PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Sievišķīgā enduro motobraucēja Santa Purviņa

E. Eveliete
Sievišķīgā enduro motobraucēja Santa Purviņa
Kad esmu sarunājusi tikšanos ar SANTU PURVIŅU, mani nepamet tēlu kaleidoskops. Iepriekš Santu nepazīstu, tālab pēc sava prāta vizualizēju sievieti enduro motobraucēju – spēcīga auguma, nedaudz robusta. Liels ir mans izbrīns, kad, atverot Rīgas Stradiņa universitātes Farmakoloģijas katedras profesores (nule aprīlī iegūts šis akadēmiskais grāds!) Santas Purviņas kabineta durvis, man pretī smaida smalka, sievišķīga, simpātiska būtne.

Kas ir enduro motosports?

"Tā ir braukšana ar jaudīgu motociklu pa bezceļiem - stāvām nogāzēm, zvēru iemītām meža taciņām, purvainām vietām... Motoram jābūt spēcīgam, lai tas var izvilkt cauri dubļiem, smiltīm, uznest stāvās trasēs," enduro motobraukšanu raksturo Santa. Braukšanas drošība ar spēcīgu motociklu ir daudz lielāka nekā ar mazjaudīgu, protams, sabalansējot ar cilvēka masu, kas to vada, tāpat jāņem vērā braukšanas prasmes. Tā ir arī cīņa ar sevi neizbraucamos ceļos un milzīga brīvības izjūta. Kad izbraukta kāda trase un Santa - nosvīdusi, slapja līdz pēdējai vīlītei - nokāpj no motocikla un tiek vaļā no ekipējuma, nogurumu aizstāj bauda.

Santas galvenais treneris un sabiedrotais enduro motobraukšanā ir vīrs Andis, kurš kopā ar brāli piedalās nopietnās enduro orientēšanās sacensībās.

Īstas jūtas. Santas Purviņas plecu rotā krāsains tetovējums ar motocikla atveidu Īstas jūtas. Santas Purviņas plecu rotā krāsains tetovējums ar motocikla atveidu
Īstas jūtas. Santas Purviņas plecu rotā krāsains tetovējums ar motocikla atveidu

No mopēda līdz motociklam

Santai bērnībā patika kāpelēt pa kokiem un braukāt ar mopēdu. "Uz sporta nodarbībām nekad neesmu gājusi, bet tētis lika mājās cilāt hanteles, nu, tādas nopietnas - 12 kilogramus smagas, trenēt vēdera presi, ar laiku jau 120 reizes katru dienu, pievilkties uz stieņa. Vēlāk pašai bija apziņa un nepieciešamība veikt šos spēka vingrojumus," stāsta farmakoloģe. Bērnībā un studiju gados trenētie muskuļi šodien palīdz tikt galā ar sievietes spēkiem ne tik vieglo motociklu.

Santas Purviņas pieredze motocikla "dīdīšanā" nu jau mērāma vairāk nekā desmit gadu garumā. Uz to viņu pavedinājis vīrs. Sākumā bijis bailīgi. "Mani uzsēdināja uz motocikla, bet kājas līdz zemei nesniedzās. Mocis liels, smags, kaut gan skaitījās vieglais enduro - 125 cm3." Vīru spēkam tas tāds nieks vien, bet Santas svara 46-48 kilogramiem nopietns pārbaudījums.

Tagad Santa lepojas, ka vairākus gadus brauc ar īstu "Honda" krosinieku 150 cm3, kas ir pamatīgi "notūningots", iepriekš piederējis nopietnam motosportistam. "Šis ir viegls un lido kā putns. Nomainīts gandrīz viss. Ir vieglmetāla diski un aizsargi, sajūga un bremžu hēgeļi, vieglā dakša, vieglmetāla stūre, kikeris, Akrapoviča izpūtējs (sporta izpūtēju ražotājs)," uzskaita Santa un piebilst - "spečuki" sapratīšot. Priekšrocība arī tā, ka kājas sniedzas līdz zemei. Un neiztrūkstošā GPS.

Bez traumām neiztikt

Santa sacensībās nepiedalās, motobraukšana viņai ir tikai vaļasprieks. Braukšanai gan tiek izmantotas sacensību moto trases ģimenes vasaras mājas tuvumā Kolkas pusē. Kādā trases posmā, kas ved cauri grants karjeram, viņa gribējusi pārbaudīt spēkus un uzraut motociklu gandrīz pa vertikāli, tomēr uzvarēja grants vertikāle un Santa lidoja... "Iemaņas nebija tik labas, lai šādu izgājienu veiktu."

Kā viss noticis, cik ilgi gulējusi - neatceras. "Kad mani atrada un pieslēja kājās, konstatēju, ka sašķaidīta ķivere. Salauzts, paldies Dievam, nebija nekas. Kurbulēju savu mocīti un stūrēju uz mājām. Pēc šā gadījuma vīrs nopirka arī profesionālu kakla aizsargu," atceras Santa.

Citā reizē bijis smags kritiens un sasistas ribas tā, ka grūti elpot. Tad vēl koks lielā ātrumā "uzskrējis" tieši Santai virsū. Dzirksteles pašķīdušas, zilumi zem abām acīm, bet uz darbu jāiet un studentiem lekcijas jāvada.

Ekipējums

Lai sēstos uz motocikla, Santa "sapucējas" ar dažādiem aizsargiem: ķivere, brilles, kakla aizsargs, krūšu aizsargs "muca", elkoņu aizsargi, speciālā jaka ar aizsargiem, ceļu aizsargi, zābaki. Tādu "varonību" vai izrādīšanos - redz, kā es braucu bez ķiveres/zābakiem un man nekas! - viņa atzīst par īstu muļķību.

Santas ekipējums ir profesionāls. "Kad visu savelku mugurā, galvā un kājās, tad grūti pat paiet, jo ekipējuma svars līdzinās pašas svaram. Ģērbšanās procedūra man ir visnepatīkamākā," atzīst Santa. Ja brauciena laikā gadās krist, tad piecelties un vēl piecelt motociklu nav viegls uzdevums. Aizsargi ierobežo kustības, bet bez tiem - ne metru.

Santas Purviņas pieredze motocikla “dīdīšanā” mērāma vairāk nekā desmit gadu garumā. Sākumā bijis bail, tagad gatava arī riskēt – “izņemt” asāku līkumu, mēģināt uzraut pa vertikāli Santas Purviņas pieredze motocikla “dīdīšanā” mērāma vairāk nekā desmit gadu garumā. Sākumā bijis bail, tagad gatava arī riskēt – “izņemt” asāku līkumu, mēģināt uzraut pa vertikāli
Santas Purviņas pieredze motocikla “dīdīšanā” mērāma vairāk nekā desmit gadu garumā. Sākumā bijis bail, tagad gatava arī riskēt – “izņemt” asāku līkumu, mēģināt uzraut pa vertikāli

Adrenalīns, sviedri un spīts

Ir skaidrs, ka ar tehnisku sportu Santa Purviņa ir uz "tu", vēl viņa atzīst ūdens sportu, bet nepatīk braukt ar riteni, slēpot, aerobikas treniņi un skriešana. "Ar riteni braukt nav tik nogurdinoši kā ar motociklu. Pēc dažām minūtēm motocikla mugurā apģērbs ir slapjš no sviedriem. Tie ir sasprindzinājuma un spēka dēļ," skaidro Santa. "Šķiet, braukt, piemēram, ar 60 km/h nav liels ātrums, bet, ja ceļš ir šaura, krūmiem aizaugusi meža taka vai koku saknēm klāta stiga, tad vajadzīga milzīga koncentrēšanās un reakcija. Braucot pa šādu bezceļu, mugura slapja dažās minūtēs."

Ja nav tādu īpašību kā spīts un neatlaidība, tad motociklam nav ko tuvoties. "Ja esi ievilkta dubļos, nokritusi, sasitusies, spēka nav, dusmīga uz sevi un visu pasauli, tad tikai spīts var likt celties, kurbulēt moci, kurš nelec, varbūt tikai ar desmito reizi dabūjams pie dzīvības, un braukt mājās."

Pēc izbrauktas trases, kad nogurums mijas ar laimes un baudas izjūtu, žigli jādodas dušā, jo ķermeni klāj sviedri, smiltis un dubļi.

Foto: no S. Purviņas personīgā arhīva\

Pilnu raksta versiju lasiet 2012. gada "Doctus" maija numurā

 

 

Raksts žurnālā