Par garāku dzīvi. Vai vismaz cerību. Transplantologs Rafails Rozentāls

Pēc Eiropas pieredzes, hemodialīzes nodaļā jābūt nefrologam. Pie mums strādā četri nefrologi, kuri dežurē pie slimniekiem pēc­operācijas laikā. Esam sastrādājušies kā komanda. Visi ārsti ar parakstiem apliecinājuši, ka vēlas turpināt darbu centrā. Te mācās studenti, rezidenti. Ko iegūs pacients, kad viņam mainīsies aprūpes nosacījumi, jo parādi nodaļā komandēs citi? Kam ir izdevīgi sagraut atstrādātu sistēmu? Un cik gadus var tikai runāt, ka nepieciešams organizēt aknu transplantāciju?! Palūkojieties reanimācijā - atkal kāds miris no aknu cirozes. Bet cik ir tādu, kam vajadzīga operācija, laikam nezina neviens, jo nav slimnieku reģistra. Tad var teikt, ka nevienam jau nevajag, jo neviens nekur nav pieteicies... Kāpēc Lietuvā var pārstādīt aknu, Igaunijā var, bet Latvijā nevar? Esam gatavi piedalīties, zinām, kā jāstrādā ar pacientu pēcoperācijas periodā. Dodiet zaļo gaismu, un mēs darīsim!

Medicīnas izvēle pirms daudzajiem gadiem bija emociju vai prāta diktēta?

Mamma teica, ka tā vajag! Viņa ļoti gribēja mani redzēt baltā virsvalkā piedalāmies lielā profesoru apgaitā. Bija redzējusi tādu skatu ar profesoru Paulu Stradiņu, kurš operēja vectēvu. Tas bija atstājis iespaidu uz viņu. Ja nopietni, man nepadevās matemātika un fizika. Bet Krasnojarskā, uz kurieni mūsu ģimeni izsūtīja 1940. gada 14. jūnijā, bija medicīnas institūts. Tur strādāja profesori, kuri bija spiesti pamest savas klīnikas Maskavā un Ļeņingradā ārstu lietas sakarā. Tādas zvaigznes! Institūta rektoram nebija problēmu ar personībām vai tautībām, viņš pieņēma darbā augstas klases speciālistus. Tā, piemēram, mikrobioloģiju mums lasīja vācu tautības profesors Štībens, kurš bija strādājis kopā ar zinātnieku R. Kohu - tuberkulozes baciļa atklājēju! Saskarsme ar tādām personībām sagādāja kolosālu gandarījumu un bija stimuls pētnieciskajam darbam.

1956. gadā tikām reabilitēti un varējām atgriezties Rīgā. Pamazām dzīve sakārtojās. Turpināju studijas Medicīnas institūtā. Gribēju būt ķirurgs, jau institūtā Krasnojarskā biju darbojies ķirurgu pulciņā.

Kāpēc ķirurgs?

Veiksmīga operācija, lai cik sarežģīta un nogurdinoša, dod kolosālu pabeigta darba sajūtu. Iznāc no zāles tāds drusku nesevī, bet uzreiz redzi sava darba rezultātu. Uzreiz! Sadales komisijai pateicu, ka gribu braukt strādāt par ķirurgu uz Latgali. Jo latviešu valoda sagādāja grūtības. Komisijas vadītāja bargi noprasīja: kāpēc tieši uz Latgali? Rektors iejautājās: viņš uz Nicu vai prasās? Visi sāka smieties un parakstīja norīkojumu.

Pirmo darba vietu attālos laukos dakteri parasti atceras ar smaidu.

Ierados Dagdā 1. augustā. Vasara. Skaisti! Tūlīt iedeva dzīvokli iepretim slimnīcai. Galvenais ārsts apsveica - rīt ginekologs dodas uz četru mēnešu kursiem, paliksi viņa vietā. Līdz tam tikai vienu reizi nodarbībās biju izmeklējis sievieti. No palīglīdzekļiem somā viena plāna mācību grāmatiņa. Jautrības maz. Nostrādāju divus gadus, tad panācu, ka tieku uzņemts aspirantūrā.

Aizsākās mākslīgās asinsrites ēra sirds operāciju gadījumos. Profesors Margulis vadīja eksperimentālo ķirurģisko laboratoriju, kurā sāku strādāt. Aizstāvēju kandidāta disertāciju. Pēc pieciem gadiem - arī doktora disertāciju. Napoleons ir teicis, ka cilvēki strādā vai nu aiz bailēm, vai labuma dēļ. Bailes pilnībā izpalika. Bet labums patiešām bija - mūsu vēlēšanās pilnveidot savas zināšanas un iegūt zinātnisko grādu. 1976. gadā no Latvijas aizbrauca Transplantācijas centra dibinātājs profesors Jarmoļinskis, viens no pirmajiem speciālistiem nieru transplantācijā Padomju Savienībā. Mani aicināja viņa vietā. Kā izteicies ministrs - lai centra vadītājs būtu ar doktora grādu, tad darba laikā nerakstīs disertāciju, bet strādās. Centrs bija izvietots ķirurģiskajā nodaļā. Viena palāta astoņiem slimniekiem. Nebija ne operāciju zāles, ne laboratorijas, nekā. Meklējām naudu, pie nodaļas tika piebūvēta atsevišķa ēka.

Kur guvāt zināšanas, kā šāds centrs jāveido?

Man bija labi kontakti ar maskaviešiem, uz ārzemēm tolaik vēl nelaida. Transplantācija ir specialitāte, kurā, izņemot Maskavu, Krievijā vēl aizvien nekā nav. Mums tagad ir hemodialīzes nodaļa, nieru transplantācijas, koordinācijas nodaļa, kas nodarbojas ar donoru meklēšanu, sagatavošanu, nieru izņemšanu, nieru konservāciju, ir laboratorija, notiek ambulatorās pieņemšanas. Uzskaitē ir ap 500 cilvēku, kuriem esam pārstādījuši nieri. Viņi atrodas mūsu novērošanā, nāk atrādīties, saņem valsts kompensētas zāles, ko izrak­stām. Visilgāk - 31 gadu pēc nieru pārstādīšanas - dzīvo paciente, kuru operējām 1977. gadā.

Un tagad...

Pēdējos piecos sešos gados mēs veicam 70-75 nieru transplantācijas gadā. Uz miljons iedzīvotājiem - 30-32 operācijas. Ar šādu rādītāju esam piektajā līdz septītajā vietā Eiropā. Tas ir labāk nekā Vācijā. Amerikā gadā veic 17 000 nieru transplantācijas. Bet uz miljonu iedzīvotāju viņiem iznāk mazāk nekā mums!

Sākumā, kad ārzemēs kolēģiem stāstīju, kā mums notiek dialīze un transplantācija, viņi par mani smējās: aha! un tā arī jums nav, un tā, un tā. Tagad mums viss ir pašiem. Ārzemnieki brauc pie mums, skatās un atzinīgi novērtē mūsu darba organizāciju. Centrā strādā 14 ārsti, ir laboranti, divi habilitēti doktori, trīs medicīnas doktori, vēl divi mācās doktorantūrā. Tagad mācības sāk jauns rezidents, pie mums mācās un iziet praksi nefrologi.

Sākot darbu, ar kolēģi Jāni Bicānu bijām Maskavā uz kursiem. Kad ķirurgi nāca mainīt nieres, mēs, es atvainojos, čiepām šujamos diegus, jo Rīgā tādu nebija. Bija kaut kādi ungāru ražojuma diegi, ar kuriem patiesībā nedrīkstēja šūt. Zāļu nebija. Nebija vispār pasaulē, ne tikai Maskavā vai Rīgā. Kaut ko lietojām, bet no tiem medikamentiem arī rezultātu nebija. Pamazām pārgājām uz kvalitatīviem materiāliem un efektīvām zālēm. Tagad strādājam ar tādu pašu materiālu kā kolēģi citur Eiropā, un mūsu pacienti saņem tādus pašus medikamentus kā pacienti citur Eiropā.

Operāciju skaitu ierobežo donoru skaits. Mēs varētu operēt vairāk, speciālisti ir labi sagatavoti. Donora nieres gaidīšanas laiks Latvijā ir apmēram septiņi mēneši. Runājam par nieri, ko var izņemt no miruša cilvēka. Amerikā, kur gadā veic 17 000 operāciju, apmēram pusē gadījumu izmanto nieres no dzīva donora, pusē - no miruša cilvēka.

Kā skaidrojat tādu atšķirību?

Tā ir cilvēku attieksme. Izpratne par vērtībām. Ģimene, kur cits citam palīdz grūtos brīžos.

Vai tam kāda nozīme, ka tiek pārstādīta radinieka niere?

Radiniekiem var būt labāka bioloģiskā saderība, bet tas nav principiāli. Pats svarīgākais - lai donors būtu vesels. Cilvēku, kurš piekrīt būt par donoru, izmeklējam ļoti pamatīgi. Bija viena māte, kura gribēja dot nieri bērnam, bet viņai pašai bija veselības problēmas. Biežāk ir otrādi: uzzinot, ka radiniekam, bērnam nepieciešama niere, sākas atrunas - pati nejūtos labi, nedzīvoju ar vīru utt.

Ar jūsu pieredzi, kāda nozīme ir vadītāja personībai? Ko izšķir kadri, ko - nauda?

Slavenā frāze - kadri izšķir visu - ir dzīva joprojām. Pie mums strādā ļoti spējīgi un profesionāli ķirurgi. Bet - arī tādam ķirurgam maksā tik maz, ka viņam pēcpusdienā kaut kur citur sākas pieņemšana, un viņam nav laika iedziļināties un veikt smagas operācijas. Ne tāpēc, ka negribētu vai neprastu, bet... Ja medicīnas māsai ir turīgs vīrs, viņa var atļauties strādāt vienu slodzi. Vīrieši, kam jāuztur ģimene, to nevar. Ne visām māsām ir turīgi vīri. Un māsa iet strādāt tur, kur vairāk maksā. Turklāt mums viss ir sarežģītāk nekā parastā slimnīcā.

Ko nozīmē - sarežģītāk?

Psiholoģiski. Lai kādam dotu izredzes dzīvot, esam spiesti saistīties ar tiem, kuriem izredžu vairs nav. Ar nāvi. Ar mirušā piederīgajiem. Kolēģi kaut kur valstī konstatē donora smadzeņu nāvi. Un tūlīt zvana mums. Jebkurā laikā. Vienreiz uz Balviem pēc donora nieres kolēģi brauca 35 grādu karstumā. Tie, kuriem jāvada sarunas ar mirušā piederīgajiem, tiek īpaši apmācīti. Vienalga, tas ir smagi. Atceros, pirms gadiem septiņiem vai astoņiem bija miruši divi bērni. Atbrauca brigāde, teica, mēs atvedām nieres, bet tagad atstājiet mūs mierā! Kā adekvāti apmaksāt lielo psiholoģisko slodzi?

Esam saistīti ar starptautiskām organizācijām. Desmit gadus Eiropas Kopienā darbojos komisijā par orgānu transplantācijas jautājumiem, Eiropas Padomē ekspertu komitejā pārstāvu Latviju. Pārzinu dokumentāciju, likumus un pantus, kas saistīti ar orgānu transplantāciju.

Uzskatu, ka mums ir ļoti labs likums par orgānu izmantošanu. Visi esam iedzīvotāju reģistrā. Caur to katrs Latvijas iedzīvotājs var izteikt savu gribu, kā pēc nāves rīkoties ar viņa orgāniem. Pagaidām ļoti maz, kādi 1,7% no visiem iedzīvotājiem, izmantojuši šo iespēju. Ja cilvēks dzīves laikā to nav izlēmis, sākas cits stāsts.

Sarežģīti ir arī organizatoriski. Izņemtās nieres 24 stundu laikā jāpārstāda. Koordinatori parasti diennakti nevar iziet no slimnīcas. Viņiem jāatrod niere, tad jāsameklē slimnieks un jāatved šurp uz slimnīcu. Dežūrārsts viņu skata. Ja atzīst, ka slimnieks šai nierei neder, jāmeklē cits! Mēs sākam bļaut: kur ir slimnieks, mums vajag operēt! Tas nav viegli. Lietuvā kolēģi uzaicina uzreiz piecus slimniekus un tad noskaidro, kuram šoreiz tiks veikta operācija. Parasti slimnieki ir motivēti, visiem ir mobilie tālruņi, pašiem vai kaimiņiem ir automašīna. No Daugavpils piecās stundās viņš ir pie mums. Ja iesnas vai gripa, to jau pats var pateikt pa telefonu. Bija viens: vienreiz saka, ka gripa, otrreiz - gripa, vairāk neaicinājām. Gadās tādi, kas saka - bet es šodien negribu!

Kā, jūsuprāt, rodas briesmu stāsti par orgānu izņemšanu, nozagtiem bērniem?

Es neticu un nevaru iedomāties, ka var nozagt cilvēku un pēc tam paņemt viņu uz operāciju. Visā pasaulē ir slimnieki, kam nepieciešams pārstādīt nieres, bet nav donora. Viņi meklē un izmanto tā saucamos mākslīgos donorus. Tie ir gadījumi, kad uz operāciju ierodas slimnieks kopā ar donoru. Pēc 11. septembra sprādzieniem musulmaņi saplēsās ar Ameriku. Tagad viņi brauc uz Vāciju vai Zviedriju uz orgānu pārstādīšanu kopā ar sarunātu cilvēku - tā saucamo crossborder donoru - un saka - tas ir mans brālis. Vai brālēns. Un pats maksā savam radiniekam par ziedoto orgānu. Tā ir orgānu pirkšana. Mums atskan viens divi zvani mēnesī: gribu pārdot nieri. Varu? Varat. Bet ne man, ne mums un ne šeit.

Es bieži piedalos transplantologu kongresos. Kolēģi no Dienvidamerikas saka - nu nedarām mēs tā, kā rāda šausmenēs. Cik zinu, un tas izklausās ticami, Ķīnā ņem orgānus no tiem, kuri sodīti uz nāvi. Pie sodītā ģimenes nāk koordinatori: atļaujiet izņemt tādu un tādu orgānu, jo viņš tik un tā būs miris. Bet jums par to nebūs mantas konfiskācija vai kaut ko samaksāsim. Esmu runājis ar ķīnieti, kurš mācījies Vācijā un izglītojies Anglijā. Viņš teica - kas man par daļu, kā dabūta niere! Ja būs, es to piešūšu. Bērnu zagšana un orgānu izņemšana uz operācijas galda kā ārstu bizness - es tam neticu.

Pieļauju, ka kongresos par šo tēmu tiek runāts ne jau tikai tāpēc, ka kāds uz ielas protestē?

Orgānu transplantācija un orgānu tirdzniecība ir jautājumi, kuru apspriešanā piedalās daudzi psihologi, psihiatri un juristi. Amerikā ir speciāli institūti, kas pēta ētiku orgānu transplantācijā. Tēma ir aktuāla, jo rezultāts ir acīmredzams. No dzīva donora pārstādīts orgāns ir labāks nekā no miruša. Un cilvēks grib dzīvot. Ja viņam ir nauda, par ko viņš grib dzīvot, kurš drīkst to liegt? Valsts pat nav ieinteresēta iejaukties - kamēr neizskan fakti par infekciju. Kā gadījumos ar donoriem no Indijas un Filipīnām. No turienes donori uz orgānu transplantācijas operācijām brauca uz Bulgāriju. 35 procentos gadījumu pacientiem pēc tam sākās infekcija.

Es tomēr uzskatu, ka nevar aizrauties ar dzīvajiem donoriem. Kāpēc? Tāpēc, ka daļa donoru pēc tam kļūst par nieru slimniekiem, kuriem pašiem vajadzīga nieru transplantācija. Vienu nieri izņem, ar otru pēc laika kaut kas nav kārtībā. Lūdzu!

Par to taču dzīvie tiek brīdināti!

Ja tāda transplantācija notiek reizi trīs gados, mēs varam atļauties ilgi runāt ar potenciālo donoru. Bet, ja tādi klienti ir katru dienu... Manuprāt, vajadzētu ņemt nieri no visiem mirušajiem. Paskaitiet, cik daudzi iet bojā karadarbībā, katastrofās uz ceļiem! Zinu, ka ir cilvēki, kuriem ticība neļauj izņemt orgānus. Pārējiem nevarētu būt nekādi ierobežojumi. Pārējiem nav argumentu, ja viņu nāve var glābt kādam citam dzīvību. Vai vismaz pagarināt dzīvi.

Arī jums, centram, ar viņiem tad jāsadzīvo...

Ir pacienti, kas nāk un saka paldies, ka iedevāt vēl piecus gadus normālas dzīves! Mūsu operētie trīs reizes gadā ierodas atrādīties un saņemt recepti zālēm. Tās nepieciešamas visu mūžu, kamēr niere strādā. Zāles pilnībā kompensē valsts. 23-26% ir tā saucamo nelīdzestīgo slimnieku. Viņš lepns - jūs man te zāles, a es neko, šņabi dzeru, ne jūsu ķīmiju, un tāpat dzīvoju! Pēc tam viņu atved ātrie... Tie, kas rūpējas par sevi, ilgāk dzīvo. Tik vienkārši. Bet mēs pārdzīvojam, kad velkam, velkam viņu, bet viņš neprātīgā augstprātībā pasaka - ko jūs mani te dzīvot mācāt!... Mēs tēlojam psihoterapeitus un psihologus, stāstām, kā būs jādzīvo pēc operācijas. Viņam viss dots par velti, pačurāt var, ārstam var piezvanīt jebkurā laikā, viss, viņam neko vairāk nevajag. Kāda disciplīna? Kādi nosacījumi?

Vai bijis, ka uz ielas vai saviesīgā pasākumā pacienti nāk aprunāties?

Ha! Cik reizes no atskurbtuves zvana - vai jums uzskaitē ir tāds un tāds? Ir! Viņš saka - viņam esot īpaša niere? Protams, ka ir, paši ielikām! Ak, tagad atteikusies un tāpēc pilniņš?..

Ja nopietni, ir Nieru slimnieku asociācija. Pacienti nāk kopā, mēs stāstām, atgādinām, cenšamies palīdzēt. Viņi ir mūsu slimnieki uz mūžu. Visskumjāk, kad pacients apzinīgi dara visu, kā ieteikts, un tomēr svešā niere atsaka...

Pa kuru laiku piezīmju grāmatu uzrakstījāt?

Esmu zinātnieks. Rakstīšana ir mana darba daļa. Sadalīju nodaļas: ģimene, deportācija, karjera, transplantācija, likumdošana, skandāli.

Kādi skandāli bijuši?

Kas tas par transplantācijas centru bez skandāliem? Bija 1996. gads. Absolūta neziņa, instanču pārbaudes, masu mediju uzmanība. Atbrauc kolēģi no Zviedrijas, uzzina par mūsu ķibelēm un saka: apsveicam, tātad jūs esat normāla vieta, kur taisa orgānu transplantācijas! Mums ir žurnālisti, kas tikai no šādiem skandāliem dzīvo.

Mums viss bija likumīgi un sakārtots. Bet kam patīk izsaukumi pie prokurora? Nu nebija mums nekāda pārkāpuma! Bija likuma panti, kurus varēja dažādi traktēt. Kamēr tā jezga nerimās, stress katru dienu. Pamazām pierodi. Žurnālistus sūtīju uz prokuratūru: prasiet tur, visu, ko zinu, esmu pateicis. Kad beidzās otrā lieta, prokurors teica - tagad orgānu transplantācijā esmu lielākais speciālists! Iedevu viņam visus likuma pantus, iztulkoju visas Eiropas likuma normas. Sūdzība bija absurda. Lai es atdodot naudu, ko esot saņēmis par orgānu pārdošanu.

Jūs neatdevāt?

Ko man bija atdot? To, ko nebiju ne ļaunākajos murgos ņēmis? Nieri jau sen bijām pārstādījuši. Viss iegrāmatots, fiksēts. Tika pratināts slimnieks, kuram pārstādījām nieri. Skatīja protokolus, slimības vēstures. Mums transplantācijā jākārto daudz papīru. Lai nodrošinātos pret jebkuru nejaušību, lai parādītu, kā viss noticis gandrīz pa stundai.

Vai pacients, kuram pārstādāt nieri, zina, no kura donora tā ņemta?

Nekad, jo spēkā ir orgānu izņemšanas un orgānu transplantācijas anonimitātes princips. Pilnīga anonimitāte starp pacientu un donoru. Tas ir Eiropas likums. Bija gadījums: meita aizgāja bojā, māte vēlējās zināt, kam tika meitas niere. Gribot atbraukt un paskatīties uz to cilvēku. Nekas tāds nav atļauts. Ja nieri ņem no dzīva donora, tas, protams, ir zināms. Reiz operējām māti un meitu. Abas gulēja vienā palātā.

Darba diena jūsu centrā atšķiras no citās nodaļās ierastās. Kāpēc?

Katru dienu pusastoņos esmu darbā. Ir rīta apgaita. Tad varam pateikt, kāda slimniekam ir temperatūra, kā viņš jūtas, bet to, kā strādā niere, precīzi parāda analīzes. Katru rītu operētos slimniekus skatām ar ultrasonoskopu. Analīzes ir gatavs ap pulksten vieniem, tad notiek ārstu sanāksme. Ja redzam, ka jāreaģē, tūlīt arī to darām. Mūsu jaunā daktere trešo nedēļu (saruna noritēja februāra nogalē - aut.) mācās Vācijā. Iedevu piecdesmit jautājumus, uz kuriem gaidu atbildes, viņai atgriežoties. Lai paskatās, kā tur organizē darbu.

Kāpēc sūtat jaunos kolēģus pasaulē skatīties? Jūs taču pats varat izstāstīt, kā notiek darbs citur!

Uzskatām, ka Vācijas klīnikā, kur kolēģe tagad mācās, ir perfekta precizitāte. Plānojam šogad veikt nieres transplantāciju kopā ar aizkuņģa dziedzera transplantāciju. Tam tagad ir jaunas metodes. Teicu, lai atved protokolu, kā veic šādu operāciju. Katrā vietā ir savi knifiņi. Visi mūsu dakteri ir papildinājuši zināšanas ārzemju klīnikās. Tagad var dabūt stipendiju caur Eiropas Transplantācijas asociāciju. Protams, jā­raksta papīri, jālūdzas, jāpierāda. Kolēģis nesen bija mācībās Somijā. Visi esam izgājuši kur­sus Transplantēšanas koledžā. Tikai vienu reizi mūžā ir atļauts piedalīties tās kursos - gadā divas reizes pa piecām dienām. Lekcijas lasa paši izcilākie transplantologi. Dalību un viesnīcu apmaksā koledža, pašam tikai jānokļūst mācību vietā. Tagad, lai dabūtu transplantologa sertifikātu, nepieciešami pieci gadi, divi gadi - ķirurģija un trīs - transplan­tācija. Kad sāku strādāt, divus mēnešus biju kursos Maskavā. Nezinu, vai var kaut ko paātrināt ārstu sagatavošanā. Katru dienu apspriežam pacientu stāvokli, jo situācija mainās strauji. Lietojamās zāles ir toksiskas, dos zāles vairāk nekā vajag, dabūs infekciju, dos mazāk - notiks orgāna atgrūšana. Konsiliji vai katru dienu. To nevar iemācīties divos mēnešos.

Vai ģimenē ir jūsu profesijas turpinātāji?

Jā! Dēls ir urologs, meita - nefroloģijas māsa. Man ir četri mazbērni. Bērnu ģimenes izvēlējās dzīvot un strādāt Telavivā.

Cik bieži varat mazbērniem galvas paglaudīt?

Katru vasaru. Tur ir tik karsts. Kad skolas brīvlaiks, mazie lido šurp. Tikai četras stundas lidmašīnā ar tiešo reisu - pasaule ir kļuvusi vēl mazāka un tuvāka.

Vai esat bijis klīnikā, kur dēls strādā?

Biju, biju. Pastaigāju, paskatījos un secināju, ka mums nav sliktāk. Tā ir liela slimnīca, vesels kvartāls. Plašums telpās. Visur kondicionieri. Operāciju zāles trīs stāvus zem zemes. Pazemē - drošībai, jo tur pa laikam norit karadarbība. Pabiju sentēvu zemē vairākkārt, līdz sapratu - varētu tur eksistēt, bet pilnvērtīgi dzīvot un strādāt varu tikai mājās - Latvijā.

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva