Rīgas 1. slimnīcas endoskopijas nodaļas vadītājs ARMĪNS KRAUZE jau četrdesmit gadus strādā šo darbu, pēc liekas popularitātes nealkst un māk novērtēt savas specialitātes nozīmi. Savējo viņš uzskata par veiksmes stāstu, jo visus šos gadus, ja neskaita dažus “sānsoļus”, strādājis tikai vienā — Rīgas pilsētas 1. slimnīcā.
Armīns KRAUZE
Endoskopisti nav no romantikas visvairāk apdvestajiem ārstiem speciālistiem. Ko tur liegties, kaut arī endoskopa ievadīšana organismā mūsdienās atsāpināta, tomēr nav no patīkamākajām procedūrām. Plašsaziņas līdzekļi viņus cildina reti, pateicīgie pacienti ar ziediem parasti nenāk un par savas dzīvības glābējiem nesauc. Kaut gan — velti! Kolēģi labi zina, kā endoskopistu atzinumi atvieglo viņu darbu un iespaido cilvēku dzīvildzes statistiku.
Vai pats esat izbaudījis, kā jūtas jūsu pacienti ar “kobru” vēderā?
Vienu reizi ir gadījies.
Tikai ziņkārības dēļ?
Vajadzība spieda. Reiz nebija laika pusdienām un, remdējot izsalkumu, apēdu labi daudz smalkmaizīšu. Pēc brīža jutu, ka mans kuņģis reaģē kaut kā neparasti. Man bērnībā bija apdedzis barības vads, tāpēc jāuzmanās. Gadījās, ka četru gadu vecumā pārpratuma pēc izdzēru krūzīti sārma, ko māte bija sagatavojusi veļas mazgāšanai. Puisītim sagribējās dzert, ieskrēja virtuvē, ieraudzīja krūzīti ar šķidrumu un izdzēra... Labi, ka mamma uzreiz pareizi reaģēja: pievilka mani pie rūgušpiena ķērnes un gāza rīklē tik ilgi, kamēr es visu izpūtu ārā. Pēc tam slimnīcā, lai neveidotos iespējamie sarētojumi, bužēja manu barības vadu. Tad nu palūdzu kolēģim, lai iestumj man iekšā endoskopu un paskatās, kas tur un kā izskatās, kāpēc gardās smalkmaizītes kuņģis neņem pretī. Vēlāk noskaidroju, ka tās ceptas kādā ēkā, kur tobrīd notiek remonts un krāsu darbi. Man tā bija alerģiska reakcija uz krāsu.
Un ko kolēģis saskatīja?
“Tev, murmuli, pat gastrīta nav!” viņš konstatēja.
Ar vecākiem
Teicāt, ka mamma mazgāja veļu ar sārmu... Izklausās, ka bērnību neesat pavadījis labiekārtotos sadzīves apstākļos ar visām ērtībām.
Esmu kara laika bērns. Pasaulē nācu Kurzemes katlā. Četrus gadus dzīvojām ar māti divatā — kāda tur veļas mašīna, labi, ka bija ko ēst! Tikai tūkstoš deviņsimt četrdesmit devītajā gadā tēvs atgriezās no Kolimas, kur krievi viņu izsūtīja kā bijušo karavīru. Bet automātisko veļasmašīnu mātei nopirku daudzus gadus vēlāk, kad jau strādāju par ārstu. Viņa gandrīz apraudājās no prieka, sēdēja un skatījās, kā mašīnā veļa griežas uz riņķi... Ne jau viņa viena tāda, daudziem tā laika cilvēkiem veļas mašīna šķita kā desmitais pasaules brīnums.
Bet četrdesmit devītajā gadā taču latviešus izveda uz Sibīriju! Kā iespējams, ka jūsu tēvs togad atgriezās?
Tēvu beidzamajā brīdī iesauca vācu armijā, pēc tam parastais turpinājums — izsūtīšana spaidu darbos. Visi brīnījās, kā viņam laimējies tik drīz atgriezties. Izrādās, palīdzējušas valodu zināšanas. Tēvs runāja piecās svešvalodās, un tas viņam ļoti atviegloja dzīvi gan vācu, gan krievu laikos. Ilgi jau mums tie prieki neturpinājās. Kādu vakaru ieradās kolhoza partorgs un tēvam paziņoja: “Ja gribi nokļūt turpat, no kurienes tikko atgriezies, un šoreiz ar visu ģimeni, tad šonakt noteikti esi mājās!” Ko gan citu varēja gaidīt: vectēvs bija budzis — piecdesmit četri hektāri zemes, vēja ģenerators, kuļmašīna, pašiem savs radio... Tēvs tūdaļ jūdza zirgu, mēs bēgām prom no mājām — jo tālāk, jo labāk. Tā no kurzemnieka kļuvu par vidzemnieku. Tūkstoš deviņsimt sešdesmit otrajā gadā beidzu Dzērbenes vidusskolu un iestājos toreizējā Medicīnas institūtā.
Startējot 1500 m distancē. Jaunībā Armīns Krauze bija nopietni pievērsies skriešanai
Kā jums pašam ar svešvalodām? Esat gājis tēva pēdās?
Kur nu! Bez krievu un mazliet angļu vēl zinu dažas sarunvalodas frāzes vāciski, bet Šopenhaueru lasīt oriģinālvalodā (kā mans tēvs) noteikti nevaru.
Vai jau studiju sākumā zinājāt, kādu specializāciju izraudzīties?
Pat ne uz to pusi! Jau pirmajā kursā zēnus no augstskolām paņēma armijā. Dienēju raķešniekos. Trīs garus gadus pavadīju dziļi Baltkrievijas mežos. Kad atgriezos, bija semestra vidus — ne domas, ka varētu nokārtot ziemas eksāmenu sesiju. Līdz rudenim strādāju Popova radiorūpnīcā par krāvēju — krāju naudu un mēģināju atkārtot no galvas izbirušās vidusskolas zināšanas, lai neatpaliktu no sava kursa jauniņajiem, kas tikko no skolas sola.
“Ar studiju grupas biedriem. Es — ar lielo portfeli rokās.”
Un tomēr — kāpēc tieši endoskopija? Mediķu puiši (ar retiem izņēmumiem) grib kļūt par ķirurgiem.
Arī es nebiju izņēmums. Lai kļūtu par izcilu ķirurgu, nepieciešama laba pelēkā viela, roku veiklība un pieredze. Biju paškritisks un uz pasaules slavu nemērķēju. Zināju, ka visus institūta beidzējus, arī rīdziniekus, sūta darbā uz attālākajiem Latvijas rajoniem. Lai nu tā būtu — es uzreiz pieteicos par ķirurgu–traumatologu Balvu slimnīcā. Taču manā gadījumā lielajiem vīriem kaut kas bija sagājis slīpi: pēkšņi saņēmu pavēli ierasties Veselības ministrijā “uz kafiju”. “Tu ko, puisīt, diktēsi mums savus noteikumus?! Ne uz kādiem Balviem tu nebrauksi, paliksi tepat Rīgā!” Tā sagadījās, ka nonācu Stradiņa klīnikas internatūrā. Ar bažām domāju, ko darīšu, kad internatūras gadi būs beigušies, — man taču nebija norīkojuma konkrētā darbā! Kādu dienu viens no slimnīcas vadības apjautājās, vai gribu specializēties endoskopijā — Latvijas Eksperimentālās medicīnas institūtā esot brīva vieta. Lai notiek! Tehniskas lietas mani interesēja. Te nu būs atbilde uz jūsu jautājumu: nejaušība, tīrākā nejaušība!
Tātad — “paliec sveika, ķirurģija!”?
Ne uzreiz. Kopā ar kursabiedriem, kas internatūrā mācījās Rīgas Pirmajā slimnīcā, arī es uz turieni piestaigāju. Ja laimējās, asistēju kādam ķirurgam. Reizēm pašam atļāva veikt kādu patstāvīgu darbiņu — izgriezt aklās zarnas piedēkli vai nošūt čūlu.
Kā veicās Eksperimentālās medicīnas institūtā? Kāds zinātniskajam institūtam sakars ar endoskopiju?
Darbs bija ar onkoloģiskiem pacientiem — diagnostika, ārstēšana, jaunu metožu un preparātu pētīšana. Mūsu laboratorijas vadītājs bija onkologs zinātņu kandidāts Aivars Stengrēvics — savas lietas zinātājs, kas labi orientējās arī lietas praktiskajā pusē, pats strādāja kā ķirurgs un atbalstīja manu darbošanos endoskopijā. Atšķirībā no citiem endoskopistiem mums bija salīdzinoši labāki instrumenti. Man tur patika, kaut sākumā gāja kā pa celmiem.
“Sēru—deju orķestrītis! Visur, kur vajadzēja, uzspēlējām.” Armīns Krauze pirmais no kreisās puses
Kā nokļuvāt Rīgas Pirmajā slimnīcā?
Laikam izklausīsies, ka manu dzīvi vienmēr vadījušas tikai laimīgas sakritības, nejaušības. Tāpēc jau saku, ka manējais ir veiksmes stāsts. Šķiet, tas bija tūkstoš deviņsimt septiņdesmit piektajā gadā. Reiz, kad atkal grozījos slimnīcas ķirurģiskajā nodaļā, ienāca kāds kolēģis: “Vai zini, ka Pirmā slimnīca nopirkusi jaunu endoskopisko instrumentu komplektu? Varbūt gribi ar to strādāt?” Kurš endoskopists atteiktos no jauniem instrumentiem?! Bet kas mani laidīs? — “Ejam pie profesora Hnoha!” mans kolēģis bija enerģisks zellis. Aizejam. “Es jums te atvedu vienu endoskopistu, kurš būtu ar mieru strādāt,” kolēģis saka. Nu, tolaik saukt mani par endoskopistu — tas bija visai pārspīlēti teikts. Bet profesors nešaubījās: “Saki, ka tevi nelaidīs? Es tūdaļ piezvanīšu...” Institūta direktore atbildēja, ka esmu jauniņais, ka vēl tikai mācos, bet profesors neklausījās iebildumos: “Man ļoti patīk tādi, kas mācās. Būs labi. Mēs viņam uzticamies!” Tā uz pusslodzi sāku strādāt Pirmajā slimnīcā. Ar laiku tā pārvērtās par pilnu slodzi un turpinās nu jau vairāk nekā četrdesmit gadu.
Bet par ķirurģijas profesoru Ļevu Hnohu ir īpašs stāsts. Viņš studēja medicīnu Bāzeles universitātē Šveicē un tad atbrauca uz Latviju, bet iedomīgie vietējie ierēdņi kratīja galvu: mums tāda Šveice pie vienas vietas, ja gribat strādāt Latvijā, ir jāpārliek beigšanas eksāmeni. Absurds, protams, bet, ja vajag, vajag, un profesors tos eksāmenus pārlika. Pēc tam uzrakstīja disertāciju un kļuva par Medicīnas institūta profesoru, ķirurģijas katedras vadītāju. Viņš labi zināja valodas, daudz lasīja un sekoja pasaules atklājumiem medicīnā.
Kādu dienu profesors Hnohs man paziņoja: “Pasaulē endoskopisti sāk skatīties arī pacientus ar iekšķīgu asiņošanu. Arī mums vajadzētu.” Es — bāls. Bet profesors mierina: “Nekas, neuztraucies, mēs stāvēsim tev aiz muguras!” Ātrās palīdzības slimnīcā tiem laikiem tā bija īsta revolūcija. Līdz tam endoskopisti pat uz to pusi neskatījās, ķirurgi uzreiz grieza vaļā vēderu un meklēja, kas par vainu. Tā tas mūsu slimnīcā sākās. Tagad varam tikai pabrīnīties, ka tolaik mēs par revolūciju uzskatījām to, kas mūsdienās ir endoskopista ikdiena. Taču tāda reiz ir pasaule — viss dzīvē kādreiz ir pirmoreiz, turklāt medicīna iet uz priekšu milzu soļiem. Arī no naudas daudz kas atkarīgs, sevišķi tādā ar tehniskām ierīcēm saistītā specialitātē kā endoskopija. Nesen starptautiskā konferencē dzirdēju ASV pieredzi — viņi iesaka zarnas plīsumus nevis operēt, bet liek klipšus. Viens klipsis — sešdesmit dolāru, divi — simt divdesmit... Mans blakussēdētājs sāka skaitīt un tika līdz diviem tūkstošiem. Ja pierēķina pārējās izmaksas, tad sanāk darbiņš zelta cenā. Es te nesūkstos par mūsu nabadzību. Galvenais — ar iespējām, kas ir tavā rīcībā, labi padarīt darbu, lai pats nejustos draņķīgi. Tas ir princips, no kura neatkāpjos. Endoskopi ir īsi un ir gari, amplitūdā no viens, komats, trim līdz viens, komats, sešdesmit pieciem metriem. Daži kolēģi lieto īsos, daži garos. Es izmantoju tikai garos. Ar tiem vienmēr var aiziet līdz galam, nekas nepaliek neapskatīts.
“Intervijā nepieminēju, bet ilgu laiku paralēli darbam Rīgas Pirmajā slimnīcā strādāju arī Rīgas Ceturtajā slimnīcā.”
Esat strādājis profesora Hnoha vadībā, asistējis operācijās profesoram Ezerietim...
Atceros, ka institūtā mums lekcijas lasīja bērnu ķirurgs un ortopēds profesors Aleksandrs Bieziņš. Docenta ķirurga Anatolija Ņikitina vadībā apguvu laparoskopiskās vēdera dobuma izmeklēšanas metodi, bet profesors Vilis Purmalis jau 1979. gadā mani ievirzīja endoskopiskajā žults ceļu diagnostikā un terapijā. Ļoti atbalstoši un pretimnākoši, sekmējot manu pilnveidošanos, bija galvenie ārsti — Rīgas Pirmajā slimnīcā Zoja Orlova, Rīgas Ceturtajā slimnīcā (Sarkanā Krusta slimnīcā) — Jānis Velde. Daudz kas bijis, visus jau nenosaukšu.
Vairākkārt minējāt vārdu “uzticēties”. Vai mācīt jaunajiem speciālistiem lietot aparatūru skaitās kāda īpaša uzticēšanās?
Tagad visi runā, ka cilvēks ir svarīgāks par jebkuru tehniku. Bet, iedomājieties, kā bija septiņdesmitajos gados! Cik reti bija tie ārsti, kam bija laime strādāt ar Japānā izgatavotiem endoskopiem! Reiz Maskavā onkoloģijas klīnikā pats savām acīm redzēju, kā ārsts raud sabojāta endoskopa dēļ: kāds kara veterāns ar metāla zobiem bija pārkodis instrumenta plastmasas apvalku. Saspieda, deformēja sarežģīto vadu vijumu. Tas instruments bija pagalam, izmetams! Bet kurš atmaksās skādi? Divpadsmit tūkstoši rubļu bija milzīga nauda, ja ārsta alga nesniedzās līdz diviem simtiem.
Pastāstiet par tālaika un mūsdienu endoskopu atšķirībām!
Latvijā par lokano endoskopu ieviešanas pionieri uzskata gastroenterologu un endoskopistu profesoru Nikolaju Skuju. Viņš sāka strādāt ar tā saukto cieto instrumentu. Lēcas tam atradās pašā instrumentā, vēlāk sāka ražot instrumentus ar daļēji lokanu gumijas starpposmu. Tikai pēc tam nāca stikla šķiedras lokano endoskopu ēra. Attēls pa stikla šķiedras kūlīti no objektīva tiek pārvadīts līdz okulāram, bet apgaismojums — no lampas ārpus instrumenta līdz tā galam, lai apgaismotu apskatāmo vietu. Tagad vairs okulārā neskatās, jo elektroniskajā laikmetā attēlu rada mikroshēmas. Ārsti skatās monitorā, tikai apgaismojuma princips saglabājas iepriekšējais.
Arī vēlāk PSRS ražotie instrumenti, lai cik precīzi izgatavotāji centās špikot no japāņiem, tehnoloģiski krietni atpalika no attīstītāko rietumvalstu endoskopistu aprīkojuma. Pat tie laimīgie, kas izmantoja japāņu tehniku, īpašumā ieguva tikai skaidiņas — lielo ēveļskaidu mēs dabūjām redzēt tikai pēc Atmodas.
“Neesmu liels ceļotājs, bet šeit viena no tādām reizēm — Akropolē.”
Kāpēc endoskopu tautā sauc par “kobru”? Vai tā dzeļ un ir indīga?
“Kobra” ir ļoti trāpīgs apzīmējums. Instrumentam galā, beidzamajā lokāmajā posmā ir divas actiņas — gaismas ķermenis un optiskā lēca. Turklāt instruments “spļauj” ūdeni (noskalo optiku). Ja, piemēram, biopsijai vajag paņemt šūnu paraugus, “kobra” ar sīkajām šķērītēm var arī iedzelt.
Mūsdienās gastroskopiju parasti veic ar īslaicīgu vispārēju anestēziju. Jūsu darba pirmsākumos tā nebija pieņemts?
Tikai ar lokālo, tas ir, rīkles gala apsmidzināšanu ar anestezējošu vielu rīkles jutīguma mazināšanai. Starp citu, arī tagad es pacientiem labāk iesaku paciesties tās trīs četras minūtes un no narkozes atteikties. Cita lieta ir kolonoskopija: tur instruments tiek ievadīts zarnā, tā teikt, pret spalvu, tāpēc sajūtas ir krietni nepatīkamākas, brīžiem arī sāpīgākas, tāpēc bez anestēzijas neiztikt. Ja vajadzīgas abas apskates, darām tā: vispirms kolonoskopija ar anestēziju un pēc tam, kamēr pacientam galva vēl miglaina, arī gastroskopija. Tomēr jāatceras, ka tās ir visai stipras zāles un uz katru iedarbojas atšķirīgi. Ne jau velti noteikumi, kas pacientam pēc tam jāievēro, ir tik stingri. To endoskopijas kabinetā visiem noskaitām kā pantiņu: samērīgi pašsajūtai divpadsmit vai divdesmit četras stundas pie stūres nesēsties, ābelē nekāpt un svarīgus dokumentus neparakstīt! Mēs Rīgas Pirmajā — kādreiz ātrās medicīniskās palīdzības — slimnīcā esam ļoti uzmanīgi ar anestēziju. Ja pacients pieprasa, tad jā, bet citādi cenšamies iztikt bez tās. Zinu Rīgā dažas vietas, kur anestēzijas līdzekļus visiem lieto gandrīz automātiski.
Divpadsmit stundas, pat diennakti bez auto — vai neesat pārlieku piesardzīgs?
Labi atceros kāda pacienta stāstu. Pēc gastroskopijas ar vietējo anestēziju viņš, kā ieteikts, devies mājās, divas stundas pagulējis. Kad piecēlies, galva šķitusi pilnīgi skaidra, dzīve — skaista. Ko tie ārsti stāsta pekstiņus — sēdīsies pie stūres un brauks! Un tālāk: “Nonācu T veida krustojumā. Skaidri redzu, ka pa galveno ceļu tuvojas smagais automobilis. Betman vienalga, es tik “kniebju”! Labi, ka trāpīju smagajam tieši pa riteni! Man mašīna čupā, bet šim nekas, vismaz dubultu skādi nevajadzēja maksāt!” Ja kāds vēl šaubās — ar vai bez anestēzijas, izstāstu šo gadījumu no dzīves. Lai lemj pats!
Vai jums iznāk ar pacientu arī parunāties? Ja viņš guļ uz kreisajiem sāniem ar “kobru” mutē, viņš taču nevar jums atbildēt! Tas ir ārsta monologs?
Pacientus instruē medmāsa vai anesteziologs. Es ar pacientiem aprunājos tikai pēc tam, kad process jau beidzies. No sērijas: “Nebija taču nemaz tik traki, vai ne?”
Foto: Inese Austruma un no Armīna Krauzes albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada maija numurā
