Spraigā kustībā. INGRĪDA RUMBA–ROZENFELDE, bērnu reimatoloģe
Pastāstiet, ar ko sākas dekānes rīti un kā aizrit diena!
Mostos agri — jau sešos no rīta esmu augšā. Pēc vieglas rīta rosmes seko mierīgs brīdis, kad padzeru kafiju un pabrokastoju. Šis nesteidzīgais mirklis, ko veltu arī pārdomām, ir ļoti būtisks. Darbā mana diena sākas ar e–pastu izskatīšanu, tad daudzi un dažādi pienākumi. Jārisina stratēģiski jautājumi, jāsadarbojas ar dažādām organizācijām — Latvijas Ārstu biedrību, Latvijas Māsu asociāciju un Latvijas Farmaceitu biedrību, jātiekas ar mecenātiem, jāpiedalās Medicīnas fakultātes organizētajos pasākumos — zinātniskās konferencēs un citos, jo dekānam ir arī reprezentācijas funkcija. Protams, arī ikdienišķi jautājumi, kas saistīti ar mācību procesa nodrošināšanu un studiju kvalitātes uzlabošanu.
Man joprojām ir regulārs darbs ar pacientiem — gan ambulatorā pieņemšana, gan apspriedes ar kolēģiem. Vēl pētniecība un lekcijas, nodarbības ar studentiem, bet vakaros — nozares literatūras studēšana un ar darbu saistīto dokumentu caurlūkošana. Dzīves ritms — spraigs. Bet man tas patīk, ir interesanti.
Tas paver iespējas īstenot pārmaiņas un nodrošināt attīstību medicīnas izglītībā — jomā, ko es labi pārzinu. Protams, tas ir komandas darbs. Medicīnas fakultātē daudzi lektori ir zvaigznes — izcili speciālisti, kas jāsaliedē komandā, lai visi pildītu kopējo uzdevumu, nevis katrs koncentrētos uz savu nišu. Dekānam jābūt gan līdera dotumiem, gan apveltītam ar pacietību un spēju pārliecināt.
Kāda jūs esat dekāne — demokrātiskā, principiālā, draudzīgā?
Sabalansēta, jo nosauktās kvalitātes dekānam vajadzīgas samērīgās devās. Ir brīži, kad jaunais kolēģis jūtas apjucis, jo viņam nav mācībspēka pieredzes. Tad nepieciešams draudzīgs padoms. No demokrātijas, strādājot komandā, neizvairīties, jo tā ir kolektīva sekmīgas darbības būtiska sastāvdaļa. Visiem sadarbojoties, rodas gan jaunas idejas, gan jauni projekti un pasākumi. Protams, dekānam jāseko arī tam, lai tiktu ievēroti noteikumi un prasības, jāpārrauga, lai studijas notiktu pēc Universitātes ārējām un iekšējām regulācijām. Tā ka bez principialitātes arī neiztikt.
Medicīnas fakultāte ir viena no straujāk augošajām Latvijas Universitātē. Kad 1998. gadā to atjaunoja, bija tikai viena studiju programma (tagad — deviņas), 13 mācībspēki (šogad — 50 profesori un gandrīz 200 docētāji) un uzņēma 50 studentus (nu mūsu fakultātē studē vairāk nekā 1300 jauniešu). Tas rāda attīstības tempu — bezprecedenta gadījums Latvijas Universitātē!
Viens no mūsu fakultātes pēdējo gadu projektiem ir Jauno mediķu skola (JMS), kas būtībā nodarbojas ar studiju promociju ne vien Medicīnas fakultātē, bet valstī kopumā. Tam ir liela nozīme, jo reflektantus var maksimāli sagatavot studijām, tāpēc ir mazāk sāpīgu vilšanos un nepiepildītu ilūziju. Vidusskolēnu interese par medicīnas studijām ir liela un pastāvīga, katru gadu šajā skolā uzņemam vairāk nekā 100 dalībnieku, kas aktīvi piedalās JMS pasākumos, bet pēc tam piepulcējas Medicīnas fakultātē uzņemto skaitam.
Cits no pēdējo gadu veiksmīgajiem darbiem ir zobārstniecības studiju programma — esam izveidojuši zobārstniecības klīniku. To darījām, izpildot mecenātes, Vācijā dzīvojošas latviešu izcelsmes zobārstes Mārītes Ķiploks vēlmi.
Vēl aizsākām tradīciju — iedibinājām Dekāna balvu, ko pasniedzam par inovācijām Latvijas medicīnas izglītībā. Pērnruden to saņēma vairāki ģimenes ārsti par jauna studiju kursa ģimenes medicīnā izveidi un ieviešanu. Tas stimulē kolēģus darboties tādā valstiski svarīgā jomā kā ģimenes medicīna.
Medicīnas fakultāti atjaunojām kopā ar leģendāru profesoru plejādi — Uldi Vikmani, Viju Klušu, Renāti Ligeri, Māri Mihelsonu, Arni Vīksnu, Immanuelu Taivanu, Nikolaju Sjaksti, Alfrēdu Miltiņu, Aleksandru Zaķi, Aiju Žileviču, vēlāk viņiem pievienojās Ruta Muceniece un Uldis Kalniņš, kā arī virkne citu profesoru.
Fakultātē jūtama spēcīga pleca sajūta, komandas gars un lojalitāte pret savu fakultāti un augstskolu. Tas nozīmē, ka universitātes intereses tiek pozicionētas augstāk par savējām.
Šajos gados fakultāte nopietni attīstījusies un paplašinājusies, ienākusi jauna mācībspēku paaudze, kas pārņem labākās tradīcijas. Fakultātes docētāju sastāvu papildinājuši slimnīcu ārsti, kas lasa lekcijas, vada prakses. Tā ir kvalitatīvi cita mācību organizācija, salīdzinot ar to, kāda bija pirms 15 gadiem.
Protams, konkurence pastāv, bet, kā zinām, tā virza progresu. Esmu konstatējusi, ka ir lietas, ko vispirms ieviešam mēs, bet pēc kāda laika pārņem Rīgas Stradiņa universitāte. Tas, es domāju, ir labi attīstībai. Konkurējot viens no otra paņemam labāko, meklējam sadarbības iespējas, lai starp mums būtu lietišķa, uz priekšu virzoša konkurence. Konkurējam par iespēju realizēt medicīnas izglītību, jā, arī par studentu piesaisti. Jo līdz ar Medicīnas fakultātes atjaunošanu Latvijas Universitātē Stradiņi ir zaudējuši monopolstāvokli.
Kad pieauga studētgribētāju interese par jūsu vadīto fakultāti?
Pēc pirmajiem sešiem mūsu darbības gadiem notika kvantitatīvs uzrāviens. Tad fakultāti absolvēja tie, kas bija iestājušies pēc tās atjaunošanas un varēja dalīties pieredzē, kā ir studēt pie mums. Acīmredzot interese par mums pieauga, kad bija sasniegta informācijas aprites kritiskā masa.
Kādi ir jūsu studenti?
Pirmām kārtām motivēti. Un ir vairāki specifiski faktori, kas motivācijas līmeni paaugstina, piemēram, studentu rotācijas sistēma. Tie, kas maksā par studijām, var iekļūt budžeta grupā, ja sekmes ir labākas par tiem, kas jau ir budžetā. Otrs motivējošs faktors — šobrīd medicīnas students uz karjeru raugās ļoti plaši. Daļa neizslēdz iespēju, ka strādās citviet pasaulē. Taču galvenais teju visiem — būt konkurētspējīgam. Starp mūsu absolventiem nav bezdarbnieku, visi atrod darbu. Un absolventi pamatā paliek Latvijā, uz ārvalstīm strādāt dodas tikai 5—7% jauno speciālistu, ne vairāk. Tas, manuprāt, ir iepriecinošs fakts.
Aptuveni 10% mūsu fakultātē studējošo ir ārvalstu jaunieši, kas galvenokārt nāk no Skandināvijas, Vācijas, Anglijas un citām Eiropas valstīm. Viņi atgriežas savā dzimtenē, lai izglītību turpinātu rezidentūrā.
Medicīnas studijas ir ļoti darbietilpīgas un atmiņietilpīgas, jāaptver ļoti daudz informācijas. Dažkārt studenti saka: ai, nav interesanti! Tad atbildam, ka medicīnā jāiemācās arī daudz tāda, kas nešķiet interesants. Tāpēc pasaulē attīstās jaunas mācību metodes. Piemēram, vispirms dažādas manipulācijas un izmeklējumus studenti apgūst uz manekeniem, simulatoriem laboratorijas ap-stākļos un tikai tad to dara ar pacientu. Ir arī īpašas metodes, lai topošos mediķus trenētu adekvāti komunicēt ar pacientu. Šai prasmei ir liela nozīme ārsta darbā, jo komunikācija ar pacientu norit salīdzinoši īsu laika sprīdi, no pacienta, kas parasti ir satraukts, jāiegūst pietiekami daudz informācijas, jāprot paskaidrot, kā noritēs ārstēšana, un motivēt pacientu ārsta norādījumu ievērošanai. Lai to apgūtu, ir dažādas metodes, arī lomu spēles, izmanto videoierakstus. No inovācijām un jaunajām tehnoloģijām nevaram un negribam izvairīties. Tie, kas šogad aiz sevis aizvērs universitātes durvis, tuvākajā laikā pēc augstskolas absolvēšanas strādās ar tādām veselības aprūpes tehnoloģijām, kādu šobrīd vēl nav. Progress šajā jomā ir tik straujš, ka šķiet — tā ir fantastika! Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, milzīgie informācijas resursi ir ieguvums mācību procesā. Taču ir arī viens “bet”, jauno tehnoloģiju negatīvā puse — šī informācijas pieejamība provocē studentus izmantot neatļautus paņēmienus, rakstot kontroldarbus, referātus un citus pārbaudes darbus.
Kas attiecas uz citu publikāciju iekļaušanu bakalaura, maģistra vai citā darbā, to uzrādot kā savējo, darbojas ļoti stingra pārbaudes sistēma, kam iet cauri visi darbi, plaģiāti tiek atklāti un izskausti. Medicīnas fakultātē šādi gadījumi ir relatīvi reti, jo vairāk pievēršamies oriģinālpētniecībai. Bakalaura vai maģistra darba pamatā ir oriģināls pētījums, tāpēc neko daudz no citiem avotiem norakstīt nevar.
Būt bezbailīgākai, nevairīties no izaicinājumiem, dažkārt būt ar nedaudz avantūristiskāku attieksmi (tajā labajā dimensijā). Tagad viņi vairāk nekā pirms 15 gadiem diskutē ar mācībspēkiem, uzdod jautājumus, nav inerti. Barjera starp docētājiem un studentiem pilnībā izzudusi.
Es mācījos ļoti labi. Augstskolu beidzu ar izcilību, saņēmu sarkano diplomu. Ārkārtīgi patika laiks, kad sākās klīniskie priekšmeti iekšķīgajās slimībās, pediatrijā, ķirurģijā, jo bija jāmācās analizēt situācijas, saskatīt kopsakarības.
Atmiņā palicis prakses laiks, kad mācījos 6. kursā. Plosījās gripa, ārsti bija noslogoti, tāpēc topošos mediķus sūtīja viņiem palīdzēt. Devāmies gan mājas vizītēs, gan strādājām stacionārā — Bērnu slimnīcā Gaiļezers. Tā man bija ļoti nopietna pieredze tieši ārstniecības darbā. Slimnīcas gaisotni biju iepazinusi jau iepriekš, strādājot par medmāsu Bērnu slimnīcas ķirurģiskajā nodaļā, taču Gaiļezerā vajadzēja uzņemties lielāku atbildību, darboties ļoti patstāvīgi, lemt, ko kurā brīdī darīt. Pēc ordinatūras Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas katedrā iestājos aspirantūrā (tagad — doktorantūra) Maskavas Reimatoloģijas institūtā, kur studēju neklātienē. Mani kā talantīgu studenti Bērnu slimību katedra virzīja mācīties tālāk. Pēc aspirantūras strādāju profesora Ivara Ebela vadītajā Pediatrijas katedrā.
Kad un kā sapratāt, ka tieši pediatrija būs jūsu lauciņš?
Mana mamma ir pediatre, visu mūžu nostrādāja Bērnu slimnīcā Daugavpilī, bija arī nodaļas vadītāja. Nereti viņu vēlu vakarā vai pat naktī izsauca uz slimnīcu pie kāda smaga pacienta, tāpat mamma konsultēja pa tālruni, ja bija vajadzība. Mājas vide lielā mērā bija saistīta ar medicīnu, pie mums viesojās mātes kolēģi. Tāpēc tikai likumsakarīga bija mana izvēle kļūt par pediatri.
Ar bērniem strādāt ir jauki un interesanti, viņi ļoti ātri reaģē uz veselības stāvokļa uzlabošanos. Kad mazā pacienta sejā redzu atplaukstam smaidu, saprotu, ka bērns ir apmierināts, priecājos līdz ar viņu.
Protams, mazuļus ārstēt ir sarežģītāk, jo viņi neprot pastāstīt, kas viņiem sāp. Ir jāmierina arī satrauktie vecāki, jāskaidro, kāds ir bērna veselības stāvoklis, — pediatram jāstrādā ne tikai ar bērnu, bet ar visu ģimeni.
Tā ir ļoti interesanta medicīnas joma, jo aptver daudzus orgānus, tāpēc pacienta izmeklēšana bieži jāveic līdzīgi kā detektīvam. Gadās, ka pirmās vizītes laikā nemaz neizdodas noteikt diagnozi, dažkārt pie pareizās diagnozes nonāk pat pēc vairākiem gadiem, kad ir izvērsusies klīniskā aina.
Kuri ir bijuši jūsu skolotāji un autoritātes?
Ārkārtīgi gudrs, inteliģents un smalkjūtīgs cilvēks bija Ivars Ebels. Viņam bija ne vien enciklopēdiskas zināšanas medicīnā, bet arī plašs redzesloks citās dzīves jomās. Kad kopā ar profesoru Ebelu gājām vizītēs pie slimniekiem un pēc tam ārstu kabinetā apspriedām smagākos gadījumus, šīs apspriedes vienmēr notika angļu valodā, kas ļāva nostiprināt svešvalodu zināšanas. Viņš arī aizrāvās ar mūziku, klavieres spēlēja profesionālā līmenī. Profesors Ebels tiešām bija ļoti neparasta personība, tāpēc viņam ir ļoti liela ietekme uz mani, uz manu dzīves skatījumu.
Vēl gribu pieminēt dakteri Beatrisi Blaubergu, kas studiju laikā mums mācīja par infekcijas slimībām. Mums bija ļoti praktiskas nodarbības, daudz kas no tajās iegūtā man ir atmiņā līdz pat šai dienai. No dakteres Blaubergas mācījos arī to, kā strādāt ar studentu auditoriju. Ka ir ļoti svarīgi likt studentam domāt patstāvīgi, rosināt, lai attīsta klīniskās domāšanas taktiku, lai mācās savākt anamnēzi, interpretēt detaļas, noteikt iespējamo diagnozi, arī vairākas alternatīvās, lai, tās izslēdzot, nonāktu pie īstās.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2015.gada jūlija numurā.
Foto: Inese Austruma un no I. Rumbas—Rozenfeldes albuma