Siržu kalējs un glaudītājs. Kardiologs OSKARS KALĒJS
Bet arī pacienti pie viņa lauztin laužas (jo, lai gan reizēm šķiet visai bargs, toties taisnīgs, slimnieka veselībā ieinteresēts). Un arī žurnālisti – jo Oskars Kalējs ir sulīgs stāstītājs, kas lietas mēdz saukt īstajā vārdā. Tiesa, viņš pēc tam mēdz aizsvilties par to, ko skribenti sarakstījuši, jo publiski profesors tik vienkāršoti (vai kolorīti) runāt nedrīkstot, taču – īlenu maisā nenoslēpsi, tāpat visi zina: starp ārstiem svojaks, savējais. Nu labi, viņam ir grāds, bet tas pats Oskars Kalējs vien palicis – nevis liels profesors, prātuļotājs un teorētiķis, bet joprojām skrien, dara, aši sastrīdas ar kādu par lietu, izburkšķas un atkal dara. Profesora oratora un reizēm pat demagoga dotības, ja tās jāizmanto cēla mērķa vārdā, ir fantastiskas.
Tāpēc viņš man visu laiku šķita tāds kā mazliet uzvilcies! Arī saruna aprāvās spēji: punkts un viss, man jāiet! Toties tā sākās ar erotisku piesitienu. Proti, kukulī viņam aiznesu kaudzi ar žurnāliem un virspusē bija patrāpījies jaunais Playboy ar smuku meiteni uz vāka. Profesors ielīksmojās.
Sacīšu tā: man patīk stils. Saproties... (Šo parazītvārdiņu profesors lieto itin bieži, un, lai arī rakstītajā tekstā saglabātu viņa stilu, tos šur tur atstāju. Citādi tas vairs nebūs Oskars Kalējs! - Aut.) Saproties, to pārspīlēto moralizāciju gan nevaru ciest: "Nu kā tu šitādas lietas skaties?" Normālam vecim plauktā Playboy ir normāli! Nav jau nekāda Žirafe.
Vai jūs piekristu, piemēram, abonēšanas kampaņā būt par reklāmas seju? Profesors burvīgi smaida: "Jā, es lasu Playboy!"
Un kāpēc lai es nelasītu? Par reklamēšanu - saproties, džentelmeņu vienošanās: es tev, tu man. Savā laikā man bija intervija Klubā, bet... Nē, negribu sacīt, ka esmu samērā garlaicīgs ar savu dzīves stāstu, bet ir lietas, par kurām, cienot citus cilvēkus, nevēlos izteikties kā citi, kas varonīgi pūš par savām gaitām.
Bet varbūt kādam tieši tajā brīdī vajadzīga tā jūsu vīrieša pieredze, un arī šādi dakteris var otram palīdzēt - ieraudzīt to, ko varbūt bez piebikstīšanas pats nav redzējis.
Pēc manas saprašanas - kad kādu citu piemin publiskās intervijās, jau jābūt skaidri un gaiši definētiem starptautiskajiem līgumiem: kam pieder kura Berlīnes daļa un kurā daļā, atvainojiet, kāju nespers. Pretējā gadījumā vienalga saruna var izveidoties kādam aizvainojoša, pāri nodaroša, aizskaroša.
Tas tā - piemēra pēc, pilnīgi iztiekot bez personālijām... Pastaigājos skaistā vietā pie jūras un pēkšņi redzu, ka nāk pretim kolēģis. Pārliecinoši redzu - ar meiteni, kas arī ir kolēģe, un dzelžaini zinu, ka tā nav viņa sieva. Ko man darīt? Burvīgi smaidīt, redzot, ka viņi tajā brīdī jūtas neveikli? Paceļu galvu debesīs un dodos mežā it kā čurāt. Turklāt, pagājis divus soļus nostāk no ceļa, pagriežos pret koku - liekot skaidri manīt, ka es viņus nepazīstu. Vēlāk džeks tomēr sadūšojās un prasīja: "Profesor, vai jūs gadījumā nebijāt tur un tur?" - "Ja arī biju, tad atceries: es nekad neko neesmu redzējis, okei?" Katra privātā dzīve ir tikai viņa paša darīšana, un katram ir savi, nereti ļoti pamatoti un dibināti iemesli rīkoties tā vai citādi. Tieši tāpēc es visai nicīgi izturos pret visādiem moralizētājiem. Un ko tad, ja pašam augsti morālajam dzīve pagriežas par 180 grādiem?... Privātā sfēra ir tikai privātai lietošanai!
Tas bija smalks brīdinājums, ka šajā sarunā par savu privāto dzīvi nerunāsiet.
Jā, šā temata nebūs.
Drīzāk pretēji. Jā, satiekamies dažas reizes gadā, turklāt nereti tas tiek pakārtots kādām starptautiskām aktivitātēm, taču - ir XXI gadsimts, pietiekami daudz dažādu komunikācijas iespēju, bet galvenais - viņi ir pieauguši cilvēki, katram sava dzīve, sava karjera, savi plāni. Neslēpšu, ir patīkami, ja, satiekoties ar "jaunākajiem modeļiem", varam konstatēt, ka esam uz viena viļņa.
Varbūt man ir netipiska uztvere, jo pēc nacionalitātes esmu visai jaukts, bet būtībā tas latviešiem tipiskais straumēnisms - sava stūrīša uztvere, "mana dzimta..." - saproties, ir sēdēšana izolācijā. Ļaudis paši uztaisa sev rezervātu! Kaut gan, kad paskaties, arī rezervātos nekā īsta nav. Vismaz tajos, kur man gadījies būt. Indiāņi, kas dzīvo nosacīti rezervātā, no kā viņi pārtiek? No muļķa tūristiem kāš naudu. Vai tie ir indiāņi?! Vai viņš var ar bultu trāpīt skrienošam zvēram? Neko viņš nevarēs, viņš māk ar izgāztu vēderu staigāt tautiskā tērpā, savus traļi vaļi dziedāt - un viss. Citi indiāņu pēcteči jau sen mainījuši dreskodu. Kuram taisnība? Ir XXI gadsimts, tātad ir virkne situāciju, kas zināmā mērā - skaists svešvārds - predisponē vai determinē kaut kādu virzību un procesu - arī medicīnas - norisi.
Medicīnā ir stiprs dzimtas jēdziens, hierarhija. "Skolotājs darīja tā..." - rāmīši, nodevas vēsturei, paklanīšanās skolotājam, un jaunajam ir ļoti grūti ienākt ar ko citu.
Es jums pilnīgi piekrītu: jaunajiem reizēm ir ļoti grūti ienākt. Jo pirmā ir šī briljantā frāze: "Bet mēs gadiem esam tā strādājuši..." Frāze - slepkava! "Te tev nav kaut kāda lielā universitātes klīnika!" Kurš šajā brīdī salūst, kurš dzīvos tā mierīgi, draudzīgi - "nu, kā visi"... Bet ir kāds viens vai divi, kas dzīvē grib ko vairāk, un tad jārēķinās, ka nav nekā briesmīgāka par pūli. Jo pūlis ir kā purvs. Mūsdienu problēma ir purvs: "Nu, ko tad viņš te atkal izdomājis?!", bet dzīvē tieši šie "izdomātāji" ir lielākie gaismas nesēji. Atceros, ka viens krievs Sanktpēterburgā man jautāja: "Kas jums, latviešiem, ir par stulbu modi, ka tā kā tādi idioti čakarējat cits citu?"
Nacionālais stulbums, un, kā jau teicu, zināmā mērā esmu ļoti laimīgs, ka man ir jauktas asinis. Tajā ziņā, ka manī nesēž klasiskais straumēnisms par obligāti vajadzīgo kaktu, zemes stūrīti. Tāpat priecājos, ja kāds kaut ko sasniedz, un viņam palīdzu. Skaudību es neciešu. Bet laikam visiem cilvēkiem, kas mēģina kaut kur pakāpties, jāsastopas ar skaudību, un Austrumu filozofija šajā ziņā reizēm noder. Ja tavi skauģi un nelabvēļi saka par tevi tikai labu, tad esi uzmanīgs. Bet, ja viņi par tevi šņāc, tad gavilē, jo esi uz pareizā ceļa.
Un baltā skaudība?
Kā to saprast?
Reizēm esmu uzdevis sev amerikānisku jautājumu: ko esmu izdarījis, lai arī būtu tur? "Tur" - plašākā nozīmē, nevis par kopkori... Saprotu, ka tehnisku iemeslu dēļ nekad nevarēšu dziedāt kā Karuzo vai dejot baletu, vai spēlēt NBA, vai braukt 1. formulā par godalgotām vietām. Tāpēc man nav šādas baltās skaudības.
Ja es būtu piedzimis Toronto vai patrāpījies tuvumā, varbūt mēs ar Stanley Nattel, vienu no kardioloģijas ģēnijiem, strādātu kopā. Taču dzīve iekārtojusies tā, ka Stenlijs ir Toronto, bet es Rīgā. Taču tas man neliedz arī šeit daudz ko izdarīt. Pēdējos divos gados uz daudzām šādām lietām sāku skatīties citādi un spēju atrast virkni sakarību. Proti, raugos nevis no viedokļa: nu ko tad es, ko tad mēs, nabadziņi... Nē, kāpēc nabadziņi! Apzinos, ka mēs nevaram pārspēlēt lielas kapacitātes universitātes klīniku Amerikā vai Indoķīnā, vai Japānā, bet mums ir materiāls un mums ir zinātniska pieeja, ar ko mēs viņiem varam būt ne tikai interesanti, bet pat ļoti interesanti. Daudz ko mēs varam un nereti labāk un ātrāk nekā vecmāmiņa Eiropa vai tie paši Štati. Latvijas invazīvās kardioloģijas sasniegumi tam ir spožs piemērs, un ne tikai tas.
Pirmais grūdiens bija 1999.-2000. gadā, kad mēs pirmie Austrumeiropā, izdarot vārstuļu nomaiņu, vienlaikus veicām arī mirdzaritmiju koriģējošu operāciju sirds iekšpusē. Tas procedūru pagarināja par 15-18 minūtēm, bet ar ļoti jauku efektu. Sākām apzināties: mēs taču to varam! Pēc tam nāca zinātne. Sirds ritma regulēšana pacientiem ar pastāvīgu mirdzaritmiju. Ar medikamentiem problēmas, sirds mazspēja progresē... visai bezizejaina perspektīva... Literatūrā rakstīts tā un tā, bet mēs pamēģinājām citādi - ar domu, ka tā taču vajadzētu būt pēc fizioloģijas, un beigās izrādījās patiesība. Kolēģis Nikolajs Nesterovičs par šo tēmu turpināja rakstīt zinātnisko darbu, nesen aizstāvēja disertāciju, un šobrīd tas, ko viņš savā disertācijā apstiprināja, iekļauts starptautiskajās vadlīnijās. Bet Nikolajs disertāciju aizstāvēja, pirms tas bija ierakstīts vadlīnijās! Tātad principā nav tā, ka mēs neko nespējam. Vienkārši - ir jārok. Protams, ir variants neurķēties, nedarīt, nerakstīt. Nelidot augstāk par vistu kūts laktu! Tad Dzīves Lielais Mērķis ir silta zupiņa, čības, televizors un alus, kuņģis uzaug pats.
Jā, medicīnā visu laiku ik pa brīdim ir šis: "Mēs gadiem esam tā strādājuši..." Tajā pašā laikā ir zināmi spēles noteikumi, reglaments, kas jāievēro. Savā privātklīnikā katrs var izdarīties pēc patikas, jo tā ir viņa atbildība; universitātes klīnikās tomēr ir savi principi... Bet konkrēto situāciju nevēlos komentēt.
Bet ja atšķiras zināšanu līmenis?
Šādos gadījumos man vienmēr ir klasisks jautājums: cik stundas dienā tu lasi?
Arī profesors Aivars Lejnieks nemitīgi atgādina: ārstam katru dienu ir jālasa.
Ja esi tik gudrs, liels zinātājs, cik tu dienā lasi? Stundu, pusotru? "Man nesanāk... ļoti aizņemts..." Bet kas tev ir tik neatliekams - vai rīsa lauki jālaista, tarakāni un Kolorado vaboles jātrenkā, mājas darbi (sētā nafta jārok), vēl kaut kas tikpat šausmīgi nozīmīgs un neatliekams?
Par lasīšanu... Man pašam, re, uz galda stāv neatpakoti Journal American College of Cardiology un Heart Rhythm. Rakstus, kas šajā jaunākajā žurnālā publicēti, es jau internetā esmu izlasījis, bet man tas žurnāls pienāk, jo tad, kad man to rakstu vajag, te man tas ir. Turklāt varu paņemt līdzi uz diskusiju, kur atkal kārtējie "ka-tik-kas-nenotiek" vai viņiem līdzīgie bremzē lietas un iebilst: "Nūūūū, jā, ziniet, tur..." Mīlīši, tas ir JACC - ja jums šis vārds kaut ko izsaka. Tas nav kaut kāds kaktu žurnāls, bet starptautisks, un tur rakstīts... Tas man ir arguments, kad dodos aizstāvēt savu pozīciju. Šis ir mans pēdējā laika kaujas komplekts. (Profesors no plaukta izvelk divas pabiezas grāmatas.) Bet ierēdņus es tagad nevēlos kaitināt, nav jau nekāda leiputrija arī viņiem.
Kurš no veselības ministriem, jūsuprāt, bijis visjēdzīgākais? Droši vien neatbildēsiet. Esmu dzirdējusi, ka Gundars Bērziņš.
Diemžēl daļa ministru, lai gan nāk no profesionāļu vides, arī kļūst par situācijas, partijas un frakcijas disciplīnas ķīlniekiem. Ja par Gundaru Bērziņu, tad viņš lietai piegāja kā ekonomists. Jo - kas ir medicīna? Veči, beidziet muldēt - "vaimandieniņ, viss cilvēkam!" plus vēl nabaga Hipokratu piesauc katra teikuma galā. Nu izbeidziet! Traumatoloģija, ortopēdija ir bizness, neiroloģija ir bizness, psihiatrija ir bizness, kardioloģija ir bizness, visa medicīna ir bizness. Un te ir pirmais punkts, kas jāatceras! Bizness nevis tāpēc, ka visi domā, kā no kāda nokāst piķi (ir gan arī šī sērga...), - nē, medicīna ir bizness, kurā plānveidīgi investē ilgam laikam un veselākas sabiedrības veidošanai. Jo būtībā viss sākas ar normālu, veselu cilvēku, bet vesels cilvēks sākas ar veselīgu dzīvesveidu, fiziskām aktivitātēm, laikus diagnosticētām, uzķertām, izārstētām slimībām. Viņš valstij ekonomiski ir daudz izdevīgāks, jo turpina ražot pievienoto vērtību. Skan ciniski (uzreiz teiks, ka es kā Ilze Viņķele tagad runāju), bet, jā, cilvēkam ir pievienotā vērtība, ko viņš pieražo, un tas nav obligāti jādara ar lāpstu.
Investīcijas modernās ārstniecības metodēs, diagnostikā, profilaksē (kaut vai medikamentu kompensācijas sistēmā) pēc laika atnāk atpakaļ ar ievērojamiem plusiem. Šie cilvēki nepaliek neatgriezeniski slimi vai invalīdi. Vatson, eto že eļementarno! Bet, tā kā katrs atbild par savu maciņu un mums ir viens piķītis slimnīcai, otrs piķītis rehabilitācijai, sociālais vispār ir pāāāvisam cits piķis, tad... Klasiskais piemērs - insults. Nevienai ģimenei nenovēlu saskarties ar insultu, Latvijā šī problēma ir ļoti smaga. Bet - ir normāli mūsdienu medikamenti, un, ja tos lieto profilaktiski, var lieliski izvairīties no insulta, ar pierādītu efektivitāti un bez sarežģījumu lavīnas. Tāpat sirds ritma traucējumu ārstēšanas procedūras. Jā, tās nemaksā piecus santīmus. Koronārais stents pacienta asinsvados nemaksā arī desmit latus, toties cilvēks pēc tam ir darbspējīgs. Viņš atkal un vēl ilgi ir sociāli un ekonomiski aktīvs. Vienam no maniem labākajiem draugiem (labs speciālists savā nozarē, nav mediķis) ir moderns stents, viņš lieto mūsdienīgus medikamentus, un tas viņam netraucē ne produktīvi un intensīvi strādāt, ne spēlēt veterānu komandā basketbolu. (Profesors atkal pārjauc rakstāmgalda vir-smu, līdz atrod fotogrāfiju.) Lūdzu, viena no šīm jaukajām kundzītēm, kas bildē triumfējoši dejo veco ļaužu ansamblī, ir viena no pirmajām pacientēm, kam veica mirdzaritmijas rentgenķirurģiju kopā ar vārstules nomaiņu. O, jums kundzīte! Pirmie recidīvi viņai, ja nemaldos, bija septiņus gadus pēc operācijas. Septiņus gadus nodzīvoja svilpodama. Nesen satikāmies.
Jautājums ir par tuvredzīgo politiku. Visu tikai lēti un lēti. Kā ziemas riepas taupīgais saimniekpapus pirka Maximā pavasara akcijā un - ar pirmo ledu un sniegu grāvī! (Zvana mobilais tālrunis, profesors pārslēdzas citā ampluā - koķetējot savā ekspresīvajā stilā, runā par medikamentiem. Un pēc sarunas labpatikā uzmet man skatu: "Nu, vai tā var runāt ar studentiem?")
Zvanīja studente?
Studente. Var runāt? Es varu. Ar piektā un sestā kursa studentiem noteikti. Tāpēc, ka stils tāds. Un viņi to saprot, pieņem, uztver. Esam plēsuši visādus jokus. Šaubos, vai spētu būt stīvs un ļoti pareizi domājošs. Dažiem profesoriem tas ļoti piestāv, man laikam ne.
Vai jums kāds kolēģis universitātē neaizrāda par familiaritāti?
Nē, man kādreiz (visai pasen gan) ir teikts: tu studentiem ļauj kāpt uz galvas. Es neļauju, vienkārši izturos pret viņiem ar cieņu, jo viņi ir mani kolēģi, tūlīt būs. Un nezin kāpēc viņi beigās ciena arī mani. Laikam mēs protam atrast kopsaucēju. Tam pierādījums ir attieksme, līdzdarbošanās dažādos zinātniskajos projektos, komunikācija arī vēlāk, kad nosacīti studentam no manis vairs neko nevajag. (To, ka 6. kursa studenti Oskaru Kalēju izraudzījušies par uzrunas teicēju RSU izlaidumā, viņš kautrīgi noklusē.)
Ko jūs gribētu vēl izdarīt savā nozarē vai vispār medicīnā?
Man šobrīd ir pietiekami daudz izaicinājumu. Vispirms gribu pilnveidot kardioloģijas mācību programmu Stradiņa universitātē, sākts ir, bet vēl ļoti daudz darāmā. Tagad ir radikāli jauna pieeja, vairs nav tik sholastiska. Pamatkoncepcijas, protams, paliek, jo sirds vārstules kā strādāja Tutanhamonam, tā strādā šodien, bet citādi mācības vairāk orientētas uz mūsdienu koncepcijām medicīnā - mūsdienu diagnostika, mūsdienu skatījums, vairāk fokusēta uz reālo klīnisko medicīnu.
Nākamais! Arī klīniskajā medicīnā man ir virkne darāmā. Vairāku ārstniecības metožu efektivitātes apzināšana, turklāt inovatīvi. Jaunu cilvēku pēkšņas nāves risks - gan sportistu, gan vispār, par šo tēmu veidojas daudzdisciplīnu projekts. Riska prognozēšanas iespējas pacientiem pēc miokarda infarkta. Tāpat projekts cilvēka aizsardzībai pret insultu, nopietnā zinātniskā līmeni, reālajā Latvijas vidē.
Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2013. gada septembra numurā
Foto: Imants Prēdelis un no personīgā arhīva