Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas galvenā ārste EVA STRĪĶE nevairās no atbildīgiem, laikietilpīgiem un sarežģītiem darba pienākumiem. Komandas spēlētāja un vadītāja, kurai nav vienalga, kā jūtas komanda. Patīk rīkoties ātri. Sasniegt reālus, nevis formālus uzlabojumus. Taču vairāk par administratīviem pienākumiem Evu Strīķi saista ārstes darbs, un vislabprātāk viņa atrastos operāciju zālē.
Esat teikusi, ka teikuma priekšmets dzīvei ir kustība. Kādus apzīmētājus šajā teikumā jūs izvēlētos tagad? Ātra kustība? Mazliet nogurdinoša? Priecīga kustība?...
Joprojām ticu, ka kustībā ir spēks un dzīvība. Es izvēlētos apzīmētāju “motivēta”. Mani iepriecina iespēja strādāt vienotā komandā ar ieinteresētiem komandas spēlētājiem, un lieliskas saspēles rezultāts ir uzvara. Vai arī zaudējums, ja komandas sadarbība nav bijusi pietiekami efektīva. Medicīnā komandai ir milzīga nozīme, jo viens, lai arī cik izcils būtu, nespēj paveikt visu.
Ja par sporta veidiem — savulaik spēlēju volejbolu, vēlāk tenisu, jo tur ir kustība, azarts un rezultāts, bet fizisko izturību trenēju ar jogu un slēpošanu.
Kustība rada enerģiju, un es ticu enerģijas nezūdamības likumiem: enerģija nezūd un nerodas no jauna, tikai no viena enerģijas veida pārvēršas citā.
Vai jums ir talants pamanīt cilvēkus, kas iederētos komandā?
Gribētu, lai tā būtu, bet ne vienmēr tas izdevies. Vairāk komandu veidoju, paļaujoties uz izraudzītā speciālista profesionalitāti, kompetenci un iekšējo sajūtu, ka man izdosies cilvēku pārliecināt par kopīgiem mērķiem, manis izvēlēto veidu, kā to darīt, un kopējo paveicamā darba apjomu. Man svarīgi, lai ar darbiniekiem būtu dialogs: kurp ejam, ko vēlamies sa-sniegt, kādas ir mūsu veiksmes un neveiksmes. Tomēr jāatzīst, ka gadījies arī kļūdīties.
Kolēģi teikuši, ka apbrīno un ar baltu skaudību apskauž jūsu profesionālās prasmes narkozēs sirds ķirurģijā, citi atkal — par jūsu enerģiju paspēt un izdarīt tik daudz! No kurienes šis “enerģijas gēns”? Ticat, ka mums katram no dzimšanas ir iedots noteikts enerģijas līmenis, vai arī esat iemācījusies labi sadalīt spēkus?
Sportā, kur būtiska ir izpildes tehnika, piemēram, tenisā, ilgstoša cīņa iespējama tikai tad, ja labi vai perfekti pārvalda izpildes tehniku un noturīgi saglabā psiholoģisko stāvokli. Tā arī cenšos strādāt — vairāk rezultatīvu sasniegumu, atmetot nevajadzīgo.
Tomēr gadās kaut ko izdarīt citādi, ne tik kvalitatīvi, kā biju iecerējusi, un tas notiek tieši enerģijas, laika trūkuma un pārāk intensīvu emociju dēļ. Citreiz gan nepietiek arī spēju vai argumentu, lai līdzcilvēkus pārliecinātu līdzdarboties. Un tagad sev pajautāju: vai ar varu vispār ir vērts kādam censties kaut ko pierādīt?
Pārliecība, ka man viss ir pa spēkam, varbūt izveidojusies tāpēc, ka neesmu radusi sūkstīties vai apsolīto neizdarīt. Neprotu pateikt striktu “nē”, tāpēc uzkrājas liels darba apjoms. Man pašai ļoti nepatīk cilvēki, kas netur solījumus vai ir negodīgi, tāpēc apsolīto cenšos izdarīt.
Kopumā esmu pamanījusi zināmu paradoksu: jo vairāk kustību manā ikdienā, jo lielāks enerģijas daudzums rodas.
Atbildīgos administratīvos amatos esat kopš 2012. gada — Stradiņa slimnīcas valdē, tagad galvenā ārste. Reizēm vadītāji saka: amats pats pie manis atnāca. Bet tā ir arī kāda personības šķautne, kas liek amatam teikt “Jā!” — godkāre, varas ambīcijas vai ambīcijas sakārtot lietas... Kā tas ir jūsu gadījumā?
Esmu savas nozares patriots, pazīstu gandarījumu, sevišķi, ja bijis jāpārvar grūtības un jāmeklē nestandarta risinājumi. Vadītāja pozīcija pieprasa kompetenci un zināšanas, bez kurām nedrīkstētu uzņemties atbildību organizēt un vadīt. Mans virzītājspēks ir vēlme veicināt slimnīcas darbības sakārtošanu tā, lai būtu vieglāk darīt to, ko arī man ikdienā visvairāk patīk — veikt ārstes pienākumus. Vēlos panākt reālus, nevis formālus uzlabojumus, samazināt plaisu starp praksi un izglītību. Domāju, ka tā mēs palīdzētu atjaunot mūsdienās paputināto ārsta profesijas prestižu.
Vēl viens iemesls, kāpēc piekritu kļūt par slimnīcas galveno ārsti, bija tas, ka anestezioloģijas nozari mēģināja izvazāt — sadalīt ar mērķi pelnīt pat uz profesionālās degradācijas rēķina. Grūts bija ceļš, lai anestezioloģijas un intensīvās terapijas katedru un nodaļu atzītu par oficiālu Eiropas līmeņa mācību bāzi specialitātē, un tas notika, pateicoties spilgtām personībām, piemēram, prof. Antoņinai Sondorei un prof. Georgam Andrejevam. Tāpēc katru rīcību, kas vājināja mūsu nozares vienotību un spēku, es uzskatīju par nosodāmu. Tā kā esmu Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas viceprezidente un šīs medicīnas jomas pedagogs, uzskatīju, ka jāaptur nozares sadalīšana nelielās struktūrvienībās, lai profesionālās prasmes anesteziologi varētu saglabāt universitātes klīnikas līmenī.
Kas ir administratīvo amatu pievienotā vērtība?
Uzdrīkstēties pārspēt šodienas ierobežojumus un pieņemt lēmumus, kas ietekmē nākotni. Ne vienmēr izdodas pilnībā izprast apkārt notiekošo, tāpēc gadās arī kļūdīties un nevajadzīgi tērēt emocijas. Vadītāja pozīcija liek izprast procesus, domāt stratēģiski, pieņemt skaidrus lēmumus.
Ja esam pietiekami gudri, tad spējam pilnveidot pasauli un tajā pilnveidoties paši.
Galvenais ārsts slimnīcā — kā izjūtat šo pozīciju? Kā zibensnovedēju vai “kaujas zonu”, vai buferzonu, kur jāizcīnās vai jānodibina diplomātija starp vadības lēmumiem un darbiniekiem?
Šodien nepelnīti galvenie atslēgas vārdi nozarē ir “taupība”, “optimizācija” un “efektivitāte”, vadītājam jāsaprot, ko darīt, lai neizraisītu lavīnu, ja komanda samazinājusies, bet darbu apjoms saglabājies. Ekonomisku grūtību apstākļos ik brīdi var rasties negaidīti pavērsieni, tāpēc cenšos būt vadītājs, kuram nav vienalga, kā jūtas komanda, gribu palīdzēt pat visgrūtākajos apstākļos.
Tehnoloģijas prevalē pāri medicīnas cilvēcīgajai dabai. Pacientu ciešanas nereti paliek otrajā plānā, jo peļņa tiek uzskatīta par slimnīcas galveno mērķi un sasniegumu. Tomēr jāatzīst, ka pietiekamas finanses piesaistītu gan speciālistus, gan modernas tehnoloģijas, kas nepieciešamas sekmīgam ārstēšanas rezultātam.
Esmu pārliecinājusies, ka slimnīcas galvenā ārsta svarīgākais uzdevums ir risināt jautājumus, kas saistīti ar pārmaiņām un krīzes situācijām. Pārmaiņas ved nosacītā krīzē, bet tas dod iespēju sākties jaunai kārtībai, kas būtu labāk adaptēta laikmeta prasībām.
Kuri ir sāpīgākie mezglpunkti?
Grūtības saistītas ar to, ka slimnīca funkcionē kā vienots organisms, tāpēc nav iespējams veikt pat nelielas pārmaiņas kādā funkcijā, lai neietekmētu citas.
2018. gadā lielu darbu ieguldījām pacientu plūsmu plānošanā slimnīcas topošajos korpusos, vienlaikus atbalstot struktūrvienību darba organizāciju vēsturiskajās ēkās, paralēli risinot samilzušo personāla krīzi un cenšoties nekavēt nozaru attīstību.
Notiek daudzi pārkārtojumi: mutes, sejas un žokļa ķirurģijas nozares pārvietošana no Dzirciema ielas ēkām uz slimnīcas galveno mītni Pilsoņu ielā, kas prasa infrastruktūras sakārtošanu un izmaiņas centra ierastajā darba kārtībā. Pēc veiksmīgas jaunā projekta realizācijas atbrīvosies virkne vēsturisko telpu, tiks nojaukts septiņdesmitajos gados būvētais kardioloģijas korpuss. Šobrīd tajā notiek ļoti intensīva ārstnieciskā darbība. Tāpēc jāmēģina paredzēt un saplānot nākotnes notikumi, nekaitējot noritošajiem ārstniecības procesiem.
Pēdējās desmitgadēs ievērojami mainījusies vide, kādā strādā slimnīcas kolektīvs. Pacientu prasības un cerības ir pieaugušas. Palielinājušās ārstēšanas iespējas, bet reizē arī riski, kas medicīnā vienmēr bijuši klātesoši.
Diemžēl rodas situācijas, kad pacienta veselības stāvoklis pasliktinās vai neuzlabojas tā, kā tika gaidīts, un arvien biežāk nelabvēlīgo ārstniecības procesa rezultātu kriminalizē. Vai Krimināllikums vispār būtu attiecināms uz ārsta praksi? Vai šādā gadījumā tiks prezumēta ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīga pildīšana? Tāpēc uzskatu — ja nav tiesību normās nostiprināta universāla ārstēšanas protokola, tad ārsta medicīnisku kļūdu nevar klasificēt kā noziedzīgu vai ļaunprātīgu.
Kā klasificēt situāciju, kad pacienti bijuši nevērīgi paši pret savu veselību? Lielākā daļa piederīgo, kas sūkstās par tuviniekam nodarīto veselības kaitējumu slimnīcā, parasti šo smagi slimo cilvēku nevēlas kopt mājās. Nereti pacients vairākus mēnešus pavada slimnīcā, nesagaidot tuvinieku apmeklējumu. Par to vajadzētu padomāt, pirms sākam kriminalizēt mediķu atbildību! Mediķu darba apdraudēšana, iesaistot tiesu darbībās, var izraisīt vēl nopietnākas sociālās sekas nekā pats notikušais nodarījums.
Foto: Inese Austruma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada jūnija numurā
