Pacietīgā perfekcioniste SANITA PONOMARJOVA, invazīvā radioloģe
Viņa ir jauna speciāliste salīdzinoši jaunā medicīnas jomā. Invazīvo radioloģiju izvēlējusies tāpēc, ka ātri var redzēt darba rezultātu. Strādā ļoti atbildīgi, netaupot laiku. Ir perfekcioniste, prasīga pret sevi un padotajiem, ar lielām darba spējām. Nebaidās uzņemties atbildību, spēj īstajā brīdī pieņemt lēmumu. Ir sava ceļa sākumā. 
Ja ķirurgam svarīgas meistarīgas rokas, tad kas — invazīvajam radiologam?
Nevar izcelt kaut ko vienu, jo jābūt gan zināšanām, gan iemaņām, gan drosmei. Lai noteiktu pacientam diagnozi un plānotu operatīvo terapiju, mūsu jomas speciālistiem jāpārzina visas radioloģiskās metodes un iespējas. Jāprot prasmīgi rīkoties ar aparatūru procedūru laikā, jo mums ne vien jāieiet asinsvadā, jākatetrizē, bet arī jāinterpretē tas, ko redzam. Tāpat jāmāk ātri reaģēt. Ja atvērtajā ķirurģijā ārsts fiziski — ar rokām — ir iekšā operācijas laukā, tad invazīvais radiologs strādā no attāluma. Ātri jāreaģē, ātri jāizvēlas materiāls, ar kura palīdzību konkrētajā situācijā iespējams atrisināt problēmu, ja notikusi kāda akūta komplikācija. Un tā ir drosme — pieņemt pareizo lēmumu īstajā brīdī.
Kas jūs iedvesmo šajā darbā?
Katra diena ir īpaša, jo katrs pacients ir unikāls. Saistībā ar asinsvadu un sevišķi galvas asinsvadu patoloģijām divu vienādu pacientu nav! Izmantojam tās pašas ārstēšanas metodes, taču pacienta anatomiskās īpatnības, tas, kā viņš reaģē uz ārsta iejaukšanos organismā, var ievērojami atšķirties. Invazīvo radioloģiju var salīdzināt ar ekstrēmajiem sporta veidiem. Ja sportisti tiecas pēc ekstrēmām situācijām tāpēc, ka bez adrenalīna dzīve viņiem nešķiet piepildīta, tad mums pat nemeklējot katrs gadījums, katrs pacients var nodrošināt adrenalīna devu, jo ir neparedzams un unikāls. Lai nu kas, bet rutīnas un vienmuļības mūsu darbā nav.
Toties ir smagais “svina kostīmiņš”, kurā jāpavada visa diena. Cik tas smags? Vai nav grūti tajā strādāt? “Svina kostīmiņš”, kas sastāv no svārku un vestes daļas, speciāla kakla aizsarga, cimdiem, cepures, kā arī svina brillēm, kas aizsargā acu lēcas, ir fizisks apgrūtinājums, bet esam saraduši, jo citādi strādāt nevar. Vieni kostīmi ir vieglāki, citi smagāki. Piemēram, asistentiem, kas uz mirkli ienāk operāciju zālē, tad atkal iziet, arī anesteziologiem šis kostīms ir vieglāks, bet speciālistiem, kas visu laiku atrodas operāciju zālē, svina ekvivalents kostīmā ir lielāks, līdz ar to ekipējums smagāks. Manējais sver aptuveni astoņus kilogramus. Protams, laika gaitā tas mediķiem rada veselības problēmas, jo, ilgas stundas stāvot kājās un strādājot svina ietērpā, ir liela slodze mugurai, pleciem un locītavām.
Invazīvā radioloģija ir viena no jaunākajām medicīnas disciplīnām, ļoti dinamiska, uz robežas starp diagnostiku un ārstēšanu un arvien vairāk virzās ārstēšanas virzienā. Kas ir inovatīvais jūsu nozarē? Kā tā iefiltrējas citās disciplīnās?
Invazīvajā radioloģijā katru gadu ienāk jaunas ierīces vai arī iepriekšējās tiek uzlabotas. Tas mums dod iespēju ieplūst citās medicīnas jomās. Patlaban ir daudz manipulāciju, ko var veikt mazinvazīvā veidā — caur asinsvadiem, apejot atvērto ķirurģiju. No inovāciju jomas jāpiemin biodegradablie stenti, ko jau plaši izmanto kardioloģijā. Tie laika gaitā uzsūcas organismā, tāpēc pacientam šo stentu implantācija nerada nekādas sekas. Šādus stentus var izmantot arī žultsvadu patoloģiju ārstēšanā, perifēro asinsvadu paplašināšanā. Uzskatu, ka mēs esam pārkāpuši robežu starp diagnostiku un ārstēšanu. Ja pirms četriem gadiem pārsvarā diagnosticējām, tad patlaban ārstējam. Te liela nozīme arī neinvazīvām diagnosticēšanas metodēm, piemēram, magnētiskajai rezonansei un datortomogrāfijai, ko plaši izmanto diagnostikā. Ar tām iespējams savlaicīgi noteikt patoloģiju, un mēs, invazīvie radiologi, vadoties pēc iegūtās atrades diagnostiskajā izmeklējumā, varam jau sākt ārstēšanu. Ļoti draudzīgi sadarbojamies gan ar ķirurgiem, gan neiroķirurgiem, bet ar asinsvadu ķirurgiem strādājam roku rokā — multimodāli analizējam pacientus un izvēlamies metodi, kas pacientam būtu visefektīvākā un visdraudzīgākā. Strādājam kā komanda, nevis deķīti katrs velkam uz savu pusi. No tā galvenie ieguvēji ir pacienti. Nākotnē vairāk gribētu attīstīt audzēju radioembolizāciju un radiofrekvences ablāciju, praksē ieviest arī vēl citas inovatīvas metodes.
Bet kas būtu tā profesionālā virsotne, kurā gribētu uzkāpt?
Labs jautājums! Viena no svarīgākajām virsotnēm jeb mērķiem īstermiņā, ko gribētu sasniegt, ir lielāka komanda, kas var nodrošināt dienesta pieejamību visu diennakti septiņas dienas nedēļā. Pagaidām to pilnībā nevaram nodrošināt, jo trūkst speciālistu. Ilgtermiņā gribētu izveidot un attīstīt starptautiski atpazīstamu invazīvās radioloģijas komandu, kas piedalās gan Latvijas, gan starptautiskā kolēģu izglītošanā.
Ne mazums gados jaunu ārstu aizbrauc, jo negrib pārāk ilgi kādam stāvēt aiz muguras. Kā jums izdevās izspraukties priekšpusē?
Invazīvā radioloģija Latvijā ir jauna nozare, tāpēc nav šīs hierarhijas un jauniem, motivētiem speciālistiem, kas daudz strādā, ir vairāk iespēju izpausties. Viņiem ātrāk nekā topošajiem invazīvajiem radiologiem Centrāleiropas valstīs uztic veikt dažādas manipulācijas. Skaidrojums tam ir viens — mums trūkst šo speciālistu, bet minētajās valstīs ne, tur starp viņiem valda liela konkurence. Tāpēc — lai Vakareiropas valstīs topošais invazīvais radiologs tiktu līdz punkcijai, viņam pirms tam ilgi jāstāv un jāvēro, kā strādā pieredzē bagātākie kolēģi.
Vai jūsu gadījumā izrāvienu deva stažēšanās ārvalstu klīnikās? Diezgan apzinīgi esat devusies stažēties — Ungārijā, Vācijā, tad Reimsas universitātes klīnikā pie profesora Lorāna Pjero, tad Limožas slimnīcā pie profesora Mounayer, kurš bijis arī Latvijā un ar kuru kopā esat veikuši galvas asinsvadu paraugoperācijas...
Stažēšanās ārvalstu klīnikās sniedz nepārvērtējamu pieredzi, bijis gan motivējošais, gan papildu faktors, lai veidotu karjeru. Par to varu pateikties visiem skolotājiem stažēšanās valstīs. Protams, paldies jāsaka ne vien ārvalstu profesoriem, bet arī vietējiem Gaiļ-ezera speciālistiem, kas man palīdzējuši augt profesionāli. Latvijā ir salīdzinoši maz iedzīvotāju, tāpēc ir neliels skaits pacientu ar konkrēto patoloģiju. Ārvalstu klīnikās vienas patoloģijas pacientu ir daudz vairāk, tāpēc mediķi var specializēties šaurākā jomā un uzkrāt pieredzi. Tas attiecas gan uz perifērām slimībām, gan onkoloģiju. Jo vairāk redzi pacientus ar konkrēto patoloģiju, jo lielāka pieredze uzkrājas, labāk orientēsies komplicētās situācijās.
Divarpus gadu (2012.—2014. gadā) nostrādājāt Francijā — Limožas slimnīcā. Kā stažēšanās maina personību?
Bez šaubām, maina, jo svešā vidē ir jāmācās izdzīvot, pastāvēt. Tas norūda, ļauj augt un pilnveidoties kā personībai. Ja Latvijā esam savā vidē, savā komforta zonā, tad, atrodoties ārpus tās, jāiegulda daudz vairāk pūļu, lai paveiktu to pašu darbu, ko mājās, un varētu kaut ko sasniegt. Jo pastāv gan valodas barjera, gan ir cita kultūra un tradīcijas, gan kolēģiem ir bijusi pilnīgi cita mācību bāze. Viss šis kopums ļoti ietekmē stažiera personību. Ja gribi pastāvēt kā līdzvērtīgs speciālists, esi spiests augt un pilnveidoties gan profesionāli, gan kā personība. Es noteikti kļuvu pašpārliecinātāka, pieauga ticība saviem spēkiem un spējas kārtot gluži sadzīviskas lietas. Ja iepriekš šķita, ka es nemaz nespētu nokārtot kaut kādas formalitātes ārpus savas valsts, tad, stažējoties dažādās zemēs, jau sāku justies kā pasaules pilsone. Liela nozīme ir iegūtajām svešvalodu zināšanām. Tagad varu sazināties angliski, franciski, krieviski, arī vāciski. Tas paver daudz iespēju. Neparasta valsts man šķiet Francija. Stažējoties tur, varēju apgūt neiroinvazīvās manipulācijas — ļoti vērtīgu pieredzi, jo Francija ir viena no līderēm pasaulē neiropatoloģiju ārstēšanā, izmantojot neiroinvazīvās manipulācijas. Patlaban šajā valstī ir tik daudz augstas klases speciālistu kā nekur citviet. Darbs komandā pie profesora Mouneyer bija izcila pieredze. Ar viņu joprojām uzturu kontaktus, apspriežu smagākos gadījumus savā praksē, mums ir cieša sadarbība. Šajā starptautiskajā komandā bija speciālisti no Eiropas, Āzijas, Latīņamerikas, Vidējiem Austrumiem, strādāju kopā ar mentalitātes un kultūras ziņā dažādiem cilvēkiem. Darba bija daudz, netrūka arī iespēju parādīt, ko varu.
Stažējoties kopā ar dažādu kontinentu pārstāvjiem, varējāt pārliecināties, kas mums ir kopīgs un kas — atšķirīgs.
Āzijas valstu stažieri pret visiem kolēģiem izturējās ar cieņu, strikti ievēroja subordināciju. Tie, kas nāca no Centrāleiropas valstīm, bija ar lielāku pašapziņu un ambīcijām. Latīņamerikas pārstāvjiem raksturīga gan godkāre, gan lielas darbaspējas. Man, salīdzinot ar pārējiem stažieriem, bija lielāka darba pieredze, tāpēc daudziem varēju ko iemācīt.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada jūlija numurā
Foto: Inese Austruma