Flebologs Ints Ūdris, neiroloģe Daina Jēgere un farmaceits Artūrs Pozņaks ziemas nogurumu un tumšo vakaru garlaicību atgaiņā, brīvās stundas pavadot uz kalna. Kad priekšā redzi tikai trasi, aizmirstas gan saspringtā darbdiena, gan smagākie pacienti.
Ātro nobraucienu cienītājs
Ints ŪDRIS: “Reizi gadā — uz lielajiem kalniem, lai izbaudītu ātrus nobraucienus!”
INTS ŪDRIS ar kalnu slēpošanu nodarbojas no divpadsmit gadu vecuma - gandrīz trīsdesmit piecus gadus. Savulaik trenējies pie viena no slavenākajiem latviešu kalnu slēpotājiem - Jāņa Ciaguna.
Vēl tagad ar smaidu atceras, kā treneris visus slēpot gribētājus pie VEF Kultūras pils salādējis busiņā un visi jautri ripojuši uz Siguldu. "Pirmais kalns, uz kura sāku trenēties, bija Pirtnieks. Tagad tur ierīkota bobsleja trase, bet toreiz tas skaitījās Latvijā lielākais, stāvākais un modernākais slēpošanas kalns. Tā kā sniega lielgabalu nebija, sezona sākās ar to, ka Ciaguns atveda divas ugunsdzēsēju mašīnas ar ūdeni un kalnu kārtīgi nolēja. Pavasarī treneri uz kalna kaisīja minerālmēslus, lai mīkstais sniegs kaut nedaudz sacietētu un varētu pagarināt sezonu... Arī slēpju ziņā, salīdzinot ar mūsdienu iespējām, nekādas lielās izvēles nebija. Tad nāca Atmodas laiks. Līdz brīdim, kad parādījās privātās slēpošanas trases, slēpot iznāca retāk. Bet, tiklīdz pavērās iespēja braukt uz Žagarkalnu, apmeklēt Siguldas Pilsētas trasi, Kaķīškalnu un Baiļu kalnu, vairs nav iemesla žēloties."
"Tie, kas apgalvo, ka Latvijā nav vietu, kur slēpot, vienkārši neprot to darīt. Protams, nevar salīdzināt nobraucienu Alpos ar slēpošanu Siguldā, bet, slēpojot tehniski pareizi, arī 300 metru nobrauciens var sagādāt gandarījumu un vienlaikus nodrošināt vajadzīgo fizisko slodzi."
Kalnā paveras pavisam cits skats uz dzīvi - ja Rīgā ielas dubļos un sālī, tad tur viss tīrs un balts. Priekšā cilvēki, kas gadu gaitā kļuvuši par savējiem, vismaz pāris stundu vari nedomāt neko nopietnu, tikai baudīt sauli, vēju, svaigu gaisu un ātrumu. Kopā ar zināmu devu adrenalīna tas viss rosina atgriezties uz kalna atkal un atkal. Vaļasprieks dakterim Ūdrim pavēris iespējas piedzīvot vēl nebijušas izjūtas un ne reizi vien palīdzējis iekulties dažādos piedzīvojumos. "Mūžam neaizmirsīšu nobraucienu pa Harakiri trasi, kas ir stāvākā Eiropā, - ar slīpumu 78 procenti. Tiesa, par pilnvērtīgu slēpošanu to nosaukt grūti, precīzāk būtu teikt - kaut kā jau nobliezām lejā. Ekstremālākie gadījumi uz kalna ārstam asociējas ar pēkšņu miglas uzrašanos. "Sākumā parasti šķiet - kas tur, tāda maza migliņa vien ir, bet vienā brīdī attopies pienā. Un, ja vēl neesi pietiekami iepazinis trasi, tad drīz iestājas kas līdzīgs panikai. Vienā šādā reizē izglābāmies, pateicoties autoceļam, kam nejauši uzdūrāmies. Lielajos kalnos, protams, ir domāts par drošību, bet tajā pašā laikā atbildība par sevi katram jāuzņemas arī pašam. "
Kad ieslēdzas pamatinstinkti
Artūrs POZŅAKS: “Ir tikai kalns, dēlis, kas jāsavalda, visa uzmanība koncentrēta uz manevru un labākajā gadījumā dzirdi mūziku, kas skan austiņās!”
"Saules aptiekas" farmaceita ARTŪRA POZŅAKA ziemas vaļasprieks ir snovbords. Nu jau divpadsmito gadu tas viņam kļuvis par ko līdzīgu obligātajam rituālam.
"Snovbords man nozīmē vienlaikus izraušanos no ikdienas, fizisku nodarbošanos, iespēju paceļot un pabūt jaukā kompānijā. Kad esi uz kalna, visas pārējās domas, no kurām grūti attālināties ikdienā, kļūst mazsvarīgas. Ir tikai kalns, dēlis, kas jāsavalda, visa uzmanība koncentrēta uz manevru un labākajā gadījumā dzirdi mūziku, kas skan austiņās. Vakarā esi tā piekusis, ka vienīgā doma - ātrāk nomazgāties un paēst. Ja ir spēks, var ar draugiem uzspēlēt kādu galda spēli, bet tas arī viss. Kas liek atgriezties pie snovošanas atkal un atkal? Adrenalīns. Laižoties lejup no kalna, ieslēdzas visi pamatinstinkti, atrodoties šajā spriedzē, atbrīvojies no visa liekā, kas sakrājies ikdienā."
Vismaz reizi gadā farmaceits cenšas aizbraukt pasnovot arī ārpus Latvijas. Parasti tās ir sešas septiņas dienas, ko plāno jau laikus. "Vispirms ar bērnības draugiem Oskaru un Tomu izvēlamies brauciena galamērķi, laika gaitā uzrodas citi līdzbraucēji. Tiem nav obligāti jābūt ļoti tuviem draugiem, taču bieži vien ceļojumos iepazītie cilvēki izrādās uzticamākie arī vēlāk ikdienā. Reizēm - aizbrauc uz kalnu vienā kompānijā, bet tur jau priekšā vairāki seni paziņas. Katru gadu cenšamies pabūt citā vietā. Izņēmums ir Val de Sol, kur esmu bijis divreiz. Protams, to nenožēloju, bet braukt uz vienu un to pašu kalnu divreiz man ir tas pats, kas vairākkārt košļāt vienu un to pašu košļeni."
A. Pozņaks snovošanai labprātāk izvēlas vietas ārpus trases, kur vēl nav braucis neviens, - off-piste. Ja vēlas ko ekstrēmāku, ar draugiem paši uzbūvē nelielus tramplīniņus. "Citu samaltās trases ar dudinātāju baru nav man. Izjūtu ziņā neaizmirstams ir pirmais ceļojums uz Zemajiem Tatriem Slovākijā. Tobrīd mācījos otrajā kursā. Dienā, kad vajadzēja izbraukt, bija paredzēts nosaukt pēdējā eksāmena rezultātus. To, ka tas nokārtots sekmīgi, uzzināju tikai pēc atgriešanās mājās. Lielā aizrautībā biju noorganizējis piecdesmitvietīgu atobusu, lai varētu paņemt līdzi visus draugus. Nevienam īsti naudas nebija, vecākais braucējs - šoferis, taču paši maksājām par viesnīcu, pirkām benzīnu. Visiem galvā vējš un jutāmies laimīgi - tie kalni un tamplīni toreiz šķita lielākie un skaistākie, kādi vien vispār šajā pasaulē var būt!"
Ziemas rituāls
Daina JĒGERE: “Arī ziemas sporta veids — brauciens suņu pajūgā Šveicē.”
Neiroloģe DAINA JĒGERE slēpo kopš bērnības. Skolas gados viņas lielākā aizraušanās bija distanču slēpošana. Toreiz, kad Latvijas ziemas ar sniega segu vēl tik ļoti neskopojās, slēpes Dainai palīdzējušas ātrāk nokļūt līdz skolai.
Fizkultūras stundās kopā ar klasesbiedriem visi pīļu gājienā slidinājušies gar Mārupītes krastiem. Vairākkārt gūti arī panākumi rajona sacensībās. "Trenējos vieglatlētikā, bet bez īpašas trenēšanās izbraucu otro un trešo klasi distanču slēpošanā. Mācoties Medicīnas institūta trešajā kursā, kopā ar kursabiedriem nolēmām jauno gadu sagaidīt pie Gaiziņa. Tur pirmoreiz uzkāpu uz slaloma slēpēm un kopš tā brīža ar distanču slēpēm esmu braukusi ļoti reti. Pirmās slaloma slēpes, kas pašai ļoti patika, nopirku no Latvijas izlases slēpotājiem. Pieslēju tās guļamistabā pie sienas un priecājos. Par jaunu sporta inventāru no veikala plaukta amatieri toreiz varēja pat nesapņot. Bērni smejas, kad stāstu, ka slēpes bija pilnīgi taisnas, un, lai varētu pakustēties uz sāniem, slēpojot uz visām pusēm bija ātri jākustina dibens. Pagāja ilgs laiks, kamēr apguvām pareizu tehniku. Tagad instruktors cilvēkam, kas pirmoreiz uzkāpis uz slēpēm, dienas laikā iemāca tīri labi nobraukt no kalna. Mums sākumā bija tikai daudz zilumu... Prieks nāca vēlāk, kad jau varējām lepoties ar zināmiem panākumiem. Paši bijām cits citam skolotāji. Sanācām kopā un analizējām, ko kurš darījis pareizi, ko - nepareizi. Kad parādījās labākas slēpes, gāja vieglāk. Padomju laikā kopā ar draugiem un kolēģiem izbraukājām Karpatus un Kaukāzu."
Tad kādu brīdi, kamēr situācija valstī strauji mainījās, alga bija maza, daktere slēpoja tepat Latvijā, tagad atkal vismaz reizi gadā atļaujas aizbraukt arī uz kādu lielāku kalnu. Ir būts Itālijā, Austrijā, Tatros un Jasnas kūrortā Slovākijā. Viņai patīk, ka agri no rīta vari iesēsties mašīnā, bet vakarā jau dzert tēju kalnu namiņā. Slovākijas trases iesaka arī iesācējiem. Tiem, kas grib tuvāk iepazīt augstākus kalnus, jābrauc uz Alpiem - uz Franciju, Monako vai Austriju.
Foto: no I. ŪDRA, A. POZŅAKA un D. JĒGERES personīgā arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet 2015. gada Doctus februāra numurā
