RENĀTA UN RŪDOLFS VĪKSNES: Kopā dzīvē un otolaringoloģijā
Jaunie otolaringologi stāsta, ka viņu ikdiena ir pamatīga rutīna. Labā un kolorītā nozīmē. Kad Renāta operē, Rūdolfs strādā stacionāra 3. ķirurģijas nodaļā, konsultē uzņemšanas nodaļā vai pieņem ambulatori. Un otrādi. Reizēm sarežģītākos gadījumos pie operāciju galda ir kopā. Pacientu pieraksts saplānots diviem trim mēnešiem. Renāta Vīksne rezidentūru pabeidza 2020. gadā, Rūdolfs Vīksne — gadu vēlāk. Pērnā gada novembrī Renāta aizstāvēja doktora disertāciju, Rūdolfs vēl ir doktorantūras studiju procesā. Abi pamēģinājuši strādāt ar studentiem Rīgas Stradiņa universitātes Otolaringoloģijas katedrā, darbs ar studentiem patīk, bet atzīst — attālināta mācīšana nesniedz gandarījumu, jo pietrūkst atgriezeniskās saites un kontakta, kad vari studentam praktiski parādīt darba knifiņus, kā pacientu izmeklēt, operēt. Tāpēc pašlaik docētāju darbu neveic.
Kāds ir jūsu stāsts — kāpēc medicīna un otolaringoloģija kā izvēle?
Rūdolfs Vīksne: Tas humoram, bet es daudz skatījos seriālu “Doktors Hauss”. Mācoties un strādājot ātri vien sapratu, ka darbam nav nekāda sakara ar seriālu. Par loriem — jo vairāk iepazinu šo specialitāti, jo vairāk mani uzrunāja tas, cik interesanta ir anatomija, tehnoloģijas, specifiski instrumenti, ar kuriem vari operēt. Operācijas vairāk ātras, filigrānas, ja nerunājam par sarežģītākām un ilgākām, piemēram, ausu un onkoloģiskajām operācijām. Turklāt pacientus var gan operēt, gan ārstēt medikamentozi, ambulatori.
Renāta Vīksne: Es labi mācījos, tāpēc bija daudz izvēles iespēju, ko varētu darīt nākotnē. Mani vienmēr saistīja augsti izglītoti, inteliģenti cilvēki. Gribēju darīt darbu, kas ir cienījams, par kura vērtību neviens nešaubās.
Ar otolaringoloģiju man vienā brīdī bija klikšķis. Gribēju ķirurģisku specialitāti, bet labi apzinājos, ka es kā sieviete nevaru paveikt fiziski smagas operācijas, kādas bieži ir traumatoloģijā vai abdominālajā ķirurģijā. Turklāt otolaringoloģijā, ja negribi vai nevari operēt, vari strādāt arī tikai ambulatori — gan ar bērniem, gan pieaugušajiem.
Kāda ir mentoru, skolotāju loma jūsu karjerā?
Renāta Vīksne: Pirmais, ko es satiku, bija Dr. Gints Tomiņš. Viņa diemžēl vairs nav starp mums. Atceros — viņš vadīja studentu LOR pulciņu, ārstu istabā viņam bija tāds ērts krēsls, kurā viņš sēdēja, un vakaros pie viņa uz studentu LOR pulciņa sēdēm nāca studenti. Dakteris Tomiņš brīvā atmosfērā ar mums pārrunāja jautājumus par otolaringoloģiju un turpmākiem plāniem studijās. Tas bija ļoti svarīgi, ka ar tevi iepazīstas, uzrunā, kad neesi vēl sevi pierādījis vai kaut ko sasniedzis. Es tolaik mācījos trešajā kursā, kad tikai sāku apgūt klīniskos priekšmetus. Mani ieraudzījis, viņš teica: “Trešais kurss? Ko tu te vispār dari? Tu kaut ko saproti?” (Smejas.) Neko daudz nesapratu, bet man bija liela interese. Tā sāku apmeklēt studentu LOR pulciņu, vēlāk arī vadīju pulciņu un organizēju pulciņa sēdes, tad iestājos LOR rezidentūrā.
Rezidentūru sāku Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur Dr. Gints Tomiņš bija pirmais sertificētais ārsts, pie kura biju piesaistīta un kurš mani apmācīja. Bērnu slimnīcas LOR nodaļu vadīja Dr. Jānis Sokolovs, ar viņu strādāju un pie viņa vērsos, kad parādījās ideja studēt doktorantūrā. Viņš man ieteica vērsties pie asoc. prof. Ligijas Ķīses, kas palīdzēja man izveidot sadarbību ar RSU Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras vadītāju prof. Jutu Kroiču. Šo profesoru vadībā tapa mans promocijas darbs. Rezidentūru turpināju Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, kur LOR nodaļu vadīja Dr. Dins Sumerags un doc. Gunta Sumeraga, mani praktiskie skolotāji bija Dr. Jeļena Peretjatko un Dr. Jegors Safronovs. No viņiem guvu ne tikai teorētiskās un praktiskās zināšanas, bet arī daudz mācījos attieksmi pret pacientiem.
Savukārt LOR onkoloģijā man lieliskus pamatus iedevis dakteris Renārs Deksnis.
Rūdolfs Vīksne: Es biju Latvijas Universitātes rezidents (Renāta — RSU), mums cikli atšķīrās. Sāku Headline klīnikā pie daktera Kaspara Pekša, viņš bija pirmais, kas man ieskicēja, kā notiek loru dzīve. No viņa esmu diezgan daudz paņēmis, piemēram, kā sarunāties ar pacientu. Stradiņa slimnīcā daktere Gunta Sumeraga pamācīja, kā operēt ausis, motivēja arī daktere Nadežda Starinska un Dr. Dins Sumerags, Bērnu slimnīcā — Dr. Jānis Sokolovs. Savukārt dakteris Romāns Dzalbs uzskatāmi parādīja LOR onkoloģiju.
Nav viena viedā skolotāja, kas izved cauri rezidentūrai, mēs esam kompilācija no visiem saviem skolotājiem.
No dzīves un darba mentoriem varu pieminēt asinsvadu ķirurgu Juri Rītu, kurš daudz palīdzējis ar padomu dažādās situācijās.
Un kā tikāt pāri šaubām, bailēm, kad lēmumi bija jāsāk pieņemt patstāvīgi?
Rūdolfs Vīksne: No vienas puses, tas ir skolotāju nopelns, ka viņi ir blakus, kad sāc operēt. No otras puses, atkarīgs no paša, cik gribi uzdrīkstēties, uzņemties atbildību.
Renāta Vīksne: Es biju bailīga un joprojām kaut kādā mērā tāda esmu. Retrospektīvi atskatoties, saprotu, ko darīja mani skolotāji, kad operācijas laikā kavējās, novērsās, runājās ar māsiņām. Es tolaik uz viņiem dusmojos, bet tagad saprotu — viņi man mācīja patstāvību!
Rūdolfs Vīksne: Man bija otrādi — man bija tāds apreibums, ka vajadzēja mani mazliet piebremzēt, jo gribēju par daudz darīt, uzņemties.
Renāta Vīksne: Te atšķirība starp mani un Rūdolfu, ko labi varēja redzēt, kad mācījāmies abi slēpot no kalna. Man iemaņu nav, Rūdolfs ir slidojis. Rūdolfs pirmos pamatus apguvis un jau slēpo no kalna, kamēr es vēl turos pie instruktora. Instruktors tad saka Rūdolfam: labi, pabrauc no kalna, norauj skaidu, bet tad atbrauc atpakaļ un parādīšu, ko darīji nepareizi. (Smejas.) Un te ir tā lielā atšķirība: meitenes varbūt ilgāk mācās, bet iemācās pareizi, kamēr vīrieši ņem ar spēku un kļūdas labo procesā. Bet galu galā abi nonāk pie viena mērķa.
Kāpēc par savu darba vietu izvēlējāties tieši Daugavpili?
Renāta Vīksne: Esmu no Krāslavas, tur dzīvo vecāki, tur gāju skolā.
Rūdolfs Vīksne: Esmu no Jēkabpils.
Renāta Vīksne: Daugavpils mums abiem ir sveša, desmit gadus nodzīvojām Rīgā. Bija daudz faktoru, kāpēc tieši Daugavpils.
Rūdolfs Vīksne: Mums abiem bija reģionālie līgumi — man ar Liepāju, Renātai ar Daugavpili. Vajadzēja izdarīt kādu izvēli, jo nevarējām dzīvot katrs savā Latvijas malā. Tā laika Daugavpils slimnīcas vadītājs Grigorijs Semjonovs bija ļoti pretimnākošs un mums abiem izdevās iekārtoties Daugavpilī.
Renāta Vīksne: Man bija vēlme palikt Rīgā, taču lielajās slimnīcās nebija vakanču. Strādāt tikai poliklīnikā negribēju, jo, kad esi tikko pabeidzis rezidentūru, ir svaigas ķirurģiskās iemaņas, tās jālieto un jānostiprina. Dakteris Tomiņš mani vienmēr mudināja: jāstrādā lielā slimnīcā, un Daugavpils ir neizmantotā iespēja, kur var iegūt labu darba vietu. Tā arī bija.
Kāds bija starta punkts, kad atnācāt uz Daugavpili, un kāda izskatās šodiena?
Rūdolfs Vīksne: Renāta ar kolēģi Jūliju Starinsku bija celmlauži, kas visu iekārtoja. Bija jāmaina priekšstats par otolaringoloģiju, ka tā ir ķirurģiska nozare.
Renāta Vīksne: Viss bija jāsāk no nulles. Grigorijs Semjonovs (viņš mūs sauca par meitenēm) teica: meitenes, kamēr iekārtosities, būs daudz darba, bet darbavietu jūs varat ierīkot tā, kā jūs gribat, un strādāt tā, kā uzskatāt par pareizu. Tas ir milzīgs pluss, sākot darbu no nulles.
2020. gadā, kad atnācām strādāt uz Daugavpils slimnīcu, LOR pacientus konsultēja Dr. Inna Šinkeviča, bet nebija kolēģu, kas veiktu LOR operācijas vai manipulācijas. Pacienti tika sūtīti uz Rīgu vai tuvākais — uz Jēkabpili, Rēzekni.
Daugavpilī ir savdabīgi iekārtota slimnīca — pilsētas nomalē stacionārs, bet poliklīnika — pilsētas centrā. Stacionāra ārsts pabeidz darbu slimnīcā un tad brauc strādāt poliklīnikā. Tā bija liela atšķirība no Rīgas.
Rūdolfs Vīksne: Loģistika te bija pilnīgi neloģiska.
Renāta Vīksne: Pirmkārt, ja nodaļā notiek kas neatliekams vai uzņemšanas nodaļā ierodas pacients smagā stāvoklī un ārsta nav uz vietas — kā to risināt? Otrkārt, pazaudē daudz laika, piemēram, kamēr atrodi brīvu vietu stāvvietā automašīnai. Mēs šo mainījām — sākām pieņemt ambulatoros pacientus turpat slimnīcā. Tā var optimizēt darbu un laiku. Piemēram, ja neatnāk pacients uz poliklīniku, tad vari uziet pāris stāvu augstāk uz nodaļu un apraudzīt nodaļas pacientus.
No nulles iekārtojām ambulatoro kabinetu slimnīcā — LOR kabinets, kas savienots ar audiometrijas kabinetu, kur ir pareiza skaņas izolācija, akustika, lai blakus trokšņi netraucē dzirdes pārbaudēm. LOR māsiņas speciāli devās uz Rīgu, lai apgūtu audiometrijas pamatus pareizai dzirdes pārbaudei.
Operāciju zālē mums piešķīra LOR zāli, operāciju māsu — tagad operējam katru dienu. Atsevišķas nodaļas mums nav, bet LOR profils trešajā ķirurģijas nodaļā, kurā strādā neiroķirurgi, acu ārsti un lori. Nodaļā ir gan LOR pārsienamā telpa, gan LOR palātas.
Paraksturojiet operāciju spektru!
Rūdolfs Vīksne: Mēs veicam gandrīz visas otolaringoloģiskās operācijas, tikai sarežģītākos un onkoloģiskos gadījumus nosūtām pie kolēģiem Rīgā. Bērniem operējam adenoīdus, liekam bungu drenāžas caurulītes, kad ir sekretors vidusauss iekaisums. Operējam deguna starpsienas, blakusdobumus, mums ir endoskopiskā aparatūra, lai varētu operēt mūsdienīgi. Auss operācijām ir labs mikroskops, protēzes dzirdes kauliņiem, visi mikroinstrumenti, urbji, skrimšļu griezēji. Veicam no vienkāršākām timpanoplastikas operācijām līdz sarežģītākām, kur vidusausī izaugusi holesteatoma.
Renāta Vīksne: Vēl veicam balsenes operācijas.
Rūdolfs Vīksne: Ņemam arī veidojumus no balss saitēm. Ja ir aizdomas par onkoloģiju, taisām biopsijas.
Renāta Vīksne: Vēl mums ir lāzeriekārta.
Rūdolfs Vīksne: Ar lāzeru operējam deguna gliemežnīcas. Šī tehnoloģija ir pacientam saudzīgāka, paātrina sadzīšanu pēc operācijas.
Un kāds ir jūsu pacients?
Rūdolfs Vīksne: Šeit mēs darām visu — apskatāmies profilaktiski, pārbaudām dzirdi, novērojam pacientu, kam bijusi onkoloģiska slimība un kas nu ir izoperēts, atlasām pacientus, kuri nāks pie mums uz operācijām. Spektrs plašs un kolorīts!
Gan bērni ar adenoīdiem, gan pieaugušie ar deguna starpsienas deviāciju, gan veci cilvēki ar dzirdes traucējumiem, gan onkoloģiski pacienti, kas pie mums nonāk caur zaļo koridoru.
Renāta Vīksne: Pacienti pie mums nāk neizmeklēti, ar viņiem strādājam no pašiem pamatiem: uzklausām sūdzības, ievācam anamnēzi, nosūtām uz izmeklējumiem. Kad tie ir veikti, tad ir atkārtota konsultācija un tikai tad nonākam pie diagnozes, lēmumiem. Rīgā bieži vien pacients pie ārsta atnāca jau ar izmeklējumu mapīti un virzība uz priekšu bija raitāka.
Redzam onkoloģiskus gadījumus vēlīnās stadijās, neoperējamus — varbūt kovida pandēmijas laikā nevēlējās vērsties pie ārsta?
Rūdolfs Vīksne: Nāk bērniņi, kam ausīs ir šķidrums, nedzird, neattīstās valoda, mute visu laiku atvērta, vāja žokļu muskulatūra. Ja atrisinām to ķirurģiski, tad tālāk problēma jāturpina risināt miofunkcionālās terapijas speciālistam. Varbūt tas saistīts arī ar speciālistu trūkumu šajā reģionā.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada februāra numurā