Savu esmu izdarījis. Ārsts, zinātnieks, politiķis un diplomāts Georgs Andrejevs
Kad ar medaļu par izcilību beidzāt Tukuma vidusskolu, šķiet, jums bija visplašākās studiju izvēles iespējas. Kāpēc izraudzījāties tieši medicīnu?
Šī izvēle nenāca nemaz tik viegli. Medicīna bija tikai viena no divām manām iecerēm. Otra bija arhitektūra. Līdz pat pēdējam brīdim mani vairāk vilka uz to - tēvs bija krāšņu un kamīnu podnieks, labs zīmētājs. Tāds bija arī brālis - viņš beidza Lietišķās mākslas vidusskolu. Tomēr no arhitektūras mani atturēja divi iemesli. Pirmais - Mākslas akadēmija, kuras paspārnē tolaik darbojās Arhitektūras fakultāte, bija vienīgā augstskola Latvijā, kur arī medaļniekiem jākārto iestājeksāmeni - gan zīmēšana, gan rasēšana, kurā nejutos sevišķi stiprs. Otrs iemesls - Tukuma vidusskolas direktors, nopelniem bagātais skolotājs Pauls Lode, kuru "Kurzemītē" apraksta mans klasesbiedrs Imants Ziedonis, teica: "Vai jums tiešam patīk viesnīca Rīga un Kolhoznieku nams? Tagad režīms arhitektūru ielicis spīlēs. Bet medicīnai neviens politiskais spēks ierobežojumus uzlikt nevar. Padomājiet par to!" Pārējais nāca vienkārši - aizbraucu, iesniedzu dokumentus un jau pēc nedēļas dabūju atbildi, ka esmu uzņemts Rīgas Medicīnas institūta 1. kursā.
Jā, arī par to tika domāts, taču nekādu dziļāku motivējošu pamatu nevaru atrast. Ģimenē neviena mediķa nebija. Lai sevi pārbaudītu, jau 11. klasē aizbraucu uz anatomikumu, iegāju līķu preparēšanas zālē, tikos ar studentiem, kas tur preparēja. Jā, bija cilvēki, kas, nonākuši līķu preparēšanas zālē, saprata, ka studēt medicīnu nespēs, taču man tas nekādas šausmas neizraisīja.
Mēs, studenti, daudzi tolaik domājām par ķirurģiju. Pat strādājām šajā jomā - gadījās pretimnākoši asistenti, kas atļāva kaut pa nakti veikt kādu apendektomiju. Kā brīvprātīgie gājām uz dežūrām. Sestajā kursā to darījām regulāri.
Tad nāca liktenīgs pavērsiens - man kā vecākā kursa studentam bija uzticēta zemāka kursa grupa darbam kolhoza talkā, kādas tolaik tika rīkotas, lai glābtu ražu no palikšanas uz lauka. Reiz, atbraucis pie dēla Ojāra, kurš strādāja šajā grupā, profesors Aleksandrs Bieziņš, viena no lielākajām autoritātēm tālaika medicīnā, mani uzrunāja: "Jā, jūs, jaunieši, domājat par ķirurģiju, bet vajadzētu iegaumēt, ka ķirurģija nespēs attīstīties bez kādas citas ļoti svarīgas disciplīnas - anestezioloģijas. Jūs tur varētu ātri tikt uz priekšu. Un mēs, veči, pie operācijām jūs, jaunos, tik drīz nelaidīsim, jo paši vēl gribam operēt!"
Tad nāca vēl viens stimulējošs grūdiens - kad jauno speciālistu sadale jau bija pie durvīm, mani uzrunāja viens no galvenajiem Latvijas plaušu ķirurgiem docents Ojārs Aleksis, mudināja izvēlēties anestezioloģiju: "Pirmo reizi Latvijas vēsturē mums ir sava plaušu ķirurģijas nodaļa Stradiņa slimnīcā, un man štatā ir anesteziologa vieta." Taču šī iecere gandrīz izgāzās. Ministrijas kadru daļas priekšniece Alma Girgensone, faktiski trešā augstākā persona ministrijā, uzstāja: "Jūs esat no Tukuma, tad nu strādāsiet Tukumā un cauri. Perifērijā nepieciešami ārsti-anesteziologi!" Komisija neņēma vērā pat Stradiņa klīniskās slimnīcas administrācijas vēstules ar lūgumu mani iedalīt darbam Rīgā.
Šajā brīdī, kad viss jau tāpat šķita bezcerīgi, kā jauns trieciens nāca rīkojums par iesaukumu padomju armijā - uz Sahalīnu, Kuriļu salām, kur būtu jādien 25 gadi. Tā vienā mirklī es kļuvu medicīnas dienesta leitnants. Tam sekoja dažādi mēģinājumi tikt vaļā: hospitalizācija, analīzes, operācija, diagnozes apstrīdēšana, kara hospitālis.
Tā nebija izdomāta - man padusē konstatēja palielinātus limfas dziedzerus, ko profesors Stradiņš, vēl dzīvs būdams, iztaustīja. Tos varēja dažādi interpretēt. Stradiņa slimnīcā tur saskatīja specifiskas šūnas, kas liecina par limfogranulomatozi - ļaunu slimību ar bēdīgu prognozi. Pēc visiem armijas priekšrakstiem šāds pacients bija norakstāms, taču kara hospitālis tam neticēja. Tomēr pretējo pierādīt arī vairs nevarēja, jo biopsija jau bija izdarīta, mezgli izņemti. Tad nu vajadzēja pierādīt attiecīgu klīniku - temperatūras izmaiņas un tamlīdzīgi. Kā šodien atceros: hospitāļa galvenais ķirurgs, pulkvedis Belousovs, nāk pretī pa gaiteni un, ar pirkstu rādīdams, kliedz man sejā: "Вы годны к армии! Да, да, вы годны!"
Galu galā arī hospitālī ārstiem domas dalījās un mani demobilizēja, atzīstot par nederīgu karadienestam, atsaucot arī pavēli par iesaukšanu, lai vēlāk nebūtu man jāmaksā armijas pensija. Un likteņa ironija - pagāja gadi, Belousovu demobilizēja, viņš kļuva par asistentu RMI Ārstu kvalifikācijas fakultātes ķirurģijas katedrā, kur tobrīd strādāju arī es. Un, skat: šis cilvēks atkal nāk man pretī pa gaiteni, bet tagad jau saka: "Как хорошо, что мы вас тогда спасли от армии!"
Taču cīņa ar armiju un demobilizācija mani nostādīja pavisam citā situācijā - man vairs nebija saistošs Veselības ministrijas sadales komisijas lēmums, jo līdz ar mobilizāciju biju izsvītrots no viņu sarakstiem. Tagad skaitījos no PSRS armijas demobilizēts virsnieks, kas meklē darbu. Tā galu galā nonācu Stradiņa slimnīcas sestajā nodaļā pie daktera Alekša.
Līdz 60. gadiem anestezioloģijas kā tādas faktiski nemaz nebija, šo pienākumu veica narkozes māsa. Bet tad pēckara ķirurģija pasaulē sāka apgūt jaunu jomu, kur tās darbība līdz šim bija ierobežota, - operācijas krūšu dobumā. Sevišķi bīstamas bija operācijas, kad tika atvērta pleirālā telpa. To atverot, tīri mehānisku spēku iespaidā plaušas saplok un cilvēks nevar elpot. Lai to pārvarētu, vajadzēja metodes, ar ko varētu uzturēt dzīvības funkcijas, mākslīgi ventilējot plaušas atvērtā krūškurvī. Tā jau ir ārsta juridiska atbildība, jo narkotizēts cilvēks mākslīgi tiek paralizēts un pats nespēj elpot. Ja slimnieks nomirtu, rastos juridiskā atbildība, ko ķirurgs nevar uzņemties, jo ir aizņemts ar operācijas tehnisko izpildi. Arī māsām, vidējam medicīniskajam personālam uzticēt atbildību par pacienta dzīvību nebija tiesību. Tātad operācijas laukā un pacienta galvgalī vajadzēja būt speciālistiem ar ārsta diplomu. Tā radās komanda, no kuras saskaņotas darbības bija atkarīgs operācijas iznākums.
To īsti nevarētu saukt par antagonismu, bet zināmas pretrunas, protams, bija gan atbildībā, gan varbūt lepnībā par paveikto darbu.
Lielākās pretrunas radās citā jautājumā: ko darīt ar agrīno pēcoperācijas periodu - kurš no abiem speciālistiem būs atbildīgais. Te ķirurgi ļoti nelabprāt atkāpās, jo līdz šim viņi bija tie, kas pacientu uzņēmās izoperēt, novērot un izrakstīt no stacionāra. Taču izrādījās, ka daudzos gadījumos pēcoperācijas periods ir tik komplicēts, ka tajā bez anesteziologa darba turpinājuma nevar iztikt - tikai ar spīdoši veiktu ķirurģisko operāciju vien ir par maz, lai pacients izveseļotos.
Sākotnēji galvenokārt no Maskavas un Kijevas. Paula Stradiņa slimnīcā viss sākās ar ārsti Viju Rozīti, kurai no onkologa par anesteziologu pārtapt ieteica profesors Stradiņš. Viņa joprojām ir mūsu etalons un tikai šogad gatavojas pensionēties. Kad sāku darbu plaušu ķirurģijas nodaļā, daktere Rozīte brīdināja, ka viņa te vairs ilgi nebūs, jo aiziet dekrēta atvaļinājumā. Nedēļas laikā viņa paspēja mani iepazīstināt ar narkozes un mākslīgās elpināšanas aparatūru un nepieciešamajiem medikamentiem. Man tobrīd zināšanu šajā jomā nebija tikpat kā nekādu. Bailes, protams, taču bija jāsāk strādāt. Svarīgākais sākumā bija apgūt intubāciju pacienta mākslīgai elpināšanai. Pirmās simts intubācijas palīdzēja apgūt ārsts un zinātnieks Elmārs Grants, kas to bija mācījies Kijevā zinātniskā darba veikšanai. Savas pirmās simts intubācijas un narkozes detalizēti aprakstīju īpašā kladē. Tāds bija sākums. RMI Vispārējās ķirurģijas katedras konsultants sirds un plaušu ķirurģijā bija profesors Jevgeņijs Mešalkins no Maskavas. Pēc kopīgi ar viņu Rīgā veiktajām operācijām 1960. gada sākumā ieguvu ceļazīmi uz kvalifikācijas kursiem Maskavā, kur četros mēnešos uzzināju daudz jauna, iepazinu Maskavas institūtu un klīniku anesteziologus un akadēmiķi Vladimiru Ņegovski, vienu no pasaules reanimatoloģijas pamatlicējiem. Šie personīgie sakari deva iespēju apmeklēt vairākus pasaules un Eiropas anesteziologu kongresus. Diplomi par kursu beigšanu un tiesībām vadīt patstāvīgu anestezioloģijas nodaļu lieti noderēja turpmākajā karjerā.
Kāds tolaik salīdzinoši bija anestezioloģijas līmenis Rietumos un PSRS?
Rietumu valstīs bija modernas tehnoloģiskas iekārtas vispārējai anestēzijai un intensīvajai terapijai, savukārt Padomju Savienībā bija izstrādātas filigrānas vietējās anestēzijas metodes, ko izmantoja pat plaušu ķirurģijā. Kad Višņevska ķirurģijas institūtā Maskavā tika demonstrēta plaušu operācija vietējā anestēzijā, klātesošie ārzemnieki gandrīz paģība, sacīdami, ka to var izturēt tikai padomju pacients.
Rietumu firmas bija ieinteresētas izplatīt savu produkciju - gan tehnoloģijas, gan medikamentus uz PSRS, jo tā bija milzīgs noieta tirgus. Šie uzņēmumi ne tikai aicināja pie sevis, bet arī finansēja padomju mediķu braucienus uz ārvalstu kongresiem un konferencēm. Sadarbība bija abpusēji izdevīga.
Tas ir smags jautājums - ne vienmēr perspektīvas idejas bija iespējams realizēt līdz galam. Viena no šādām iecerēm, būtībā galvenā tēma visā manā zinātniskajā karjerā, bija pilnveidot vienu no metodēm elpināšanas jomā. Tobrīd galvenokārt domāja par to, kā uzlabot endotraheālo intubācijas metodi, taču ne par senākajām maskas metodēm. Es ar savu ideju vērsos dažādos institūtos Maskavā, rādīju rasējumus, bet viņi atbildēja, ka nespēj tos tehniski realizēt, nav nepieciešamās mīkstās netoksiskās plastmasas utt. Tad teicu: atļaujiet man piedāvāt izstrādi ārzemēs. Taču procesa saskaņošana bezgalīgi ievilkās, Padomju Savienībā daudzas zinātniskas tēmas un izgudrojumus vajadzēja saskaņot ar specifiskām iestādēm, kas varēja arī aizliegt tos publiskot. Tas bija idiotisms - padomju sistēma labu izgudrojumu noslepeno, bet pati neko nedara, lai to ieviestu. Beigu beigās mans izgudrojums, kas bija unikāls pasaulē un 1972. gadā tika publiskots 5. Pasaules anesteziologu kongresā Kioto, Japānā, desmit gadus vēlāk cita autora līdzīgā izpildījumā parādījās Anglijā, noplūcot visus jaunizgudrojuma laurus. Vēlāk gan vajadzīgās presformas no pārtikas polietilēna izstrādāja mūsu VEF rūpnīcā un manu izgudrojumu sāka izmantot praksē. Masku ieviesa gan Latvijā, gan citur PSRS. Uzrakstīju monogrāfiju, aizstāvēju medicīnas doktora disertāciju un piedalījos dažādos kongresos, ar lekcijām apmeklēju ārvalstu universitātes. Savu metodi demonstrēju arī ārzemju klīnikās. Beidzot, pateicoties Latvijas Veselības aizsardzības ministra un Medicīnas institūta rektora atbalstam, tika iedalīts nepieciešamais finansējums, lai slēgtu līgumu par ierīces izgatavošanu Francijā, bet sākās Atmoda un Latvijas valūta pazuda Maskavas Ārējās tirdzniecības bankā. Tīri praktiski mans pirmais ieviesums bija reanimobilis - pasaulē pirmā reanimācijas automašīna uz mikroautobusa bāzes, kas sāka strādāt Rīgas Ātrajā palīdzībā. Līdz tam šādas mobilās reanimācijas brigādes Krievijā ierīkoja lielos autobusos, Amerikā - uz kravas mašīnas bāzes. Ar šo tehniku, sevišķi katastrofu gadījumā, daudz kur nevarēja piekļūt. Tagad pasaulē šādam specializētam transportam ar intensīvās terapijas aprīkojumu izmanto galvenokārt mikroautobusus, bet radās tie šeit, Latvijā, uz RAF 977 bāzes. Mēs panācām, ka Veselības ministrija no RAF nopirka vienu pasažieru mikroautobusu, bet mūsu Ātrās palīdzības vīri ar zelta rokām pārveidoja tā salonu un pēc mūsu projekta iemontēja aparatūru, atstājot vietu pacientam un vismaz diviem mediķiem. Jauns attīstības posms sākās, kad Tamro rūpnīca Somijā sāka izgatavot reanimobiļus uz RAF mikroautobusu bāzes ar paaugstinātu salona jumtu un rietumvalstu aprīkojumu.
Foto: I. Austruma un no G. Andrejeva personīgā arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2015. gada janvāra numurā