PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Rainis Aspazijas kopēja lomā

G. Grīnuma
1907. gadā, neilgi pēc politisko bēgļu Raiņa un Aspazijas apmešanās uz dzīvi Šveices dienvidos, nopietni sašķobījās dzejnieces veselība*. Viņas hroniskajām, no dzimtenes līdzatvestajām kaitēm “saulainajā stūrītī” pie Lugānas ezera pievienojās jauna liga: bieži un mokoši sāka streikot Aspazijas gremošanas trakts.

Mediķu pakalpojumi dienvidu trimdas agrīnajā posmā viņai un Rainim nebija pa kabatai, un dzejniece šā tā mēģināja izlīdzēties te ar vienu, te citu pašārstēšanās metodi. Taču 1908. gada vasarā viņas kuņģa kaite saasinājās tiktāl, ka dzejniekpārim vajadzēja aizņemties prāvu naudas summu, lai Aspazija varētu doties uz Berni pie iekšķīgo slimību speciālista. Sirdzēja atgriezās ar profesora dr. Hermaņa Zāli noteiktu diagnozi – ielaists zarnu katars – un rekomendāciju bez kavēšanās doties uz kādu no attiecīgā profila sanatorijām, kādu Šveicē bija ne mazums. Strauju atveseļošanos slavenais internists “krievu” pacientei nesolīja.

Aspazija Kastaņolā ap 1908. gadu.  Autors nezināms Aspazija Kastaņolā ap 1908. gadu.  Autors nezināms
Aspazija Kastaņolā ap 1908. gadu. Autors nezināms
Ārstēšanās sekmes būšot atkarīgas galvenokārt no striktas un konsekventas režīma ievērošanas. Nekādu pārslodžu, nekādu satraukumu! Visstingrāko diētisko disciplīnu! Pacietību un vēlreiz pacietību!

Doma par ārstēšanos sanatorijā Aspazijai diemžēl bija jāatmet uzreiz: ar abu trimdinieku tālaika "dzejoļu peļņu" Šveices dārdzības apstākļos tik tikko pietika elementārākajām ikdienas vajadzībām.

Rainis Kastaņolā ap 1909. gadu.  Autors nezināms Rainis Kastaņolā ap 1909. gadu.  Autors nezināms
Rainis Kastaņolā ap 1909. gadu. Autors nezināms
Lomu maiņa piespiedu kārtā

Līdzās rakstīšanai viņam tagad esot divi amati klāt: "putrasvārīšana un slimāskopšana" - Rainis 1909. gada pirmajās dienās zobojās vēstulē dzejniekpāra Rīgas pilnvarniekam un draugam Augustam Deglavam. Taču katrā jokā, kā zināms, slēpjas nopietnības grauds. Gadiem ilgi - Rainim cietumos, iepriekšējā izsūtījumā Pleskavā un ziemeļu trimdā Slobodskā esot - viņu bija balstījusi un aprūpējusi "mīļā Iniņa" Aspazija. Sievas smagā slimība svešuma jau tā sarežģītajos apstākļos abus bija salikusi mainītās lomās. Aizvien aprūpētajam un lolotajam Rainim nu vajadzēja kļūt par slimās Aspazijas kopēju. Gādnieku. "Medbrāli". Vēstulēs uz Berni doto solījumu - Elzai ārstējoties, būt nomodā par viņas "siltumu un ēšanu, un labu turēšanu" - kopš 1908. gada rudens Rainis pildīja, cik labi vien spēja. Starp citu - pildīja, sevi ar mokošiem pašpārmetumiem šaustīdams.

Cik smagi viņa mīļo cilvēku joprojām nomāc pastāvīgās ilgas pēc mājām, tuviniekiem, dzimtenes sabiedriskās vides! Cik nelabvēlīgs Lugānas piekrastes karstais un mitrais klimats izrādījies sievas veselībai! Kā Iniņu novārdzinājuši pastāvīgie kuņģa darbības traucējumi, migrēnas, bezmiegs! Un pie visa vainīgs taču viņš, Rainis! Viņa vēlmei pakļaudamās, Elza bija samierinājusies ar nomaļā Kastaņolas ciema šaurajiem, neērtajiem dzīves apstākļiem un Tičīnas klimata kaprīzēm. Viņš bija atbildīgs par to, ka šo negāciju kopums vēl nesen tik vitālo un garīgi možo četrdesmitgadnieci bija novedis līdz psihiskam un fiziskam kraham.

Turklāt - viņam, mūžīgajam trimdiniekam, upurēdamās, prombūtnē no dzimtenes nonīka ne jau kāda vidusmēra būtne, bet gan Aspazija. Izcilība. Zvaigzne. Dzejniece, dramaturģe un sieviešu emancipācijas kustības līdere, kam viņu tautā nebija līdzinieces. Vai tik spilgta un oriģināla patība nav pelnījusi pavisam citādu dzīvi, citādu mākslinieces likteni, pār kuru noteicēja būtu Aspazija pati, Rainis tolaik sev jautāja atkal un atkal.

Starp citu, rakstos savus pārdzīvojumus par Aspazijas smago stāvokli Rainis izteicis galvenokārt mājienu un pusvārdu formā. Taču šo pārdzīvojumu klātbūtne nepārprotami nolasāma dzejnieka pirmo Šveices gadu dienasgrāmatās un citos viņa privātā arhīva materiālos.

Lugāna XX gs. sākumā. Atklātne no G. Grīnumas personīgā arhīva Lugāna XX gs. sākumā. Atklātne no G. Grīnumas personīgā arhīva
Lugāna XX gs. sākumā. Atklātne no G. Grīnumas personīgā arhīva
Ko mēs par to zinām?

Soli pa solim izsekot Aspazijas kuņģa slimības kopainai un terapijai šodien vairs nav iespējams: kā atstātie teksti, tā abu dzejnieku korespondences mantojums šo procesu izgaismo nepilnīgi. Aspazija savu ieilgušo veselības krīzi visnotaļ izvairīgi komentējusi pat sarakstē ar māti Grietu Rozenbergu, par citiem sarakstes partneriem nemaz nerunājot. Introvertais Rainis šajā ziņā bijis ne mazāk atturīgs.

Dzejniekpāra pēkšņā pazušana no Rīgas un ilgstošā prombūtne "kaut kur tur, aiz kordona" bija pavērusi brīvu telpu baumām un izdomājumiem par viņu dzīvi emigrācijā. Gados, kad varas struktūras nežēlīgi izrēķinājās ar dzimtenē palikušajiem revolūcijas dalībniekiem, jo lekni zēla "aizbēgušo musinātāju" Raini diskreditējošu, politiski iekrāsotu tenku flora. Tā melnsimtnieciskā "Rīgas Avīze", piebalsojot dzejniekam adresētajām ķengām un apmelojumiem baltvācu laikrakstos "Düna-Zeitung", "Rigasche Rundschau", Raini saukāja par revolucionāro bandu vadoni un banku laupītāju. Izvairījies no pelnītā soda, ārzemēs viņš dzīvojot cepuri kuldams un "taisot tūres pa Vakareiropu". Neklusēja arī mietpilsoniskā loka "baumu birojs". Dzejniekpārim Šveicē piederot pils un abus diendienā apkalpojot sulaiņi.

Starp Raiņa un Aspazijas draugiem tomēr bija daži, kam tālumnieku dzīvē reizumis tika ļauts ielūkoties nedaudz lielākā pietuvinājumā. Viens no šādiem "izņēmuma cilvēkiem", pret kuru īpaši siltas jūtas loloja Rainis, bija aktrise un literāte Biruta Skujeniece. Tolaik vēl bērnišķīgi spriganā un apķērīgā "skatuves kandidāte" ar abiem dzejniekiem bija satuvinājusies 1905. gada vasaras mēnešos, ciemodamās viņu tikko uzceltajā Jaundubultu "villā". Kopš tā laika topošā māksliniece, kuru abi dzejnieki dēvēja no Gerharta Hauptmaņa lugas "Nogrimušais zvans" aizgūtā meža elfas vārdā - par Rūtiņu, darīja visu, lai nostiprinātu draudzības saites ar "lielajiem draugiem" un nodrošinātos ar viņu aizbildniecību, veidojot skatuves karjeru. Tieši Birutas Skujenieces prasmei veikli manipulēt ar Raiņa noskaņojumu un emocijām mums jāpateicas par iespēju ieraudzīt dzejnieku - Aspazijas kopēju - tuvplānā. Viņas pāriplūstošo apbrīnas un mīlestības apliecinājumu atkausēts, Rainis "Rūtiņai" 1909. gada februāra pirmajā pusē raksta: "Mīļo dvēselīt! [..] pastāstīšu par mūsu dzīvi; ne daudz, jo viņa vēl vienmēr tāda, kā bijusi: vientuļa, klusa, visas dienas līdzīgas; kura diena bijusi bez ļaunām ziņām, bez slimības, ar pulka darbu, tā bijusi laimīga. Elziņa kopš oktobra vārgst vēl vairāk, decembris un janvārs bija sevišķi ļauni; drusku aukstāki, tad bij jāsargājas no mazākās saaukstēšanās; divkāršu logu še nau, tad katru vakaru jāsalasa, cik vien drēbju ir, jāaizklāj visi logi cieši, gultas jāpārstāda, pate Elziņa jāiesedz. Pa dienu atkal vairākas reizes jāiesedz, notirpst, ilgi sēdot, ilgi guļot vienā stāvoklī: pa starpām jāpaspēj sataisīt brokasti, vakariņas, vārīt pusdienu. To visu es nu protu un ik dienas vēl atrodu pie sevis tādus talantus, kādus Tu nemaz nevari iedomāties. Vēl pa starpām arī jāraksta grāmatas, kuras mēdz konfiscēt vai neizdot. Te nu Tev mana darbība, daudzpusīga viņa ir, bet aizņem daudz laika, paliek brīvas tik 2-3 stundas."

Skats uz Lugānas ezeru un Brē kalnu mūsdienās. Foto: E. Dubiņš Skats uz Lugānas ezeru un Brē kalnu mūsdienās. Foto: E. Dubiņš
Skats uz Lugānas ezeru un Brē kalnu mūsdienās. Foto: E. Dubiņš
Aizvien tas pats

Šis apraksts nepārprotami liecina, ka Aspazijas veselības stāvoklis par spīti rūpīgajai kopšanai nav jūtami uzlabojies. To apstiprina arī vairāki citi avoti, piemēram, Raiņa vēstules Kaukāzā dzīvojošajam rakstniekam, "sirdscilvēkam" Ernestam Birzniekam-Upītim. Tolaik šim krietnajam un atsaucīgajam vīram kastaņoliešu dzīvē bija īpaša vieta. Strādājot ienesīgu "papīru darbu" Baku naftas ieguves firmā "Benkendorf & Co", Birznieks-Upītis bija sapelnījis nelielu kapitālu un gatavojās sākt latviešu grāmatu izdošanu ar mērķi atbalstīt emigrācijā mītošos literātus, pirmām kārtām Aspaziju un Raini. (Nepilnu gadu pēc tālumnieku apmešanās Alpu dienvidpusē viņus Eiropas ceļojuma laikā bija apciemojis Birznieks-Upītis un pats savām acīm pārliecinājies, cik šauri un nabadzīgi ir populāro dzejnieku dzīves apstākļi par Šveices "saules balkonu" dēvētajā Tičīnā.)

Kopš 1908. gada augusta dzejniekpāris no Baku ik mēnesi saņēma avansu par topošiem, noteiktā termiņā paveicamiem oriģināldarbiem un tulkojumiem. Birznieks-Upītis ar nepacietību gaidīja apsolītos manuskriptus, un avanss katrā ziņā bija jāatstrādā. Un jāatstrādā abiem - kā Rainim, tā Aspazijai.

Dzejnieces darba spējas, protams, vistiešākajā veidā bija atkarīgas no viņas veselības stāvokļa, un Raiņa regulārās atskaites kaukāzietim par ieplānoto darbu tapšanas gaitu kopš 1909. gada sākuma reizē ieskicē arī dzejnieces pašsajūtas svārstības. Tā janvāra sākumā Rainis nākamajam apgāda "Dzirciemnieki" vadītājam raksta: "Asp[azija] slimo ar māgu, [..] ir ļoti vāja, bija Bernā pie Sahli, bet nau labāk ticis, nau jau arī mūsu dzīve priekš tam ierīkota, lai labāk tiktu. Asp[azijai] vajdzēja arī man palīdzēt pie tulkojuma (runa ir par Frīdriha Šillera lugas "Laupītāji" latviskojumu. - G.G.), taisni puse ir viņas darbs. Priekš stāstu krājuma (Aspazijas "Spožajiem sapņiem", kas "Dzirciemnieku" apgādā izdoti 1909. gada otrajā pusē. - G.G.) viņai trūkst tik nepilna loksne."

Kā signalizē Raiņa nākamie ziņojumi gan Birzniekam-Upītim, gan Augustam Deglavam uz Rīgu, "labāk ticis" Aspazijai nav arī turpmākajās nedēļās: "Elziņa slimāka, no jauna saaukstējusies." "Asp[azija] bija tikusi jau veselāka, bet trīs dienas, kā jau atkal sāk vārgt." "Elza vēl arvien tāpat slima, gaidām uz februāri vai vismaz martu." Aspazijas slimības konkrētās izpausmes - hroniskos "durhus", resp., caureju, apetītes trūkumu, pazemināto temperatūru, strauju svara samazināšanos utt. - Rainis sarakstē pat abu tuvākajiem draugiem vārdā nenosauc. Viņaprāt, tās ir pārāk delikātas lietas, kam jāpaliek kastaņoliešu pieticīgā trimdas mājokļa četrās sienās.

Augšitālijas ezeru reģionam, kurā ietilpst arī Lugānas ezera apkaime, raksturīga strauja temperatūras un atmosfēras spiediena maiņa, spēcīgi negaisi. Nelāgu iespaidu uz Aspazijas pašsajūtu šīs klimatiskās parādības mēdza atstāt jau pirms saslimšanas ar kuņģa kaiti. Tagad viņas novājinātais organisms uz tām reaģēja divtik jutīgi. Un kā par spīti tieši 1909. gada februārī un martā laikapstākļi Tičīnas kantonā šķita gluži vai sazvērējušies pret vājinieci no tālās ziemeļzemes. Martā otrajā pusē pavadvēstulē, kas pievienota dzejnieces tikko pabeigtā tēlojumu krājuma "Spoži sapņi" manuskriptam, Rainis jau atkal spiests taisnoties: "[..] būtu jau nedēļu atpakaļ nosūtītas A[spazijas] skices, bet viņa atkal apslima (laiks pie mums jau 5 nedēļas auksts un pat snieg)." Līdzīga satura ziņojumu no Kastaņolas tajās pašas dienās saņem arī dzejniekpāra pilnvarnieks Deglavs Rīgā: "Mīļo brāli, atkal tas pats, Elziņa slimāka, no jauna saaukstējusies, un tad jau nekādu kārtību nevaram ieturēt."

Šeit nepieciešama neliela atkāpe par Aspazijas, Raiņa un Augusta Deglava attiecībām. Dzejnieces pirmsrevolūcijas gadu kolēģis (abi literāti savulaik visai labā saskaņā strādājuši laikraksta "Dienas Lapas" redakcijā) ir viens no nedaudzajiem rīdziniekiem, kas, tālumnieku dzimtenes lietas kārtodams, perfekti pārzināja viņu pieticīgos dzīves apstākļus Kastaņolā. Ne reizi vien viņš bija apliecinājis, ka pagodinošo Raiņa "brāļa" titulu valkā pelnīti, kaut arī, kastaņoliešu pilnvarnieka misiju pildot, nekādi neizdevās izvairīties no dažādām kļūmēm un pārpratumiem.

Fragments no Aspazijas 1909. gada 4. jūnija vēstules Rainim.  Rakstniecības un mūzikas muzejs, inv. Nr. 135263 Fragments no Aspazijas 1909. gada 4. jūnija vēstules Rainim.  Rakstniecības un mūzikas muzejs, inv. Nr. 135263
Fragments no Aspazijas 1909. gada 4. jūnija vēstules Rainim. Rakstniecības un mūzikas muzejs, inv. Nr. 135263

 

Pilnu raksta versiju lasiet 2013. gada "Doctus" septembra numurā

Foto no G. Grīnumas arhīva