Lisabonā ierodos pavēlu, noguris, bet priecīgs. Sagaida sirsnīgi - HOPE vietējais "lielais" koordinators Frančeško un mana lokālā patronese Sofija. Tieku izmitināts diezgan plašā slimnīcas kapelāna istabā, ir arī mans nemīlētais internets. Priekšā četras nedēļas HOPE apmaiņas programmā - jauni apvāršņi un iespēja paspodrināt svešvalodu zināšanas, satikt daudz interesantu cilvēku, smelties idejas un gūt milzum daudz vērtīgu iespaidu!
No kreisās: Ēriks Vizulis ar nacionālo koordinatoru Frančeško Matoso un lokālo koordinatori Sofiju Oliveiru Berlīnē
Visur gaida pacienti, arī ratos garā koridorā...
Uzņemšanas nodaļa Fernando Fonseca slimnīcā, Amadora, 14. maijs
Pirmdiena sākas nesteidzīgi (salīdzinot ar paša ierasto tempu), bet teikt, ka slimnīcā nekas nenotiek, nedrīkst, vienkārši visi strādā samērīgi savai darba izpratnei. Pēc iepazīšanās ar slimnīcas administratīvo vadību, valdes priekšsēdētāju Luisu Markesu un valdes locekli Helenu Martinesu Alvesu, sākam objekta tuvāku apskati.Slimnīca būvēta 1990.-1995. gadā kā Amadoras administratīvā apgabala centrālā ārstniecības iestāde. Apkalpojamie - vairāk nekā 700 000 iedzīvotāju, liela daļa imigranti, arī nelegālie, līdz ar to Slimokasē nereģistrēti, bez primārās aprūpes ārsta (PAĀ), raksturīgas eksotiskas slimības (malārija, drudži, daudz ar HIV inficēto) un savdabīga izpratne par veselību, higiēnu. Slimnīca plānota 700 stacionāra gultām, šobrīd atvērtas 780, vietu nepietiek.
Fernando Fonseca slimnīca būvēta 1990.–1995. gadā, apkalpojamā populācija – vairāk nekā 700 000 iedzīvotāju, liela daļa imigranti, arī nelegālie
To, cik nopietna situācija, saprotu tikai iekšķīgo slimību neatliekamās palīdzības un uzņemšanas nodaļā - pat garā koridorā ratos, kas aprīkoti kā gultas, gaida pacienti, pārsvarā gados veci, ar smagām patoloģijām - dekompensētas hroniskas vainas, asinsrites traucējumi. Bez 23 ierīkotām vietām centrālajā zālē vēl apmēram 15-20 improvizētas vietas.Pirms izlemj, kā un kur pacientu stacionēs, viņš iet caur pieredzējušu šķirotāju (pārsvarā māsu) rokām - tā saucamā triāžas sistēma. Piecas prioritātes (Mančestras modelis): sarkanā - augstākā, stacionē nekavējoties; oranžā - neatliekamā, stacionē, cik ātri atļauj resursi (nedrīkst pārsniegt 10 minūtes); dzeltenā - izmeklē un novēro papildus; zaļā - atbilst ambulatorajam statusam; zilā - dodas mājās. Pie pirmajām divām kategorijām kopā gaida vismaz 30 pacienti. Brīvas ieraudzīju tikai 2 ratiņgultas absolūti akūtiem pacientiem. Ir aprīkota arī maza lokālā reanimācija un operāciju zāle nekādi neatliekamām situācijām. Personāls - profesionāls, kaut gados jauns, uzvedas mierīgi, lietišķi, to, ka sastrēgumu nelikvidēs dažās stundās, sapratuši visi (arī pacienti!). Mums vairākkārt tiek uzsvērts, ka šobrīd situācija esot mierīga, vajagot atbraukt gripas un ARVI epidēmiju laikā, kad pārveidojot pat dzemdību gultas, lai apmierinātu nepieciešamību pēc iekšķīgo slimību pacientu vietām.
Atrodoties Portugālē, sekoju notikumiem Latvijā, un pēc negadījuma Stradiņa slimnīcas teritorijā ļoti asi pacēlās jautājums par pacientu izrakstīšanu un prioritātēm uzņemšanas nodaļās lielajās klīnikās. Kā tas var būt - cilvēki stundām sēž bez ārsta apskates, izmeklējumiem, viņiem visu laiku garām vizina bezpajumtniekus, dzērājus? Diemžēl, bet pēc humānas un demokrātiskas sabiedrības standartiem neaizsargātām iedzīvotāju kategorijām, arī bezpajumtniekiem, pienākas īpaša attieksme, jo viņi par sevi pastāvēt bieži nav spējīgi. Bet vai pareizi, ka strādājoša triju bērnu māte darba laikā ir atnākusi uz uzņemšanu un gaida kopējā rindā, ciešot asas sāpes vēderā, kamēr tie, kas nerūpējas pat par sevi, tiek pievesti ar neatliekamās palīdzības karietēm un saņem visu tūlīt, par velti un bez jebkādām materiālām un morālām saistībām pret sabiedrību? Vai pamatā tomēr nav veselības aprūpes sistēmas reformas ēnas puses - universitātes slimnīcas, augstās medicīnas mākslas tempļi, realitātē kļuvuši par sociālajiem leprozorijiem - atutotavām, atskurb-tuvēm. Palūkojot uz rindām, apkalpošanas ātrumu un citiem kritērijiem, manuprāt, cilvēkresursu kapacitātes iespējās medicīnā Latvija ir sasniegusi galējo robežu. Daudzi strādā ar apdzisušu skatienu. Portugāļu kolēģu acīs šādu nolemtību neredzēju... Tomēr gribu teikt arī labus vārdus par Latvijas slimnīcām - salīdzinot ar to, kā ir citur, pastāv iespēja, padziļinot veselības aprūpes reformu, gaidīšanas rindas padarīt vēl garākas.
Šobrīd jaunākā un modernākā Lisabonas slimnīca Hospital Beatriz Angelo ar 490 gultām. Pacientu daudz, saspiestību nejūt
Amadoras slimnīcā pēc uzņemšanas nodaļas apskates tieku aizvests uz traumatoloģijas un ortopēdijas nodaļu. Tādas ir divas, katrā pa 35 gultām. Iepazīstos ar gados jaunu māsiņu Silviju, imigranti no Moldovas. Viņa ar prieku sāk sarunu krieviski, pa vidu jaucas portugāļu vārdi. Silvija šeit dzīvo un strādā jau vairāk nekā 7 gadus. Māsiņām ir 36 stundu darba nedēļa, strādā ne vairāk kā 8 stundas nepārtraukti, par virsstundām, darbu naktīs un svētkos maksā papildus likumā noteiktajā kārtībā. Pacienti pamatā gados veci - ar lūzumiem, traumas pārsvarā pēc kritieniem galvas reiboņu dēļ; jauni cilvēki vairāk pēc sporta un satiksmes traumām. Viss tāpat kā pie mums. Ne bez pamatota lepnuma slimnīcas augsto fleksiblitāti atzīmē gan māsu dienesta vadītājs Žoao Vieira, gan medicīniskā dienesta vadītāja Teresa Maia. Par Žoao Vieiras augsto profesionalitāti izsakās citi dienestu vadītāji. Īpaši tas esot jūtams epidēmiju laikā, kad tiekot izdarīts milzīgs darbs gultu un personāla resursu pārprofilēšanas laukā, to viņš izdara patstāvīgi, neatraujot no darba citus administrācijas darbiniekus. Tāpat augstu tiek novērtēta viņa spēja atrisināt konfliktsituācijas māsu vidē. Tādu gan neesot daudz.
Ēriks Vizulis ar Fernando Fonseca slimnīcas Jaundzimušo mājas aprūpes atbalsta dienesta patronāžas māsām. Parasti dienā tiek apsekotas četras piecas ģimenes
Veiksmes atslēga - māka veikt pārrunas ar transporta organizācijām
Tehniskās apgādes un loģistika daļa, 15. maijs
Šo dienu veltām tehniskās apgādes un loģistikas daļas vadītāja Vilagelima Ribeiro menedžētajai nozarei. Atšķirībā no medicīniskā personāla Ribeiro kungs visu pamato ar līknēm, diagrammām, tabulām. Slimnīcā kompetences sadalītas starp deviņām komisijām, katra atbild par savu sadaļu. Komisiju vada triumvirāts - trīs atbildīgie eksperti no administrācijas, viskompetentākie konkrētajā nozarē. Komisijas sastāvs pēc problēmu mēroga variē no pieciem sešiem līdz 11 cilvēkiem. Katras komisijas uzdevums ir arī ģenerēt idejas un prezentēt tās projektu veidā. Katru rudeni šīs komisijas iesniedz savus projektus slimnīcas valdē, kur tos analizē, precizē un apstiprina.Šāds darba stils atmaksājas, jo Fernando Fonseca slimnīca ir viena no trīs lielajām valsts klīnikām, kas pēdējos trīs gadus strādājusi ar peļņu. Diemžēl arī šeit lielo slimnīcu vadība praktizē roku plātīšanas un naudas lūgšanas politiku.
Ribeiro kungs prezentē pacientu pārvietošanas sadaļu - pacientus, kuru profilu slimnīca nevar nodrošināt (neiroķirurģija, kardioķirurģija, invazīvā kardioloģija, apdegumu traumas un dermatoloģija), pēc vienošanās ar attiecīgo stacionāru pārved. Ar īpašu lepnumu viņš rāda līkni: finansējums šai struktūrvienībai pēdējos trīs gados sarucis par 10%, bet transportēto pacientu apjoms pieaudzis par 15%. Veiksmes atslēga ir māka veikt pārrunas ar transporta organizācijām, kas asās konkurences apstākļos ir atvērtas dialogam, bet galvenais - laikus nomaksātie rēķini ir dzelžains arguments. Slimnīcas ar parādiem noslēdz jau sākotnēji neizdevīgākus līgumus un, nepildot šīs saistības, vēl vairāk apgrūtina savu stāvokli, jo līgumsummas apaug ar soda procentiem. Šis "sniega pikas" efekts nav nekas svešs arī mūsu saimniecības modelī.Patiešām atzīmējama ir administrācijas uzsvērtā vēlme nedistancēties no darbiniekiem. Ir daži darba kabineti, bet viss pārējais - kopā: darbinieku ēdnīca, kafejnīca, autostāvvietas, apspriežu telpas. Visi administrācijas darbinieki nēsā atpazīšanas zīmes. Tāpat visi vadošie darbinieki atzīmē, ka darbojas vairākās komisijās, paši ģenerē idejas, izkopj tās un realizē dzīvē. Vairāki no komisiju darbiniekiem strādā zinātniskos darbus, ir izglītības iestāžu mācībspēki, kas palīdz teoriju tuvināt praktiskajai dzīvei.
Garcia de Orta Hospital Ilglaicīgas aprūpes funkcionālā vienība dienā nobrauc ap 150 km, apmeklē 12–14 pacientus, tādējādi 2011. gadā ieekonomēja 1400 gultasdienas
Jaunākā un modernākā Lisabonas slimnīca pļavas vidū
Hospital Beatriz Angelo, 16. maijs
Trīs HOPE dalībnieki - Kristine no Dānijas, Kristina no Igaunijas (viņas ir galvenās māsas) un es - ar lokālo patronesi Sofiju dodamies uz šobrīd jaunāko un modernāko Lisabonas slimnīcu Hospital Beatriz Angelo, kas uzcelta pilsētas pievārtē, pļavas vidū, atklāta pirms četriem mēnešiem. Laiks gan kļūst neciešami karsts - plkst. 11:00 jau ir +32 grādi.Tiesa, slimnīca esot projektēta pirms 20 gadiem, tomēr atstāj absolūti mūsdienīgas ēkas iespaidu. Plānotas 400 gultas, šobrīd jau esot 490, tuvākajā laikā atvēršot vēl 40 ķirurģiskā profila. Neatliekamās palīdzības un uzņemšanas nodaļā darbs organizēts līdzīgi kā Fernando Fonseca slimnīcā, tikai telpas plašākas, ergonomiskāka vide, arī pacientu divreiz mazāk - šobrīd diennakts vidējais apjoms esot 290 apmeklētāju. Nodalīti traumu un ķirurģijas, vispārējā profila, ginekoloģiskā un akušieriskā, kā arī pediatriskā profila pacienti. Katrai plūsmai savs rindu veidotājs, sava uzgaidāmā zāle. Lielos monitoros rāda informatīvo TV kanālu, bet vienā malā paralēli atainojas numuru virzība rindā. Telpas patīkami kondicionētas. Pacientu daudz, tomēr saspiestības nav. Pacientu plūsmai ir vēl viens būtisks princips - tiem, kas atnāk, un tiem, kurus atved NMPD, katram atsevišķa ieeja, pēdējiem - jau sākotnēji parasti smagāks statuss.Slimnīcas direktors laipni izbrīvē pusstundu, lai papusdienotu kopā ar mums.
Operāciju zālē – traumu nodaļas vadītājs Felicissimo ar rezidentu un fonā jaunu ārsti no Spānijas
Kā slimnīca var palīdzēt gada laikā neizcirst 200 lielus kokus?
Informāciju tehnoloģiju un ekonomikas plānošanas daļa Fernando Fonseca slimnīcā, 17. maijs
Rui Gomess šeit sācis strādāt pirms trim gadiem, kad iestādē bijis pārsimt savstarpēji nesaistītu datoru, ļoti vāja centrālā datubāze un liela personāla neizpratne par datorizācijas nozīmīgumu, kā arī vāji slēpta pretestība novitāšu ieviešanā. Trīs gadu laikā notikusi tehnoloģiskā revolūcija - visi datori saslēgti iekšējā tīklā, katram darbiniekam ir unikāla iespēja ar savu čipkarti no jebkuras slimnīcas darbstacijas ieiet savas kompetences informācijas līmenī un strādāt. Dati krājas centrālajos serveros, nevis konkrētā procesorā. Augstākā līmeņa pielaide atļauj šādas darbības veikt no jebkura datora, kam ir pieeja internetam. Procesori ir likvidēti, to vietā - energosaudzīgie datu pārraidītāji.Papīru kļūst aizvien mazāk. Gomesa kungs ir uzstājies Briselē kā viens no veiksmīgā projekta vides resursu saudzēšanas un ekonomijas jomā ieviesējiem Eiropas Savienībā. Konkrēti - Fernando Fonseca slimnīca vienā gadā palīdz neizcirst 200 lielus kokus. Iestāde šogad grasās akreditēties HMSS sistēmā, kas izstrādāta ASV un paredzēta ārstniecības iestāžu IT standartu novērtēšanai. No 6 līmeņiem slimnīca cer iegūt piekto. Līdzvērtīgu projektu Eiropā šobrīd esot ļoti maz, 6. līmenis esot tikai vienai slimnīcai. Gomesa kungs aicināts vadīt lielu projektu Brazīlijā, regulāri veic priekšlasījumus starptautiskās konferencēs. Kā vienu no izšķirīgajiem faktoriem viņš atzīmē profesionālas un uzticamas komandas izveidi. Piemēram, šobrīd viņa palīgs, kas atbild par datu nesējiekārtu darbību un strādā visu laiku uz vietas ar atalgojumu ap 700 eiro nedēļā, aizstāj agrāk īrēto lielas IT korporācijas ārpakalpojumu par 170 eiro stundā. Un šādu "sīkumu" ir ļoti daudz, tie veido sarežģītu mozaīku.
Primārās aprūpes ārstu prakse Amadorā, kur apkalpo 25 000 reģistrēto un apmēram tikpat nereģistrēto pacientu
Durvis atver smaidīga tumšādaina 16-17 gadu veca māmiņa...
Jaundzimušo mājas aprūpes atbalsta dienests, 21. maijs
Pēc piektdienas HOPE sanāksmē un brīvdienām, kas izvērtās vietējo krodziņu "ķemmēšanā", Lisabonas vecpilsētas skatu vietu apmeklējumos un vietējā kolorīta baudīšanā (īpaši man kā profesionālim iepatikās ubags, kas veiksmīgi simulēja parkinsonismu, bet brīdī, kad neviens, viņaprāt, neskatījās, saubagoto naudu izveicīgi ieslidināja kabatā), pirmdiena atkal ierauj darbu virpulī.Jaundzimušo mājas aprūpes atbalsta dienests "piestiprināts" neonatoloģijas un pediatrijas nodaļām. Strādā pieredzējušas patronāžas māsas. Auto dienests, kas izvadā darbinieces, ir neatkarīgs - nodrošina transportēšanu aprīkotā, bet ne operatīvajā transportlīdzeklī. Mašīnā ir viss nepieciešamais zīdaiņu aprūpei: pārtinamie, kopšanas u.c. līdzekļi. Transportu izmanto vēl vienas citas slimnīcas dienests, tāpēc viss sašķirots divos nodalījumos.Apsekojam trīs ģimenes. Parasti esot četras piecas, bet, tā kā divas ir pirmreizējās un viena no tām skaitās paaugstināta sociālā riska grupā, tad ieplānots garāks laiks. Pirmajā ģimenē ir jauna māmiņa - ap 18 gadu veca, ļoti atsaucīga un vērīga, nerunā pretī, smaida. Turpat blakus inteliģenta izskata (vec)vecmāmiņa. Gandrīz pusotru stundu pacietīgi, bez mazākās steigas tiek izklāstīti zīdaiņu pārtīšanas, guldināšanas, zīdīšanas, piebarošanas pamatprincipi, viss rūpīgi parādīts. Dzīvoklītis pašaurs, vietas maz, visi stāv kājās, arī māmiņa ar mazuli, tiek izdarīts ieraksts bērna attīstības pasē.Pirms nākamā zīdaiņa apmeklējuma mani piekodina: tagad nu patiešām būšot sociāli jutīgākā kategorija. Durvis atver vēl smaidīgāka tumšādainā māmiņa, vizuāli 16-17 gadu veca, bet varu kļūdīties. Izņemot to, ka mājā ir divi dzīvokļa īpašnieces bērni un salīdzinoša šaurība, dzīvoklītis tīrs, nekādu smaku, bērna trauciņi atsevišķi. Pie sienām visās vietās ģimenes galvas - gadus 25 veca, plecīga tumšādainā vīrieša fotogrāfijas. Jaunā māmiņa, kaut apmulsusi, tomēr nav ne pavirša, ne nezinoša, jāuzsver tikai dažas nianses.Ļoti lepnā divstāvu dzīvoklī sagaida iekšēji pārliecināta un sagatavota gadus 25 veca jaunā māmiņa. Bērns esot ļoti gribēts un ilgi gaidīts mantinieks, pirmās dzemdības bijušas neveiksmīgas, arī šis bērniņš neiznēsāts, tomēr ģimene viņa ār-stēšanā un attīstībā iegulda visas pūles.Pēcpusdienā tieku nodots t.s. gultu menedžmenta pārstāvju māsu Fernandas Bessas un Nuno Falcato rokās. Nuno ir vīrietis.
Viena no HOPE dalībnieku sanāksmēm – lektori gan stāsta par Portugāles veselības aprūpes sistēmu, gan ieskicē būtiskus diskusijas jautājumus: pacienti un nozarē strādājošie noveco, medicīna feminizējas, īpaši apmācītie emigrē... Ko darīt?
Abi ap 30 gadu veci, draudzīgi, atklāti, enerģiski. Dienesta pienākumi prasa ļoti ātru koncentrēšanās un reakcijas spēju, jo, sākot darbu īsi pirms astoņiem, viņiem jāapzina visu slimnīcas nodaļu stāvoklis ar pacientu gultu noslogojumu, jāizdara korekcijas un jānovirza pacientu plūsmas. Abi uzsver, ka ir māsu dienesta vadītāja Žoao Vieiras audzēkņi un, ja ir sarežģījumi, vienmēr konsultējas ar Vieiras kungu.
Foto: no personīgā arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2012.gada septembra numurā
