SERGEJS SMIRNOVS, traumatologs, kombustiologs: Katrs pats savas laimes un nelaimes kalējs

Sarunas laikā pie ārsta durvīm ik pa laikam kāds pieklauvē — lai palūgtu padomu vai nodotu kādu svarīgu informāciju. Un nevilšus jāsecina, ka Apdegumu centrs ir drošās rokās, jo tā vadītājs ir ārsts, kurš neskaita virsstundas, nav piekritis labāk apmaksāta darba piedāvājumiem, bet savu piepildījumu radis tieši šeit, kur ik dienu plecu pie pleca ar kolēģiem cīnās ar cilvēku neapdomības, traģēdiju un ļaunprātības sekām.

Jaungada apņemšanās — atrast vairāk laika hobijiem

“Tā kā nelietoju sociālos tīklus un nesēžu ar telefonā ieurbtu skatienu, man savos piecdesmit sešos gados ir izdevies saglabāt labu redzi. Jā, laba redze, ass prāts un rokas ir mani galvenie darba instrumenti, bez kuriem šajā darbā nevarētu iztikt.

Esmu vecmodīgs, man patīk čaukstošais avīžu papīrs un grāmatas. Pirms mūs visus pārsteidza Covid–19, biju aktīvs šautuves apmeklētājs, bet arī mani paradumi kopš Covid–19 ir pamainījušies. Viens no gada izaicinājumiem noteikti būs vairāk laika atvēlēt sportiskām aktivitātēm. Ar administratīvo darbu un slimniekiem esmu mazliet novārtā atstājis arī grāmatas, vēlētos atrast vairāk laika savam hobijam lasīt un atgriezties pie šaušanas nodarbībām.

Ko daru šobrīd? Tiešsaistē lieku puzles. Jo lielākas, jo labāk! Cik laiks ļauj, skatos prāta spēles un tīksminos, ka varu atminēt uzdotos jautājumus, bet pats tādos konkursos un viktorīnās gan nepiedalos — esmu dīvāna eksperts.”

Ja apsoli — izdari

“Jaut ko apsolu, tad izdaru, un, ja zinu, ka nevaru izdarīt, tad nemaz nesolu. To pašu prasu arī no citiem — ja esi apsolījis, tad izpildi. Uzskatu, ka no citiem nevari prasīt to, ko pats nevari izpildīt.

Ja es pats nekavēju darbu, tad varu to prasīt arī no padotajiem.

Agrāk ar sportu bija tā — sāku un nespēju vairs apstāties, nedēļā piecas reizes gāju uz treniņiem, bet kādā brīdī sapratu, ka cīņas sportā var satraumēt rokas. Tās tomēr ir mans galvenais darba instruments, tāpēc no treniņiem bija jāatsakās. Pēc tam regulāri gāju uz baseinu un svaru zāli. Bet ir situācijas, kas izsit no ierastā ritma, un pēc tam grūti atgriezties vecajos ieradumos.”

“Darba svētki” — Jāņos un Jaungadā

“Mēs savā darbā visvairāk jūtam Ziemassvētkus un Jauno gadu, kā arī Jāņus. Man reiz Jāņu dežūrā bija divdesmit seši pacienti plus vēl tie, kas nāca ambulatori. Jā, tie ir mūsu “darba svētki”, kad tradicionāli ir vislielākais cietušo pieplūdums. Protams, daudz atkarīgs no ārējiem faktoriem — kad cilvēki mazāk svin svētkus, piemēram, kad Covid nobremzēja Jāņu svinēšanu, arī mūsu nodaļā bija mazāks pacientu pieplūdums. Jaungadā parasti cietušajiem traumas saistītas ar neapdomību — sākumā deg adventa vainagi, tad egles.

Tagad Latvijā esam palikuši tikai pieci traumatologi ortopēdi un ķirurgi, kas specializējušies kā apdegumu un apsaldējumu speciālisti (kombustiologi). Pēdējos gandrīz desmit gadus pie mums nodaļā ārstējas arī strutainās ķirurģijas pacienti — ar trofiskām čūlām, gangrēnu, rozi, izgulējumiem. Mūsu nodaļas četri kolēģi dežurē arī NMPD Specializētajā medicīnas centrā, kas agrāk bija pazīstams kā Katastrofu medicīnas centrs.”

Hibrīdkarš un nelegālie migranti

“Tas, cik daudz pie mums nonāk pacientu ar apsaldējumiem, atkarīgs no laikapstākļiem un vēl citiem faktoriem, piemēram, šobrīd viens no tādiem ir pret Latviju vērstie hibrīduzbrukumi, kad no Baltkrievijas puses uz Latviju tiek stumti nelegālie migranti. Tie, kuri šādā ceļā mēģina šķērsot mūsu valsts robežu un, vēl Baltkrievijas pusē esot, iegūst apsaldējumus, sākotnēji nonāk mūsu reģionālajās slimnīcās, bet, ja vajadzīga lielāka iejaukšanās, viņus ved pie mums. Pirmie senegālieši ar apsaldējumiem mums jau bija atvesti.

Pagājušajā gadā humānu apsvērumu dēļ pāri robežai vienā dienā tika palaisti aptuveni sešdesmit cilvēki — toreiz daļu paņēma reģionālā slimnīca, bet pieci nonāca arī pie mums. Jāņem vērā, ka mums vispār ir tikai piecdesmit gultas vietas, bet parastais gultas vietu piepildījums 80—100 %.”

Apdegumi un apsaldējumi — nabadzības sekas

“Savā darbā mēs ļoti jūtam: kad sabiedrība paliek nabadzīgāka, parādās mēģinājumi apiet drošību, lai tikai ietaupītu — cilvēki izmanto vecas iekārtas, mēģina paši kaut ko uzkonstruēt, tāpēc gūst traumas. Valsts Apdegumu centrā strādāju kopš 1994. gada un “liesos gadus” izjutu īpaši — ar apsaldējumiem toreiz pie mums gulēja līdz simt cilvēkiem, jo nebija ne patversmes, ne pansionāta, kur šādiem cilvēkiem bez noteiktas dzīvesvietas palikt. Pie mums nonāca arī cilvēki, kas kriminālu apstākļu dēļ zaudējuši mājas, bija situācijas, kad bērni izlika uz ielas savus vecākus, — ko tik neesam piedzīvojuši... Tās bija deviņdesmito gadu beigas. Tolaik bija arī daudz kriminālos noziegumos iegūtu traumu, jo spridzināja un dedzināja.

Tas bija laiks, kad arī medicīnas jomā viss vēl tikai veidojās. Valsts Apdegumu centrs tika dibināts 1992. gadā, un to izveidoja daktere Monika Savicka, kuras vairs nav starp mums, bet viņas ieguldījums centra izveidē ir nenovērtējams.

Arī tagad sociālā situācija nav spoža — redzam, ka cilvēki netīra skursteņus, jo nevar to atļauties. Otra problēma ir slapja malka — cilvēki to mēģina aizdedzināt ar degmaisījumiem un tā aizdedzina gan dzīvokļus, gan mājas.”

Lielākais nelaimes cēlonis — alkohols

“Ļoti liels procents apdegumu un apsaldējumu saistīts ar alkohola lietošanu, piemēram, cilvēks sadedzis, aizmiegot ar cigareti, vai arī kāds, kas ir piedzēries, ar savām darbībām izraisa ugunsgrēku vai kautiņus, kur, piemēram, ar degmaisījumu kādu aplej un aizdedzina. Raksturīga arī malu medniecība, metot elektrības vadus, kas daudziem beidzas traģiski jau turpat uz vietas, bet daļa nonāk arī pie mums. 2000. gadi bija populāri ar krāsaino metālu zādzībām — zaga kabeļus un vadus, tādējādi gūstot elektrotraumas. Tagad to novērojam mazāk.”

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada janvāra numurā