Pēc veselības uz Berni. Vēsturisks ieskats Aspazijas dzīvē

Nejauša satapšanās ar tālejošām medicīniskām sekām

Bija silta, ziedoņa smaržu piestrāvota novakare 1908. gada marta vidū. Pabeiguši dienas darbus, kastaņolieši Aspazija un Rainis, resp., "sinjors Arturs Nagliņš ar kundzi Amāliju", bija izgājuši garākā vakara pastaigā augšup pa Brē kalna nogāzi. Netālu no kaimiņciema Ruviljanas viņi sastapa svešinieku pāri - solīdu kungu ar sirmumu deniņos, pie kura rokas turējās stipri jaunāka ēteriska izskata būtne. Vīrietis - iespējams, pēc īsākā ceļa uz Kastaņolu apvaicādamies, abus pretimnācējus uzrunāja lauzītā vācu valodā. Pazinējam tajā nebija grūti saklausīt slāvisku akcentu, un Rainis sarunā ar svešo pārgāja uz krievu mēli. Atbildes reakcija bija negaidīta: pār abiem dzejniekiem pēkšņi brāzās spējš neapvaldīta prieka vilnis. "Kāda veiksme! Tātad savējie, krievu cilvēki! [1] Atļaujiet iepazīties: aptiekārs Reiževskis no Odesas ar laulāto draudzeni Jevfrosiņju Ļvovnu". Tiklīdz abi kastaņolieši bija nosaukuši savus "trimdinieku pseidonīmus" un sarokojušies ar svešo pāri, enerģiskais kungs, uzmetis raižpilnu skatienu savai glītajai pavadonei, atkal pārņēma vārdu: "Jevfrosiņja Ļvovna, mans prieks un acuraugs, ir kā vārīgs siltumnīcas stādiņš, kas jāsargā no katras skarbākas vēja pūsmas. Savu cienīto pa dakteriem un sanatorijām vadājot, Šveici esmu izbraukājis krustu šķērsu. Ko mēs meklējam te, pie Lugānas ezera? Abi paļaujamies uz šejienes patīkamā klimata dziedniecisko iedarbību. Līdz ar pacietīgu ārstēšanos tā manam eņģelim, cerams, beidzot nodrošinās pilnīgu atveseļošanos. Ai, kas tie būs par svētkiem, kad Jevfrosiņja Ļvovna mājās pārbrauks kā no jauna piedzimusi - spirgta, vesela un mundra!" Ak godātais Nagliņu pāris, Arturs Petrovičs un Amālija Petrovna, arī šeit apmetušies ārstnieciskos nolūkos? (Sastopoties ar svešiniekiem, dzejnieki piesardzības labad, protams, nemēdza atklāt patieso iemeslu, kura dēļ viņi uzturējās Šveicē.) Un dzīvojot Kastaņolā, bijušajā Karlo Kataneo namā? Brīnišķīgi! Kaimiņu būšana! Viņi, Reiževski, mitinoties turpat līdzās - viesnīcā Hotel Müller. Tad taču turpmāk visa četrotne, kā jau savieši, varēšot tikties un pavadīt kopā laiku ik dienas! Varbūt cienījamā Amālija Petrovna pat neatteikšoties paņemt zem sava spārna Jevfrosiņju Ļvovnu, kura taču vēl esot tīrais bērns un neprotot pati par sevi pienācīgi parūpēties. Viņa taču te, svešumā, tik ļoti ilgojoties pēc vecākas un pieredzējušākas sievietes - protams, pirmām kārtām pēc krievu sievietes - sabiedrības! Ak, kas tā būtu par laimi, ja abas sadraudzētos! "Sakiet, dārgā Amālija Petrovna, kas jādara, lai tā notiktu! Sava dārguma - Jevfrosiņjas Ļvovnas - labā Reiževskis ir gatavs uz visu!" Šī spējā ofensīva ar viegli traģikomisku nokrāsu Aspaziju un Raini pārsteidza nesagatavotus. Kā reaģēt - raudāt vai smieties? Draugus abi dzejnieki mēdza izvēlēties piesardzīgi un ne jau no gadījuma rakstura paziņu vidus. Taču impozantā kunga neslēptajā pielūgsmē pret laulāto draudzeni un dedzīgajā tuvināšanās mēģinājumā tikko sastaptiem svešiniekiem bija kas bērnišķīgi naivs un atbruņojošs. Lai notiek, dzejniekpāris nosprieda. Tiksimies ar Reiževskiem vēl kādu reizi un tad jau redzēsim, kas no tā iznāks. Gandrīz vai neticamā kārtā četratnes kontakti topavasar patiešām attīstījās pēc odesiešu pārim vēlama scenārija. Pats Reiževskis Kastaņolu gan pameta drīz: izrādījās, ka īpašnieka ieilgušās prombūtnes dēļ uz kraha robežas Odesā nonācis viņa farmaceitiskais uzņēmums un jāsteidz glābt, kas vēl glābjams. Taču izlutinātā, toties labsirdīgā mimozas tipa būtne Jevfrosiņja Ļvovna, atstāta Aspazijas un Raiņa aizbildnībā, ārstēšanos pie Lugānas ezera turpināja līdz pat 1908. gada maija beigām. Ar vērā ņemamu garīgu tuvību šīs attiecības gan neizcēlās: pārāk atšķirīgi bija politiskie uzskati, dzīves mērķi un vērtību orientācija. Taču vienā ziņā tās tomēr pelnījušas nopietnu pētniecisku interesi. Runa ir par tālejošām medicīniskas dabas sekām, ko nejaušā sastapšanās ar Reiževsku pāri dienvidu trimdas trešajā pavasarī atstāja mūsu literatūras klasiķu - pirmām kārtām Aspazijas - biogrāfijā.

Aspazija aizbildnes lomā

No dzejniekpāra puses iniciatīvu saskarsmē ar odesiešiem pārņēma "Amālija Petrovna". Aspazijai trauslā, izskatīgā "vājiniece" Jevfrosiņja Ļvovna patika. Kaut arī jaunā paziņa nāca no dzejniecei pasvešām sīkpilsoņu aprindām un viņas pasaules redzējums bija šai videi raksturīgās "pašlabuma filozofijas" ierobežots, kontakti ar jauno paziņu Aspaziju izklaidēja un novērsa domas no pašas nedienām. Kopš marta vidus abas vecuma, dzīves pieredzes un sociālā statusa ziņā tik atšķirīgās sievietes tikās bieži, dažkārt pat vairākas reizes dienā. Kopā gāja pastaigāties pa Kastaņolas apkārtni. Devās iepirkties uz Lugānu vai arī vienkārši paklaiņot pa skaisto ezermalas promenādi un greznajiem vecpilsētas iepirkšanās kvartāliem. Kopā pārlūkoja jaunākos modes žurnālus un ieviesa šādus tādus jauninājumus garderobē. Īpaši Aspazijai imponēja tas, ka egocentriskā Jevfrosiņja Ļvovna gluži labi orientējās feminisma kustības jautājumos, un tā nu reiz bija tēma, par kuru abas sievietes varēja diskutēt stundām ilgi. Nozīmīga "saistviela" viņu savstarpējā satiksmē bija abu kopīgā rūpe - veselības problēmas. Odesiete, kas labprāt gozējās citu gādības un uzmanības aizvējā, aizvien atrada iemeslu, lai pažēlotos par grūto vājinieces likteni, un viņas slimību vēsturi dzejniece drīz vien zināja no galvas. (Viens no Jevfrosiņjas Ļvovnas iecienītākajiem izteicieniem: "Мало прожито - да много пережито."[2]) Aspazijas izturēšanās viņas "kaunīgās" dabas dēļ gan bija krietni atturīgāka - uz intīmu noslēpumu atklāšanu (arī fizioloģiskā izpratnē) dzejniece nebija piedabūjama. Taču, kā jau radusi kopdzīvē ar Raini, uzklausītājas un mierinātājas lomu kontaktos ar jauno paziņu dzejniece uzņēmās labprāt. Kura no abām - odesiete vai rīdziniece - sirga smagāk un kurai no viņām akūta medicīniskā palīdzība bija nepieciešama lielākā mērā? Vīra uz rokām nēsātajai un ārstu pastāvīgi uzraudzītajai Jevfrosijai Ļvovnai ar viņas "vārīgajām plaušām"? Vai varbūt tomēr Aspazijai, kas cieta no vairākām smagi ielaistām ligām - kuņģa darbības traucējumiem, migrēnas, hroniska bezmiega, biežām zobu sāpēm, "acu vājuma" - un soli pār ārsta kabineta slieksni nebija spērusi kopš Rīgas laikiem? Jevfrosiņja Ļvovna juta jauniegūtajai draudzenei līdzi un mudināt mudināja meklēt kvalificētu ārstu palīdzību. Kur gan skatoties Arturs Petrovičs? Vai tad viņš neredzot, cik patiesībā savārgusi un cik vientuļa un nomākta te, svešumā, jūtoties viņa otrā puse? Un kā gan viņš pieļaujot, ka sievai ik nedēļu jānomokās, staipot smagās pārtikas nešļavas no Lugānas tirgus? Ak Arturs Petrovičs arī pats diendienā smagi strādājot, taču ar viņa un sievas literārajiem ienākumiem esot par maz, lai algotu kalponi un apmaksātu ārstu pakalpojumus? Nu - "деньги дело наживное!" [3] Lai taču Arturs Petrovičs meklējot kādu izdevīgāku peļņas avotu! Vai tad vīra pirmais un galvenais pienākums neesot gādāt par sievas veselību? Rainis dzīvesbiedres feministiski iekrāsotās "sieviešu draudzības" aizvien bija uzskatījis par bezjēdzīgu laika un enerģijas izšķiešanu (un droši vien pret Jevfrosiņju Ļvovnu bija arī nedaudz greizsirdīgs). Tās taču novērsa Aspaziju no galvenā, proti, no garīgas un mākslinieciskas pilnveides! Un atņēma laiku viņa, Raiņa, radošā veikuma stimulēšanai un koriģēšanai. Šoreiz dzejnieks tomēr bija nedaudz pielaidīgāks nekā citkārt. Nevarēja taču izlikties neredzam, ka regulārās tikšanās ar izlutināto Reiževska madāmiņu tomēr ienesa patīkamas pārmaiņas dzejnieces vienmuļajā svešuma ikdienā. Un beigu beigās - vai tad no viņa un Aspazijas "nemitīgi koptās divatnes" brīžiem nesāka pagurt arī Rainis pats? "Odesas aptieķeris" par pieaugošo tuvību starp abām daiļā dzimuma pārstāvēm turpretī bija stāvā sajūsmā un izdomāja aizvien jaunas metodes un paņēmienus, kā pāru savstarpējās saites padarīt vēl ciešākas. Bagātīgi lika lietā savas profesionālās zināšanas, informējot jaunos paziņas par aktualitātēm farmācijas nozarē. Solīja Nagliņpārim no Odesas pagādāt piramidonu pret galvassāpēm un kaut ko īpašu labam miegam. Plaši aprakstīja "medicīniskā tūrisma" gaitās pa Šveici pieredzēto. Piedāvāja Aspazijai savus masiera pakalpojumus (tie, starp citu, labprāt tika pieņemti). Uzzinājis, ka Rainim, kas pārtiek no literārā darba, publicēšanās iespējas dzimtenē apsīkušas, Reiževskis solīja likt lietā savus plašos sakarus, lai pagādātu viņam ārzemju korespondenta vietu kādā no Odesas lielākajām avīzēm. Par spīti aptieķnieka draudzības un uzmanības apliecinājumiem Raiņa attieksme pret viņu bija visnotaļ rezervēta. Tomēr vismaz vienā ziņā - kā pateicīgs psiholoģiskas izpētes objekts - šis "ebrejs ar krievu dvēseli" dzejnieka interesi piesaistīja jo cieši. Pirmkārt, ne jau katru dienu gadās sastapt vīrieti, kas sievu pielūdz un dzīvesbiedrei upurējas tik neprātīgā mērā kā Reiževskis. Vai šādai aklai dievināšanai ar laiku nevarēja būt traģiskas sekas, pat vīrieša pašiznīcināšanās? - Rainis prātoja. Un vai sieviete, pat ja viņa būtu kaut vai pats skaistuma etalons un cildenāko sievišķīgo īpašību tīrradnis, maz ir tāda upura vērta? Otrkārt, uz analītiskām pārdomām Raini vedināja arī Reiževska augstprātīgā, neiecietīgā izturēšanās pret šveiciešiem. Viņš nepārtraukti šķendējās par vietējo ļaužu neiejūtību, skopumu un ieraušanas kāri: "Чтобы им добра не было, этим хищникам швейцарцам!" [4] Vai tā bija no lielkrievu šovistiem pārmantotas necieņas izpausme pret mazas tautas pārstāvjiem (bet Reiževskis pats taču piederēja Krievijā vajātai un pazemotai etniskai minoritātei!) vai kas cits? Visnegantāk "aptieķnieks" sodījās par divu šveiciešu kategoriju - viesnīcnieku un ārstu - neprofesionalitāti un alkatību. Ar Reiževsku Kastaņolas mājvietas īpašnieku Milleru odesietis pat bija saplēsies tik nikni, ka abu konflikts (it kā par nepietiekami kvalitatīvu ēdināšanu viesnīcas restorānā) galu galā beidzās ar tiesas darbiem. Arī Lugānas dakterus - pat Jevfrosiņjas Ļvovnas ārstējošo ārstu dr. Osvaldu - Reiževskis neturēja diez cik augstā vērtē un dusmu brīžos saukāja par neprašām un šarlatāniem, kas par to vien domājot, kā pacientam novilkt desmit ādas. (Kaut gan Aspazija un Rainis pret patvēruma zemes pamatiedzīvotājiem, lai kas viņi būtu, izturējās nesalīdzināmi korektāk un, protams, bija par tiem krietni augstākās domās nekā Odesas farmaceits, tomēr iespējams, ka dzejniekpāra atturēšanās izmantot vietējo mediķu pakalpojumus dienvidu trimdas sākumposmā vismaz daļēji izskaidrojama ar Reiževska ietekmi.)

Hermanis Zāli - ārpus konkurences

Šveices ārstu aprindās tomēr bija arī kāda autoritāte, ko Reiževsku pāris mēdza piesaukt ar cieņu un bijāšanu. Runa ir par izcilo iekšķīgo slimību speciālistu dr. Hermani Zāli (1856-1933). Izrādījās, ka Bernes slavenība no odesiešu pleciem savulaik bija novēlis smagu nastu, kategoriski noraidīdams baiso diagnozi "tuberkuloze", ko Jevfrosiņjai Ļvovnai iepriekš bija noteikuši ārsti Odesā un apstiprinājuši arī vairāki viņu kolēģi Šveicē. Pārlaimīgie Reiževski, dr. Zāli verdiktu uzklausot, esot jutušies kā slīcēji, kam pēdējā brīdī pirms bojāejas negaidīti tomēr pasviests glābšanas riņķis. Jo kas gan varēja būt ļaunāks par diloni, kas par spīti straujajam medicīnas progresam visā pasaulē ik gadu joprojām nopļāva tūkstošiem zaļoksnēju dzīvību! Un vēl. Lai arī ko teiktu vai darītu citi ārsti, Jevfrosiņjas Ļvovnas terapijas kursā Reiževski stingri ievēroja savas lielās autoritātes dr. Zāli norādījumus. Saprotams, ka, paļaudamies uz odesieša kompetenci medicīnas jautājumos, Aspazija un Rainis šādas slavas dziesmas nepalaida garām bez ievērības. Turklāt - kas zina? - varbūt dr. Zāli vārds viņiem jau agrāk nebija gluži svešs: medicīniskie jaunatklājumi un to autori taču aizvien bija atradušies abu dzejnieku, īpaši Raiņa, intereses lokā. Par to, vai dzejnieks rokās bija turējis Rīgas bibliotēkās noteikti atrodamo, 1894. gadā Vīnē izdoto dr. Zāli pamatdarbu Lehrbuch der klinischen Untersuchungsmethoden (Klīnisko izmeklēšanas metožu mācību grāmata), kas autoru bija padarījis slavenu starptautiskā mērogā, protams, stipri jāšaubās. Taču visnotaļ iespējams, ka bernieša sasniegumus un augsto reputāciju kolēģu vidū sarunās ar dzejniekpāri bija pieminējuši paziņas dzimtenē, starp kuriem bija ne mazums mediķu un medicīnas studentu - piemēram, dr. Pauls Kalniņš, Aspazijas novadnieces Klāras Kalniņas dzīvesbiedrs (vēlākais Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs), vai dzejnieces attālā radiniece Laura Gulbe, kas studēja medicīnu Bernes universitātē. Turklāt ziņas par dr. Zāli nozīmīgo pētniecisko ieguldījumu asinscirkulācijas fizioloģijā un citās iekšķīgās medicīnas jomās, kā arī par viņa sasniegumiem kuņģa funkciju, tuberkulozes, hematoloģisku, hemodinamisku un neiroloģisku slimību diagnosticēšanā palaikam parādījās arī Šveices vācu laikrakstos, ko diendienā mēdza pārlapot abi kastaņolieši. Kā profesionāļiem, tā interesentiem nebija noslēpums, ka dr. Zāli ir šauras specializācijas noliedzējs iekšķīgajā medicīnā. Cilvēka organisms taču ir vienots veselums, un šo elementāro patiesību, kā mēdza uzsvērt Bernes klīnikas vadītājs, mediķim aizvien vajadzētu paturēt prātā gan pacienta izmeklēšanas, gan ārstēšanas procesā. (Runa tātad ir par to pašu kredo, ko lielā mērā pārstāv arī modernā medicīna un ko mūsu laikabiedrs, slavenais vācu internists Hanss Erhards Boks (Hans Erhard Bock, 1903-2004) formulējis kā "diagnostisko tieksmi pēc pārskata" un "terapeitisko imperatīvu cilvēka kā veseluma ārstēšanā".) Laikā, kad notika strauja medicīnas specializēšanās, šāda nostāja līdzinājās iešanai pret straumi un jau tāpēc vien izraisīja cieņu daudzu līdzcilvēku acīs. Sastapšanās ar Reiževskiem bija kā no gaisa nokritusi izdevība, ko nedrīkstēja atstāt neizmantotu, un "Nagliņpāris" odesiešus par iegūto pieredzi tiešā saskarsmē ar Bernes medicīnas spīdekli noteikti izvaicāja visos sīkumos. Kur atrodas dr. Zāli klīnika? Vai tajā tiek piedāvāta vispusīga medicīniskā izmeklēšana? Vai pie slavenā speciālista var konsultēties ikviens maksātspējīgs klients? Kā jāpiesakās uz pieņemšanu? Cik jāmaksā par konsultāciju? Tobrīd kastaņolieši no Reiževskiem iegūtās ziņas droši vien lika aiz auss pagaidām vēl īsti nenoskārstai vajadzībai. Taču jau pēc pusgada šī vajadzība pie dzejniekpāra durvīm klauvēja tik skaļi, ka izlikties to nedzirdam vairs nebija iespējams. Kad Aspazijas veselības stāvoklis 1908. gada rudenī saasinājās līdz bīstamai robežai - pastāvīgā kuņģa streikošana dzejniecei bija radījusi pilnīgu spēku izsīkumu -, "Nagliņpāris" beigu beigās izšķīrās par radikālu rīcību. Tika nolemts, ka Aspazijai jāmēģina nokļūt uz konsultāciju pie labākā no labākajiem. Pie dr. Hermaņa Zāli. Saņēmusi dūšu, dzejniece 1908. gada rudens pusē aizrakstīja vēstuli uz Bernes klīniku. Pēc pāris nedēļām - ap novembra vidu - pienāca pozitīva atbilde un viņa sāka posties svarīgajam braucienam.

"Vairāk nav kā zarnu katars!"

Ceļā uz Alpu republikas galvaspilsētu Aspazija devās ar smagu sirdi. Arī Rainis, iesēdinājis "mīļo Iniņu" Gotharda ekspresī un atvadījies, uz perona palika bēdīgs un noraizējies. Kuram gan labāk par dzejnieces dzīvesbiedru bija zināms, cik ļoti no mājām grūti izkustināmajai Aspazijai nepatika tāli pārbraucieni "cauri tiem melnajiem tuneļiem" un kādas bažas viņai sagādāja priekšā gaidāmais ārsta apmeklējums. Turklāt vēl bez dzīvesbiedra ierastās un iedrošinošās pavadonības! Taču - ko lai dara - abiem ceļojums būtu izmaksājis pārāk dārgi. Jāpiebilst, ka takse par dr. Zāli apmeklējumu bija 20 franki, abu trimdinieku stāvoklī - vesela bagātība. (Istabas īre Kastaņolas viesnīciņā, kur Aspazija un Rainis dzīvoja līdz 1908. gada vidum, viņiem ik mēnesi izmaksāja par pieciem frankiem mazāk.) Pat Aspazija viena Bernē nebūtu varējusi nokļūt, ja ar prāvu aizdevumu tālumniekiem nebūtu izpalīdzējis Raiņa draugs Vilis Siliņš, kam piederēja dzejnieka bērnības mājas Randenē. Iekrist vēl lielākos parādos kastaņoliešu stāvoklī būtu bijis gandrīz pašnāvnieciski, jo 1908. gads literārās peļņas ziņā bija sevišķi neveiksmīgs, arī nākotnes izredzes nesolīja neko labu. Taču vismaz viens mierinājums kā aizbraucējai, tā palicējam tomēr bija: Bernē Aspaziju gaidīja draugs. Latviete Amanda Cielēna, arī 1905. gada revolūcijas bēgle, kas Bernē dzīvoja zem viena jumta ar meitu Viktoriju, medicīnas studenti. Vasarā Amanda Cielēna bija ciemojusies Kastaņolā un kopā ar dzejniekpāri apmeklējusi arī Milānu. Ar Aspaziju viņas uzreiz esot sapratušās tik labi, ka jau pirmajā vakarā pie tējas glāzes sadzērušas tubrālības (tā Amanda Cielēna par šo tikšanos rak-sta savās nepublicētajās atmiņās). Kopš tā laika starp viņu un abiem dzejniekiem bija nodibinājušies cieši vēstuļu kontakti. Atsaucīgā un sirsnīgā Amanda, Aspazijai Bernē ierodoties, labprāt izmitināja viņu un palīdzēja iejusties neierastajā lielpilsētas gaisotnē. "Cielēniešu" Cecīlijas ielas (Cäcilienstraße) miteklis gan bija šaurs un pieticīgs: naktis Aspazijai ar Amandu pat bijis jāpārlaiž vienā gultā. Taču kas gan bija sadzīvisku ērtību trūkums, salīdzinot ar mātišķo gādību, kas dzejniecei tik dāsni tika dāvāta Amandas paspārnē! Uz pieņemšanu pie dr. Zāli Aspazija devās 20. novembrī. Un, tiklīdz "lielās briesmas" bija garām, ar milzu atvieglojumu Rainim ziņoja: "Iet labi! Likos izmeklēties viscauri, mana galvenā un vienīgā lieta ir zarnu katars, tikai stipri ielaists un tāpēc ilgāki kopjams. Uz tā pamata visa nervozitāte, visi raustītāji, visi aukstie degoni un sliktie topiņi. Sieviešu slimības nav nekādas, sirds un krūtis gluži veselas. Bet katars esot mani tik vāju padarījis veselības ziņā, it kā būtu 9 bērn[us] pēc rindas dzemdējuse." Ārstēties varot mājas kārtībā, taču tas jādara pacietīgi un sistemātiski. Dakteris esot piekodinājis, ka pacientei stingri jāievēro diēta un, galvenais, jāuzturas siltumā, proti, temperatūrā, kas nedrīkst būt zemāka par 16º pēc Celsija. Obligāti un bez kavēšanās "jāgādā zobi". Izrakstījis arī receptes "divām zālītēm" (vārdā šos medikamentus dzejniece nenosauc). Tas arī viss. Tagad nu Aspazija teicās ar skubu doties pie stomatologa un, tiklīdz būšot "gatavi" viņas zobi, steigties atpakaļ pie sava Iniņa. Mazliet detalizētāk dzejniece tikšanos ar dr. Zāli, kā izsecināms no adresātes atbildes, vēlāk aprakstījusi vēstulē Jevfrosiņjai Reiževskai. Aspazija acīmredzot pieminējusi, ka Eiropas mēroga slavenība viņai neesot šķitis īpaši pretimnākošs. Pēc Jevfrosiņjas Ļvovnas domām, par to nu vajagot vienīgi priecāties. Odesieti izmeklējot, korifejs esot izturējies pat tik "auksti", ka viņa jutusies pagalam šokēta. Vēlāk gan viņai paskaidrots, ka dr. Zāli atmaigstot vien pret ļoti smagiem pacientiem. Tātad - Aspazijas kaite īpaši bīstama nevarot būt. Rainis par dr. Zāli noteikto diagnozi - "tik vien kā zarnu katars!" - ļoti priecājās un rakstīja uz Berni, ka apmēram ko tādu viņš jau esot paredzējis. "Ka nau organiska vaina, bija domājams no tā, ka Tev taču pa laikiem ir bijis arī labāk, kā, piem., Slob[odsk]ā [5] un arī še [6] pirmo vasaru. Nu Tu zini, mīļo labumiņ, un nu vari ņemt pats sevi ārstēties un Lielo Pūku [7] kā palīgu. Gan jau nu izārstēsim ar siltumu un ēšanu, un labu turēšanu." Raini tomēr drusku ērcināja tas, ka Aspazija pirms konsultācijas līdzņemšanai nebija uzrakstījusi obligāti noskaidrojamo jautājumu listi un līdz ar to uztraukumā piemirsusi ārstam pavaicāt šo to svarīgu. Pirmkārt, esot vajadzējis uzzināt dr. Zāli viedokli, vai viņiem būtu vēlams pārcelties uz dzīvi Ziemeļšveicē, teiksim, Cīrihē, kur atšķirībā no Tičīnas dzīvokļi ir apkurināmi. Kastaņolā paliekot, rudeņos un ziemās taču esot mazas cerības izsargāties no neizbēgamā "iekšas aukstuma". Otrkārt, Rainis pārmeta, ka dzīvesbiedre neesot mēģinājusi izdibināt, "kāpēc [viņam un Aspazijai] bērns nau bijis", un pat ieteica doties pie dr. Zāli uz konsultāciju vēlreiz. Iemesli, kuru dēļ latviešu lielajam dzejniekpārim nebija pēcnācēju, sabiedrību intriģējuši vienmēr. Dažādi minējumi ap šo noslēpumu vērpti un šķetināti gan biogrāfiski dokumentālajā literatūrā, gan presē, gan kuluāru sarunās. "Zinoši" ļaudis palaikam nākuši klajā ar dažādiem sensacionāliem "atklājumiem". Te vienam, te otram no partneriem pierakstīta neauglība kādas iedzimtas vai iegūtas kaites dēļ. Ar neslēptu baudu izgaršotas it kā no pašu dzejnieku vai viņu paziņu mutes dzirdētas "slepenas atzīšanās". Uzburti mīti pat par ārlaulībā dzimušiem un no publikas acīm nobēdzinātiem Aspazijas vai Raiņa bērniem ar kādu citu partneri. Taču pārbaudi ar patiesību līdz šim nav izturējusi neviena no šīm versijām. Piezīme Raiņa 1908. gada 22. novembra pastkartē nepārprotami signalizē par to, ka dzejniekpārim vismaz tolaik (Aspazijai, starp citu, joprojām esot reproduktīvā vecumā) viņu bezbērnības iemesls nav bijis zināms. Turklāt dzejniecei šīs problēmas noskaidrošana acīmredzot nav šķitusi pietiekami svarīga, ja reiz pieņemšanā pie dr. Zāli viņa par to nav apvaicājusies un, šķiet, nav arī mēģinājusi nokļūt pie viņa vēlreiz, lai savu "aizmāršību" labotu.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2013.gada marta numurā

1. Emigrantu ārzemēs parasti mēdz identificēt nevis pēc etniskās piederības, bet gan pēc zemes, no kuras viņš ieradies. Tāpēc der paturēt prātā, ka abu latviešu dzejnieku iekšējā un ārējā identitāte, Šveicē uzturoties, nesakrita.
2. "Dzīvots maz, taču pārdzīvots daudz." (Krievu val.)
3. "Nauda prasās pelnāma." (Krievu val.)
4. "Lai viņi saņem pēc nopelniem, šie plēsoņas šveicieši!" (Krievu val.)
5. Proti, Aspazijai uzturoties Raiņa izsūtījuma vietā Iekškrievijā.
6. Itāliešu Šveicē.
7. No Viljama Šekspīra lugas "Sapnis vasaras naktī" aizgūta iesauka, resp., īpašvārda Puck patvaļīgs latviskojums.