Roku darbs. No sirds. Ķirurģe Liāna Miķelsone
Kā zinājāt, kas jādara?
Mēs neko nezinājām. Man patīk stacionāra ķirurģija. Nav interesanti strādāt tikai ambulatori. Ķirurga darbs ir operēt. Visu mūžu to biju darījusi un vēlējos turpināt. Pragmatiski spriedām, kādas operācijas būtu mūsējās. Plānveidā operēt pacientu, kurš pirms tam rūpīgi izmeklēts un, otrā dienā izrakstīts, aiziet pats savām kājām. Francijā pamācījos metodi vēnu ķirurģijā. Liktenis tā pašķīrās. Un teica priekšā, kas un kā jādara. Mācījāmies darba procesā. Protams, ar kļūdām. Pārdomājot un pierādot citiem, ka tā vajag. Daudzi teica - nevar būt ambulatori anesteziologs, tas nav iespējams! Tagad esam tik tālu, ka mums ir stacionārs un ir anesteziologs. Kāpēc nevar? Var! Jo pasaulē būtībā ir ļoti maz lietu, ko nevar. Cilvēki paši rada likumus un paši ar tiem mokās, jo likums sāk valdīt pār cilvēku. Bet - apstājies un pajautā: kāpēc mēs nevaram pamainīt? 
Kādam jābūt cilvēkam, lai viņš kļūtu par jūsējo?
Tas laikam ir likteņa lemts. Es uzskatu, ka piecdesmit procenti no cilvēkiem, kuri satiekas, ir dvēseliski tuvi. No senseniem laikiem, tik seniem, kurus pat neapjaušam. Ir paziņas, starp tiem - tuvi cilvēki un tādi, kas gauži nodarījuši. Tāda aprite notiek dabā. Kad sagadās dzīves ceļā viņus satikt, un vēl izrādās, ka kopīgi uzdevumi saved kopā, to saucam par nejaušībām. Tās drīzāk ir likumsakarīgas nejaušības, kurām jānotiek.
Vai arī pacienti gadās savējie?
Cik interesanti - arī viņi nāk tādi, kas grib pie mums! Nekad nevienu neesmu pierunājusi veikt operāciju tieši šeit. Saku - jums vajadzētu operēt vēnas. Jums jāatrod ārsts, kuram gribat sevi uzticēt. Nav obligāti pie manis. Cilvēkam pašam ir jāsajūt vēlēšanās iet pie tā vai cita ārsta. Ja tādas vēlēšanās nav, nebūs laba rezultāta. To var saukt par sentimentalitāti, bet tā ir dzīva patiesība. 
Mērķtiecīgi negrupējam pacientus, bet palātā satiekas līdzīgs ar līdzīgu - intereses un pat temperamenti! Ir klusie. Ir runīgie.
Kā viņi uzzina par jūsu klīniku?
Dažādi. Mēs nereklamējamies. Jo mūsu kapacitāte ir ierobežota, maksimāli nedēļā varam veikt sešas lielās operācijas - vēnas, trūces. Man ļoti patīk plaukstas ķirurģija. Roka ir fantastisks veidojums. Ja izdodas to salabot!... Veicam arī uroloģiskas operācijas. Pie mums var operēties cilvēks, kurš šobrīd labi jūtas, ir praktiski vesels, bet ir hroniska ķirurģiska kaite, piemēram, varikozas vēnas. Un nav smagu blakusslimību. Visu pārbaudām. Gadā izdarām ap trim simtiem vai nedaudz vairāk operāciju. Tas ir krietni vairāk nekā jebkuram ārstam slimnīcā, kur viņu ir daudz un ne visi tiek pie operēšanas. Man patīk operēt vēnas. Bet visvairāk - trofiskās čūlas. Nesen bija paciente, tā novalkājusi kāju, ka vairs nevarēja papēdi likt pie zemes. Gāja uz pirkstgala, lai neciestu šausmīgas sāpes. Ja tāda operācija izdodas, viņa otrā rītā pamostas un nesaprot, kas noticis: nesāp! Gandarījums tad ir tik liels, ka tādas vainas varētu pat bez maksas operēt! 
Vai esat domājusi, kā turpinātos jums veiksmīgā karjera Stradiņos?
Man vienmēr kaut kas atgadās. Kādus līkumus mest. Ģimenes dēļ nokļuvu Limbažos, kur vīrs bija galvenais inženieris celtniecības firmā. Valsts sadalē teicu - jā, protams, iešu darbā uz Limbažu slimnīcu. Vēl atkāpe - esmu beigusi Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti. Meita piedzima, kad mācījos beidzamā kursā. Kad iestājos Medicīnas institūtā, Katrīnai bija trīs gadi. Bez mammas palīdzības nevarētu studēt Rīgā. Limbažos man viss patika - ārsti, slimnīca. Tur bija cilvēks, kas ķirurģijā daudz iemācīja - dakteris Ozoliņš. Taču notika, kā tajos laikos ierasts - kā partija lika. Un puisi no manas grupas ielika man domātajā vietā nodaļā. Man bija jāiet uz poliklīniku, uz ambulatorām pieņemšanām. Bet tas, kurš grib kļūt ķirurgs, nedrīkst sākt ar poliklīniku - tad viņš nekad nekļūs par ķirurgu! Tas man dikti sasāpināja sirdi. Paliku Stradiņos ķirurģijas nodaļā. Daktere Ceplīte man mācīja ķirurģiju. Bez viņas dotajām zināšanām es nevarētu šādi strādāt. Te aiz muguras man nav ne slimnīcas, ne reanimācijas nodaļas. Te ir jābūt drošai pārliecībai - es varu. Protams, negribētas kļūdas gadās visiem, kuri nevar apgalvot: esmu ģēnijs. Bet pārliecībai par savu varēšanu jābūt, citādi nevar operēt. Un arī anesteziologam ir jābūt augstas klases speciālistam. Tagad mums ir divas burvīgas meitenes no Rīgas 1. slimnīcas. Operējam divas reizes nedēļā. Biežāk un vairāk nevar, jo mums ir viena palāta. No rīta tā jāatbrīvo, jāsaved kārtībā. Sniedzam arī konsultācijas. Ļoti daudz operējam lauku iedzīvotājus. Nav rīta, kad nāktu uz darbu ar nevēlēšanos strādāt. Mēs te visi tādi esam, laiku neskaitām, cik vajag, tik darām. 
Vai cilvēka raksturs ietekmē medicīnas nozares izvēli?
Protams, un kā vēl! Vai esat redzējusi, kā pa gaiteni iet ķirurgi? Un kā terapeiti? Ķirurgi - pa koridora vidu, cepure rokā, halāts vaļā! Terapeits iet, kārtīgi salicis rociņas, pilnas ar papīriem. Es nevaru būt terapeits, tas nav iespējams. Es nevarētu tik ļoti noticēt procesam, ka zāles ārstē, jo es tā nedomāju. Man ir vajadzīgs roku darbs, cilvēka enerģētika, kas ārstē. Protams, zāles ir nepieciešamas: ko mēs iesāktu bez antibiotikām? Ķirurgiem viena nelaime - reizēm nedaudz bravūrīgi uzvedas. Bet ar to ātri aplaužas. Dzīve izmāca. Kad notiek nelaimes, kad esi iedomājies, ka visu vari un visu zini viens pats. Ārsts, kurš nevar paprasīt padomu, pasaukt kolēģi, ir noziedznieks. Jo neviens nevar visu zināt un katrs var kļūdīties. Vari būt vienkārši fiziski noguris, kaut ko neieraudzīt, var neienākt prātā. Zelta likums - jo vairāk jautāsi, jo visiem būs labāk. Tāpēc taču ir izdomāti konsiliji, lai vienoti nonāktu pie pareizās atbildes un rīcības. 
Katram ķirurgam laikam ir bijušas nereizes, kad pacients aiziet...
Tāpēc jau Ziemassvētkos neoperēju. Ir pieredze no senākiem laikiem. Cilvēks aiziet operācijas laikā. Vienkārši nepamostas no narkozes. Un vari traks palikt, mēģinādams saprast, kāpēc, kur mana vaina. Sajūta drausmīga, simts reizes pārdomā, ko darīji nepareizi. Lai cik nežēlīgi nebūtu, medicīnā ārsti mācās no savām kļūdām. Ticu augstākam spēkam, kas stāv klāt un asistē, pagriež galvu uz pareizo pusi, parāda vai kādu domu pamet. Ja vien neesi pārāk augstprātīgs. Man patīk diena, kad beidzam gadu. Zālē izšaujam šampanieti, aplaistām operāciju galdu, jau 16 gadus tā darām.
Teicāt, ka beidzāt universitāti, ķīmiķus. Bet kāpēc tad medicīna?
Apguvu zinātnisku specialitāti - bioķīmiju. Strādāju Organiskās sintēzes institūtā. Trīs gadi tur nav zemē nomests laiks. Faktiski dzīvē nekas nav zemē nomests. Visam ir vērtība. Bet - man ir darbīga daba. Es varēju veidot ideālu, augsta līmeņa fonu, uz kura izcelties citiem. To gluži negribēju. Domāju, ka cilvēkam pašam jāizdara tas, kas viņam ir optimāli. Turklāt jutu, ka sāku garīgi iekšēji nīkuļot. Bet manī bija tik daudz dzīvības! Tik daudz prieka! Kopš bērnības man ir patikusi teātra māksla. Patiesībā medicīna ir visīstākais dzīves teātris. Vislabākajā nozīmē. Turklāt man patīk strādāt ar cilvēkiem. Nav tā, ka vienkārši mīlu visus cilvēkus. Dabiski, ka nē. Man ir laba attieksme pret viņiem. Iepretim krēslā neesmu redzējusi nevienu, kurš man izteikti nepatiktu. Viņiem sāp, ir grūti. Līdz ar to cilvēks nāk atvērts, bez ļauna. Ārstam ir fantastiska profesija - viņš redz daudz, daudz reižu vairāk, nekā spēj izdzīvot savā vienīgajā dzīvē. Turklāt redz cilvēkus ekstrēmos brīžos. Tad pacients ir jūtīgs, atvērts, viegli ievainojams, no viņa staro patiesība. Iekšēji ļoti ļauni cilvēki sastopami ļoti, ļoti reti. Un arī tad noteikti ir iemesls, kāpēc viņi tādi kļuvuši. Tādi, kurus Dieviņš sūta kosmiskajos atkritumos. 
Bija laiks - attālināti no medicīnas...
Divi gari gadi. Tā notiek. Saslimu ar vīrusu hepatītu. Savainoju roku. Bija smagi. Sāpēja locītava. Pārcēlāmies uz savām lauku mājām, ko nopirkām vēl padomju laikā. Sākumā tur dzīvojām pa vasarām. Skaista vieta - Vitrupes senleja, septiņi kilometri no jūras. Par tiem laikiem ir auni (grāmata Ārsti un auni - red.). Vīrs nāca līdzi, kaut viņš bija projektētājs inženieris, pavisam cita profesija. Bet arī tur bija medicīna, nevarēju izvairīties. Laukos cilvēki vienmēr visu uzzina. Sākumā tikai nāca pēc padoma, pēc palīdzības, beigās atvēru savu oficiālu medpunktu. Cilvēki nāca un nāca. Ko darīt? Ar traktoru braucu vizītēs. Interesants laiks. Fiziski ļoti grūts.
Kā jums šķiet, kāpēc jums tur bija jānokļūst un jāpaliek?
Varu pateikt. Tas neskanēs skaisti. Esmu Lauva pēc horoskopa, un Lauvas ir lepni dzīvnieki. Laikam - lai nodzītu manu lepnību. Reizēm, tur, tā kārtīgi strādājot, apstājos un domāju - kāpēc esmu šeit? Kāpēc, ja gribu būt pavisam citā vietā, operāciju zālē? Tā bija laika apstādināšana, lai kaut ko saprastu un kaut ko izdomātu.
Izdevās?
Domāju, ka jā. Bet visvairāk izdevās, kad Guntars aizgāja. Nolikt mašīnu. Un neatgriezās. Ciešot dziļas dvēseliskas sāpes, cilvēks vai nu sabrūk, netiek tam pāri un aiziet no dzīves. Vai kļūst ļauns. Vai top stiprāks un citādi skatās uz pasauli. Nezinu, kā būs man. Bet es šausmīgi cenšos dzīvot tālāk. Droši vien meitas un mazbērnu dēļ. Mans vīrs bija ļoti muzikāls, rakstīja dziesmas, spēlēja ģitāru. Izcils inženieris. Viens no viņa projektiem ir Saules akmens. Dvēselē vairāk mākslinieks. Vīrs bija rets cilvēks, tādi ilgi nedzīvo šajā pasaulē.
Kā jūs iepazināties?
Ķīmijas fakultātē, pirmajā kursā. Kā ieraudzīju, tā sapratu, ka viņš būs mans vīrs. Otrajā kursā septembrī aizeju uz fakultāti, uzzinu, ka Guntars turpina studēt Politehniskajā. Viss, tātad tikai sapņi, nekā vairs nebūs. Vienu vakaru atgriežos mājās Pārdaugavā, skatos, kāds stāv pie vārtiņiem. Guntars. Pēc tam visu mūžu viņam prasīju - kāpēc tajā vakarā, kad nebija nekas sarunāts, kad bijām tikai bijušie kursa biedri, kas reizēm padejoja - kāpēc tu atbrauci? Viņš nezinot, ļoti gribējies satikt mani. Nākamajā vasarā mēs apprecējāmies. Jā, tas bija skaisti kā romānos. Bet - ja tev dzīvē dota liela mīlestība un tās dēļ bijis milzīgs pacēlums, tad, kad to zaudē, bezdibenis ir ārprātīgs. Nezinu, vai kādam to novēlu. Drausmīgas skumjas. No otras puses - trīsdesmit harmoniskas saskaņas gadi - tas ir ļoti daudz. Citam nav nekā, pat ne trīs tādu gadu.
Esmu cilvēks, kas visu laiku iet. Nevaru lepoties kā latviete ar kārtīgām saknēm: te ir mana zeme un kājas bezmaz līdz ceļgaliem ieaugušas zemē. Nē, es eju pa dzīvi. Skaistākā ezoteriskā pasaka, ko esmu lasījusi, ir Mazās Veronikas trīs liesmas. Tur ir kāds, iespējams, domāts kā Bībeles tēls, kas nosaukts - Jānis Gājējs. Patiesībā mēs ar vīru arī visu laiku bijām tādi gājēji. Ja pareizi saskaitīju, man tagad ir trīspadsmitā dzīves vieta. Es nepieķeros mājām un lietām. Mājas rada cilvēki. Ja nav tuvā cilvēka blakus, nekur neesi mājās. Protams, tās var meklēt citur - sevī, reliģijā.
Tagad mājas atrodu tur, kur ir meita un divi fantastiski mazbērni Kārlis un Miķelis. Kad aizeju ciemos, uz īsu brīdi esmu mājās. Bet faktiski mācos dzīvot ar sevi.
Kāpēc sākāt rakstīt?
Nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Mēs atbraucām no Itālijas, un doma par rakstīšanu nelika mieru.
Kas Itālijā notika?
Mēs ar vīru bijām laulības 25 gadu ceļojumā. Pompeja ir ļoti mistiska vieta, bet tā neiedarbojas uz visiem. Uz tiem, uz kuriem iedarbojas - to nevar vārdos izstāstīt. Nevaru izskaidrot to dienu, kad apsēdos un sāku rakstīt. Es neesmu rakstniece un nerakstu kā darbu darot, dienā noteiktu stundu skaitu. Rakstu pēc izjūtām. Kad tapa Lukrēcijs, reizēm skatījos un brīnījos - kāpēc roka tā raksta?
Vai joprojām rakstāt ar roku?
Jā, protams, es nevaru ar datoru.
Bet kādam tad tas jāpārraksta!
Man ir drausmīgs rokraksts, reizēm pati mēģinu saprast, kas tur uzrakstīts... Reizēm rakstu autopilotā, sekojot domai, uz baltas lapas bez līnijām vai rūtiņām. Un nepārrakstu. Ja pārrakstu, iznāk cits teksts. Saprotiet, esmu ļoti neprofesionāla rakstniece. Bet ir tik daudz jauku palīgu! Piemēram, mana bijusī bērnudārza audzinātāja, ar kuru atkal satikāmies, kad viņa atnāca uz klīniku ar sāpošu kāju. Viņa saprot manu rokrakstu un pārraksta to.
Bet tik izkopta, interesanta, bagāta valoda - no kurienes?
Rakstīšana ir mistiska lieta. Dzejniekam vari prasīt, cik gribi, kā atnāk dzejoļi - neko sakarīgu viņš nepateiks. Dzejniece Olga Lisovska ir mans draugs. Daudzas reizes esmu prasījusi, kā rodas viņas dzeja. Ko es prasot - pati taču zinot, kā: pēkšņi ir klāt un aiziet! Ir svarīgs teksts starp rindām. Vārdi slēpj sevī burvību, ko laikam neviens nepratīs izskaidrot. Bet es domāju, ka tas viss vēl ir priekšā. Gan jau uzzināsim.
Vai apzināti fiksējat gadījumus, situācijas, dialogus ar domu - tas man noderēs grāmatai?
Līdz šim ne. Savu trešo grāmatu saceru bez savas pieredzes, jo tāds ir sižets. Tagad gan piedomāju, kur esmu, kādā situācijā. Kad rakstīju vienu stāstiņu, kur notikumi risinās Austrijā, gadījās tur pabūt. Iegriezos arī ciemu kapsētās un lasīju tur gulošo vārdus un uzvārdus, lai manā stāstā tie būtu īsti austriski. Savus pacientus gan nefotografēju. Viss, kas uzrakstīts, ir piedzīvots agrāk. Trešo grāmatu atļaujos savam priekam un pieļauju, ka daudziem tā nepatiks.
Kāpēc?
Satura, stila dēļ. Par septiņiem pasaules grēkiem. Vissmagākais grēks - lepnība, tad arī alkatība, miesaskārība, niknums, skopums. Jo cilvēks izglītotāks, jo rafinētāk slēpj savus grēkus. Es gan ceru, ka lasītāji visu to šausmīgo neattiecinās uz mani. Kad publicēja Lukrēciju, bija traki. Tā nav mana biogrāfija. Bet sajūta, ka esi publiski izģērbies. Panika, šoks, kamēr pieradu. Ar izdevniecību Nordik daudz braukāju un tikos ar lasītājiem, fantastiski pasākumi! Bet kā tik nedabūju skaidrot, ka grāmatā aprakstītā nav mana dzīve viens pret vienu! Ka mīlu tikai vienu vīrieti un nekad neesmu viņu krāpusi. Viens onkulis nerimās - bet kā tad jūs zināt, kā tas ir - krāpt laulāto draugu? Kā varējāt tā uzrakstīt? Ja neesat to izbaudījusi, tātad jūsos tas ir iekšā, ko?
Topošā grāmata saistīta ar Izraēlu. Divas reizes esmu tur bijusi. Esmu iedziļinājusies senebreju reliģijā, kas satur lielas dzīves gudrības. Tā nav tikai ebreju zeme, tajā visiem kaut kas pieder. Tur esmu atradusi draugus, bet reizēm gribas tādās vietās pabūt vienai, paklusēt, sajust. Viena braucu uz Nāves jūru. Tas ir citādi, nekā barā. Pavisam citas domas var izdomāt. Tā ir viszemākā vieta uz pasaules. Tā varbūt varētu izskatīties otrā pusē, zemzemē. Tur nav nekā dzīva, bet nav smagi. Ir viegli, arī dvēseliski. Viena pati kāpu Eļļas kalnā, kad apkārt plosījās smilšu vētra un skats uz Jeruzalemi neaprakstāms. Ausīs skanēja rindas no Bulgakova Meistara un Margaritas...
Vai rakstīšana ir prieks?
Pabeigts darbs ir prieks. Rakstīšana ir process. Kad uzrakstīts, ir tāda pati laimes sajūta, kā pēc veiksmīgi izoperētas čūlas. Kad pabeidzu Aunus un ārstus, Guntara vairs nebija. Bet tik šausmīgi gribas ar kādu tādā brīdī parunāties! Tai laikā vasaru dzīvoju Mazirbē. Modināju kaķi. Sev ielēju glāzīti konjaka, viņam - pienu trauciņā. Un stāstu kaķim, kas tikko ir noticis - esmu pielikusi punktu grāmatai! Mūžā esmu pielikusi tikai divus tādus punktus. Punkts, parakstos, datums un vieta, kur darbs pabeigts. Pēc tam to atdodu savai jaukajai redaktorei Ievai Janaitei.
Pagājušajā vasarā pavadīju desmit neaizmirstamas dienas pie Burtnieku ezera. Burtniekos dzīvo mana draudzene gleznotāja Anita Zirnīte. Noīrēju namiņu ezera krastā un rakstīju. Braucu pie Anitas uz pirti. Vakarējām. Tur atnāca doma, kuras dēļ varu turpināt grāmatu.
Pirmo reizi tik skaidri sapratu, ka laiks ir nepārtraukts. Dienas nedalīju, neskatījos pulkstenī - kad gribēju, rakstīju, kad gribēju, sēdēju ārā uz beņķīša un blenzu dabā; kad gribēju, gulēju. Bez sirdsapziņas pārmetumiem. Rudais runcis Bozis man bija līdzi. Viņš bija iezīmējis sev teritoriju un dziļāk mežā negāja. Vai zinājāt, ka Burtnieku ezerā var brist kilometriem? Iegāju puskilometru, nebija dziļāks par ceļgalu. Vienreiz uznāca dusmas - ka nevar peldēt, nevar, iešu pāri! Uzvilku tenisa čības un bridu iekšā. Un pēkšņi man gāžas virsū milzīgi viļņi, viens solis un bezdibenis! Pilnīgi tāda sajūta, ka tas ir cits Burtnieks, ka ūdens velk mani iekšā. Kaut kas baiss no apakšas. Esmu droša peldētāja, bet tad es atkāpos. Burtnieks ir dīvaina vieta, nodomāju. Ticu, ka pils tajā nogrimusi.
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva