Optimists ar raksturu. Juris Tārs
Profesors Pauls Stradiņš kādreiz teicis, ka medicīna ir zinātne, māksla un arods vienlaikus. Es tam piekrītu. Lai strādātu šajā profesijā, vajadzīga ne tikai teorētiskā bagāža, bet jābūt arī ķirurga rokām un intuīcijai. Ārsts ar lielu stāžu jūt, piemēram, audzēja vai abscesa dziļumu. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo slimniekiem atšķiras gan audzēja izplatības apjoms, gan virzieni, kādos tas izpleties. Onkoloģijā bieži ir nestandarta situācijas, kad lēmums jāpieņem nekavējoties.
Bet bez talanta arī neiztikt.
Nu, talants ir tā roku veiklība jeb roku spēja sadarboties ar centrālo nervu sistēmu, lai izmantotu bagāžu, kas uzkrājusies galvā, - kādreiz lasīto, pieredzēto, izprasto. Lai tiktu pie tādām rokām, kopš bērnības jāattīsta roku sīkā motorika. Tas vislabāk padodas, spēlējoties ar nelielām lietiņām, kad ir jāpiepūlas, lai tās satvertu. Kādreiz bērniem ļāva spēlēties ar sērkociņiem, vēlāk nāca saliekamie konstruktori, tagad ir lego klucīši.
Mana bērnība pagāja pēckara gados. Tā bija smaga, jo vajadzēja daudz strādāt, visas vasaras aizritēja lauku darbos. Tie bija manu roku trenažieri.
Vai esat saskaitījis, cik operāciju ar šīm uztrenētajām rokām paveikts?
Kad sāku operēt, skaitīju, bet tagad gan vairs ne. Gadā mūsu nodaļā veic ap tūkstoš divsimt operāciju, es no tām - kādas divsimt piecdesmit vai drusku vairāk. Zinot šo skaitli un to, ka ārsta profesijā esmu nostrādājis pāri par četrdesmit gadu, var parēķināt, cik operāciju kopumā esmu veicis.
Ir gan pacientu pieplūdums, gan sava loma arī paša aktivitātei. Esmu radis daudz strādāt, man pat ir otra profesija - esmu nekronēts jeb nesertificēts celtnieks. Lai nopelnītu iztiku, jau skolas gados sāku strādāt kolhoza celtnieku brigādē, piedalījos māju celtniecībā, betonēju, flīzēju un liku parketu. Ar šādu pieredzi varu bez problēmām dabūt māju gatavu no A līdz Z. Tagad it nemaz nenožēloju, ka dzīve mani piespieda tik agri sākt darba gaitas. Tas, pirmkārt, deva fizisko rūdījumu un, otrkārt, problemātiskās situācijās iemācīja rast piemērotāko risinājumu, tātad attīstīja domāšanu. Šīs spējas ir nepārvērtējamas, jo operācijas gaitā varu izdomāt nestandarta lietas, ja rodas tāda nepieciešamība. Tā ir mūsu, postpadomju mediķu, priekšrocība.
Esmu redzējis, kā operē rietumnieki. Ja viņiem notiek kas neparedzēts, piemēram, salūst kāds instruments, viņi apjūk, kļūst bezpalīdzīgi. Mūsu mediķiem šāda reakcija nav raksturīga. Ja notiek kas neparedzēts, ķirurgi spēj izdomāt kaut ko neordināru, lai operāciju varētu turpināt. Turklāt jārīkojas nekavējoties, jo iesāktu operāciju nevar atlikt uz nākamo dienu. Tas pamatīgi uztrenē smadzeņu darbību.
Vai atceraties pacientus, ko esat operējis? Atpazīstat savu roku darbu?
Pēdējos desmit gados līdz ar valsts nepārdomāto veselības aprūpes politiku Onkoloģijas centrā nonāk arvien vairāk pacientu, kam ir ļaundabīgs audzējs vēlīnā - trešajā un ceturtajā - stadijā. Tad būtībā vienīgā iespēja glābt dzīvību ir plaša operācija. Vispirms tiek izņemts audzēja skartais orgāns vai pat vairāki orgāni kopā ar blakus metastāzēm, pēc tam plašais defekts, kas izveidojas, veicot tik radikālu operāciju, jāsedz ar pacienta veselajiem audiem, ko ņem no apakšstilba, gūžas, zarnām, ādas, muskuļiem un citurienes. Jo ir jādomā ne tikai par to, kā glābt pacienta dzīvību, bet arī par viņa dzīves kvalitāti, par to, lai cilvēks pēc operācijas, kad izņemts apakšžoklis, mēle, balsene vai rīkle, spētu normāli ēst, elpot un runāt. Tāpēc mums, onkologiem, LOR speciālistiem, sejas un kakla ķirurgiem talkā nāk rekonstruktīvās mikroķirurģijas speciālisti, neiroķirurgi un vēl citi speciālisti. Šāda operācija ilgst septiņas, astoņas vai pat divpadsmit stundas. Agrāk tādas bija retums, gluži vai ķirurga sapnis, bet nu plašas operācijas ar daudzu speciālistu iesaisti ir ikdiena. Pēdējos piecus gadus Onkoloģijas centrā tādas operācijas veicam gandrīz katru nedēļu.
Protams, biežāk atmiņā paliek sarežģīti pacienti, kuru operācijā ieguldīts ļoti liels darbs un enerģija. Pēc tam naktī ilgi nevaru aizmigt, vēl un vēl domās restaurēju operācijas gaitu. Jo tā ir liela atbildība. Bet audzēja pārņemtajam slimniekam labvēlīgs operācijas iznākums jau nav tikai mans, bet visas nodaļas un Onkoloģijas centra nopelns. Turklāt jābūt arī zināmam procentam veiksmes. Jo onkoloģija diemžēl ir tāda, ka visu simtprocentīgi nevar paredzēt.
Tas, ko teikšu, būs skaudri, bet pacienti ar audzēju trešajā vai ceturtajā stadijā mums dod darbu, jo pirmo un otro stadiju nemaz nespējam mūsdienīgi ārstēt tāpēc, ka Onkoloģijas centrā nav modernu iekārtu. Nav lāzeru, nav augstas izšķirtspējas endoskopijas iekārtu un daudz kā cita, kas mums radniecīgās klīnikās Rietumos ir standarta aprīkojums. Mēs patiesībā strādājam ar aizpagājušā, nevis pagājušā gadsimta instrumentiem, un tas ir diezgan nožēlojami.
Kas tad ir jūsu instrumenti?
Galvenokārt rokas un izdoma. Nu, labi, mikroķirurgi ir vairāk "apbruņoti": viņu mikroskopi un speciālie instrumenti faktiski glābj mūsu situāciju.
Onkoloģijas centrā trūkst arī nepieciešamo medikamentu, tāpēc īpaši grūti ir strādāt ķīmijterapeitiem. Pēc inovatīvo medikamentu lietošanas apjoma uz vienu pacientu Latvija ir pēdējā vietā Eiropā. Jaunākās paaudzes medikamenti pie mums ienāk ar vairāku gadu, pat desmit gadu novēlošanos. Daudzas attīstītās valstis tagad ķīmijterapijā izmanto mērķterapijas medikamentus, kamēr mēs - nespecifiskus ķīmijterapijas preparātus. Latvijā kompensējamo medikamentu sarakstā nav pat tādi medikamenti, ko onkoloģijas slimnieku ārstēšanā plaši izmanto citās Eiropas valstīs un daudzviet attīstības valstīs. Es teiktu, ka slimnieks valsti neinteresē.
Dubultotu veselības aprūpei atvēlēto līdzekļu apjomu. Tikai trīs procenti no valsts budžeta medicīnai - tas ir ārkārtīgi maz, citās Eiropas valstīs veselības aprūpei tiek piešķirts divtik. Faktiski pie mums ir maksas medicīna, jo slimniekiem par daudziem izmeklējumiem, manipulācijām jāmaksā tāpēc, ka valsts šim mērķim var atvēlēt ļoti limitētus līdzekļus. Ja slimniekam visur un par visu jāmaksā, tad viņš faktiski pabalsta valsti.
Tā kā Latvijas sabiedrība ir trūcīga, cilvēki neiet pie ārsta, jo pat ģimenes ārsta apmeklējums viņiem ir par dārgu, kur nu vēl došanās pie speciālista uz pilsētu, lai veiktu nepieciešamos izmeklējumus. Tad sākas problēmas, jo uz izmeklējumiem visur ir rindas. Onkoloģijā tas ir nepieļaujami, jo audzējs katru dienu aug arvien lielāks un lielāks. Un, ja mēnesi vai pat ilgāk jāgaida uz izmeklējumiem, likumsakarīgi, ka slimība tiek ielaista un pacientu ārstēšana kļūst daudz problemātiskāka un dārgāka vai pat neiespējama.
Otrs ne mazāk svarīgs jautājums, kur veselības aprūpes sistēmā nepieciešamas pārmaiņas, ir pārdomāta līdzekļu sadale. Patlaban medicīnas iestādes aktīvi remontē, ceļ jaunas ēkas. Protams, tādas ir vajadzīgas, taču dārgi izmaksā, tāpēc vajadzētu izvērtēt - varbūt prātīgāk iegādāties kādu medicīnisku aprīkojumu vai zāles. Domāju, ka līdzekļu izšķērdēšana ir arī dārgas aparatūras iegāde mazajām slimnīcām, kur nav ne tik daudz slimnieku, kam šāda aparatūra nepieciešama, ne ārstiem pieredzes, kā ar to rīkoties.
Latvijā ir ap diviem miljoniem iedzīvotāju - tik daudz, cik vienā Eiropas mēroga pilsētā. Un tādā lielpilsētā ir divas trīs lielas slimnīcas. Nu, Rīgā būtu divas slimnīcas - Austrumu slimnīca un Stradiņi, kur vajadzētu koncentrēt mūsdienīgu un jaudīgu aparatūru - magnētiskās rezonanses, datortomogrāfijas ierīces un citas, bet citās slimnīcās būtu aparatūra primārai izmeklēšanai.
Jā, un atklāti. Saku, ka ir vēzis, izstāstu, kā ārstēsim. Ja pacients ir ļoti labils, realitāti mazliet notušēju, paziņojot, ka ir kaut kāds veidojums, pamazām sagatavoju. Tāpat nesaku cilvēkam, ka gadījums ir bezcerīgs, lai viņu galīgi nesatriektu.
Sākumā ziņa uz visiem iedarbojas šokējoši, bet, zinot patiesību, slimnieks var mobilizēties, sakopot spēkus un iesaistīties cīņā ar slimību. Tad arī imūnsistēma labāk strādā, pretojas vēzim, ārstēšanas process norit sekmīgāk.
Taču slimnieki ir dažādi. Vieni ir cīnītāji ar izteiktu dzīvotgribu, citi - absolūti pesimisti. Tāpēc mums, ārstiem, bieži jāstrādā kā psihologiem. Lai uzmundrinātu pacientu, jāiesaista arī piederīgie un psihoterapeits.
Ar slimnieka piederīgajiem runāju atklātu valodu. Viss mērķēts uz to, lai slimības piemeklētais cilvēks un viņa tuvinieki pēc operācijas, staru terapijas un ķīmijterapijas darītu visu iespējamo, lai pacientam atgrieztos iepriekšējā dzīves kvalitāte vai viņš vismaz tuvinātos tai.
Jaunībā biju kategoriskāks. Ja pacientam atklāja audzēju, sacīju: jāoperē - un viss. Nepiekritu, ka varētu izmantot alternatīvu ārstēšanas metodi. Tagad izstāstu lietas būtību un, ja pacients šaubās, neiebilstu, ka viņš dodas konsultēties pie cita speciālista. Daži ārsti šādu rīcību uztver ļoti sakāpināti, ka pacients viņam neuzticas. Es domāju pretēji un pat iesaku doties uz Rietumiem konsultēties, ja rocība to ļauj. Viena daļa aizbrauc, konsultējas ar citu valstu mediķiem un bieži vien atgriežas pie mums. Jā, Rietumos ir mūsdienīgāka aparatūra un medikamentu izvēle ir lielāka, bet ārstēšanās maksā bargu naudu. Mūsu valsts onkoloģisko pacientu ārstēšanos ārvalstīs jau nekompensē. Cilvēki tagad ir labāk informēti, piemēram, jautā - kāpēc mani nevar ārstēt ar lāzeru? Saku: pie mums nevar, jo Onkoloģijas centrā nav lāzera, bet citviet pasaulē tas ir iespējams. Arī privātajās klīnikās Latvijā ir lāzers, ko izmanto, lai ekscidētu dažādus veidojumus. Ar lāzeru tiešām daudz ko var ārstēt, it sevišķi labdabīgus veidojumus un arī ļaundabīgus audzējus pirmajā un otrajā stadijā, turklāt operācijas ir saudzējošas. Ja mums būtu lāzers, varētu ne tikai izglābt cilvēkus no vēža sākuma stadijās, bet arī nodrošināt viņiem dzīves kvalitāti, ļaut atgriezties darba ierindā, nelikt justies kā nolemtajiem. No valstiskā viedokļa īsti nav pareizi, ka pirmās un otrās stadijas slimnieki aizbrauc, bet trešās un ceturtās stadijas slimniekus mēs glābjam, tam tērējot ievērojamus līdzekļus.
Kas jūs gandarī šajās operācijās?
Man vienmēr bijusi vēlme darīt maksimāli visu iespējamo, lai pacients, pirmkārt, paliktu dzīvs. Otrkārt, lai viņam būtu dzīves kvalitāte. Lai dzīvei būtu kaut kāda jēga. Lai viņš saprastu, kāpēc viņš ir cīnījies un ka viņš pēc tam var strādāt. Tas prasa ļoti lielu atdevi arī no mūsu puses. Ne velti bijis arī tā, ka naktīs nevaru gulēt, atceroties iepriekšējā dienā veikto smago operāciju. Tas nav vienkārši, tas prasa piepūli.
Visu mūžu esmu bijis optimists. Lai cik grūta būtu ikdiena, optimisms glābj. Spēku dod ģimene, tuvāki un tālāki ceļojumi. Cik vien iespējams, mēģinu izbraukt ārpus pilsētas, pabūt pie dabas. Cenšos piedalīties ārstu kongresos, konferencēs un simpozijos. Pēc tam varu salīdzināt mūsu un ārvalstu mediķu darbu. Un esmu sapratis, ka mēs daudz ko varam izdarīt ar daudz vienkāršākiem līdzekļiem nekā kolēģi ārzemēs. Mūsu ārsti ir arī līdzjūtīgāki. Rietumos tādas līdzjūtības nav, viss notiek vēsi, vispirms tiek skaitļots naudā - kāds būs ieguvums, ja ārstēšu šo pacientu. Protams, naudai ir nozīme, bet žēlsirdību un iejūtību arī nedrīkst pazaudēt.
Foto: Inese Austruma un no Jura Tāra albuma
Puilnu raksta versiju lasiet Doctus 2014. gada oktobra numurā