Profesors PĒTERIS STRADIŅŠ šīs intervijas fotogrāfijai izvēlējās simbolisku fonu — Paula Stradiņa KUS būvniecības procesā. Vēsturisku foto, kas sasien pagātni ar tagadni un norāda uz nākotni. Simboliski norāda uz pārmaiņām, kuras piedzīvojam: Covid–19, slimnīcas attīstība, medicīnas virzība. Arī transformācijas, kas notiek katrā no mums.
Profesors Pēteris Stradiņš ir ārsts un zinātnieks, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs. Kopš 1995. gada, kad viņš šajā centrā ienāca kā rezidents, kardioķirurģijas attīstībā noticis milzīgs lēciens.
Tagad profesors Pēteris Stradiņš ir viens no tiem, kas virza Latvijas un pasaules kardioloģijas progresu.
Kādas ir jūsu izjūtas pašlaik, kad Covid–19 pārbauda mūsu veselības aprūpes sistēmu? Cik stipri vai trausli esam?
Atkārtoti teikšu to pašu, ko pavasarī, — Latvijas veselības aprūpes sistēma ir vāja. Tā ilgstoši bijusi pabērna lomā, un šo deviņu mēnešu laikā, kas pagājuši kopš pandēmijas sākuma, protams, nekas nav mainījies. Varbūt ir vairākas pozitīvas iestrādes, labi nodomi, diemžēl tie vēl nav īstenojušies dzīvē. Mēs esam gandrīz tādā pašā situācijā, kādā bijām pavasarī. Viena no šā brīža priekšrocībām — tagad mēs par vīrusu zinām vairāk nekā pavasarī, mediķi uzkrājuši pieredzi, arī sabiedrība zina, kā rīkoties pandēmijas apstākļos.
X stunda jau bija paredzama. Mani izbrīna, ka lielākā daļa cilvēku tam neticēja, paļāvās uz brīnumstāstu, ka Latvija, Baltijas valstis ir izredzētās, tāpēc šī X stunda nepienāks, kaut speciālisti brīdināja: rudenī vīruss pieņemsies spēkā. Vasarā, kad ir silts, vairāk uzturamies ārā, skolēniem un studentiem brīvlaiks, bet daudziem strādājošajiem — atvaļinājums, tāpēc cilvēki mazāk kontaktējās.
Faktiski tagad nav Covid–19 otrais vilnis, bet, kā uzsvēra profesors Uga Dumpis, pirmais vilnis nemaz nav beidzies, tas turpinās. Šajā situācijā katrai medicīnas jomai ir savas prioritātes. Sirds ķirurģijas centram līdzīgi kā pavasarī prioritāte ir iespējami droši sniegt sirds slimniekiem tādu palīdzību, kāda viņiem nepieciešama, jo neviena slimība kovida dēļ nav paņēmusi brīvdienas. Turklāt ļoti svarīgi, lai pacienti visos līmeņos saņemtu kvalitatīvu palīdzību, sākot ar ģimenes ārstu un beidzot ar dažādiem izmeklējumiem.
Šajā gadā novērojam pieaugošu pacientu skaitu ar ielaistām slimībām. Tagad reti ir parasta operācija, jo cīnāmies ar smagām kaitēm, piemēram, nedēļā ir divas trīs endokardīta operācijas. Bijām spiesti atcelt daudzas plānveida operācijas. Pagaidām nav aprēķināts, kādas sekas šis vīruss radījis, jo viena lieta ir vīrusa izraisītās slimības un nāves gadījumi, bet otra — veselības aprūpes, ārstēšanas nepieejamība. Un te nav runa tikai par kardioloģiju, bet arī onkoloģiju un citām nozarēm, ģimenes ārstu pieejamību hronisku slimību ārstēšanai.
Kādā no intervijām teicāt, ka šis ir brīdis, kad katram jārīkojas atbildīgi. Tas nozīmē — arī ārstiem jārāda piemērs?
Obligāti jārāda piemērs! Bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka ikvienam sabiedrības loceklim jāizprot situācijas nopietnība un jābūt atbildīgam par savu rīcību. Šajos deviņos mēnešos jau ir radusies izpratne par vīrusu un tā pārneses veidiem. Es būtu ļoti priecīgs, ja cilvēki, kas pieņem rīkojumus un ierobežojumus, kas attiecas uz visu valsti, arī to izprastu. Un rēķinātos nevis ar kādu grupu interesēm, bet ar visu valsts iedzīvotāju interesēm. Piemēram, sportiskas aktivitātes brīvā dabā nav pielīdzināmas sportiskām aktivitātēm telpās, īpaši slikti vēdinātās telpās. Tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas.
Es gribētu, lai dzīve neapstājas jomās, kur var neapstāties, bet lai tiktu piebremzēta vai pat apturēta tur, kur ir bīstami. Te nu vēl daudz darāmā.
Kā šogad klājies Sirds ķirurģijas centram? Savulaik minējāt, ka par spīti budžeta samazinājumam, par spīti tam, ka aparatūra nav atjaunota, operāciju statistika ir saglabājusies — 1100 operācijas gadā. Vai statistika ir tādi pati par spīti Covid–19?
Man nav jaunāko statistikas datu par visām ķirurģijas nozarēm valstī, bet zinu, ka Covid–19 pandēmijas laikā bija posms, kad dažādu ķirurģisko manipulāciju samazinājums kopumā bija vairāk nekā 60 %. Sirds ķirurģijā, ļoti piesardzīgi un saprātīgi plānojot darbu, operāciju skaita kritums nebija tik dramatisks — tās veicām gandrīz tikpat daudz kā pirms pandēmijas, kad gadā bija 1100 operāciju. Covid–19 pandēmijas laikā mums pamatā bija akūtie pacienti, bet vasaras otrajā pusē un rudenī — arī plānveida. Diemžēl tagad atkal jāpiebremzē, mūsu uzmanības centrā ir droša akūto un neatliekamo pacientu ārstēšana. Man grūti teikt, vai turpmāk varēsim veikt vairāk operāciju, tas atkarīgs no koronavīrusa izplatības mēroga un intensitātes. Bet — cipars ir cipars, tas nav pašmērķis. Daudz svarīgāk, lai visi tie cilvēki, kam bijusi nepieciešama palīdzība, to būtu saņēmuši, turklāt laikus. Lai cilvēki iespējami mazāk ciestu no atliktām operācijām, no nesavlaicīgas ārstēšanas. Taču ir arī skaidrs, ka būs jārod kompromisi, jo nevarēsim strādāt ierastā ritmā.
Kad stājāties pie Sirds ķirurģijas centra vadības, viens no uzdevumiem bija neatliekamā sirds ķirurģija — kardioloģisko pacientu ārstēšanas 24 stundas septiņas dienas nedēļā. Kā sokas šajā jomā?
Tieši šajā jomā bija nepieciešami papildu resursi, jo tās ir gan citas izmaksas, gan cita darbinieku un aparatūras kapacitāte: nepieciešami ne vien sirds ķirurgi, bet arī māsas, specializēti anesteziologi, reanimatologi, anestēzijas māsas, mākslīgās asinsrites speciālisti.
Lai gan slimnīca šim mērķim nav saņēmusi finansējumu tādā apjomā, kā prasījusi un kā nepieciešams, ar slimnīcas vadības atbalstu jau trešo gadu varam sirds ķirurģijas pacientiem sniegt palīdzību nepārtraukti. Mēs neesam atstājuši nevienu pacientu bez palīdzības, un tas ir ļoti svarīgi gadījumos, kad operācija ir neatliekama un dzīvību glābjoša, kā piemēru varu minēt tādas akūtas sirds—asinsvadu sistēmas slimības kā miokarda infarkts, infekciozais endokardīts un aortas patoloģija. Varam lepoties, ka Latvijā beidzot šāds pakalpojums ir, jo mazai valstij to nodrošināt ir sarežģīti. Mums tiešām paveicies, ka Latvijā sirds ķirurģija koncentrēta vienā slimnīcā, tātad ir pietiekami daudz darbinieku un resursu, lai palīdzību pacientiem sniegtu visu diennakti. Tā ir milzīga bagātība!
Trīs gados, kopš Latvijā pieejama neatliekamā sirds ķirurģija, esam uzkrājuši pieredzi, jo lielākā daļa akūto gadījumu ir ļoti komplicēti. Tas visam mūsu kolektīvam, protams, ir izaicinājums, kuru esam izturējuši godam — neatpaliekam no mūsu jomas speciālistu snieguma citās valstīs.
Foto: Inese Austruma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada decembra numurā
