Skaisti operēt un skaisti būt bērnam. Džeimss Rozītis
Jautāšu pavisam neoriģināli: kāpēc medicīna, kāpēc bērni un kāpēc ķirurģija?
Neesmu no tiem ārstiem, kam šī profesija bija bērnības sapnis. Drīzāk - šī profesija man iepatikās pamazām. Mans tēvs bija ārsts - ginekologs, reanimatologs, tad iecirkņa ārsts. Nu jau sen nestrādā, pārcieta insultu. Tomēr nevaru teikt, ka manu medicīnas studiju izvēli ietekmēja tēvs. Viņš nemudināja izvēlēties tieši medicīnu, tomēr dabas zinātnes man allaž bija tuvākas. Arī es neesmu saviem bērniem - dēlam un meitām - ieteicis medicīnu. Tas jāizvēlas pašiem, bet viņi to nav izvēlējušies.
Kosmonauts bērnībā būt nesapņoju - eksotiskās profesijas mani neinteresēja. Skolas laikā aizrāvos ar sportu - vieglatlētiku, tad regbiju. Ļoti patika sports, un mazliet nožēloju, ka šo nodarbi neturpināju. Kad gāja uz beigām vidusskolas laiks, vajadzēja izlemt, kur mācīties. Man derēja vietas, kur vajadzīga ķīmija, bioloģija, jo sacerējumus es nerakstīju. Tā arī paliku pie medicīnas. Un Pediatrijas fakultāti izvēlējos tāpēc, ka man šķita: tas būs vieglāk.
Mācoties ceturtajā kursā, strādāju par sanitāru un "brālīti" tepat Bērnu slimnīcas ķirurģijas nodaļā. Tur bija tik lielisks kolektīvs un tik lieliski ārsti! Putnieks Jānis, kas tik skaisti operēja, Uģis Ligers, kas no pasaules aizgāja basketbola spēles laikā. Re, man vēl tagad uz galda zem stikla stāv 2005. gada avīzes izgriezums ar ziņu par viņa nāvi, kurai likts virsraksts "Miris bērnu ķirurģijas karalis". Spēlējot basketbolu ar dēliem, dakteris pārtraukuma laikā pagāja malā no laukuma un šķīrās no dzīves. Viņš aizgāja kā karalis, nodarbojoties ar iemīļoto basketbolu. Pēc studijām kā jauns ārsts Bērnu slimnīcā sastapos ar izcilo ķirurgu profesoru Jāni Gaujēnu, profesoru Jāni Dobeli, dakteri Eriku Jākobsonu. Viņu attieksme pret darbu manī radīja dziļu cieņu. Tagad strādāju kopā arī ar Jāni Krastu, Mariju Liepiņu. 
Bērnu ķirurgi atšķiroties no pieaugušo.
Jā, un vispār - bērnu ārsti atšķiras! Parasti jau mēdz teikt, ka cilvēki izvēloties sev suni, kas līdzīgs viņam pašam, un ar gadiem šī līdzība pieaug. Tāpat ir arī ar ārstiem. Bērnu ārstiem visu laiku jāsaglabā tuvums un līdzība saviem pacientiem.
Savulaik mums slimnīcas ķirurģijas nodaļā bija dikti jautrs kolektīvs. Atceros, kādus smalkus jokus izdomāja dakteris Ligers. Mums bija kāds kolēģis, kas stresa situācijās drudžaini raustīja rakstāmgalda atvilktnes. Noslēpām kāda pacienta slimības vēsturi, bet atvilktņu sistēmai piestiprinājām auklas tā, lai tās izšautu uz galda paslēpto hlapušku jeb, kā latviski saka, plaukšķeni. Tajā savukārt bija salikti ar roku rakstīti sveicieni kolēģim. Kas tie bija par smiekliem, kad kolēģis patiešām atkal jau sāka raustīt atvilktnes un plaukšķene ar lielu blīkšķi gāja gaisā! Atceros arī, kā ārstu istabā kopā ar kolēģiem spēlējām futbolu, dzenājot gumijas bumbiņu. Māsiņas saka - pacienta vecāki atnākuši -, bet mēs slapjām mugurām dauzām bumbiņu! Tomēr ļoti jau jāskatās, lai tie joki nepārsit atbildību.
Bērnu ārsti mēdz teikt, ka viņiem ir īpaši pacienti. Kas ir tas īpašais? 
Tur daudz nav, ko domāt. Bērni ir tik forši! Viņi ir ļoti, ļoti patiesi. Viņiem var vairāk ticēt. Ir tik interesanti klausīties, kā bērns no sirds stāsta, kas viņam kait un kā viņš jūtas. Pusaudži jau ir citādi: viņus pasaule ir padarījusi atturīgākus.
Teicāt: dakteris Putnieks operēja skaisti. Ko nozīmē - operēt skaisti?
Man grūti to vārdos aprakstīt. Operēt skaisti - tas nozīmē operēt ļoti precīzi un saudzīgi. Kā jebkurā profesijā: vairāki cilvēki var izdarīt vienu un to pašu darbu, rezultāts īpaši neatšķirsies, bet process atšķiras. Var strādāt haotiski, un var strādāt tik eleganti, ka skatīšanās uz to, kā cilvēks strādā, ir bauda. Tagad ķirurģijā ir labāki instrumenti, labāki šujamie materiāli, bet tolaik - pirms 20 gadiem - tā visa nebija. Turklāt bērns, kas jāoperē, salīdzinājumā ar ķirurga rokām ir tik mazs. Redzēt, kā ražena auguma vīrs ar lielām, spēcīgām plaukstām filigrāni, viegli un nepiespiesti operē mazu bērniņu, - tas ir skaisti! Ķirurgam jau vajag gan izglītību, gan pieredzi, gan talanta piešprici. Ķirurģija patiesībā ir roku darbs. Kā amatniekam. Ja cilvēkam ir Dieva dots talants - viņam padodas rokdarbi, citam ne. Tāpat arī ķirurgam.
Vai var redzēt, kurš dienās būs labs ķirurgs?
Diez vai to var tā tieši paredzēt, tomēr viena no īpašībām varētu būt spēja zibenīgi pieņemt lēmumu, kas ķirurga darbā ir ļoti svarīgi. Šajā profesijā vairāk strādā vīrieši, jo tas ir arī fiziski smags darbs - ilgas stundas kājās, daudz laika tiek paņemts ģimenei. Lai arī sievietes spēj būt lieliskas ķirurģes, tomēr šo darbu es viņām neieteiktu.
To, būs labs ķirurgs vai ne, var saprast tikai ar laiku. Vai, es vēl tagad atceros, kā man pirmās operācijas laikā rokas trīcēja! Neatceros neko - pacients bija puika vai meitene, bet jāoperē bija apendicīts. It kā visu zināju, biju daudz mācījies, tomēr rokas drebēja acīm redzami. Ir jaunie ķirurgi, kas stresu un satraukumu prot noslēpt, bet man tas toreiz neizdevās. 
Lai kļūtu par labu ķirurgu, arī pašam jābūt ļoti aktīvam: jāiet, jāprasa, jāinteresējas.
Vai ir bijis brīdis, kad esat gribējis padoties tiem pārbaudījumiem, ko uzliek ārsta darbs?
Ir. Ir bijis. Daudziem ārstiem tā droši vien ir bijis. Neviens jau nekad nav teicis, ka ārsta darbs būs tikai rozēm kaisīts. Protams, smagākie pārbaudījumi ir pacientu nāve. Vēl vairāk - bērnu nāve. Esmu nostrādājis divdesmit vienu gadu, bet desmit neizglābtus bērnus savā praksē diemžēl varu saskaitīt. Šādi traģiskie gadījumi parasti tiek sīki analizēti, izvērtēti, bet paša domas ap katru šādu gadījumi riņķo daudz ilgāk un smagāk par jebkuru analīzi. Ir pat tā: ar prātu un zināšanām saproti, ka konkrētā trauma nebija savienojama ar dzīvību, tomēr domā un domā, domā un domā, cilājot un pārcilājot visu līdz sīkumam: ko vēl varēja? To nevar aizmirst.
Un kas ārsta darbā ir laime?
Laime ir jebkurš izārstētais pacients! Un izārstēts bērns - tas noteikti ir īpašs gandarījums. Bērni dāvina zīmējumus, raksta paldies vārdus. Re, kāda man te dāvana - paskat, kāds puika fotogrāfijā! To jau nevar pat nojaust, cik stipri viņam suns bija saplosījis seju. Un klāt mammas vēstulīte ar sirsnīgiem vārdiem. Tur ir tas gandarījums! Atceros kādu trīsgadīgu zēnu no tāliem laukiem. Viņu izraksta no slimnīcas, jau dodas mājās. Iet pa slimnīcas gaiteni ar cepumu tūtu rokās, grauž cepumus un tad ierauga mani. Pastiepj man tūtu, tad veikli paņem no tās vēl trīs cepumus sev un saka: "Šitie tev!"
Vai jums ir zināma recepte, kā ārstam saprasties ar bērniem?
Visiem vienotas receptes noteikti nav. Bet viens pamatlikums gan ir: tev ir jābūt ļoti, ļoti mierīgam. Noteikti nedrīkst melot, jo zudušo pacienta uzticību ārstam atgūt ir ļoti grūti. Jā, bērnam var patikt, ja viņam saka: cik tu esi pacietīgs, cik tu esi foršs, nu, malacis! Bet, ja bērnam pateiksi, ka nesāpēs, un procedūra tomēr sāp - to bērns nepiedos. Bērni piedod sāpes, ja esi teicis patiesību. Biežāk gan bērns raud nevis sāpju, bet gan baiļu dēļ. 
Lai spētu ar bērnu runāt ne tikai par veselību, man ir jāseko līdzi laikam un nepārtraukti jābūt informētam par to, kas šobrīd ir aktuāls katra vecuma bērniem. Savulaik bija Teletūbiji, tagad Vāģi, kur ir gan Zibens Makvīns, gan Sallija un Metriņš. Man jābūt redzējušam Ledus laikmetu, jāzina, kas ir Krēsla un Nārnijas hronikas, jāprot atšķirt Witch un Bratz lelles. Nevaru teikt, ka visos laikos visas bērnu filmas esmu noskatījies, neesmu arī gājis uz veikaliem, lai sīki izpētītu, kas ir kas, tomēr man jābūt interesantam sarunbiedram saviem pacientiem. Tāpēc esmu labs klausītājs un uzmanīgi sekoju līdzi tam, ko viņi man stāsta un rāda.
Bērnu ārstiem ir pacienti ar pievienoto vērtību: bērnam līdzi nāk mamma.
Ne tikai mammas. Situācijas ir ļoti dažādas, jo īpaši tagad, kad vecāki bieži vien ir devušies strādāt ārzemēs, bet bērni palikuši te.
Kad veras kabineta durvis, tomēr vispirms skatos uz bērnu, tikai tad uz vecākiem. Un arī cenšos sarunu vispirms sākt ar bērnu. Lielā pārsvarā saskarsme ar vecākiem izdodas, bet parasti prātā paliek tie nesaprašanās gadījumi. Ļoti atzinīgi vērtēju Pacientu tiesību likumu, kas ir spēkā kopš pagājušā gada sākuma un paredz, ka informāciju par bērnu var izpaust tikai viņa likumiskajiem pārstāvjiem - vecākiem vai piederīgajam, kas var uzrādīt vecāku izrakstītu un notariāli apstiprinātu pilnvaru par tiesībām saņemt šādu informāciju. Protams, ja situācija ir akūta un bērnam vajadzīga neatliekamā palīdzība, vispirms palīdz bērnam un tikai tad sāk interesēties par dokumentiem, bet pēc būtības šo likumā noteikto kārtību atzīstu. Mediķiem nav jāsniedz informācija, piemēram, pa tālruni vai klātienē par bērna veselību vecmāmiņai, krustmātei, brālēnam un tā tālāk.
Jūsu "lauciņš" ir apdegumi. Kāpēc tieši apdegumi?
Arī gluži nejauši. Viens no slimnīcas apdegumu ārstiem aizgāja strādāt citur, un vadība man pateica: tu brauksi mācīties. Tā arī notika.
Vai apdegumu specifika un īpatnības ar gadiem mainās?
Apdegumu skaits gadu no gada nemainās, bet mainās apdegumu raksturs. Nu jau gadiem nav bijuši apdegumi, ko bērni guvuši, iekrītot karstā cūkēdienā. Gadiem (tpu, tpu, tpu!) nav bijušas tās smagās elektrotraumas, ko guva bērni deviņdesmitajos gados, kad zaga krāsainos metālus no transformatoriem un to durvis palika vaļā. Tās bija ārkārtīgi smagas traumas. Tomēr man ļoti žēl, ka joprojām ir tik daudz traumu, no kurām varēja izvairīties un kuru iemesls ir vecāku nezināšana, neuzmanība vai nevērība. Mēs slimnīcā redzam bērnus ar tā saukto tipisko apdegumu: viena puse sejas, kakls un roka. Kura puse tā ir, atkarīgs no tā, kurā rokā mamma turējusi krūzi ar karsto dzērienu un kurā bērnu. Šī noteikti ir trauma, kuras varēja nebūt. Var taču ļaut dzērienam padzist, var bērnu nolikt uz mirkli malā. Nu kāpēc ir jātur rokās dzēriens un bērns?!
Apmēram 80% apdegumu, ko ārstējam, radušies, aplejoties ar karstu šķidrumu. Un šādos gadījumos vecāki bieži vien saka: viņš pats... Protams, nav jau melots - ne jau vecāki uzlēja bērnam šķidrumu, bet viņš pats parāva krūzīti, katliņu, pats iemērca roku. Tajā pašā laikā vecāki taču zina, ka bērns ir zinātkārs, kustīgs.
Bet gadās - bērns apdedzinās tādā vietā un laikā, ka prātā ienākt nevarētu!
Protams! Atceros kādu vecmāmiņu: patiešām izskatījās ļoti rūpīga, un viņas stāsts, lai cik neticams, visticamāk, tomēr bija patiess. Pagatavojusi sev kafiju, nolikusi to uz galda tālākās malas, un tieši tad viņai kaut ko ievajadzējies no augšējā plaukta. Kāpusi uz krēsla, paklupusi un nejauši aizķērusi krūzi. Krūze uzlidojusi gaisā un slaidā lokā aizlidojusi pa pusi istabas, izliedama karsto šķidrumu mazbērnam tieši uz galvas. Varat iedomāties?!
Mans uzdevums nav kādu tiesāt. Tas ir tiesas, nevis ārsta kompetencē. Protams, mediķi redz arī tādus gadījumus - tādas bērnu traumas, par kurām ir jāziņo attiecīgām instancēm. Bet tie ir atsevišķi izņēmuma gadījumi. Vispār ārstam ir jāārstē, nevis jānosoda. Savukārt vecākiem, kuru bērniem, arī rūpīgi sargājot, atgadās nelaime, ir jāsaprot: tā vienkārši notiek. Un tad pats galvenais ir darīt visu, lai bērnam paliktu pēc iespējas mazākas apdegumu sekas. 
Negribu mudināt mest akmeni ģimenes ārstu lauciņā, bet esmu dzirdējusi, ka ne vienmēr bērni ar apdegumiem tiek nosūtīti pie speciālistiem...
Es arī negrasos mest nevienu akmeni. Nestrādājot ar kādu specifisku medicīnas nozari ikdienā, ir grūti saprast, kas ir kas. Un nebūt negribu arī teikt, ka ikkatrs apdegums jāsūta pie speciālista. Bet vienu pamatnoteikumu gan atgādināšu: ja apdegums nav sadzijis 7-10 dienu laikā, ir vērts to parādīt ķirurgam.
Apdegumi ir ārkārtīgi specifiska trauma. Ja tie skar tikai ādas virskārtu - nekas. Ja dziļākus ādas slāņus, tad bieži vien man jāpaziņo skumjā vēsts: nekad vairs nebūs tā, kā bija. Dziļie apdegumi atstāj neizdzēšamas pēdas, lai cik labi strādātu speciālists.
Vecākiem, kuru bērni ar apdegumiem nonāk stacionārā, es rādu grāmatu par apdegumiem, kur ir ļoti daudz fotogrāfiju ar dažādu pakāpju apdegumiem un to dzīšanas gaitu. Bieži ir tā, ka vārdos grūti pastāstīt, kāda var būt apdeguma dzīšanas gaita un sekas, tāpēc labāk rādu bildes. Īpaši tiem vecākiem, kam šķiet, ka "nekā TĀDA jau tur viņam nav", un grib doties mājās. Es mudinu skatīties bildes un padomāt. Vecākiem jāsaprot, ka tā ir ļoti nopietna atbildība: rūpēties par sava bērna veselību. Apdegumu rētas nepienācīgi ārstējot, tās būs redzamākas, sekas var būt ne tikai kosmētiskas, bet arī funkcionālas, bērns izaugs un jautās: kāpēc?
Vai vecāki mēdz melot par traumas gūšanas apstākļiem?
Mēdz. Tas, vai vecāki saka taisnību vai melo, ārstēšanu un tās rezultātu neietekmē. Bet jautājums ir par ko citu. Gadiem strādājot šajā jomā, diezgan ātri spēju izšķirt, vai tas, ko redzu, atbilst tam, ko man stāsta. Neklusēju un lieku saprast, ka neticu tam, ko dzirdu. Apdegumi prasa ilgstošu ārstēšanu, tāpēc man ar pacientu un viņa piederīgajiem būs jāsatiekas atkārtoti. Mūsu starpā tomēr jābūt atklātībai un uzticībai, to cenšos paskaidrot. 
Ir kāds stāsts, ko no pusauga vecuma puikām dzirdu jau divdesmit gadu. Ik pa laikam, kad slimnīcā nonāk pusaudzis ar apdedzinātām rokām un seju, es atkal un atkal klausos stāstus par kādu vīrieti, kas ir pieskrējis zēnam klāt, aplējis viņu ar kaut ko, apdedzinājis un aizskrējis. Nē, puika nav pat paspējis apskatīties, kā šis vīrietis izskatās. Tā šis mistiskais kungs jau divdesmit gadu klīst pa Latviju. Nevaru vien nobrīnīties, kāpēc gadiem pusaudži nespēj izdomāt kādus citus, oriģinālākus melus. Atkal tas sliktais onkulis!
Ko jūs domājat operācijas laikā?
Ko domāju? Nē, par putniem vai vakardienas hokeja spēli gan nedomāju, bet - ko domāju? Labs jautājums! Nezinu, ko es domāju!
Vai arī sapņos operējat?
Diemžēl jā. Labāk būtu, ja sapņos tas nebūtu jādara. Biežāk tās ir jau piedzīvotu operāciju retrospekcijas, bet sapnī gadās operēt arī tad, ja ir kāds nepieredzēts, sarežģīts gadījums.
Jums tāds romantisks vārds un uzvārds: Džeimss Rozītis.
Ar vārdu bijis tā. Nezinu gan, ir taisnība vai nav, bet vecāki man tā stāstījuši. Viņi ļoti, ļoti gaidījuši meitu. Vārds bijis izdomāts, bet piedzimis puika. Un vārdam - neviena varianta! Gribējuši nosaukt mani par Rodrigo. Bet mammas mamma, kas dzīvoja Balvu rajona Dūrupē, teikusi: kas tad tas par vārdu! Latgaliski tas skan "Rodi Reigā", proti, "Radi Rīgā". Nu, nesauks taču puiku par "Rodi Reigā"! Tad no kāda angļu romāna izvēlējās vārdu Džeimss. Patiesībā bērnībā man savs vārds nepatika. Šķita: visiem bērniem normāli vārdi - Jānis, Juris, Pēteris, bet man - Džeimss...
Jūs esot kaislīgs hokeja fans.
Tas gan! Man vienmēr paticis skatīties hokeju, bet nekad to neesmu spēlējis, jo pat slidot neprotu. Vistraumatiskākie sporta veidi ir riteņbraukšana un hokejs. Kādreiz ar puikām spēlējām hokeju skraidot, bet uz ledus - nekad. Taču skatīties patīk. Iespējams, tas ir mans nepiepildītais sapnis par sportu.
Skatos hokeja spēles televīzijā, eju arī uz arēnu "Rīga" - man ne vienmēr vajag kompāniju, varu arī viens aiziet. Hokeja skatīšanās klātienē dod brīvību - vari izkliegties, izlādēties, neviens neko nesaka. Nevar jau teikt, ka man darbā stresa trūktu, tomēr skatīties un just līdzi hokeja spēlei - tas ir tāds pozitīvais stress, ko rada gan azarts, gan līdzjušana. Šķiet, it kā pats būtu uz laukuma un spēlētu. Ālēšanos, dzeršanu un skatītāju kaušanos gan nesaprotu.
Kopā ar kolēģiem un citiem līdzjutējiem dodamies arī uz hokeja čempionātiem. Sākām 2000. gadā, kad pasaules čempionāts hokejā notika Krievijā. Man ir īpašais čempionātu krekls - viss no vietas ar uzrakstiem, kas apliecina, kur esmu bijis un ko redzējis. Hokeja fanu krekli man ir kādi seši, ir arī cita līdzjutēju atribūtika.
Pagājušā gada pavasarī Narvā uz spēli ieradās Jaunzēlandes hokeja izlase. Kad to uzzinājām, izlēmām izstrādāt dullību: doties fanot par jaunzēlandiešiem. Pasūtījām viesnīcu, sagādājām Jaunzēlandes karogu un braucām uz Narvu. Liels bija jaunzēlandiešu pārsteigums, kad ieraudzīja skaļu un kuplu fanu pulku. Viņu komandai līdzi bija atbraukuši pieci līdzjutēji, vēl arī mēs un vesels autobuss no Latvijas. Jutām līdzi no visas sirds, un par lielu prieku mums un jaunzēlandiešiem - viņi arī uzvarēja. Reizēm vajag tādas dullības izdarīt, jo tas palīdz atslēgties no ikdienas.
Ko vēl darāt brīvajā laikā?
Man patīk lasīt. Lasu gan latviski, gan angliski.
Nu, nu, un kāda tad ir pēdējā izlasītā grāmata?
Vecākā meita Ziemassvētkos uzdāvināja vienu no manām bērnības grāmatām Muffin the Mule, kas latviski nav izdota sen. Savulaik man bija šī grāmata, bet, tā kā vairākkārt mainītas dzīvesvietas, grāmatiņa kaut kur noklīda. Nezinu, kur, bet meitai bija izdevies nopirkt oriģinālo 1949. gada izdevumu. Mana Ziemassvētku dāvana mazliet smaržoja pēc pelējuma, un tā man kā topošajam vectētiņam bija ārkārtīgi simboliska dāvana. Biju to gribējis iegādāties jau iepriekš, bet kaut kā neizdevās atrast. Izlasīju vienā elpas vilcienā. Tur ir ēzelītis Mafins, strauss, pingvīns, ronis, suns. Aizraujoša grāmata. Ja jāsalīdzina ar kādu citu, tad zināmas līdzības var atrast ar Keneta Greiema Vējš vītolos vai Tūves Jānsones darbiem.
Kā jums šķiet - vai ir viegli būt bērnam?
Man pašam ir bijis skaisti būt bērnam. Protams, arī bērnībā ir savi pārdzīvojumi un grūtības: salūzušās mašīnītes pazudušais ritenītis ir patiesa nelaime. Tomēr skatīties pasaulē bērna acīm - tā ir laime. Bērna acīm pasaule ir daudz skaistāka, nekā mēs, pieaugušie, to interpretējam. Patiesībā mēs paši to pasauli ar savu skatījumu sačakarējam. Ja sniegu redz bērns, viņš priecājas: sniedziņš! Bet pieaugušais rūc: atkal būs kupenas, to dēļ es nevarēšu ērti iekāpt tramvajā, atkal būs zābaki ar sāli.
Jāatrod vidusceļš. Nav labi, ja bērns pārāk ātri kļūst pieaudzis. Vecākiem jāraugās, lai bērni izdzīvotu bērnību. Un tad jāpieskata, lai bērnība neieilgst un bērns pēkšņi savā patstāvīgajā dzīvē nejūtas kā izkritis no ligzdas: kā tad tā - tualetē nav tualetes papīra? Vienmēr taču bija! Kā tad tā: man nav ledusskapī piena? Bet vienmēr taču bija! Kaut kā tā...