Prakse, vārdā “Doctus”. LĪGA ZĀĢERE
Netipiski daudziem cilvēkiem, kam bijušas grūtības profesijas izvēlē, dakterei Zāģerei viss esot bijis skaidrs kopš laika, kad viņa sevi atceras kā pavisam mazu bērnu. “Nu, apmēram tādu,” viņa ar roku rāda pavisam maza cilvēciņa augumu.
“Domāju, tas bija mans aicinājums,” daktere saka. Un neslēpj — patiesībā gribējusi kļūt par ķirurģi: “Vasaras brīvlaikā gāju slimnīcā strādāt ķirurģijas nodaļā, bet ātri vien sapratu, ka šis fiziski smagais darbs nav domāts sievietēm.” Izbaudījusi šā darba īsto dabu, tagad ne brīdi nenožēlo, ka šo sapni nav īstenojusi.
Pēc studiju beigām jaunā daktere atgriezās savā Liepājā un visus šos gadus viņai ne reizes neesot ienākusi prātā doma meklēt laimi kur citur. “Man tomēr šķiet, ka latvieši ir un paliek viensētnieki,” daktere mierīgi saka un ar to ne tik daudz domā savrupu fizisko dzīvošanu patālāk no citiem, bet gan emocionālo piesaisti savai zemei un savai valodai.
Par saviem pacientiem daktere Zāģere ir gatava cīnīties, liekot lietā visu enerģiju. Viņa ir viena no tām, kas regulāri zvana uz Veselības ministriju, lai skaidrotu, kāpēc pacientiem nepienākas viena vai cita valsts apmaksāta ārstēšanas iespēja. Pavisam nesen tā bijis ar kādu sievieti spēka gados, kam ir nopietnas problēmas ar mugurkaulu. Operācija iespējama tikai par maksu, tās cena kopā ar citām izmaksām ir vairāk nekā četri tūkstoši eiro, kas šai pacientei ir nesasniedzama summa. “Bet bez operācijas viņa kļūst invalīde,” ārste neslēpj skaudro īstenību un jautā: “Vai tas valstij ir izdevīgi? Maksāt pabalstus cilvēkam, kas pēc operācijas atveseļotos, strādātu un pats sevi uzturētu?”
Foto: Egons Zīverts
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada novembra numurā