Spilgti kādreiz. Ko dara pašlaik? Aigars Eniņš, Andris Glāzītis. Toreiz un tagad: 1. sērija

Uzrāviens, ko daudzi nepieredz

 “Par dzīvi absolūti nesūdzos. Priecājos, ka varu strādāt savā profesijā — esmu lielo klientu menedžeris zā?u ra?o?anas uz??mum? ļu ražošanas uzņēmumā Olainfarm. Darbs pamatā saistās ar slimnīcām, vispār ārstniecības iestādēm, arī pansionātiem, kam mēs, zāļu ražotāji un lieltirgotāji, piedāvājam savus ražojumus. Tā kā medicīnas iestādes zāles iepērk tikai konkursos, es no Olainfarm puses gatavoju konkursiem nepieciešamo dokumentāciju, nodrošinu slimnīcām medikamentu piegādi,” stāsta A. Eniņš. “Katrā lielā slimnīcā ir aptieka. Strādājot Farmaceitu biedrībā, esmu iepazinis šo vidi un cilvēkus. Tagad iegūtā pieredze noder, ir vieglāk strādāt.”

Vēl viņš brauc uz Tūju, kur pilda aptiekāra pienākumus — pārdod zāles nelielā Vidzemes piejūras ciema iedzīvotājiem un atpūtniekiem, kas sarodas vasarā. “Tūja ir tik mazs miestiņš, ka uzturēt aptieku līdzinās gluži vai labdarībai. Taču man patīk tur strādāt, jo cilvēki novērtē farmaceita padomu. Doktorāta Tūjā vairs nav, tuvākais ir Liepupē, tāpēc mani bieži izvaicā gan par kaitēm, gan par zālēm.”

Vecāku lauku mājas Tūjā bijušas arī Aigara Eniņa patvērums, kad pārstājis vadīt Farmaceitu biedrību. “Kaut tas nebija pēkšņs lēmums — atstāt šo posteni biju briedis kādus pāris gadus, to īstenojot, pirmos trīs mēnešus vai pat ilgāk neko prātīgu nespēju darīt. Viens pats dzīvojos pa Tūju, neko neredzot, blenzu televizorā... Man vajadzēja šo laiku, lai sakārtotu domas, saprastu, ko pasākt. Reģistrējos bezdarbniekos. Mazliet izbaudīju arī šo dzīves pusi,” atklāj A. Eniņš.

Vai tas liecina, ka noiešana no publiskās skatuves nebija viegla? “Man tā nebija problēma, jo nekad neesmu rāvies līderos. Vienkārši pēc divpadsmit trīspa-dsmit ļoti intensīva darba gadiem, kad strādāju no agra rīta līdz vēlam vakaram, arī sestdienās un svētdienās, farmaceitiem organizējot izglītojošus, kultūras un sporta pasākumus un arī pats tajos piedaloties, vienubrīd jutu spēku izsīkumu.”

Aigars Eniņš uzsver, ka farmaceitu organizācijai esot viena no senākajām vēsturēm Eiropā, jo pirmā Farmaceitu biedrība Latvijā dibināta jau 1803. gadā. Pirmskara laikā bijušas vairākas farmaceitu biedrības, kas ar Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dekrētu 1937. gadā tika apvienotas vienā. Arī padomju gados darbojās šāda biedrība. Atjaunojot neatkarību Latvijā, vajadzēja uz jauniem pamatiem būvēt arī Farmaceitu biedrību. To izveidoja 1994. gadā. “Ideju izšūpojām un izlolojām kādi desmit cilvēki. Sākām no nulles — rak-stījām statūtus, apspriedām organizatoriskus jautājumus,” atceras A. Eniņš. “Mani palūdza vienu gadu būt par Farmaceitu biedrības vadītāju, bet, redz, tas gads izstiepās piecpadsmit gadu garumā.”

Šis laikposms bijis ražīgs. Biedrība aktīvi iesaistījusies uz farmāciju attiecināto likumu izstrādē un virzīšanā uz Saeimu, farmācijas jomas sakārtošanā un farmaceitu tālākizglītošanā. “Domāju, mums tas izdevās labi. Arī farmaceiti novērtēja biedrību — katrs otrais tajā iestājās. Tas bija interesants laiks, ko citās valstīs cilvēki nepieredz savā mūžā. Ne tikai farmācija, bet arī citas nozares attīstību sāka no nulles punkta. Bija gan uzrāviens, gan strauja attīstība.”

Tagad esot gandarījums, ka izdevies farmācijas nozares pamatus sakārtot. Saeimā pieņemti nozarei būtiski farmācijas likumi, normatīvie dokumenti. “Veselības ministrija biedrībai deleģēja arī valsts funkcijas — gan farmaceitu reģistrāciju, gan sertifikāciju. Daudzās Eiropas valstīs šie jautājumi joprojām nav sakārtoti.”

Ko, ar šodienas acīm skatoties, darītu citādi? “Tagad nožēloju, ka nepietiekami cīnījāmies par Farmaceitiskās aprūpes likumu, kas būtu bijis labs risinājums sāpīgajam aptieku īpašuma jautājumam, — aptieka būtu farmaceita prakse un tikai farmaceits ar savu praksi būtu tiesīgs uzturēt aptieku. Vajadzēja aktīvāk aizstāvēt viedokli. Tā mums šķita pieņemamākā un sakārtotākā īpašuma forma, lai aptieka varētu darboties profesionālā līmenī. Bija jau izveidojušās aptieku ķēdes, kas bremzēja šā likumprojekta virzību, un arī daļa farmaceitu nenovērtēja šīs aptieku īpašuma formas iespējamību, par ko liecināja fakts, ka daudzi savas aptiekas pārdeva. Protams, katram īpašniekam svarīga ir peļņa, tomēr aptieku ķēžu īpašniekiem tā ir primārā. Viņi diktē, ko aptiekās tirgot.”

A. Eniņš arī tagad seko aktivitātēm farmācijas jomā, bet pārāk neiedziļinās, jo tam nepieciešams vairāk laika. “Piemēram, mani interesē, kādas izmaiņas likumos attiecas uz zāļu kompensācijas sistēmu. Ja jūtu, ka draud neadekvāta rīcība, mēģinu iekustināt cilvēkus,” — kādreizējam farmaceitu līderim joprojām ir aktīva dzīves pozīcija. “Ar tagadējo Latvijas Farmaceitu biedrības vadītāju labi satiekam un sadarbojamies. Joprojām turpinu pieskatīt nozares darbinieku basketbola turnīru, kam šogad būs divdesmit gadu jubileja. Šad tad aizeju uz Farmaceitu biedrības valdes sēdēm.”

Laiks, kas aizvadīts, vadot šo biedrību, bijis spraigs, piesātināts ar dažādiem notikumiem un atbildības pilns. “Tas bija jauks laiks, taču arī patlaban mana dzīve ir ļoti piepildīta. Ir darbs gan Olainfarm, gan aptiekā Tūjā, ir jāuztur kārtībā lauku mājas. Joprojām spēlēju basketbolu — mūsu komanda piedalās Latvijas veterānu čempionātā. Tas nozīmē, ka divas reizes nedēļā ir treniņi, tad vēl bieži sestdienās un svētdienās spēles. Nav pat laika atslābt. Diezgan daudz iznāk braukāt un pavadīt laiku mašīnā. Bet tad ir laiks padomāt un parunāties ar sevi.” Lielus nākotnes plānus viņš nekaļ — vēlas mierīgi strādāt kādā mazā aptiekā, bet ne tādā, kas līdzinās rūpnīcas konveijeram. Aigaram Eniņam daudz pieņemamāks šķiet darba ritms, kad aptiekas apmeklētājam ne vien pārdod zāles, bet pagūst arī viņu uzklausīt, apvaicāties, kā jūtas. “Man patīk darbs ar cilvēkiem, bet tas var būt arī citur, ne tikai aptiekā. Izdarot izvēli, bieži vien vados pēc izjūtām un katras situācijas piedāvātajām iespējām.”

Traku ideju atbalstītājs

Kādreizējais Rīgas novada slimokases direktors aktīvās darbības laikā veica vairākas reformas veselības aprūpes sistēmā. Viņš bija Rīgas primārās veselības aprūpes koncepcijas autors, kas iedzīvotāju ārstēšanu paredzēja nodot ģimenes ārstu rokās, un arī Rīgas slimnīcu reorganizētājs. Tā kā Glāzītis dalīja valsts galvaspilsētas medicīnai atvēlēto naudu, tieši viņu parasti kritizēja, kad kādai ārstniecības iestādei tecēja naudas trūkuma dēļ nesalabotais jumts, tika atslēgta apkure vai trūka zāļu.

Satiekoties Andris Glāzītis vispirms nosmej, ka nu viņa galvenais pienākums esot kārtīgi izgulēties, bet tūlīt pat nopietni turpina: “Man ļoti rūp tas, ka pie mums nenotiek veselības profilaktiskā apskate. Lai konstatētu, vai ir kāda novirze no normas, regulāri jāpārbauda asinsspiediens, sirds ritms, aknu, plaušu un nieru stāvoklis. Automobiļiem, kas ir tikai dzelži, tehniskā apskate obligāti jāveic ik gadu, tur viss sakārtots, bet man vēl joprojām nav saprotams, kāpēc to pašu nedara ar šoferīšiem, tas ir, cilvēkiem,” retoriski spriež A. Glāzītis. “Jau vairākus gadus mēģinu šo jautājumu sakārtot. Esmu izveidojis kompāniju TeleMedica, noorganizējis mobilo klīniku. Tā ir iekārta, ar kuru dodas pie klienta un stundā vai pusotrā nofiksē klienta veselības stāvokli, kā tautā saka, no matu galiņiem līdz papēžiem.”

Klientu skaits, kas izmanto TeleMedica pakalpojumus, neesot pārāk liels, tāpēc savu patlabanējo nodarbošanos Glāzītis nesauc par biznesu. Vienubrīd esot bijis politiķu atbalsts, kas viesis cerību, ka veselības sijājošā diagnostika Latvijas iedzīvotājiem kļūs par obligātu prasību, bet tad atbalsts zudis. Bez tā, saka Glāzītis, neko jaunu veselības aprūpē Latvijā nevarot ieviest. “Iespējams, daudziem šķiet, ka sirds, aknu, plaušu vai pat galvas pārstādīšana ir svarīgāka par regulārām profilaktiskām apskatēm.”

Kad atgādinu, ka zinātāji savulaik pašu raksturojuši kā traku ideju atbalstītāju, Glāzītis bilst, ka šajā ziņā nekas neesot mainījies. “Nu, vai tad traka ideja nav ņemt privāti kredītu, lai izveidotu mobilo klīniku? Šo kredītu joprojām turpinu atmaksāt, sanāk arī kavēt maksājumus, jo ienākumi nav tādi, kā bija plānots. Tā taču nav normāla cilvēka rīcība, jo es pats par savu naudu mēģinu valstī ieviest kārtību. Nezinu, vai valstī vēl kāds otrs ir tik dulls kā es?!”

Bet vai nepietrūkst kaut kā no agrākās sabiedriski aktīvās dzīves? “Aktivitāšu netrūkst arī šodien, tikai ir citas prioritātes un pienākumi,” atbild A. Glāzītis. “Kad ar laika distanci atskatos un izvērtēju, ko esmu panācis, būdams Rīgas novada slimokases direktors, gribu teikt, ka diezgan maz. Gandarījums ir par to, ka, strādājot vispirms Rīgas Veselības pārvaldē, ko pēc tam pārdēvēja par Rīgas novada slimokasi, man izdevās sapulcēt jaudīgu komandu no profesionālākajiem speciālistiem valstī. Pirmais, kas ienāk prātā, kad jānosauc labie darbi, ir insulta vienības izveidošana, kas Latvijā bija jaunums. Toties ģimenes ārstu dienestu gan neizdevās sakārtot, kā bijām iecerējuši. Pieļauju, ka zināmā mērā tā bija mana kļūda. Vēl šodien šaubos, vai pakalpojuma pirkšana bija labs ievedums vai ne.”

Vai tad pakalpojuma pirkšanas pirmsākums nav saistīts ar “Glāzīša rubli”? “Jā, to var uzskatīt par veselības apdrošināšanas pirmsākumu,” piekrīt mediķis. “Deviņdesmito gadu sākumā, būdams Bauskas rajona galvenais ārsts, nolēmu ieviest simbolisku pacienta samaksu par ārsta apmeklējumu, kas darbotos kā neliela bremzīte, lai cilvēki lieki netraucētu ārstu. Tad rublis bija nevērtīga naudas vienība, tāpēc šis maksājums vairāk darbojās kā statistisks lielums. Pacientam par rubli bija jānopērk taloniņš uz pieņemšanu pie ārsta. To iesauca ne tikai par “Glāzīša rubli”, bet arī par “kliņķa naudu”. Pēc šiem datiem varējām secināt, pie kura ārsta cilvēki iet un pie kura ne. Bija pat tādi kuriozi, ka daži ārsti paši pirka talonus, lai viņiem izrādītos lielāks noslogojums.”

A. Glāzītis atklāj, ka nesen izgājis savu “tehnisko apskati”, kas viņam izmaksājusi pāri par piecsimt eiro. Viņš ironiski pajoko, ka laikam vajadzējis patentēt to “Glāzīša rubli” cerībā, ka tiks atbrīvots no pacienta maksas. “Tagad pacienta līdzmaksājums ir nepieklājīgi liels — četrdesmit un pat piecdesmit procenti no summas. Ieviešot “Glāzīša rubli”, nedomāju, ka iebrauksim otrā grāvī.”

Ko, ar šodiena acīm skatoties, darītu citādi? “Veidojot ģimenes ārstu dienestu, mēs vienā brīdī visus iecirkņa terapeitus pārsaucām par ģimenes ārstiem. Man šķiet, tas nebija īsti pareizi, jo nepaguvām viņiem sniegt izpratni, ko īsti nozīmē ģimenes ārsts, kāda ir viņa misija un sūtība.”

A. Glāzītis izmanto izdevību, lai paslavētu savu ģimenes ārsti Sarmīti Veidi. “Viņa ir pirmā no mediķiem, kas man lika izģērbties, lai kārtīgi izmeklētu. Iepriekš neviens ārsts to nedarīja, lai kādā statusā esmu bijis,” Glāzītis gardi smejas, bet tad nopietni piebilst: “Zinu, ka jebkurā diennakts laikā varu piezvanīt savai ģimenes ārstei. Ja laimējies ar ģimenes ārstu, tad ar veselību būs daudzmaz kārtībā.”

Vai laiks, kas nostrādāts Rīgas novada slimokasē, ir ko iemācījis cilvēciski, personiski? “Es neļāvu aiztikt savu komandu, visus sitienus uzņēmu uz sevi, lai pārējie var mierīgi strādāt. Ja pašķirstīsit tā laika laikrakstus, pamanīsit, ka lamāja tikai Glāzīti. Ja slimnīcām nav naudas, vainīgs Glāzītis, ja aptiekām nav samaksāts — Glāzītis, ja slimnīcās garas pacientu rindas un laboratorijās nevar nodot analīzes — atkal vainīgs Glāzītis. Protams, man tas nepatika. Bet, kad vakarā iedzēru glāzi konjaka, nomierinājos. No rīta noskurinājos un devos uz darbu, strādāju tālāk.”

Atceroties visai senos notikumus, Andrim Glāzītim prātā iešaujas vēl kāds labais darbs, ko paveicis kā Rīgas novada slimokases vadītājs. “Noorganizējām pensionēto ārstu klubiņu, un reizi mēnesī es viņiem klāju galdu. Ne par veselības pārvaldes naudu, bet savējo. Nopirku cepumus, kafiju, balzamiņu. Seniori sanāca, izstāstīju, kas organizācijā noticis pa to mēnesi, uzklausīju, kas viņiem stāstāms, noorganizēju arī dažas akcijas — vecajiem ārstiem iedevu fonendoskopu un tonometru un nosēdināju aptiekās, lai apmeklētājiem mēra asinsspiedienu. Pensionētie ārsti varēja just, ka viņi ir vajadzīgi.”

A. Glāzītis ir neizpratnē, kāpēc šodien netiek izmantots šis resurss. “Var jau teikt, ka veči ir marasmātiķi un neko nesaprot. Es gan sapulcētu vecos organizatorus, lai uzklausītu viņu viedokli. Turklāt par viedokļa izteikšanu neviens algu neprasītu!”

Tikko sācies jauns gads. Ko tajā gribētos paveikt? “Es nedrīkstu atslābt, jo man jāizaudzina bērni. Viena no meitām mācās piektajā klasē, otra — astotajā,” apņēmības pilns ir Andris Glāzītis. “Un vēl ļoti ceru, ka mūs neskars pasaules finanšu krīze, ko grāmatā pareģo japāņu izcelsmes amerikāņu ekonomists Robert Kiyosaki.”

                                                                                                                                          Foto: Jānis Brencis