Pulmonoloģe INETA GRĪSLE: aizrautīgā praktiķe
Jums patīkot vecie labie detektīvi, jo tiem ir kaut kas kopīgs ar nonākšanu līdz pareizai diagnozei. Un atrisinājums reizēm nāk no tās puses, kur to vismazāk gaida.
Lidmašīnā vai dežūras laikā slimnīcā dažkārt palasu kādu veco labo detektīvu, taču arvien retāk. Mani saista žanra klasiķu Žorža Simenona un Agates Kristi sarakstītais, jo ir interesanti sekot detektīvu loģikai, atklājot noziegumu.
Ārsta darbs zināmā mērā ir salīdzināms ar detektīva darbu, jo ne jau katrs gadījums praksē ir tāds, kā aprakstīts mācību grāmatās, tāpēc atbildes jāmeklē daudzviet. Turklāt nereti pirmais iespaids izrādās maldinošs, arī situācijas atrisinājums bieži vien izbrīna, lai gan par ārsti strādāju jau daudzus gadus. 
Man interesantāks šķiet tieši darbs slimnīcā, jo pacients un visi izmeklējuma posmi ir viena ārsta rokās. Konsultējot ambulatori, slimnieks bieži vien pazūd no redzesloka, tāpēc nevar sekot ārstēšanas procesam un rezultātu redzēt tik labi, kā tas iespējams slimnīcā. Domāju, ka šā iemesla dēļ praktizējošie klīnicisti neiet prom no darba slimnīcā, kaut viņu darbs ir smagāks un sliktāk atalgots nekā, piemēram, kolēģiem privātpraksēs.
Kāds ir labs diagnosts? Vai jāpiemīt sestajai maņai — intuīcijai?
Labs diagnosts noteikti uzmanīgi ieklausās slimniekā, ir rūpīgs savā darbā un, protams, daudz lasa profesionālo literatūru, seko līdzi visam jaunajam. Izmeklēšanas metodes mūsdienās ļoti strauji attīstās, tāpēc ārstam vienmēr jābūt modram. 
Nevar noliegt, ka, nosakot diagnozi, dažkārt nozīme ir arī intuīcijai. Tā ir klāt, kad jāpieņem kāds svarīgs lēmums, piemēram, vai jārīkojas nekavējoties vai var nogaidīt. Taču lēmumu ārsts nekad nedrīkst pamatot tikai ar intuīciju, ignorējot medicīnas zinātnisko pusi. Tad tā vairs nebūtu tradicionālā medicīna, kas jāpamato ar pierādījumiem.
Kā kļūt par labu diagnostu?
Visu mūžu jāmācās, medicīnā bez tā nevar. Kad man ir brīvs brīdis, parasti izvēlos profesionālo literatūru, kaut roka bieži viens sniedzas pēc daiļliteratūras. Protams, ar visām aktualitātēm neizdodas iepazīties, un tad moka vainas izjūta. Zinu, ka ārstiem daudzās ārvalstīs darba nedēļā tiek dota vesela diena, ko veltīt mācībām. Mums šādas iespējas pietrūkst, tāpēc profesionālo literatūru lasām darbdienu vakaros un brīvdienās. 
Vai atceraties pacientus, kas likuši profesionāli augt?
Jā, un tie ir smagie gadījumi, kad, piemēram, ārstēšana nav bijusi iespējama, jo nav tādu zāļu vai ārstniecības metožu, tāpēc cilvēks nevar atveseļoties. Gadījumus, kad viss ātri un pareizi izdodas, parasti arī ātri aizmirst. Bet, paldies Dievam, daudz kas mainās. Plaušu slimības, kas pirms gadiem nebija ārstējamas, tagad ir. Piemēram, šodien varam pat divkārt pagarināt dzīvildzi pacientiem ar idiopātisku plaušu fibrozi — retu plaušu slimību, kam savulaik bija viena no sliktākajām atveseļošanās prognozēm. Kad mums vēl nebija zāļu un metožu, lai šo reto slimību uzveiktu, kāds gados jauns pacients burtiski nosmaka. Mēs viņam diemžēl nekādi nevarējām palīdzēt. Tas bija relatīvi nesen, pirms gadiem desmit. Protams, šādi smagi gadījumi palīdz profesionāli augt — rada vēl lielāku vēlmi kaut ko saprast un mācīties, ātrāk pieņemt pareizus lēmumus, rīkoties ātrāk. 
Ar ko pulmonologi atšķiras no citu specialitāšu ārstiem? Mēdz teikt, ka ik specialitātei ir savs zīmogs: pediatri runā pamazināmās formās, ķirurgiem vajag adrenalīnu, ātri redzēt rezultātu...
Mēs esam pieraduši, ka visapkārt klepo. Mums ir vaicājuši, kā varam izturēt, ka pacienti teju visās palātās klepo un krēpo. Bet mēs šīs skaņas pat nepamanām, pret tām izveidojusies imunitāte.
Tad jau jums netraucē, ka teātrī skatītāju zālē kāds izrādes laikā sāk klepot? 
Nē, drīzāk rada profesionālu interesi, jo gribas saprast, kas izraisījis klepu. Ir bijis arī tā, ka, pa tālruni konsultējot tuviniekus, lieku viņiem klausulē paklepot, lai tiktu skaidrībā par klepus raksturu. Protams, tā nav nopietna diagnosticēšana, tāpēc tā rīkojos tikai ar tuviniekiem.
Kāds ir jūsu nodaļas vidējais pacients?
Tas kļūst arvien jaunāks — tagad plaušu slimības skar gados jaunus cilvēkus. Ir daudz plaušu vēža slimnieku, kas pie mums nāk uz diagnostiku, un ir daudz tādu, kam konstatētas hroniski obstruktīvas plaušu slimības, ko bieži izraisa smēķēšana. Šai pacientu grupai lielākoties pieder gados vecāki cilvēki. Kopš slimnīcu apvienošanas pēdējos gados pieaudzis akūto slimnieku skaits, kam ir pneimonija, astmas uzliesmojums vai vēl kāda plaušu kaite. Ļoti grūts mūsu nodaļā ir laiks, kad sāk plosīties gripa, jo pacientu pieplūdums palielinās.
Ja runājam par dzimumiem, tad vīrieši smēķētāji ir tie, kas pulmonologiem nodrošina darbu.
Vai ārsts drīkst būt emocionāls, pacelt balsi? 
Ārsts drīkst būt emocionāls, un tāds arī ir, bet savas emocijas jāslāpē, ko reizēm pārguruma dēļ izdarīt ir ļoti grūti. Tāpēc uzskatu, ka ārstiem jāstrādā tik stundu, kamēr viņi spēj savas emocijas kontrolēt. Bez atpūtas nevar.
Pacientiem līdzi gluži neraudu, bet ir situācijas, kad viņu ir tik žēl, ka grūti runāt. Taču ar žēlošanu nedrīkst aizrauties, jo ārsts, atrodoties emociju varā, nevar būt objektīvs un pilnvērtīgi palīdzēt.
Neslēpšu, ka slimnieki spēj arī nokaitināt, piemēram, neievēro ārsta ieteikumus, runā pretim, demonstrē pārgudrību, staigā no viena ārsta pie otra. Tad daktera balss tonis dusmās var uzkāpt kādu noti augstāk, ko pacients, protams, jūt. Bet šādas situācijas biežāk rodas ambulatorajā darbā, kur pacienti nāk cits pēc cita. Ja trīs vai četri bijuši ar pretenzijām, tad ceturtais var dzirdēt arī kādu skarbāku vārdu. Bet ārstam jāspēj valdīties, nedrīkst pacelt balsi.
Kāda esat kā vadītāja? 
Sevi raksturot grūti, to labāk varētu izdarīt mani padotie... Cenšos būt demokrātiska, nejaucos kolēģu darbā, viņus nekoriģēju, ļauju katram netraucēti strādāt. Iesaistos, ja vajadzīgs padoms vai rīcība, par kuru man jābūt atbildīgai. Uzskatu, ka gan ārstiem, gan māsām jāpārzina savs darba lauks un citam citu jāciena. Cenšos kolektīvu veidot draudzīgu, un tāds tas arī ir. Esam komanda! Ilgus gadus esam nostrādājuši kopā, nav kadru mainības, tāpēc cits citu labi pazīstam. Var teikt, ka viņi man ir ne vien darba biedri, bet arī draugi. Tāpēc ir prieks iet uz darbu! Un ne tikai mana nodaļa, bet viss slimnīcas kolektīvs ir ļoti draudzīgs. Tas lielā mērā ir daktera Jāņa Leimaņa nopelns, kurš ilgi bija Tuberkulozes un plaušu slimību centra vadītājs. Viņš bija fantastiska personība, spēja visus saliedēt.
Ko esat mācījusies no saviem skolotājiem?
Noteikti gribu pieminēt profesoru Nikolaju Skuju. Viņš bija ļoti aktīvs un enerģisks cilvēks ar izcilām zināšanām medicīnā, prata vairākas svešvalodas. Profesors Skuja mūs kārtīgi dresēja. Iemācīja domāt, ne tikai pētīt izmeklējumu rezultātus, bet arī noskaidrot, kāpēc tie ir tādi, kādi ir. Reizēm viņš mūs, studentus, spēja novest līdz asarām. Bija prasīgs gan pret studentiem, gan arī pret sevi.
Vēl viena no manām autoritātēm ir plaušu ķirurgs dakteris Jānis Leimanis. Viņš mani uzaicināja strādāt Tuberkulozes un plaušu slimību centrā. Bija lielisks vadītājs, tāpēc nebija kadru mainības, cilvēki gribēja strādāt šādā kolektīvā. Starp maniem skolotājiem un autoritātēm ir arī Latvijas Tuberkulozes un plaušu slimību ārstu asociācijas vadītājs Alvils Krams. Viņš mūs visu laiku audzina.
Jūs vairāk esat praktiķe?
Jā, noteikti. Man pietrūkst pacietības, kas nepieciešama, lai būtu īsta zinātniece. Vēl viens iemesls, kāpēc esmu vairāk praktiķe, ir tāds, ka man patīk būt cilvēkos, saskarsmē gan ar kolēģiem, gan ar pacientiem. Ja esi pievērsies zinātnei, darbdiena paiet vienatnē. Taču zinātne ir arī nepieciešamība — ja karjerā gribi sasniegt labas pozīcijas, zinātniskā darbība ir vajadzīga. Tad pievērsos tam, kas man šķita aktuāli un palīdz labāk strādāt.
Foto: Inese Austruma un no I. Grīsles albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada marta numurā