PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Puika – ārsts!

V. Vāvere
Puika – ārsts!
Ne jau visi, kurus bērnībā apmirdzējusi rampas gaismas, noteikti kļūst par aktieriem. Ir vēl kāda profesija, kas vilina pat vairāk, – ārsta darbs. Vismaz tā šķita filmas Puika galvenās lomas – Janča – tēlotājam INDARAM LĀCIM. Tagad viņš ir acu ārsts dr. Lūkina acu klīnikā un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas oftalmoloģijas klīnikas lāzeroftalmoloģijas nodaļā.

Toreiz Indaram Lācim bija septiņi Toreiz Indaram Lācim bija septiņi
Toreiz Indaram Lācim bija septiņi
Viens no četriem simtiem

Lāču ģimene (Indaram un Ingai ir trīs bērni) labprāt sagādā cits citam mīļus pārsteigumus. Nesen, dzimšanas dienas rītā pamostoties, Indars pamanīja zīmīti: "Ieskaties ledusskapī!" Tur viņu gaidīja dāvana - bērnu zīmēta bildīte ar Janča portretu no Puikas laikiem, bet otrā pusē uzraksts: "Ui, kā tie gadi skrien! Man jau septiņi..." Toreiz Puikam tiešām bija septiņi. Tagad Indaram ir četrdesmit divi un viņš var tikai piekrist: ui, kā tie gadi skrien..."Man tolaik bija seši gadi, es vēl nepratu pat lasīt. Par tādu Jāni Jaunsudrabiņu un viņa Balto grāmatu man nebija ne jausmas. Bet, kad mamma teica: "Brauksim uz kinostudiju!", piekritu ar prieku, kaut nezināju, kas tur būs jādara. Arī mamma nezināja. Viņa laikrakstā Padomju Jaunatne bija izlasījusi sludinājumu, ka jaunajai filmai meklē mazos aktierus - apmēram tādus kā es. Filmas režisors Aivars Freimanis vēlāk rakstīja, ka lomai pieteikti ap četriem simtiem pretendentu. Mani tas viss nesatrauca: gāju, kur lika, darīju, ko no manis prasīja. Sākumā gaitenis bija cilvēku pārpilns, tad pakāpeniski tukšojās, līdz mēs palikām tikai trīs, tad divi un visbeidzot - es viens. Runāja, ka otru manu konkurentu izbrāķējuši tāpēc, ka viņš pārbaudē nav spējis svešo tanti - filmas mammu - nosaukt par mammu. Laikam man tas grūtības nesagādāja, jo mani apstiprināja lomai," savu kinoaktiera gaitu sākumu atceras acu ārsts Indars Lācis.

Indars Lācis rampas gaismas bez minstināšanās nomainīja pret citu vilinājumu. Ārsta darbu Indars Lācis rampas gaismas bez minstināšanās nomainīja pret citu vilinājumu. Ārsta darbu
Indars Lācis rampas gaismas bez minstināšanās nomainīja pret citu vilinājumu. Ārsta darbu

Vienā kadrā priekšzobs ir, otrā - nav

Pēc tam notikusi apmēram gadu ilga filmēšana kādās lauku mājās netālu no Talsiem - darbība risinās visos četros gadalaikos, nekādas butaforijas vai studijas paviljonus neizmantoja. Indars ar mammu dzīvojuši Talsu viesnīcā un tikai filmēšanas pārtraukumos atgriezušies mājās Rīgā. Īstie aktieri kursējuši no Rīgas uz Talsiem, cenšoties apvienot filmēšanos ar teātra izrādēm. Reizēm ciemos ieradies arī Indara tēvs Zigurds un māsa Agnese. Gadījies, ka arī viņus tūdaļ nogrimēja un iesaistīja filmas masu skatos. "Tikai mana mamma nekad nefilmējās, viņai vajadzēja nodarboties ar manu zilumu un skrambu notušēšanu," Indars smejas. Zilumi tiešām gadījušies - kā jau aktīvam bērnam, dzīvojot lauku mājā. Reiz Indars ne pa jokam sakāvies ar otru filmas mazo varoni Otiņu, dabūjis ar celi pa degunu un... zilu aci! Dažus pāridarījumus Indars saņēmis arī, tā teikt, māk-slas vārdā - raudājis, kad viņu pēris filmas vectēvs (keramiķis Pēteris Martinsons) vai rāvis aiz matiem Klibais Jurks, tas ir, Edgars Liepiņš. "Laikam jau nebiju tik labs aktieris, lai spētu raudāt pēc pasūtījuma," Indars par sevi paironizē. Filmas režisoru Freimani vairāk gan uztraukuši Indara zobi: gadījies, ka vienā kadrā viņam priekšzobs ir, bet otrā tā vairs nav... Ar piena zobiem tā gadās. Vērīgākie šo misēkli var pamanīt arī uz ekrāna. 

Ar Klibo Jurku – Edgaru Liepiņu Ar Klibo Jurku – Edgaru Liepiņu
Ar Klibo Jurku – Edgaru Liepiņu
Puika pirtī!

Kad filma bija gatava, to izrādīja daudzos Latvijas kinoteātros, skolās, bet pēc tam skatītāji tikās ar aktieriem, tātad arī ar Indaru. "Filmu biju spiests skatīties tik bieži, ka ielāgoju katru kadru. Nevaru apgalvot, ka man tā patiktu. Tur jau nav kam patikt, neviena paša efekta skatītāju izklaidēšanai! Varbūt tieši tā ir filmas panākumu atslēga?" Indars tagad prāto. Bet tikšanās ar bērniem skolās, atbildēšana uz meiteņu zīmītēm (tad Indars jau prata gan lasīt, gan rakstīt!) - tas gan bijis interesanti.Taču gadi skrēja ātri, piena zobus nomainīja īstie, blondie mati (filmā tie bija Indara dabiskie, ne krāsoti, ne balināti!) kļuva mazdrusciņ tumšāki, arī pati filma jau deva vietu citām, tikai viena filmas frāze ilgi neizgaisa no skatītāju atmiņas: "Puika pirtī!" "Tagad jāatzīst, ka mana bērnība tomēr bija mazliet citāda nekā pārējiem bērniem," saka Indars. Līdz pat gadiem astoņpadsmit daudzi viņu atpazina trolejbusā: daži slepus novēroja, daži uzsmaidīja, bet drošākie un nekaunīgākie uzsauca: "Puika pirtī!" Tad viņam pirksti savilkās dūrēs, gadījās arī pa kādam kautiņam. Par filmēšanos Indaram samaksāja 1200 rubļu, tiem laikiem prāvu naudu. "Protams, vecāki to netērēja, taupīja man, kad izaugšu liels. Kad pirka automašīnu, es vecākiem to summu aizdevu. Viņi atdeva. Pēc tam atkal aizdevu citai vajadzībai. Un atkal saņēmu atpakaļ. Tā mēs rotaļājāmies," Indars smejas.

Puikā piedalījās aktieri U. Vazdiks, R. Zagorskis, E. Liepiņš, Ā. Stūrniece, R. Ancāns un citi. Darbība risinājās kādās lauku mājās netālu no Talsiem – visos četros gadalaikos Puikā piedalījās aktieri U. Vazdiks, R. Zagorskis, E. Liepiņš, Ā. Stūrniece, R. Ancāns un citi. Darbība risinājās kādās lauku mājās netālu no Talsiem – visos četros gadalaikos
Puikā piedalījās aktieri U. Vazdiks, R. Zagorskis, E. Liepiņš, Ā. Stūrniece, R. Ancāns un citi. Darbība risinājās kādās lauku mājās netālu no Talsiem – visos četros gadalaikos

Jāzepa jaunākais brālis

Aktiera karjera uzreiz nebeidzās. Drīz nāca jauns piedāvājums, un Indars trīs vai četras sezonas tēloja jaunāko no brāļiem Dailes teātra izrādē Jāzeps un viņa brāļi. Ar katru gadu mazais brālītis auga arvien lielāks un reizē aizvien vairāk attālinājās no skatuves. "Nē, mani neaizmirsa. Aicināja uz citām izrādēm, kur ir bērnu lomas, sauca uz Pionieru pils dramatisko pulciņu apgūt aktiera meistarību, Gunārs Piesis pat piedāvāja Maijā un Paijā spēlēt slinko Vari, taču es atteicos. Ja aicinātu režisors Freimanis, kas zina, varbūt piekristu, taču viņš savās filmās principā neizmantoja vienus un tos pašus aktierus, bieži aicināja neprofesionālus tēlotājus. Es jau biju ar atpazīstamu ģīmi, tātad Freimanim vairs nederēju. Pa šo laiku biju arī gana redzējis teātra dzīves aizkulises un sapratis, ka šī profesija mani nevilina. Ne jau visi kļūst par zvaigznēm. Un kas tas par aktieri, kurš gadiem ilgi spēlē masu skatos un kura vārdu ārpus teātra un paziņu loka neviens pat nezina! Nekādas stabilitātes, arī naudas maz - izrādes jāapvieno ar haltūrām, citādi neizdzīvosi. Tad vēl ierastā bohēma: kā atver skapja durvis, ārā birst tukšas pudeles... Nē, tas nebija man domāts," Indars atmet ar roku. 

Foto: Linards Lācis, LacisPhotography un no personīgā arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2012. gada septembra numurā