze, sasprindzinājums. Vēlākos gados viņš gan domāja, ka precīzāks būtu angļu vārds strain - saspridzinājums, piepūle, deformācija. Proti, pārmaiņas, ko stress izraisa organismā. Zinātnieks definēja, ka bioloģiskais stress ir nespecifiska organisma reakcija uz fizioloģisku vai psihisku iedarbību, kas izjauc organisma homeostāzi (saskaņotu organisma sistēmu funkcionēšanu) un pasliktina tā vispārējo stāvokli. Tieši nespecifiskumu Selje allaž uzsvēra kā būtiskāko šajā fenomenā. Pētījumu gaitā atklājās, ka stress var atšķirties. Selje to iedalīja kategorijās - distress jeb sliktais stress, ko var izraisīt slimības, bēdas, pazemojumi, kā arī eistress jeb labais stress, kas rodas no prieka un veiksmes. Pēc stresa izraisītāja jeb stresora intensitātes pētnieks izdalīja arī hipostresu jeb zemāko stresu un hiperstresu jeb augstāko stresu. Lai arī stresu pieņemts vērtēt lielākoties kā negatīvu parādību, Dabas māte neko nemēdz darīt nepārdomāti un radījusi to principā lietderīgā nolūkā. Nelielās devās, kā konstatēja Selje, stress organismam lielākoties nāk par labu, jo krīzes situācijās mobilizē tā aizsargspējas, taču ilgstošās un lielās porcijās, kļūstot hronisks, var būt graujošs. Tam ir būtisks iespaids uz organisma endokrīno un imūno sistēmu. Selje vienmēr uzsvēra, ka izšķirīgs cilvēka dzīvības norisēs, labklājībā un daudzu slimību izcelsmē ir samērs starp distresu un eistresu. Pētnieks norādīja: stresa izpausmes ir individuālas, tā raksturs galvenokārt atkarīgs no organisma funkcionālā stāvokļa, nevis no stresora rakstura. Proti, viens un tas pats stresa izraisītājs vienu cilvēku dramatiski satrauks, bet citam tas nešķitīs īpaša uztraukuma vērts. Selje stresu atzina par vienu no fundamentālākajām dzīvības izpausmēm, jo tas neesot nekas cits kā dzīva organisma reakcija uz apkārtējās vides pārmaiņām, adaptācijas veids. Pilnīgs stresa trūkums ir nāve. Pētnieks cilvēka attiecībām ar stresu formulēja šādu vispārēju likumu: no stresa kā tāda izbēgt nevar, taču iespējami lielākā mērā jāvairās no distresa stāvokļa.

Dieva un dabas likumi

Izstrādājis stresa definīciju un klasifikāciju, Selje ķērās pie pētījumiem, kā mazināt stresa kaitīgo iedarbību, un veltīja šim darbam lielu daļu mūža otrās puses. Visus viņa apsvērumus un koncepcijas caurvij viena galvenā doma: pozitīva attieksme pret cilvēkiem un notikumiem. Laimīgs tas cilvēks, kam hobijs un aizraušanās ir viņa paša darbs un darbs ir hobijs. Tāds lielā mērā bija arī pats "stresa tēvs" Selje. Sarežģītais nervu šūnu pinums mikroskopā viņam šķita skaistāks par mākslas darbu, neviena sporta spēle nešķita aizraujošāka par jaunu atklāsmi darbā. Vai pret stresu vērts cīnīties ar baudas izraisošiem palīglīdzekļiem? "Smēķēšana, alkohols, trankvilizatori, ēšana - tas viss palīdz remdēt distresu tiem, kas cieš no uzbudinājuma," rakstījis Selje. "Bet nelaime tāda, ka ar laiku šie līdzekļi paši kļūst par grūtību avotu, jo pie tiem pierod." Šo satraukuma remdētāju vietā pētnieks ieteica virkni citu aktivitāšu - vingrošanu, fizioterapiju, psihoterapiju, adatu terapiju, saunu, peldes - līdzekļus, kas joprojām tiek uzskatīti par iedarbīgiem stresa mazinātājiem. Par būtisku cilvēka dzīves kvalitātes noteicēju Selje uzskatīja kustību. Šīs pārliecības zinātniskais pamatojums - pierādījumi, ka fiziskās aktivitātes izraisa pastiprinātu endofrīna jeb tā dēvētā laimes hormona izdalīšanos smadzenēs, kas cilvēkam rada labsajūtu un nomierina. Līdztekus fiziskām aktivitātēm negatīvo dzīves aspektu pārvarēšanā nozīmīga ir cilvēka dzīves filozofija, ko raksturo spēja uz visu paraudzīties relatīvi, salīdzinājumā, norādījis "stresa tēvs". Viņš sniedza šādu piemēru: multimiljonārs, pēkšņi saņēmis ziņu, ka zaudējis visu bagātību, no kuras pāri palikuši vien desmit tūkstoši dolāru, jūtoties pilnīgi izputināts un varētu izdarīt pašnāvību. Tajā pašā laikā klaidonis, kam ķešā nekad nav bijis vairāk par dažiem centiem, uzzinājis, ka viņa kontā pēkšņi ir desmit tūkstoši dolāru, justos bezgala priecīgs. Abos gadījumos saņemtā ziņa ir viena un tā pati, atšķiras tikai reakcija, norāda pētnieks. Hanss Selje par stresa pārvarēšanu pieminējis arī tādas mūsdienās populāras prakses kā Austrumu filozofijas dzenbudismu, krišnaītismu, jogu, transcendentālo meditāciju, dažādas relaksācijas metodes. Zinātnieks tās neapstrīdēja, taču ieteica nevis norobežoties no "cietsirdīgās pasaules", no realitātes, bet pašizolēšanās vietā rast labāku dzīves veidu un filozofiju. Viņš pats definēja un dzīvē īstenoja principu, ko nosauca par altruistisko egoismu un uzskatīja par visatbilstīgāko Dabas likumiem, kurus, pat nebūdams īpaši reliģiozs, saistīja ar Dieva likumiem. Zināmākais no tiem: nedari citam to, ko negribi, lai dara tev. Selje to mēdza pavērst pretēji: dari citiem to, ko vēlētos pats sev. Šo principu viņš definēja kā "zelta likumu". Zinātnieks norādīja: "Dievs ir bijis vienmēr un būs vienmēr. Viņa likumi nekad nezaudēs spēku, un tiem obligāti jāpakļaujas. Citādi būs jācieš sods. Ja jūs tiem paklausīsit, jums taps atlīdzināts. Vai tad tās nav pašas dabas īpašības?" Selje uzskatīja, ka Dievs zināmā mērā ir dabas personificēts iztulkojums. Tātad cilvēkam ir jādzīvo pēc Dabas likumiem, un tie lielā mērā ir sadzīvošana un izdzīvošana, kas bieži vien uzlūkojamas kā viens un tas pats. Liela nozīme cilvēku sabiedrībā, kā domāja zinātnieks, ir ētikas principiem. Varbūt nav iespējams mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, taču ir iespējams pret viņu izturēties maksimāli labvēlīgi. Sekojot šim motīvam, reizēs, kad Selje bija spiests atlaist kādu paša izveidotā Starptautiskā stresa institūta darbinieku, zinātnieks pats viņam meklēja citu darbu. Selje bija sapratis vienkāršo, taču mūsdienās bieži darba devēja un darba ņēmēja attiecībās ignorēto patiesību - tikai tāds darbinieks, kas savā darbā jūtas novērtēts gan morāli, gan materiāli un tādējādi necieš no negatīvā stresa, pienākumus veic kvalitatīvi un produktīvi. Tajā pašā laikā Selje kā vadītājs bija pietiekami prasīgs: institūta darbiniekiem viņš izstrādāja darba vadlīnijas jeb maksimas. Dažas no tām bija visai kategoriskas: "Ja vien ir iespēja, izdari tūlīt", "Nedari to, ko var izdarīt mazāk kvalificēts darbinieks", "Pirms aiziešanas apmāci kompetentu pēcteci", "Nekad neatcel priekšnieka lēmumus". Hansa Seljes praktiskos panākumus zinātnē lielā mērā veidoja augstās prasības pret sevi un citiem. Tajā pašā laikā "stresa tēvs" atzina, ka nav bijis pietiekami labs tēvs saviem pieciem bērniem, ka šajā ziņā ir pieļāvis kļūdas, taču cenšas tās nenoliegt. Savos bērnos Selje visaugstāk vērtēja pētniecības garu. Tiesa, par ārstu neviens no viņiem nekļuva. Dēls Andrē gan izrādīja interesi par ķirurģiju, taču nopietni savainoja labo roku un izmācījās par juristu, bet pētnieka vecākā meita Katija kļuva par jūras bioloģi, tādējādi tomēr turpinādama tēva līniju vismaz zinātnes jomā.

Foto: COLLECTIONSCANADA.GC.CA; NLM.NIH.GOV; 1.UMN.EDU; BRAINIMMUNE.COM

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2014. gada maija numurā