Atmiņas par prof. Kristapu Rudzīti pierakstījis doc. Agnis Štifts.
No lielas personības arhitektūrā pēctečiem paliek dižas celtnes, no inženieriem – skaisti tilti, no māksliniekiem – gleznas un skulptūras, no literātiem un filozofiem – viņu rakstītie darbi, dažkārt pat pēc gadu tūkstošiem. Bet no ārsta? Visi kādreiz izglābtie pacienti reiz mirst; ārsta zinātniskie darbi un pētījumi strauji noveco, kādreiz pat ātrāk nekā ilgst cilvēka mūžs. Vai tiešām nepaliek nekas? Saka – paliek atmiņas. Bet arī tās nedzīvo ilgi, ja netiek uzrakstītas. Vai atmiņām par senu ārstu ir kāda vērte, lai tās cilātu? Laikam visai neliela. Progress medicīnā šodien ir ļoti straujš. Tikai dažu aspektu dēļ ir jēga palūkoties atpakaļ – lai salīdzinātu, pavērtētu.
Dzīve man vēlējusi savā laikā pietuvoties gan Paulam Stradiņam, gan Kristapam Rudzītim, gan Kārlim Briedim - izcilam ķirurgam, internistam, akušierim-ginekologam. Šoreiz par Rudzīti - esmu bijis gan viņa students, gan asistents katedrā, gan nodaļas vadītājs viņa klīnikā. Diemžēl visa mana saskarsme ar profesoru pagāja ačgārnību pilnajā padomju laikā.
Kristaps Rudzītis ar kolēģi pie pacienta
***
Neliela auguma ar impozantu galvu - augstu pieri, īsiem, "uz nullīti" aprieztiem matiem. Profesora valoda vienmēr bija izmeklēti inteliģenta, korekti pareiza, ne pārāk skaļa, drīzāk paklusa, bet labi saklausāma visā auditorijā. Profesors brīvi runāja krieviski un vāciski, prata franciski un angliski. Labprāt spēlēja klavieres, bieži improvizējot par kādas tautasdziesmas tēmu, no kurām mīļākā viņam bija "Seši mazi bundzinieki". Profesors prata uzturēt patīkamu gaisotni jebkurā sabiedrībā, dāmu klātbūtnē bieži ievijot sarunā dažus galanta flirtiņa elementus, arvien tur bija arī nedaudz smalka humora. Ilmārs Lazovskis reiz izteicās - profesors Rudzītis laikam ievērojot kāda britu valodnieka teikto: "Valoda ir kā drānas - tai tāpat kā drānām jābūt tīrai, piedienīgai un skaistai."
Profesoram patika tradīcijas. Vienā no lekcijām viņš filozofiski teica: tradīcijas - tāpat kā virsmas spraigums pilienam - rada stabilitāti tautai. Profesoram bija tradīcija Jaunā gada rītā apsveikt profesoru Paulu Stradiņu un docentu Ģedimīnu Ēbeli. Es labprāt viņu šajos gājienos pavadīju. Arī mēs, katedras asistenti, Jaungada dienā apsveicām profesoru Rudzīti viņa dzīvoklī.
Okupācijas režīma dzelonītis
Profesors Rudzītis bija ļoti savdabīga personība, patiesībā pilnīgi neiederīga sovjetiskajā nomenklatūrā. Viņš nebija ne klaji pretvalstisks, ne ultranacionāls, bet valdošā elite viņu necieta, gandrīz vai nīda, jo laikam instinktīvi nojauta, ka viņš ir kaut kā pārāks.
Ar vecākiem Kristu un Karlīni un vecāko brāli Frici. Kristapu Rudzīti bērnībā sauca par mazo profesoru, jo mamma viņu pirmsskolas laikā sūtīja līdzi brālim, lai sēž skolas solā un neblēņojas
Pirmajos pēckara gados, kad no gūsta atgriezās leģionāri un no meža iznāca bijušie partizāni, daudzi no viņiem bija ļoti slimi, turklāt arī bez "pareizajiem" dokumentiem. Slimnīcas uzņemšanas nodaļā viņiem prasīja ārsta nosūtījumu un personības dokumentu. Mēs, voluntieri, vai kāds no klīnikas ārstiem noformējām šiem "šaubīgajiem" nosūtījumu, tur ierakstot pēc slimnieka atstāsta arī visus vajadzīgos pases datus, lai uzņemšanā pasi vairs neprasītu un slimnieku ar jautājumiem nemulsinātu. Uz šā nozīmējuma gan profesors Rudzītis, gan docente Vīgante savā klīnikā augšējā stūrī drosmīgi uzlika rezolūciju: "Lūdzu uzņemt kā tematisku." Klīnikas vadītāja rezolūcija toreiz bija neapstrīdama. Docente M. Vīgante un profesors K. Rudzītis man šķita gandarīti, ka varējuši šiem nelaimīgajiem palīdzēt.
Gadījās situācijas, piemēram, Zinātniskās padomes sēdēs vai citur, kad kompartijas hierarhijas augšgals - E. Burtnieks, A. Liepukalns, L. Goļbers, S. Agureikins vai kāds cits - aizvainojoši izteicās par Rudzīti, viņa darbu, viņa katedru. Ļoti asprātīgajās Rudzīša atbildēs tad bieži vien pavīdēja smalks sarkasms, viegla ironija, kāds grūti atšifrējams kalambūrs, nereti bija ieslēpts arī sīks dzelonītis. Apvainotāji savā šaurpierībā Rudzīša taisnošanos īsti nesaprata, bet auditorija novēršoties gandarīta smaidīja. Ja disputs bija lietišķs, Rudzītis stingri ievēroja Senās Romas jurisdikciju - tikai argumentum ad rem , nekad ne argumentum ad hominem.
Studiju gadi, 1920. gads. Kristaps Rudzītis studēja Kara medicīnas akadēmijā un ārsta diplomu ieguva jau 23 gadu vecumā
Šeit jāpiemin arī fakts, ka doktora disertāciju Rudzītis aizstāvēja jau 1932. gadā, LU 1940. gadā viņu ievēlēja par ārkārtas profesoru, bet 1945. gadā LVU Medicīnas fakultāte - par profesoru. Diemžēl okupācijas režīma vietējie pakalpiņi un Maskavas funkcionāri Rudzīša doktora grādu un profesūru ilgi neatzina. Tomēr gan Latvijā, gan Krievijā visi viņu arvien uzrunāja par profesoru. Profesore Aina Dālmane atceras kuriozu, kad Rīgas Medicīnas institūtā notika Rudzīša nožēlojamā pāratestācija "uz leju", kad histoloģijas profesors K. Bogojavļenskis, godīgs cilvēks būdams, tīši nolasīja protokolu ar it kā nejaušu kļūmi: "Protokol o prisvojeņiji zvaņija docenta profesoru Rudzitisu." Visādi pazemots turpat LVU fakultātē un Rīgas Medicīnas institūtā, atkārtoti denuncēts un vairākkārt pratināts čekā, profesors Rudzītis varēja uzelpot vienīgi t.s. Berklāva politiskā atkušņa laikā. Ar visu to viņš nekad nezaudēja iekšējo neatkarību un savdabja stāju, palikdams ārsts, kam uzticas slimnieki, zinātnieks, kuru respektē kolēģi, un profesors, kurā ar interesi klausās studenti.
Kā iegūt slimnieku uzticību?
Manuprāt, profesors Rudzītis to ieguva ar māku pacietīgi uzklausīt slimnieku, ļaujot pacientam izteikt visu, kas uz sirds. Un vēl - ar ļoti rūpīgu izmeklēšanu, pēc principa - a capite ad calcem - , nevis steidzīgi, kā profesors zobgalīgi teica: a clavicula ad umbinem , nenovērtējot ne mēli un zobus, ne plakano pēdu.
Profesors stāstīja: reiz viņš aizvests uz centrālcietumu pārbaudīt kādu ieslodzīto, kuru izmeklējis savā ierasta
Kristaps Rudzītis darbā pie savas disertācijas tēmas izstrādes, ap 1931. gadu
jā vīzē, pat pieliekot savu kabatas pulksteni vīram pie vienas auss, pie otras - vai dzird vienādi. Pirms aizvešanas atpakaļ uz kameru cietumnieks zemu paklanījies un teicis: "Bija vērts nonākt cietumā, lai kaut reizi mūžā ārsts mani pamatīgi izmeklētu." Profesors uzskatīja - ārsts drīkst steigties, ejot no viena pacienta pie nākamā, bet ne tad, kad slimnieks jau ir viņa priekšā. Steidzīgs ārsts ir slimnieka nelaime - teica profesors.
Viņš vēlējās, lai ārsti savstarpējās sarunās pie slimnieka gultas iespējami vairāk lietotu svešvārdus - latīņu un grieķu. Tā varot brīvāk izteikties, slimnieku netraumējot, īpaši tad, ja runā par prognosis quo ad sanationem vai prognosis quo ad vitam . Mūsu nodaļā profesors vizītē dažreiz izteicās franciski, zinot, ka mēs ar dr. Popēnu sapratīsim, un cerot, ka slimnieki ne. Vēl profesors domāja, ka slimniekam nesaprotamās ārstu sarunas cels ārstu prestižu viņu acīs.
Ārstējošam ārstam profesora vizītē ziņojot par slimnieku, vajadzēja izteikties delikāti, ne pārāk naturāli, slimnieku netraumējot, neaizvainojot. Ja palātā bija vairāki slimnieki, to, ko nevajadzēja dzirdēt citiem palātas slimniekiem, vajadzēja noziņot jau ārstu istabā vai gaitenī. Ja praktiskajā eksāmenā pie slimnieka gultas students izmeklēšanas beigās uztraukumā piemirsa atkailināto slimnieci piesegt, profesors pasteidzās to izdarīt pats.
Vizītē profesors Rudzītis ikreiz gribēja redzēt arī temperatūras lapu - tai bija jābūt korektai. Tur bija jāredz gan pulsa līkne, gan temperatūras līkne. Profesors viegli atšifrēja, ja tās bija ievilktas "no galvas".
Profesors vienmēr uzmeta acis arī medikācijām, viņam nepatika polipragmāzija. Ja gadījums nebija akūts, profesors pats būtu sācis terapiju tikai ar vienu medikamentu, pēc pāris dienām pievienojot nākamo, ja vajag - vēl pēc pāris dienām trešo. Tā vislabāk varot novērtēt katra atsevišķa medikamenta efektu un vieglāk atklāt kādu nevēlamu blakusparādību.
Prakses pirmsākumos jaunais ārsts Rudzītis bieži pats esot ilgi sēdējis pie slimnieka gultas, īpaši pēc injekcijas, lai novērtētu medikācijas efektu, proti, kā viņš teica, labi turētu slimnieku rokās un nebūtu nejaušību. Mūsu paaudzes ārstiem tas toreiz šķita pārāk garlaicīgi. Atceros, vienreiz tas bija jādara arī man, kad negaidītu alerģisku reakciju bija izraisījis heparīns, kuru sākumā nenoturējām par vainīgo.
No kreisās: Gatis Brežinskis, Ilmārs Lazovskis, Kristaps Rudzītis, Agnis Štifts, Gundars Vētra un doc. Mihails Joffe, 1964. gads
Kā ārstam iemācīties domāt?
Profesora lekcijas internajā medicīnā visas bija klīniskas - tās vienmēr sākās ar slimnieka demonstrāciju auditorijas priekšā. Slimnieks bija izraudzīts atbilstīgi lekcijas tēmai. Tā saucamās lectio sicca profesors nemīlēja. Sākot lekciju, ieskatījies žurnālā, profesors pieaicināja vienu studentu izzināt slimnieka sūdzības, noskaidrot anamnēzi, retāk studentam lika arī auskultēt un palpēt (auditorijā bija kušete, ūdens un izlietne roku nomazgāšanai). Svarīgākos datus profesors atzīmēja uz tāfeles, tiem pievienojot vēl nedaudz informācijas no slimības vēstures. Visiem kopīgi domājot līdzi, izveidojās klīniskā aina, kas vedināja pie diagnozes un motivētas terapijas.
Iemācīt studentiem domāt profesoram Rudzītim šķita svarīgāk nekā papildināt viņu zināšanu pūru. Nedomājošs ārsts, kas tikai ieskatās "spravočņikā", teica Rudzītis, ir slimnieka lielākā nelaime. Citādi nekā šodien, kad ārstam jāzina un jāievēro tikai vadlīnijas (pārspīlēti runājot). Profesors Rudzītis šodien jautātu: kurš un kā ārstēs kazuistiskos, atipiskos gadījumus, ko vadlīnijas neparedz?
Viņš teica: lai spētu domāt kā ārsts, pamatā jābūt zināšanām. Jau pirmajā lekcijā profesors skaidroja: vārds "fakultāte" nāk no latīņu facultas - iespēja, respektīvi, fakultāte dodot studentam tikai iespēju mācīties. "Students" nāk no vārda studium - kaislība, aizrautība. Īsts students mācās kaislīgi, aizrautīgi pats. Varēja jaust, ka profesors lekcijas adresē spēcīgākajiem, zinīgākajiem studentiem, nepūloties izpatikt vājākajiem. Vai tas bija pareizi, var diskutēt.
Daži terapijas principi
Lai plānotu terapiju, profesors Rudzītis vispirms pūlējās noskaidrot, kā pats teica, slimības attīstības mehānismu, tā noskaidrojot tos patoģenēzes punktus, kur pielikt terapijas sviru. Simptomātiskā terapija ikdienā esot vismazvērtīgākā, bet galēji kritiskā stāvoklī ar to jāsāk, piemēram, dziļā kolapsā, lielu sāpju šokā. To, cik būtiski ir plānot terapiju atbilstīgi patoģenēzei, sapratu, kad man bija jāārstē slimnieki diabēta komā.
Profesors Rudzītis izcēlās ar ļoti rūpīgu izmeklēšanu, novērtējot gan mēli un zobus, gan plakano pēdu. Viņš vadījās pēc principa – a capite ad calcem
Ārsta personības ietekme uz slimnieka garīgo "es"
Toreiz, pēckara gados, vairs retais jaunietis zināja profesoru Mārtiņu Zīli. Mūs, studentus, nedaudz izbrīnīja, kad paretam dzirdējām profesoru Rudzīti godbijīgi pieminam Mārtiņu Zīli. Labi neatceros, vai tas bija par locus minoris resistentiae - terminu, kuru esot lietojis Zīle un kuru laikam Rudzītis pats papildināja ar locus majoris reactionis , vai kādā citā apcerē. Pētot slimības attīstības mehānismus (laikam Rudzīša termins), vajadzēja saskatīt higioģenēzi (Zīles termins), ceļu, pa kuru atgūt ve se lī bu. Zīles uzskatā ārsta sintētiskā domāšana bez tradicionālās medikamentozās terapijas nozīmēja arī ārsta personības ietekmi uz slimnieka garīgo "es", palīdzot slimniekam mobilizēt garīgos spēkus atveseļošanās virzienā. Lai ārsts to spētu, ārstam jābūt personībai ar augstu prestižu. Nojautām, ka Zīles mācība nepavisam neatbilst nedz dialektiskajam materiālismam, nedz sociālistiskajam reālismam. Šāds vērojums Rudzīša autoritāti studentos tikai cēla.
Uzticējās "iekšējam ārstam"
Profesors Rudzītis, šķiet, tāpat kā Zīle uzticējās dabas spēkiem. Līdz zināmai pakāpei cilvēka organisms tam nodarītās pārestības - ar diētas kļūdām, aplamiem paradumiem, pārspīlētām slodzēm - spēj kompensēt pats. Hipokrats to esot saucis par "iekšējo ārstu". Organisms pats spēj novērst saprofītu un simbiontu kļūšanu par infektu. Imūnsistēma, pakāpeniski trenēta kopš dzimšanas, bieži vien pati spēj tikt galā ar diezgan daudzām infekcijām, tomēr ne ar ļoti virulentām, pilnīgi svešām infekcijām. Pretēji Jēkabam Nīmanim, savam kolēģim bērnu slimnīcā, profesors Rudzītis nepropagandēja zīdaiņu ilgstošu izolēšanu relatīvā sterilitātē.
Slavens kā devitālu un nodrupušu zobu sakņu ienaidnieks
Rudzītis uzskatīja, ka fokālā infekcija - ilgstoši infekcijas perēkļi zobos, mandelēs, deguna blakus dobumos vai vidusausī spēj "nogurdināt" imūnsistēmu vai izraisīt tās citādu reakciju, tā provocējot, piemēram, sirds reimatismu vai septisku endokardītu. Profesors bija slavens kā devitālu zobu un nodrupušu zobu sakņu ienaidnieks - viņš kaismīgi un plaši propagandēja to ekstrakciju, reizēm kļūstot nedaudz kuriozs. Profesors Rudzītis rūpīgi ievāca ģimenes anamnēzi - ar ko katrs priekštecis slimojis, cik garu mūžu nodzīvojis, no tā Rudzītis secināja, ko gaidīt slimniekam.
Ieteica izmantot dabas faktorus
Terapijā profesors bieži ieteica izmantot dabas faktorus: aeroterapiju - kails ķermenis brīvā gaisā, pakļauts vējiem siltā vasaras dienā; helioterapiju, norādot arī kontrindikācijas; hidroterapiju - dažādos veidos. Senie grieķi par vislabāko ārstniecības līdzekli esot uzskatījuši ūdeni.
Gastroenteroloģijā profesors ieteica biežāk izmantot vēdera aplaistīšanu un mitru, karstu kompresi uz vēdera, alkālos minerālūdeņus un tējas iekšķīgi. Pat tīru ūdeni vai ābolus kā labāko diureticum .
Ilgāka pastaiga gar jūras krastu, bradājot līdz pusstilbam ūdenī, saņemot ritmiskos viļņu piesitienus, dzirdot jūras šalkoņu, jūtot saules un vēja glāstu uz vaigiem, - tas esot pats labākais civilizācijas stresa noņemšanai lielpilsētas cilvēkam. Profesors stāstīja par meža klimata labvēlīgo ietekmi. Koki uzsūcot ūdeni un atdodot to gaisam, ko ieelpojam, - tas esot veselīgi augšējiem elpceļiem. Gaiss skujkoku mežā saturot gaistošas ēteriskās vielas. Mežs dodot vēsumu vasarā, relatīvu siltumu ziemā. Mežā ir savs dziedējošs klusums, īpaši ziemā, kad sniegs darbojas vēl kā surdīne. Mežs un klusums kā ārstniecības līdzeklis! Tas mums, studentiem, bija kaut kas pilnīgi jauns.
Profesors reiz teica - modernā cilvēka kaitīgākais netikums ir steiga, ļaunākais, ja visa diena paejot steigā. Pēc Rudzīša ieskata: steiga - tās ir bailes nokavēt. Bailes ir negatīva emocija, kas pamazām saēd nervu sistēmu, veidojot augsni dažādām slimībām.
Ieskati par diētu
Runājot par diētu, profesors postulēja piecus īsus jautājumus.
Vai olbaltumvielu uzturā ir par maz vai par daudz?
Vai pietiekami lieto piena produktus? Ja ne- vai ir nepanesība? Piens jālieto jebkurā vecumā.
Vai ir pietiekami liela ēdienu izvēle- vai ieraduma vai mazas rocības dēļ uzturs nav pārāk vienmuļš? Profesors propagandēja zviedru plates principu- no visa pa druskai.
Vai neēd pārāk daudz? Kāds ķermeņa svars?
Vai uzturā nav pārāk maz dārzeņu un garšvielu? Profesors ticēja, ka tieši garšaugos ir īpaši daudz organismam ļoti vajadzīgo mikroelementu.
Runājot par diētu kā par dienas režīmu, profesors uzskatīja, ka cilvēks tāpat kā visa daba ir cikliska būtne, kam jāievēro regularitāte gan darba, gan azaida, gan atpūtas un miega ziņā. Strādāt naktīs, strādāt maiņās, braukt komandējumos drīkstot tikai ideāli veselie. Profesors teica: ideāli vesels cilvēks nemaz nevar saslimt! Viņa organisms adaptēsies visām situācijām. Tas, kuram kāda neliela vaina jau ir (piemēram, dentāla infekcija), tas gan slimos. Regulārs režīms ir visvairāk nepieciešams tieši bērnam, kas ir spilgti cikliska būtne.
Cienīja tīrību
No sīkumiem bija redzams, ka profesoram Rudzītim patīk tīrība, bet nekad negadījās dzirdēt, ka viņš kādreiz par netīrību būtu aizrādījis; šķiet, viņš kautrējās to darīt. Profesora īpašā rūpe bija tīra mute (bez sliktiem zobiem) un tīrs gaiss - bez nikotīna dūmiem. Profesors reiz atļāvās teikt: smēķētāji esot visnetīrīgākā cilvēces daļa - ar dūmiem piesārņojot gaisu, ar pelniem un izsmēķiem apkārtni, pašiem daži pirkstu gali nenomazgājami brūni. Profesors sapņoja, ka reiz visā slimnīcas teritorijā būs aizliegts smēķēt. Varbūt šis profesora sapnis tiešām piepildīsies?
Skaļus trokšņotājus gan profesors nekautrējās apsaukt - viņam kā hipertonijas slimniekam esot hyperacusis ; tā piebilstot, profesors it kā atvainojās apsauktajiem trokšņotājiem.
Fiziski treniņi - bez ekscesiem un diendienā
Profesors atzina fizisku treniņu nozīmi praksē un rehabilitācijā, bet tiem bija jābūt regulāriem, bez ekscesiem un diendienā. Kā aplamu piemēru viņš minēja kādas iestādes direktoru - sēdošs darbs, visur brauc ar auto, vienmēr izmanto liftu, labprāt sātīgi paēd. Bet vienreiz sezonā dodas medībās: neierasti biezā tērpā, bisi plecā vai uz rokām, patronjostu ap vidu, smagiem zābakiem kājās, visu dienu skrien, iet... Un naktī - asthma cardiale ! Pretēju piemēru profesors minēja no Senās Grieķijas: Krotonas Miloss trīs gadus pirms olimpiādes ik dienas licis uz pleciem jaunu, dzīvu telēnu un nesis ap savu pilsētiņu. Telēns auga - regulārā treniņa slodze pamazām palielinājās.
Kā veidot sekmīgu praksi?
Jau toreiz, sovjetu laikos, profesors deva studentiem padomus, kā veidot sekmīgu praksi. Ārstam ir jāģērbjas glīti kā pietiekami turīgam cilvēkam - labs uzvalks, gaišs krekls ar kaklasaiti, bikses ar asi iegludinātu vīli, kurpes spodras. Bet neģērbties pēc pēdējās modes! Citādi slimnieks var nodomāt, ka ārstam mode vien prātā. Slimnieks drīkst ārstam vai ārstei ieraudzīt vienu zelta bižutēriju, bet tikai vienu! Mati savākti, nagi īsi apgriezti, lai var droši palpēt. Bērnu ārste ar gariem, tumši sarkaniem nagiem un, piemēram, ar acenēm melnos, biezos ietvaros izbiedēs bērnus. Ārsts drīkst viegli smaržot pēc parfīma, bet nedrīkst smirdēt pēc nikotīna. Ārsta rokām jāsmaržo pēc labām ziepēm, jo viņš tās mazgā pirms un pēc katra slimnieka. Kad bērnībā gulēju ar smagu plaušu karsoni, ataicinātais ārsts - tas bija Jēkabs Nīmanis - man palicis atmiņā tikai kā jauki smaržojošs kungs. Šodien zinu - viņš tikko bija mazgājis rokas. Māte bija sagatavojusi smalkas ziepes un tīru dvieli. Tie tolaik bija abpusēji tikumi.
Profesors lekcijā sprieda, kā veidot ārsta un slimnieka attiecības. Ārstam nekad nevajagot kļūt familiāram ar slimnieku, bet arī ne augstprātīgam. Lai iegūtu uzticību, tiesa, esot nedaudz jāpietuvojas, tomēr saglabājot zināmu distanci. Saskarsmē ar slimnieku ārstam vienmēr jābūt ļoti taktiskam; ja pietrūks takta, zudīs prestižs. Tieši ārsta prestižs būs garantija, ka slimnieks precīzi izpildīs viņa norādījumus. Profesors ieteica vienmēr norādījumus uzrakstīt uz papīra, citādi tie var piemirsties. Profesors atzina: katram ārstam būs savs, paša izkopts stils darbā ar slimniekiem. Viņš varot iemācīt studentam taktiku, bet ne taktu - tas vai nu ir, vai tā nav; tam jābūt jau cilvēkā iekšā. Ja nav - labāk strādāt vienatnē, laboratorijā.
Profesors stāstīja arī par to, kā iekārtot kabinetu. Tam jābūt gaišam, ļoti tīram, bez liekiem krāmiem un pietiekami lielam (!), lai ceļā no durvīm līdz krēslam pie ārsta galda ārsts var ievērot pacienta gaitu - saskatīt stīvumu, nespēku, elpas trūkumu... Tāds kabinets celšot ārsta prestižu, bet ne mazs, patumšs, nekārtīgs kambarītis.
Kā veidot labas attiecības ar personālu, padotajiem?
Kad sāku darbu par nodaļas vadītāju profesora klīnikā, profesors mani īpaši instruēja, jo biju "lauķis", līdz šim strādājis tikai provincē. Nodaļas vadītājs esot atbildīgs par visu (!), kas nodaļā notiek. Man labi jāpārzina visi nodaļas slimnieki (toreiz viņu bija 40). Jāapskata katrs jaunienākušais slimnieks tajā pašā dienā; vakarā un naktī ienākušie - tūlīt otrā rītā. Vadītājam jāierodas nodaļā tik agri, lai satiktu nakts māsu un tieši no viņas dzirdētu, kas naktī nodaļā noticis. Pirms darbdienas beigām nodaļas vadītājam vēl jāizstaigā visas palātas īsā vakara vizītē, lai, ja nepieciešams, ordinācijās vēl kaut ko palabotu. Profesors man deva tiesības iejaukties ārstējošā ārsta kompetencē, taču tikai ar motivāciju un attiecīgu ierakstu slimības vēsturē. Profesors vēl piebilda - ja to pieļaus arī jūsu personiskais prestižs jūsu ārstu acīs.
Itin drīz pēc manas ienākšanas katedrā profesors man uzdeva nolasīt pāris lekciju studentiem. Ne lai sevi atslogotu, ne lai pats iegūtu dažas brīvas stundas, kā to nereti dara profesori mūsdienās. Profesors Rudzītis ieradās auditorijā līdz ar mani, apsēdās kādā brīvā vietā pie studentiem. Pēc lekcijas profesors ļoti smalkjūtīgi izteica vērtējumu - kas būtu pielabojams. Profesors negribēja, ka lekciju lasa no papīra, bija jārunā brīvi. Lai uztrenētos, profesors ieteica biežāk lasīt lekcijas "tautai" vai māsu skolas skolniecēm. Māsiņām lekcija ritot brīvāk, it kā omulīgāk. Profesors pats esot uztrenējies, lasot lekcijas Sarkanā Krusta māsu skolā.
Profesors augstu vērtēja māsu darbu. Viņš tās vērtēja kā personības, kas savu dzīvi veltījušas sirdzēju kopšanai. Dažas pensijā aizgājušas māsas profesors vēl ilgi šad tad apmeklēja, raugot nedaudz palīdzēt, iepriecināt, dot apziņu, ka nav aizmirstas. Šo tradīciju vēlāk pārņēma arī profesors Lazovskis. Profesors Rudzītis cienīja arī sanitāres un kopējas. Lai atvieglotu viņām darbu, viņš par savu naudu klīnikai iegādājās vairākas padārgas šīberu skalojamās mašīnas. Profesors bija nesavtīgs un dāsns. No saviem līdzekļiem profesors finansēja telpu izbūvi audu kultūras laboratorijai. Viņš devīgi atlīdzināja saviem palīgiem, veidojot medicīnas terminu vārdnīcu (bet ne katedras darbiniekiem, kas uzskatīja par goda lietu piedalīties). Profesors bija turīgs pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, bet ne vairs padomju laikos.
Tagad, atskatoties pagātnē, domāju, kas gan bija galvenais, par ko turēja rūpi profesors Rudzītis. Šodien man šķiet, tas varbūt bija - lai ārsts būtu personība, personība ar augstu prestižu sabiedrībā. Bet, lai par tādu kļūtu, vispirms jākļūst par labu profesionāli. Tas bija ceļš, kādu bija gājis profesors pats un kādu viņš vēlēja mums.
Noslēgumā
Nezinu, vai man izdevās uzzīmēt profesoru Rudzīti, vismaz viņa siluetu, kāds tas ar dažiem neikdienišķiem, mazliet neparastiem vilcieniem saglabājies manā atmiņā. Nesen kādā Normunda Naumaņa apcerē lasīju - jāprot izmantot atmiņas kā instrumentu labākas nākotnes būvniecībai. Lai kaut vai par kādu nieku man tā arī būtu izdevies! Laimīgā kārtā, pat negribēdami sevi apgrūtināt ar atmiņām, mēs neapzinīgi tomēr arvien kaut ko mantojam no priekštečiem: Kristaps Rudzītis no Mārtiņa Zīles, Ilmārs Lazovskis - no Kristapa Rudzīša, Valdis Pīrāgs un Aivars Lejnieks - no Ilmāra Lazovska. Katra nākamā paaudze šķiro un vētī, ko atmest, ko paturēt, ko attīstīt tālāk. Tas ir mūsu perpetuum mobile .
Foto: no P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja arhīva
