Saprast savu vietu. Invazīvais kardiologs Alfrēds Lībiņš
Šis gads izsludināts par sirds veselības gadu. Kā jums tas iesācies?
Tas būs diezgan sarežģīts, jo mūsu laboratorija pārcelsies uz jaunām telpām. Liepājas slimnīcā ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu notiek vērienīga rekonstrukcija, arī mēs tiksim pie labākām un plašākām telpām. Pārcelšanās laikā būs pārrāvums mūsu darbā - es gan vēl nezinu, cik ilgs. Bet man ir prieks, ka pārcelsimies. Kad vēl strādāju Kardioloģijas nodaļā, man bija svarīgi, lai kabineta logs ir meža pusē. Kad esi noguris, pieej pie loga un palūkojies mūžam mainīgajā dabā. Pašreizējās telpās varu paskatīties tikai uz asfaltētu laukumu.
Kā jūs domājat - šogad kardiologiem būs vairāk darba vai sirds veselības gads neko nemainīs?
Gribētu, lai tas mobilizētu sabiedrību. Varbūt mums, profesionāļiem, šis gads īpašas izmaiņas neradīs, taču ļoti ceru, ka tas mainīs sabiedrības attieksmi pret savu un līdzpilsoņu veselību. Mēs katetrizācijas laboratorijā esam gala posms, kur risināt problēmu, kas jau kļuvusi kritiska, bet liels darbs jāveic gan valsts institūcijām un pacientiem pašiem, gan viņu ģimenes ārstiem, lai to nepieļautu, un te nu daudz kas ir atkarīgs no cilvēka paša, no viņa dzīvesveida, ieradumiem, ēšanas paradumiem, fiziskajām aktivitātēm. Un tieši tāpēc es atbalstu Veselības ministrijas virzītos uzdevumus un primārās aprūpes kvalitātes kritērijus - tie ir nepieciešami, lai uzlabotu komunikāciju starp ārstu un pacientu individuāli un sabiedrību kopumā. 
Jūs pats daudz runājat ar pacientiem?
Tagad noteikti mazāk, bet tolaik, kad strādāju par iecirkņa terapeitu, ceha ārstu vai ārstu nodaļā, noteikti runāju daudz, daudz vairāk. Tagad pirms procedūras iepazīstos ar pacientu, īsi raksturoju procedūras mērķi, norisi un iespējamos riskus, bet, kad pacients jau guļ uz galda, mana runāšana ir mazāk lietderīga. Cenšos maksimāli koncentrēties uzdevumam, vienlaikus brīdinot pacientu par iespējamām izmaiņām sajūtās, skaidrojot tās. Pēc procedūras iznāk ar cilvēku parunāt par to, kā tālāk dzīvot, lai problēmas neatkārtotos. Mūsu pacienti bieži ir ļoti cienījamā vecumā, mēdz būt stresā, ne vienmēr spēj pilnvērtīgi un adekvāti uztvert un saprast ārsta vārdus, tāpēc viss jāatkārto vēl un vēl. Komunikācija ar pacientu ir ļoti svarīga, taču dažkārt ar savu runāšanu ārsts atņem laiku nākamajam pacientam. Uzskatu, ka visvairāk ar pacientu jārunā mediķim, kurš viņu visilgāk un vislabāk pazīst, - ģimenes ārstam. Ir ļoti svarīgi informēt ģimenes ārstu par situāciju, kad un kādu palīdzību pacients saņēmis citā medicīnas iestādē - īpaši neatliekamā kārtā vai tad, ja tikusi izsaukta "ātrā palīdzība". Slimais cilvēks ne vienmēr adekvāti novērtē situāciju. Ja, piemēram, bijusi paaugstināta asinsspiediena lēkme, ģimenes ārstam tas ir jāzina un jāizskaidro cilvēkam, no kā tā rodas, kādas var būt sekas un riski viņa labklājībai un kā to ārstēt. Ģimenes ārsts taču vislabāk pazīst savu pacientu, zina viņa sadzīves apstākļus un ieradumus, jo tie daudzējādā ziņā atsaucas uz veselību, par ko viņš ir atbildīgs.
Nereti no citu mediķu puses dzirdēti pārmetumi, ka mūsu valstī kardioloģija ir tādā kā privileģētā situācijā...
Te ir vairāki skaidrojumi, kāpēc tā. Pirmkārt, nevienam nav noslēpums, ka mirstība no sirds-asinsvadu slimībām pasaulē un jo īpaši mūsu valstī ir pirmajā vietā.
Otrkārt, mums ir spēcīgs līderis profesors Andrejs Ērglis - gan praktiskajā medicīnā, gan zinātnē - Eiropā pazīstamākā mūsu valsts personība. Citu tāda līmeņa aktīvu autoritāšu medicīnā Latvijā gluži vienkārši nav!
Ja runājam par līdzekļu "izsišanu", tad jājautā: cik maksā cilvēka veselība un dzīvība? Nupat mums uz galda bija 56 gadus vecs pacients, kuru paglābām no smaga infarkta. Šobrīd viņam ir labas izredzes pilnībā atjaunot darbaspējas. Tas nozīmē, ka viņš vismaz desmit gadus strādās, pelnīs iztiku sev un ģimenei, maksās nodokļus un nesēdēs sabiedrībai uz kakla, kā tas būtu noticis, ja mums šo dārgo iespēju nebūtu. Tad viņš, visticamāk, kļūtu invalīds ar visām no tā izrietošajām sekām. Valstij šī procedūra izmaksāja ap diviem tūkstošiem latu, un es domāju: ja viss ar šo cilvēku būs labi, viņš savā dzīvē ar uzviju valstij un sabiedrībai šo naudu atpelnīs. Turklāt diemžēl infarkts mūsdienās piemeklē arvien jaunākus cilvēkus. Tā, lūk, ir ar šo nozari!
Ir kādi iemesli, kāpēc kļuvāt ar ārstu?
Nav, un man to racionāli pat grūti izskaidrot. Neesmu no ārstu ģimenes, nedz arī kopš bērnības par šo arodu sapņojis un tam gatavojies kā citi kolēģi, kas jau agrā bērnībā regulāri mērījuši temperatūru ģimenes locekļiem un mājdzīvniekiem. Tā vienkārši notika, jo man nebija citu ļoti spilgtu interešu. Negribēju dienēt padomju armijā, tāpēc izvēlējos Medicīnas institūtu. 
Un kā nonācāt līdz kardioloģijai?
Tas notika pakāpeniski. Augstskolas laikā atšķirībā no citiem studiju biedriem nebiju īpaši tendēts uz kādu sīku specialitāti vai zinātni. Apprecējos studenta gados, pēc augstskolas beigšanas atbraucām uz Liepāju, taču citas vietas kā par iecirkņa terapeitu man tobrīd neatradās. Tas nebija slikti, jo nozīmēja lielāku algu nekā slimnīcas ārstiem.
Tomēr mani interesēja darbs slimnīcā. Liepājā jau tolaik bija gan pilsētas slimnīca, gan arī rūpnīcas "Sarkanais metalurgs" (tagad "Liepājas metalurgs" - aut.) slimnīca, un es dabūju darbu tajā. Nozīme bija arī iespējai tikt pie dzīvokļa. Un tad mēs ar sievu vienojāmies, kurš no mums ies profesionālas karjeras ceļu un kurš vairāk rūpēsies par ģimeni - tolaik jau bija dzimuši abi mūsu bērni. Agrita bija pediatre, bet vēlāk pārkvalificējās par bērnu acu ārsti un joprojām strādā poliklīnikā, savukārt man radās iespēja vairāk laika veltīt darbam slimnīcā. Liepājas slimnīcā tolaik strādāja ievērojama un tālu pazīstama ārste - terapijas nodaļas vadītāja Elza Grase. Viņai pensionējoties, man gadījās kļūt par nodaļas vadītāju; bija pat tāds kurioza situācija, ka vienu brīdi šī izcilā medicīnas personība bija man pakļauta. Kad uzcēla jauno Liepājas slimnīcu, kļuvu par Kardioloģijas nodaļas vadītāju, pats vēl nebūdams kardiologs. Vēlāk par nodaļas vadītāju kļuva mans kolēģis Ojārs Rūja, tad pēc kādiem desmit gadiem mēs atkal apmainījāmies vietām, līdz es pamanīju invazīvās kardioloģijas iespējas un aizgāju tās virzienā. 
Reiz jūs stāstījāt, ka savulaik, 1999. gada nogalē, kādā Latvijas kardiologu saietā visu vakaru neesot "atstājies" no toreizējā kardiologu biedrības prezidenta Ulda Kalniņa, mēģinot viņu pārliecināt, ka sirds-asinsvadu invazīvā ārstēšanas metode, ko kolēģi Rīgā praktizēja jau kādus desmit gadus, jāievieš arī Liepājā.
Jā, un tas ir vainagojies panākumiem - kopš 2006. gada Liepājas slimnīcā gan invazīvi izmeklējam sirds-asinsvadu sistēmu, gan ārstējam, mūsu laboratorija ir nosaukta profesora Ulda Kalniņa vārdā. Diemžēl viņa paša vairs nav šai saulē un viņš neredz, kā mums klājas.
Bet jums ir prieks, ka izdevās.
Protams! Man vienmēr paticis darīt ko jaunu un izmēģināt spēkus. Uzskatu, ka cilvēks tik ilgi ir jauns, kamēr viņš kaut ko jaunu plāno un nebaidās no izaicinājumiem. Tāpat man ir prieks, ka šajā laboratorijā varu strādāt kopā ar jauniem cilvēkiem - tad arī pats jūtos jaunāks (smejas). Lai gan mācību laiks no manis prasīja daudz - mācības nepadevās tik ātri un viegli kā jaunākiem kolēģiem. Visi mani skolotāji un treneri arī bija par mani jaunāki. Vajadzēja krietni pasvīst. Pēc vairāk nekā divdesmit gadiem kopš augstskolas beigšanas atkal bija jādzīvo kopmītnēs kopā ar studentiem no eksotiskām zemēm. Zaudēju vairāk nekā desmit kilogramus dzīvsvara.
Nav pārāk liela uzupurēšanās?
Pats biju tajā visā ieinteresēts. Ja arī man bija kādi kompleksi, ka esmu tajā kompānijā vecākais, mēģināju tos apslāpēt, bet, ja vajadzēja izlādēties un padusmoties, tad baseinā paklaigāju zem ūdens (smejas). 
Apzināties, kura jums pašam ir stiprā puse profesijā?
Par to vislabāk lai spriež citi, bet man pašam šķiet, ka mana stiprā puse ir "vecās skolas" pieredze, kas uzkrāta, strādājot nodaļā, līdz ar to iespēja apvienot tagadējo invazīvo ārstēšanas metodi ar vecajām, kas bija pirms tam. Kādreiz, lai plašāk domātu, palīdz arī ārsta internista un iecirkņa terapeita gadu pieredze. Savulaik gripas epidēmijas laikā biju jaunākais poliklīnikā, mani atbrīvoja no pacientu pieņemšanas, lai dodos mājas vizītes vairākos iecirkņos. Rekords bija 90 vizītes dienā. Pie pēdējiem pacientiem ierados īsi pirms pusnakts, kad visi jau posās pie miera. Esmu gājis vizītes arī tad, kad pašam temperatūra ir 38 grādi, un rakstījis slimības lapas tiem, kam 37,3 grādi.
Un tagad, ja vajag padomu, kurš ir pirmais, kam jūs to prasāt?
Tie ir mani kolēģi, sākot ar tuvāko - dakteri Oskaru Gāliņu, citiem slimnīcas ārstiem - un beidzot ar Rīgas kolēģiem - maniem skolotājiem un profesoru Ērgli. Ja paredzamajai procedūrai liels komplikāciju risks vai situācija ir tāda, ka saprotam - Liepājā saviem spēkiem varam arī netikt galā, sūtām pacientu pie kolēģiem uz galvaspilsētu.
Tas nav kauns - lūgt citu kolēģu palīdzību?
Nē, nekādā gadījumā! Tādu domu nemaz nedrīkst būt! Mūsu darba jēga ir rūpes par pacientu veselību un dzīvību. Privātās ambīcijas ir nevietā un nav profesionālas. Tā tas, manuprāt, ir visā medicīnā - nevajadzīgs pašlepnums, sak, neiešu jau ierādīt, ka ar kaut ko netieku galā, ir pilnīgi lieks. Nemotivēts risks mūsu darbā ir nevajadzīgs un bīstams. 
Ir kas tāds, kas jūs šajā darbā vēl spēj izbrīnīt?
O, jā - cilvēka milzīgā dzīvotgriba un dzīvotspēja. Izbrīna tas, cik dažkārt kritiskās situācijās cilvēks spēj izdzīvot. Dažkārt pārsteidz arī pacientu tuvinieku attieksme. Ļoti izbrīna vienaldzība un nevēlēšanās rūpēties par savu tuvinieku - ja pieaugušie bērni kļūst vienaldzīgi pret saviem vecākiem. Tajā pašā laikā izbrīna arī ārkārtīgi lielā līdzjūtība un uzupurēšanās cita cilvēka labā. Ir pat gadījumi, kad par smagu pacientu rūpējas kāds, kas nemaz nav pats tuvākais. Īpašā atmiņā gadījums, kad tuvinieki trīs mēnešus diendienā gāja pie slimnieka, kas bija komā, un runāja ar viņu, līdz atsauca atpakaļ. Brīnumi notiek reti, bet šis bija viens no tiem gadījumiem.
Jūs vispār ticat brīnumiem medicīnā?
Esmu ticīgs cilvēks. Mēs varam to saukt par brīnumu, par Likteni vai vēl kā citādi, bet arī paši nedrīkstam padoties. Katram no mums dzīvē ir dota kāda brīnumaina iespēja, tā tikai jāpamana un ar pateicību jāizmanto.
Foto: Egons Zīverts un no personīgā arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet 2013. gada Doctus marta numurā