PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

RAMONA IRBE: deja ir mana otra profesija

I. Grīniņa
RAMONA IRBE: deja ir  mana otra profesija
“Deja ir mans hobijs, kas daudzu gadu gaitā pārvērtusies par otru profesiju. Esmu bijusi dejotāja, kolektīvu vadītāja, pēc tam virsvadītāja. Katrs solis, ko esmu gājusi uz priekšu, saistīts ar pieredzes un zināšanu apgūšanu,” saka kuldīdzniece, neonatoloģe Ramona Irbe.

Jau 36 gadus viņa ir ārste, ilgus gadus arī Kuldīgas slimnīcas bērnu nodaļas vadītāja, bet vēl ilgāk nekā medicīna viņas dzīvē ir tautas deja. Rīgas Medicīnas institūta Tautas deju ansamblī Ačkups viņa sadejojās ar savu vīru Igoru (kas tagad ir anesteziologs reanimatologs Kuldīgas slimnīcā). “Viņš visus šos gadus bijis veicinošais faktors tam, ka esam bijuši ne tikai ārsti, bet vadījuši deju kolektīvus,” saka Ramona. 

_ramona_darbaa_1-thumb _ramona_darbaa_1-thumb
_ramona_darbaa_1-thumb

Šobrīd viņa ir Ventspils un Kuldīgas apriņķu deju kolektīvu virsvadītāja, omīte pieciem mazbērniem, no kuriem jaunākais — Herberts — uzveduma Māras zeme deju koncertā pirmo reizi piedalījās četru mēnešu vecumā — tika iznests uz skatuves dejā Pa sauli, pret sauli pādīti dīdu.

Par to, ko nozīmē Dziesmu svētki, Ramona saka: “Tādas emocijas kā Dziesmu un deju svētkos nekur citur dzīvē nav iespējams izjust! Nekur citur tik spil-gti neesmu jutusies kā latviete, nekur citur tik ļoti neesmu bijusi Latvijas daļa. Tas ir Visums, kurā ir vislabākais no tā, kas mums pieder, kas mums svarīgs.”

Piedāvājums īstajā laikā

Sākums bijis skolas laikā bērnu deju kolektīvā, turpinājums — augstskolā. Bet par kolektīva vadītāju Ramona Irbe kļuva Skrundā, kurp pēc Medicīnas institūta abi ar Igoru devās dzīvot un strādāt kā rentgenologs un pediatre. Ramona atceras: “Pirmo gadu nestrādāju, bija piedzimusi meita Elīna. Pēc aktīvās studiju dzīves sēdēju mājās. Tajā laikā mums gribējās dejot, gājām uz ballēm. Skrundenieki bija noskatījušies, ka mums labi sanāk. Kultūras nama bērnu deju kolektīvā vajadzēja vadītāju, un man piedāvāja, vai gribētu pamēģināt. Piekritu, lai gan nesapratu, ko tas nozīmē, bet darbs dara darītāju. Pamēģināju — un nu tas turpinās jau vairāk nekā trīsdesmit gadu.

Droši vien piedāvājums nāca īstajā laikā. Kad devāmies prom no Skrundas, tur palika septiņi kolektīvi. Pati pēc tam vairs nedejoju, tikai pa retam jubilejas koncertos kopā ar Igoru kādu solo numuru vai arī senioru deju kolektīvā, aizstājot kādu dejotāju.

Arī Igors vadījis daudzus kolektīvus Skrundā, jo dejotgribētāju skaits aizvien auga. Ramonai Igors vienmēr bijis balsts, padomdevējs, lielākais kritizētājs. Bet svarīgākais — viņš saprot, ko nozīmē strādāt medicīnā un vakarus, sestdienas, svētdienas veltīt mēģinājumiem un koncertiem. Ģimene vienmēr bijusi iekšā abās profesijās. Abas meitas izaugušas mēģinājumos, pašas sākušas dejot pie manis. Tas viss rezultējies tā, ka vecākā meita Elīna, kura ir komunikācijas speciāliste, vada korporācijas deju kolektīvu. Jaunākā meita Egija ir pedagoģe, bet viņas šā brīža darbs ir trīs bērnu audzināšana.”

Kopā ar Bandavu

“Atnākot uz Kuldīgu, bijām apsolījuši Skrundas kolektīviem, ka uz Dziesmu svētkiem 1992. gadā viņus vēl aizvedīsim. Sagadījās, ka Bandavas vadītāja Ausma Dunaiska veselības stāvokļa dēļ nevarēja doties līdzi savam kolektīvam, tāpēc dejotāji, kuri mūs pazina, ik pa laikam nāca uz laukuma klāt ar dažādiem jautājumiem. Un tad manas tagadējās senioru dejotājas, kas toreiz vēl bija Bandavā, mani uzrunāja: vai piekristu vadīt kolektīvu. Laikam jau to atkal ļoti gribējās. Uzņēmos, bet Igors atnāca pie manis kā dejotājs. Tad bija pirmais mēģinājums, ko atcerēšos visu mūžu. Biju strādājusi tikai ar bērniem. Viņiem viss jāmāca no pamatiem. Šķita, ka bandaviešiem nekas nav jāmāca. Bet, kā jau teicu, darbs dara darītāju,” teic Ramona Irbe.

“Visus šos gadus saviem dejotājiem esmu mācījusi — ja ej uz skatuves, tas nav tikai polkas solis un palēciens. Tas ir stāsts, kas jāaiznes līdz skatītājam, turklāt to kopā stāsta sešpadsmit cilvēki. Tikai tad vērts iet uz skatuves.

Kad sāku vadīt kolektīvu, nemācēju dejotājus iesildīt, lai viņi negūtu traumas, lai no mēģinājuma mājās neietu sāpošām kājām, lai mēģinājums neizraisītu nepatīkamas izjūtas, lai visu darītu ar prieku. Te noderēja mana medicīniskā izglītība, tīri fizioloģiski saprotot, ko katrs cilvēks var izdarīt. Tagad jaunajiem deju pedagogiem semināros to visu stāsta, bet es līdz tam kā mediķe nonācu pati.”

“Deja ir manas baterijas”

Kā apvienot medicīnu un deju? Ramona atbild īsi — pirmkārt, vajag gribēt! “Otrkārt, visiem mediķiem, sevišķi mūsu gadagājuma cilvēkiem, ir ļoti lielas darbaspējas. Treškārt, man vienmēr ļoti laimējies ar dejotājiem un vispār cilvēkiem. Skrundā bija pat anekdotiski gadījumi — skolā pa dienu vadīju mēģinājumu, sākās pieņemšana, māsiņa saka: “Sēdiet vien un gaidiet, daktere ir mēģinājumā.” Nevienam nebija iebildumu, jo liela daļa Skrundas bērnu dejoja pie manis.

Apvienot abas profesijas nav viegli, bet nevaru arī teikt, ka tas ir grūti. Tieši tādu pašu gandarījumu, ko gūstu medicīnā, palīdzot pacientiem, var gūt no tā, ka kolektīvs dejo ar labiem panākumiem. Laikam jau kaut kāda Dieva dzirksts ielikta, jo man tas ļoti patīk. Medicīna arī ir māksla, varu izpausties abās. Lai arī neonatoloģija un pediatrija ir ļoti jaukas nozares, tomēr, lai strādātu par ārstu, ļoti jāmīl cilvēks, turklāt slims. Tas prasa ļoti daudz enerģijas. Deja uzlādē, dod emocionālu atpūtu no medicīnas. Deja ir manas baterijas. Kad pēc smagas darbdienas atnāku mājās, uz mēģinājumu pat nespēju “aizvilkties”. Taču, kad to izdaru, atkal ir tā, ka varētu sākt otro maiņu slimnīcā. Enerģijas apmaiņa ar dejotājiem ir fantastiska!”

Misija veidot latvietību

“Man bieži šķiet, ka sabiedrībā vārdam “pašdarbība” nav īsti pozitīvas nokrāsas. Bet pašdarbnieki ir neprofesionāļi, kas rada profesionālu mākslu, ieguldot savu laiku, enerģiju, naudu... Nevar teikt, ka tas ir tikai vaļasprieks. Tā ir misija veidot latvietību, mūsu nāciju,” spriež Ramona Irbe.

“Latviešu tautas deja ir ļoti liela mūsu tautas bagātība. Man jaunībā bija laime izdejot dažādu tautu dejas: moldāvu, krievu, ukraiņu, vāciešu, lietuviešu, igauņu... Šī pieredze bija ļoti vērtīga, lai pēc tam varētu strādāt ar latviešu tautas deju, bija sapratne, ar ko tā atšķiras. Skatuves deja izaugusi no etnogrāfijas, un tur ir tas gēnos ierakstītais! Tā ir mūsu mentalitāte. Festivālos pasaulē atšķiramies vispirms jau ar mūsu skaistajiem vilnas tautastērpiem, sevišķi tas pamanāms dienvidos četrdesmit grādu karstumā. Man pašai ir trīs tautastērpu komplekti — arheoloģiskais lībiešu tērps, suitu tērps un Rīgas pilsētas tērps. Nevaru pateikt, kurš mīļākais, jo latviešu tautastērps ir mūsu bagātība un skaistums.

Nav tā, ka esam citādi ar savu liriskumu. Līdzās liriskajām un ļoti cēlajām dejām, kurās rādām savus tērpus un dižojamies, ir ļoti ķecerīgas dejas — tādas pašas kā mūsu dainas. Tas vēl ir jautājums: vai dejās atspoguļojas tas, kas ir dainās, vai otrādi. Šobrīd horeogrāfi mēģina dejās atainot viedumu, kas ir tautasdziesmās. Es domāju, ka deja ir pirmā, jo kustība vienmēr bijusi pirms vārda.

Kā ārste es teiktu, ka deja ir harmoniska ķermeņa valoda. Kā deju skolotāja — deja ir laime. Tā ļoti labi ārstē, ir brīnišķīga psihoterapija. Dejā jābūt atvērtam un gatavam kontaktam ar partneri, jo nedejo viens. Fiziskā aktivitāte, protams, pati par sevi ir veselīga. Pēc darba dienas, kas pavadīta pie datora, statiskā pozā, mēģinājumā ir iespēja pamatīgi izkustēties.”

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada jūlija numurā

Foto: Lāsma Reimane