Sava klīnika un simt divdesmit skujeņu. RAIMONDS KARLS, dermatologs
Kamēr manas jaunās kolēģes vēl mācās, nosaukums ir šāds. Varbūt nākotnē, kad viņas būs kļuvušas par īstām profesionālēm, rakstīsim — Dr. Karla, Balceres un Stāmeres klīnika vai Dr. Karla, Kohas un Sidhomas klīnika.
Jūsu komanda nāk no iepriekšējās darbavietas — VC 4 Estētiskās dermatoloģijas klīnikas?
Nē, ar Veselības centra 4 vadītāju Rēvalda kungu korekti vienojāmies, ka darbiniekus prom nevilināšu. Veidojot jaunu centru, arī komandu veidoju no jauna.
Jaunās dakteres, kas te strādā, pagaidām ir bez lieliem uzplečiem, bet ticu, ka ar laiku medicīnas doktora grāds — pašlaik tas ir mūsu kolēģei docentei Elgai Sidhomai — būs arī citām mūsu ārstēm.
Galvenais faktiski bija viens — lai pretendentam būtu vēlme strādāt, mācīties ko jaunu. Dažkārt pietiek ar īsu sarunu, lai saprastu, kādas ir cilvēka iekšējās ambīcijas — vai tādas vispār ir, vai grib kaut ko sasniegt un ko tieši grib. Ja grib, es varu palīdzēt iemācīties, bet pašlaik daudziem (varbūt pat lielākajai daļai) ir apātija, panīkums, neziņa, vai un ko vēlas. Negrib neko.
Esmu Stradiņa universitātes dermatoloģijas katedras asistents, strādāju ar studentiem un dažkārt mēdzu piektkursniekiem jautāt, kas viņus interesē, kurā jomā gribētu būt big bosses. Ja vēl tad nezina, vai vēlētos ārstēt acis vai taisno zarnu, tad kaut kas tomēr nav kārtībā.
Savā komandā redzu cilvēkus, kuriem ir interese darīt. Ja ko vēl nemāk — iemācīsies. Mazliet pastumdu jaunos, iedvesmoju — jābrauc uz konferenci, jāmācās tas un jāmācās šis. Bet, ja nav vēlēšanās, nekas nebūs.
Taisnība, kopā ar iepriekšējiem, bet nebijušajiemkolēģiem esmu ilgus gadus strādājis pie tā, par ko Veselības centra 4 Dermatoloģijas klīnika izveidojusies, esmu arī to vadījis divpadsmit gadu garumā. Manuprāt, veidot savu klīniku bija loģisks, likumsakarīgs lēmums. Nu jau teju divdesmit gadus esmu ārsts, pa šo laiku esmu uzkrājis pieredzi gan ādas slimību, it īpaši ādas jaunveidojumu, agrīnā diagnostikā, ārstēšanā un profilaksē, tāpat pārliecību, ka tas ir izdarāms. Veselības centram 4 ir savas ambīcijas, man — savas, ko tagad īstenoju citā formātā — nevis tikai kā darbinieks vai filiāles virsārsts, bet radot jaunu vienību, Derma Clinic Riga, kasir VC 4 grupas uzņēmums un kur vienlaikus esmu praktizējošs ārsts un uzņēmuma vadītājs.
Šeit kā jau privātā klīnikā klāt nākusi nepieciešamība risināt ekonomikas un vadības jautājumus, tāpat mārketinga un sabiedrisko attiecību lietas. Lai papildinātu zināšanas un prasmes šajās jomās, mācījos augstskolā Turība, speciālā grupā, kas paredzēta medicīnas iestāžu vadītājiem. Mēs nedublējam nevienas citas struktūras darbību, šī nav Skanstes ielas klīnikas vai kādas citas filiāles kopija.
Mēs sevi pozicionējam kā lietišķās dermatoloģijas klīniku — gan diagnostika, gan ārstēšana; nelaužamies estētiskās, ar skaistumkopšanu saistītās dermatoloģijas jomā, kas pašlaik ir ārkārtīgi populārs piedāvājums. Protams, ārstējot ādas slimības vai pievēršoties ādas jaunveidojumu diagnostikai un likvidēšanai, ja tas nepieciešams un pacients to vēlas, dermatologs nevar strādāt, vienlaikus nedomājot par estētiskajiem aspektiem. Bet pie mums tie tomēr ir pastarpināti, nevis primāri. Strādājam mūsdienīgi, nelietojam medicīnisku dokumentāciju papīra formātā — to izmantojam tikai tam, lai izrakstītu receptes vai kādu nosūtījumu, informētas personas piekrišanas veidlapu; pārējā lietvedība ir elektroniska. Ļoti ceram uz drīzāku e–veselības vai vismaz e–recepšu projekta attīstību!
Es no vārda “pakalpojums” nekautrējos, jo esmu gan ārsts, gan uzņēmējs. Patiesībā jebkurš apmaksāts darbs ir pakalpojuma sniegšana. Iespējams, šeit arī slēpjas mūsu medicīnas greizais spogulis — ja ārsts ārstē, tad par to var maksāt mazāk, jo viņš taču pilda tādu kā svēto misiju; bet, ja sniedz pakalpojumu, tad ir jāmaksā. Savā klīnikā sniedzam maksas pakalpojumus un pret katru pacientu izturamies kā pret klientu.
Kad pirms divdesmit gadiem sāku lietot dermatoskopu, tas bija jaunums, bet tagad to piedāvā gandrīz katrā klīnikā un ar to strādā katrs dermatologs. Tā kā esmu ar to ilgstoši nodarbojies, laika gaitā šī joma ir apgūta un kļuvusi par vienu no pamatdarbības laukiem. Un dermatoonkoloģija arī turpmāk būs viens no galvenajiem klīnikas darbības virzieniem. Bet ir arī citi, kas Latvijā pagaidām nav attīstīti un ko vēl izvērsīsim.
Vai te nav zināma pretruna — privātklīnika sniedz maksas pakalpojumus, bet onkoloģija Latvijā tiek definēta kā valsts apmaksāta nozare.
Tas ir vēl viens greizais spogulis. Dermatoonkoloģija, kuras de jure Latvijā vispār nav, ietver ne tikai ļaundabīgo veidojumu lauciņu, bet arī plašu labdabīgo veidojumu spektru, piemēram, vasarraibumus un nevusus. Valsts definējusi, ka sedz ļaundabīgo veidojumu ārstēšanu un nesedz labdabīgo veidojumu ārstēšanu.
Tā kā nodarbojamies ar dermatoonkoloģiju, speciālistu komandā līdzās ādas slimību speciālistiem nākotnē vajadzētu arī onkologu un staru terapeitu, atbilstīgas iekārtas. Bet tāpat kā labam onkologam, kas nodarbojas ar ādas audzēju diagnostiku un ārstēšanu, jāzina dermatoloģija, šā profila dermatologam pamatos jāpārzina arī onkoloģija.
Ja nodrošinātu kvalitāti, varbūt valsts izvērtētu un nolemtu apmaksāt šos pakalpojumus arī citur, nevis tikai Onkoloģijas centrā. Visā pasaulē paralēli pastāv gan valsts, gan privātās medicīnas programmas. Taču pašlaik Latvijā, lai pretendētu uz iespēju sniegt valsts finansētu ārstniecību un diagnostiku, kritērijs ir nevis pakalpojuma kvalitāte, bet lētums. Uz zemāko cenu līmeni neesam gatavi pretendēt.
Kāpēc pats savulaik izvēlējāties pievērsties dermatoonkoloģijai? Ādas slimību jomā taču ir vienkāršākas, arī emocionāli vieglākas problēmas nekā ādas jaunveidojumi, no kuriem daudzi — ļaundabīgi.
1994. gadā manās rokās nonāca Journal of the American Academy of Dermatology, kur bija publicēts viens no pirmajiem rakstiem par dermatoskopiju. Izlasīju vienreiz, otrreiz, jautāju katedrā — nē, Latvijā nekā tāda nav. Sāku interesēties, ko vēl par šo tematu var uzzināt, pasūtīju rakstus bibliotēkā — tolaik interneta vēl nebija, informācijas avots bija tikai rakstu fotokopijas. Cik nu bija iespējams, izpētīju, kas dermatoskops ir, ko ar to dara, un gāju pie savas pirmās darba devējas Natālijas Bagramjanas klīnikā Via Una ar lūgumu man to nopirkt. Ieraudzījusi summu — tolaik tie bija kādi 350 lati —, daktere Bagramjana sacīja, ka būšu viņas dārgākais ārsts!... Bet pie dermatoskopa tiku.
Vēlāk sāku voluntēt pie onkoloģes Sofijas Kneses, apguvu pirmās ķirurģiskās iemaņas, veicu nelielas ekscīzijas. Turpināju mācības pie dakteres Maigas Skudras diagnostiskajā morfoloģijā. Vēlāk, strādājot Veselības centrā 4, ādas jaunveidojumu noņemšanai sākām izmantot lāzeru. Esmu izgājis visu apli no ādas jaunveidojumu diagnostikas līdz ārstēšanai.
Mana mamma ir medicīnas māsa, sarunas par medicīnu dzirdēju kopš bērnības, tāpēc nebija dilemmas, ko studēt, kurā augstskolā stāties. Vidusskolnieks būdams, apmeklēju toreizējā Medicīnas institūta Jauno mediķu skolu.
Esat viens no daudziem savas paaudzes ārstiem, kas tajā mācījies, bet, šķiet, vienīgais, kas mācības Jauno mediķu skolā norāda arī savā CV.
Tiešām? Es to patiesi uzskatu par ļoti vērtīgu. Pirmajā gadā bija teorētiskās mācības — ķīmija, anatomija, fizioloģija, otrajā — iespēja apgūt klīniskās zināšanas neatliekamajā palīdzībā, terapijas un reanimatoloģijas cikls. Noderīgi gan zināšanu papildināšanai vispārizglītojošos priekšmetos, lai labāk sagatavotos iestājeksāmeniem, gan lai praktiskajās nodarbībās slimnīcā pārbaudītu savu interesi un izvēles stingrību. Vasarā — tā sauktās LOTOS vienības Rīgas pilsētas slimnīcās. Es strādāju Linezera slimnīcas ķirurģijas nodaļā, mazgāju savus kvadrātkilometrus grīdu. Tur bija iespēja skatītāja lomā nokļūt arī operāciju zālē. Vidusskolniekam tā bija ekstra iespēja!
1989. gadā iestājos Pediatrijas fakultātē, augstskolu pabeidzu kā ārsts pediatrs. Bet par dermatoloģiju ieinteresējos, studējot trešajā kursā. Voluntēju Rīgas pilsētas ādas slimību dispanserā Briāna ielā pie dakteres Solveigas Lapiņas. Viņa nu jau ir aizsaulē, bet varētu no kādas mākoņa maliņas — gribas domāt — papriecāties par to, kas no tā zaļā gurķa sanācis. Tie bija juku laiki, kad daudzi cilvēki palika bez darba, dzīvokļos daudzviet nebija karstā ūdens, higiēna — tā ne visai... Dispanserā nonāca daudz bezpajumtnieku, ļoti izplatīts bija kašķis. No trīsdesmit pacientiem pieņemšanā varbūt tikai pāris cilvēkiem nebija kašķis. Reiz ziemas laikā atnāca kundze — kājās tādas lielas krosenes, pēdas ar kaut ko aptītas. Kad palīdzēju noaut kājas un tos tinumus attīt, no tiem bira kaut kādas dīvainas smiltis. Teicu dakterei, bet viņa: klusē, muļķi, tās taču ir utis, nevis smiltis... Bija arī tāda pirmā pieredze dermatoloģijā!
Vienu vasaru kārtīgi nostrādāju Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas 17. (dermatoloģijas) nodaļā pie dakteres Ilgas Broderes. Tolaik bija daudz iedzimtu venerisko slimību gadījumu, pacienti skaitāmi simtos. Jaundzimušie ar iedzimtu sifilisu nonāca šajā nodaļā, lai viņiem veiktu diagnostiku vai preventīvi ārstētu.
Nē, tā gan nebija, kašito es nedarīšu, šādus cilvēkus neārstēšu.
Pirmā darbavieta, kur pēc augstskolas sāku strādāt kā ārsts stažieris, bija klīnika Via Una. Nezinu, vai biju pārāk gudrs vai kā, bet tā laika Slimokase mani atzina par pārāk dārgu dakteri, it īpaši savam toreizējam vecumam. Tad sapratu, ka slimokases sistēmā neesmu vajadzīgs. Sanāca arī tā, ka, būdams ārsts stažieris, tiku iecelts par šīs klīnikas galvenā ārsta vietnieku. Dabūju braukt uz slimokasi, runāt par finansējuma jautājumiem — un sapratu, ka administratīvs darbinieks nevēlos būt. Bagramjanas kundzei teicu, ka vispirms gribu izmantot iespējas mācīties, kļūt par labu dakteri un, kad pienāks gadi četrdesmit, varbūt tad domāt par administratīvu darbu.
Tā arī ir noticis — diezgan precīzi!
Savā ziņā jā.
Foto: Inese Austruma un no R. Karla albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada jūlija numurā