Stopkadrā
Var domāt par strukturālajām reformām, kuras pēdējā preses konferencē slavēja eks veselības ministre - nu, kurš vēl diskutē, ka bija nepieciešams samazināt ierēdņu skaitu, birokrātiju, reformēt slimnīcas, izslēdzot bīstamos posmus, piemēram, pseido lauku slimnīcas. Sen tas visiem skaidrs. Taču cik daudz bīstamu posmu, neredzamo aisbergu vēl palicis? Vecā domāšana, ka algu maksā par to, ka atnācu uz darbu, nevis cik un kā darbu paveicu, ka nauda savai nozarei jādabū, jāizsit, jāsarunā, jānolobē... Un vai tā nav toksiskāka par aizslēgtas slimnīcas durvīm? Var domāt par ziņojumu, kurā izvērtēja obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas lietderību un kas marta beigās tika iesniegts valdībā. Kaut kā ļoti iepriekš paredzami bija secinājumi, ka nodokļa sloga palielināšana krīzē nav pieļaujama un nauda var samazināties līdz ar sistēmas maiņu un pieaugošajiem administrēšanas izdevumiem. Var jau būt, ka tā ir tiesa, bet būtu gribējies dzirdēt diskusiju, nevis atšķirīgu Latvijas Bankas pozīciju, kas publiskajā telpā pat neparādījās. Vai vara absorbē un neitralizē citādos viedokļus? Ja gribat paildzināt stopkadru un uzasināt domāšanu, aizejiet uz Māras Ķimeles jauno izrādi Jāņonkulis. Tāda īstās dzīves dimensija. Īsti lauki, kur visi tīra, kārto, mizo, rīvē, mīl un dzīvo savu garo dzīvi nost. Te visi grib to, kā viņiem nav un nekad nevarēs dabūt... Tad kāda jēga dzīvot tā?