Nesteidzīgais lēmējs Bruno Kokars
Kā jūs šobrīd jūtaties un kā tajā labajā kalnā kopā ar kolēģiem esat ticis?
Pat īsti nezinu, par ko varam runāt. Viss ir tikai viens darbs. 
Tad jau ir iespēja pastāstīt par darba veicēju... Vai madonietis?
Neesmu madonietis. Esmu no Latgales puses - dzimis Dricānos un dzīvojis Gaigalavā, tas ir otrpus Lubānas ezeram. Tagad Rēzeknes rajons. Te atnācu strādāt pēc Medicīnas institūta beigšanas. Madonā bija nepieciešams ārsts otorinolaringologs. Šajā jomā specializējusies bija mana sieva. Tā abi pēc sadales atnācām uz Madonu.
Jūsu sieva Madonas pusē ir labi zināma savā specialitātē joprojām, bet ko sākumā darījāt jūs, palīdzējāt otorinolaringologam?
Sākumā strādāju kā iecirkņa terapeits un nedaudz arī stacionārā. Pēc gadiem trim kļuvu par poliklīnikas nodaļas vadītāju, tad par galvenā ārsta vietnieku ambulatorajos jautājumos. Jau toreiz par visu rajonu domājām. Pēdējos 16 gadus esmu slimnīcas vadītājs, amata nosaukums gan ir mainījies (madoniešu sarunās B. Kokars joprojām ir slimnīcas galvenais ārsts - aut.).
Pamazām nostiprinoties pieredzē, šobrīd vadāt veiksmīgu uzņēmumu veselības aprūpē. Kur ir noslēpums?
Mūsu priekšrocība ir tā, ka viena uzņēmuma ietvaros izdevies saglabāt gan stacionāru, gan poliklīniku, gan neatliekamās medicīnas palīdzības brigādes. Līdz ar to gan finanses, gan speciālisti ir koncentrēti, nav nelielā teritorijā jādublē. Arī aparatūru var izmantot efektīvāk. Citi krietni izšķieda līdzekļus, daloties un atkal apvienojoties. Madonā gandrīz nav privāti praktizējošu ārstu - vienīgi stomatologi, ģimenes ārsti. Tas ir labi, jo liecina, ka mēs arī pietiekami labas algas maksājam. Savulaik, kad vienās telpās apvienoja slimnīcu un poliklīniku, cilvēkos, protams, bija vērojama neapmierinātība, taču tas šobrīd ir daudz izdevīgāk. Ja pacients to pašu pakalpojumu var saņemt lētāk un labā kvalitātē mūsu uzņēmumā, viņš nav ieinteresēts izmantot citu piedāvājumu. Arī pieradumam ir liels spēks.
Kur radās apņēmība un profesionāla gudrība kādā brīdī slimnīcas izaugsmi virzīt tieši pēc šāda scenārija, bija taču iespējami arī citi?
Neesmu neko tādu īpašu darījis, bet jāatzīst gan, ka lielās līnijās kļūdījies neesmu, lai varētu notikt pretējais. Jāsaka paldies arī mūsu darbiniekiem, kas ar savu attieksmi nav ļāvuši citādi rīkoties. Viss ir savstarpēji saistīts. Nevar nepieminēt Madonas rajona padomi. Tās atbalstu, jo īpaši finansiālo, grūti pārvērtēt. 
Arī par darba samaksu saviem darbiniekiem esat domājis laicīgi.
Galvenie slimnīcā ir cilvēki, personāls. Lai tā būtu, viņiem jāsaņem pienācīgs atalgojums. Savlaicīga materiāli tehniskās bāzes atjaunošana arī ir svarīgs ķēdes posms. Visa celtniecība noritēja ar lielām pūlēm, bet tas ir paveikts, arī tehnoloģijas ir atjaunotas, šobrīd ar katru nieku nav uz Rīgu jāskrien. Tas piesaista pacientus un vienlaikus finanses, jo katrs pakalpojums sevī slēpj kādu finansiālu ieguvumu. Piemēram, lielākā daļa laboratoriju ir atdotas citiem apsaimniekotājiem, bet mēs tā nedarījām.
Kā veicas ar jaunajiem ārstiem?
Jauno arī mums nav tik daudz, kā vēlētos. Taču izdevies saglabāt gandrīz visus speciālistus un piesaistīt no citām ārstniecības iestādēm. Tagad ar ārstiem nevar šķiesties, ārsts ir lielā vērtība. Ir mums, piemēram, jau ns neirologs. Taču joprojām daudz strādā arī tie, kuri būtu pelnījuši atpūsties.
Kādi vēl pamatelementi ir jūsu vadības darbam?
Svarīgi ir arī godīgi iepirkumi. Ja kāds ir personīgi ieinteresēts, var visu ko pirkt - gan to kas ir, gan to, kas nav vajadzīgs. Taču tad nav nākotnes. Paši veicam finansiāli ietilpīgākos medicīniskos izmeklējumus un pakalpojumus - radioloģiskos, laboratorijas, sekundāro ambulatoro aprūpi, arī lielo locītavu endoprotezēšanu, hemodialīzi un hemofiltrāciju. Neteikšu, ka es kaut ko briesmīgi gudri būtu darījis, bet pamazām viss veidojās. Taču, lai kādus lēmumus pieņēmām, vienmēr tika domāts, kā tas atsauksies uz finansiālo situāciju. 
Kas vēl šķiet tas svarīgais?
Neesmu pieņēmis pārsteidzīgus lēmumus.
Manuprāt, mums ir efektīva darba samaksas sistēma, speciāls nolikums, paredzētas piemaksas par veiktajām medicīniskajām manipulācijām un maksas pakalpojumiem, par racionālu ārstēšanu. Valsts kontrole šogad kritizēja vairākas ārstniecības iestādes - nedrīkstot piemaksās saņemt vairāk nekā pamatalgā! Bet kā tad lai rīkojos? Ja cilvēks var saņemt par kaut ko vairāk, tad viņš arī cenšas - vairāk strādājot, ietaupot, lieki netērējot, nešķiežot... Ministru kabineta 980. noteikumi gan nosaka, ka jāmaksā savādāk - pēc darba stāža un citiem rādītājiem, tikai ne pēc padarītā. Dalāmies pieredzē ar citām Latvijas slimnīcām, bet nevar jau citā vidē radušās idejas vienkārši ieviest pie sevis. Tas ir darbs daudzu gadu garumā. Arī par pozitīvām lietām cilvēkus pārliecināt nav tik vienkārši. Viņi vēlas, lai ir tā, kā bijis iepriekš - mierīgi un it kā labi. Mūsu darba samaksas modeli jau neizveidoju viens. Savulaik no Siguldas slimnīcas dažas idejas aizguvām, arī no Dobeles. Noteikumi par darba samaksu ārstniecības personām paredz pāriet uz cietajām algām. Mēs arī piedāvājām, bet cilvēki nepiekrita. Šobrīd ir neiespējami atrast ideālo modeli, kas patiktu valsts dienestiem un būtu pieņemams arī darbiniekiem. Pie mums šīs sistēmas pamats veidots vismaz desmit gadus. Nevar būt tā, ka kāds ministrijā pieņem jaunu lēmumu, un es tam akli sekošu, tad būs jauns, un es atkal savējo mainīšu. Tā nebūs... Ir jāsaprot, kas ir jāpilda burtiski un kas nē. Lai katrs dara, kas viņam darāms.
Un tad var iegūt arī balvas...
Patīkami, protams, neliegšos. Kolektīvā arī atzīmējām. Uz svinēšanu aktīvs neesmu, bet ja reiz kolektīvs vēlas... Pagājušais gads mums tiešām bijis labs.
Mazliet palūkosimies pagātnē - kas palicis atmiņā no Dricāniem?
Par to gandrīz nav ko stāstīt. Lielākā bērnības daļa un skolas laiks pagāja Gaigalavā. Mamma bija farmaceite, es vidusskolas laikā un pēc skolas arī mēģināju aptiekā strādāt kā asistents. Biju Medicīnas institūta sagatavošanas kursos. Iestājoties skaitījās darba stāžs divi gadi aptiekā. Tā pamazām iegāju medicīnā.
Kā raksturotu savas ārsta profesionālās gaitas?
Biju terapeits internists. Specializējos hematoloģijā, bet kāda nu Madonā tā hematoloģija! Nav jau par laimi to pacientu tik daudz, arī toreiz nebija. Vienu laiku asins dienestu vadīju, biju transfuziologs. Tā joma mani saistīja. Bet, kad sākās lielā celtniecība, nebija laika sertificēties un kolēģe pārņēma transfuzioloģiju. Krietnu laiku neesmu ārstniecības procesos tieši iesaistīts. No vienas puses tas, protams, ir slikti, jo attālinos, bet no otras - ir iespēja ar pilnu sparu strādāt slimnīcas administratīvajā darbā.
Kolēģi gan joprojām nepiemirst jūs godāt par dakteri Kokaru... 
Cenšos pavisam nezaudēt saikni - katru dienu piedalos rīta piecminūtēs, pats tās vadot. Citādi nevar uzņēmumu vadīt - šobrīd viss tik strauji mainās - procesi, iekārtas, medikamenti... Gala lēmumus pieņemt arī ir grūtāk, ja nezini saknes. Palīdz medicīniskais direktors, saimnieciskais direktors, galvenā grāmatvede.
Ienākot pa jūsu namdurvīm, pievērsu uzmanību plāksnītei par sakoptāko namu Madonā 2005. gadā.
Jāatzīst, te vairāk nopelnu sievai Marijai, taču savus nenoliedzu. Pie slimnīcas arī ir sakoptākā uzņēmuma plāksne. Tā pamazām viss noticis, ar celtniecību vien visu dzīvi esmu nodarbojies - trīs dārza mājiņas, divas garāžas, māja, slimnīcai vairāki korpusi... Nu jau gadus desmit esam šeit.
Bet sākāt kā jauno speciālistu pāris, kas ierodas katrs ar savu koferīti...
Mūs toreiz gaidīja, uzreiz piedāvāja div-istabu dzīvokli, vēlāk arī lielāku. Tad pamazām sāku celt māju. Var jau visādus darbus pats darīt. Bija redzēts, kā tēvs savulaik kaut ko dara, un tad pamazām tik tālāk. Sienas un starpsienas pats mūrēju, grūti gāja. Jumta dakstiņus uzlikt gan pats neprotu, tas ārstam tā grūtāk.
Tēvs darīja visus darbus, bet pamatā arī strādāja aptiekā, gan bez izglītības. Feldšera darbu darīja, toreiz tā varēja atļauties, jo īpaši laukos dokumentus neprasīja, galvenais bija palīdzēt, kam tas nepieciešams. Es esmu celtnieks, arī bez izglītības.
Kopā ar sievu esat radījuši savu vidi ģimenei, kur jūtaties droši.
Kad māju būvēju, mans rokas pulkstenis nedēļu nostāvēja uz ielas apmales jaunbūves priekšā, un neviens to neiekāroja. Lai kā nebūtu, cilvēkiem var uzticēties, speciāli nepārbaudu, bet tā bija. Te ir klusa vieta, neviens lieki nestaigā, nav ne vārtu, ne sētas. Mazmeita gan tagad dikti suni vēlas, tad uzreiz vajag žogu.
Jūs esat krietnas ģimenes galva.
Ar sievu esam kursabiedri, studiju laikā viens otru ieraudzījām. Mums ir trīs meitas - viena šobrīd Rīgā, bet divas madonietes, ir divi mazdēli un mazmeita. Šovasar bija lieli notikumi, neko citu nemaz īsti nevarēja uzsākt, jo divām meitām ar nedēļas starplaiku svinējām kāzas. Jāpalīdz. Un prieks.
Kas palīdz nepieņemt sasteigtus lēmumus, strādāt apdomīgi, plānot uz priekšu?
Esmu diezgan kaislīgs makšķernieks - sestdiena vai svētdiena - kaut kur braucu. Arī uz Igauniju. Mana mīļā Aiviekste ir sabojāta ar dambjiem un slūžām, zivju palicis maz. Man patīk makšķerēšana straumē - ezerā nav tik interesanti, tikai jāgaida, bet man patīk pludiņmakšķerēšana upē, var ar dažādām viltībām zivis piemānīt. Prātā tāds kuriozs (smaida - aut.). Agrāk ap piekto decembri - izbijušās valsts konstitūcijas dienu - pāra gados vienmēr varēja izvilkt ļoti lielas līdakas, bet nepāra gados nekā. Tādas viltīgas. Bija jābūt noteiktam ūdens līmenim. Kopš konstitūcijas dienu likvidēja, līdaku arī tur vairs nav. Loģika dzelžaina. Es gan tāpat pa reizei turp aizbraucu, bet tādu lomu nav. Tagad situācija atkal pamazām uzlabojas, taču zivis jau tik ātri neatjaunojas. 
Bet kā ziemā?
Ziemā arī jābrauc. Ja pareizi saģērbjas, nav nekāda bēda par aukstumu. Gan vairāk uz ezeriem, upēs jau vienmēr ir sarežģīti ar ledu, neko nevar prognozēt. Jāprot atpūsties. Nevar par darbu vien domāt.
Lai kā nebūtu, tomēr ir savs satraukums, pārdzīvojumi, nogurums. Vai makšķerēšana ir vienīgā jūsu terapija?
Jaunībā ļoti nopietni ar sportu nodarbojos. Studiju gados biju institūta izlasē distanču slēpošanā, arī vēlāk, kad par iecirkņa ārstu strādāju, pārstāvēju Madonas rajonu distanču slēpošanas un sporta soļošanas sacensībās, bet, kad sāku poliklīniku vadīt, laika kļuva mazāk. Mainījās arī slēpošanas stils uz slīdsoli un ar veco tehniku vairs nevarēja turēt līdzi konkurentiem. Tagad regulāri braucu ar velosipēdu, peldos. Ziemā arī uz slēpēm uzkāpju, jo mazmeita ir jāradina visām tām sporta būšanām, un tad iznāk arī pašam izkustēties. Madonā dzīvojot, nevar neslēpot, trases un apstākļi ideāli.
Ja mēģinām raudzīties uz prioritātēm, tādas secīgas kāpnes veidot, kas ir pirmajā vietā?
Grūti tā precīzi definēt, bet, jo vecāks palieku, jo vairāk atmiņā uzpeld dažādas ar darbu saistītas epizodes. Neesmu gan tāds darbaholiķis, kas tikai par to dienu un nakti domā. Taču ir mērķa apziņa, lai pakāpeniski slimnīca kļūtu arvien mūsdienīgāka un konkurētspējīga. Pamazām to risinām. Ja patīk un izdodas, ir gandarījums - tad ir tas labais īstais tavs darbs.
Kāds pamatmērķis ir slimnīcas vadītājam visus šos gadus? 
Arī grūti viennozīmīgi pateikt. Pildīt savu pienākumu. Ja darbs ir uzdots, tu to esi uzņēmies, no tevis arī prasa un ir pienākuma apziņa. No tevis ir atkarīgi cilvēki, viņu veselība, labklājība. Svarīgi, lai uzticas - kolēģi, vadība, arī pacienti. Ja uzticas, tad jau nevar tā vienkārši paļauties un domāt, ka kaut kur tā tava iekustinātā sniega pika novelsies. Tai jāizvēlas mērķis un pacietīgi pamazām uz to jāvirza. Nedrīkst pieļaut kļūdas un paviršības noteikti ne.
Nepatīk, ja kāds uz citu panākumiem grib kaut kā pa priekšu plivināties un gudri runāt. Ikdienā ir jāstrādā, svarīgi, lai ar tevi rēķinās, tad varbūt dažus procesus var ietekmēt. Labprāt lieku reizi neaizbraucu uz kādu sanāksmi Rīgā un ne tikai Rīgā. Ja sāc piedalīties visur, kur uzaicina, tad visam beigas - nav laika ne strādāt, ne atpūsties, vismaz ne tā, kā man gribas.
Potenciālu attīstībai vienmēr var atrast, idejas ir jākultivē. Skops esmu, lieki ar naudu nekad nešķiežamies. Taču pacientiem medikamentiem atļaujamies atvēlēt vairāk līdzekļu, nekā izdala slimo kase. To ļauj mūsu taupīgums citās jomās un pozitīvā bilance saimnieciskajā darbībā - paši nodrošinām telpu apkuri un siltā ūdens sagatavošanu. Paši rūpējamies par ēdināšanu ne vien slimnīcas, bet arī pansionāta vajadzībām. Savukārt veļu mazgājam ne tikai abām minētajām struktūrām, bet daudzām juridiskajām un privātpersonām.
Mums zināmā mērā ir naturālā saimniecība. Esam pietiekami tālu no citām slimnīcām, tādēļ reģionālā apvienošanās īsti nedraud. Augstākais līmenis medicīnā - gūžas un ceļa locītavu endoprotezēšana, kas rada iespējas kolēģiem profesionāli pilnveidoties. Gaidīšanas laiks uz šīm operācijām mūsu slimnīcā ir ievērojami mazāks kā citur valstī. Pacienti ir no visiem apkārtējiem rajoniem, arī no Rīgas. Tas pateicoties četriem labiem traumatologiem un tikpat daudz un labiem anesteziologiem. 
Kā risināt krīzes situācijas?
Kritisku situāciju gadījumos sauc nodaļas ārstu, tad medicīnas direktoru. Vienīgi, ja ir kas ārkārtējs vai arī atvaļinājuma laikā, tad iesaistos un cenšos ko palīdzēt. Mums nodaļu vadītāji ir pietiekami spēcīgi, lai ārstnieciskos lēmumus pieņemtu paši. Specializācija mūsdienās ir ļoti augsta, prasības lielas, nevar visu zināt, tādēļ nodaļu vadītāju kompetence ir ārkārtīgi svarīga. Un mēs viņiem uzticamies.
Kas jūsuprāt nosaka veselības līmeni?
Liela nozīme ir profilaksei un veselīgam dzīvesveidam, kas pie mums kādu laiku nav bijis populārs. Latviešu iemīļotie treknie ēdieni nav nekas labs. Lūk, mēs arī pie kafijas cukuru neberam, bet liela daļa vēl joprojām ber trīs karotītes. Tas pamazām mainās, bet ne tik ātri. Ne tikai stress izraisa slimības. Arī mazkustīgais dzīvesveids. Pats arī par to mazliet domāju. Mēs ar kolēģiem viena krietna kompānija braucam uz Smeceres kroga pirti trešdienās - stunda baseinam un pirtij. No rītiem kājām eju uz slimnīcu - pastaiga pāri Madonai divdesmit piecās minūtēs ziema vai vasara. Vēl daži dakteri ir paraugu no manis ņēmuši.
Kas jums ir autoritātes?
Kļūstot vecāks, vairs daudz neuztraucos, ko domā citi. Bet viedokļus vajag uzklausīt, tā uzreiz kaut ko atteikt nevar. Taču nevaru teikt, ka man ir autoritātes. Cilvēkus uzklausu, cenšos strauji neatbildēt, lai gan man ir tāds raksturs - ilgi gaidīt nevaru. Diena vienmēr ir piesātināta. Var jau dažādi sevi pozicionēt, var darbus vairāk deleģēt citiem, var darīt pats, bet vienmēr uz priekšu. 
Kurā brīdī to sapratāt!
Lokāla daudzprofilu slimnīca - tā īpaši neesmu apzinājies brīdi, kad ceļš uz to sākās, vairāk jau tiek domāts par rītdienu. Domāju nevis par to, kas jādara šodien vai bija jāizdara vakar, bet par rītdienu. Dokumentu jautājumus arī kārtoju laicīgi. Pat rīkojumus, kas attiecas uz personāla jautājumiem, algām, rakstu laicīgi, tad vēl papildinu. Vēl labāk ir iedot kolēģiem kā ar projektu iepazīties, lai lasa, izsaka domas. Ja rodas pretenzijas, varu droši teikt - biju taču iedevis, ko tad neierosinājāt. Īpaši šo projekta stadiju izmantoju svarīgākajiem jautājumiem - lūdzu, izsakiet viedokli, papildiniet!
Kā ar intuīciju?
Pieredze ir apliecinājusi, ka intuīcija ir. Piemēram, par to pašu darba samaksu. Balstījos uz savu nostāju, ka cilvēkam ir jāsaņem pēc padarītā. Turpinu savu līniju, neraugoties uz to, ka parādās kādi citi rīkojumi.
Cilvēki uz jums var paļauties?
Jā, es tā ceru. Ir vārds. Pavisam jauns jau tā nevar. Jaunībā vairāk šķiet, ka vajag tā, kā es domāju, tikai tā ir pareizi. Taču dažkārt tomēr ir labāk laicīgi atkāpties, ja saproti, ka lēmums ir kļūdains.
Un kā ar vadītāja kompromisiem?
Vadītājam ir jāprot rast kompromisu, citādi jau neko nevar izdarīt. Dažreiz jau, protams, šķiet, ka ir par daudz demokrātijas, taču es tā nedomāju. Vienmēr ir cilvēki, kam ļoti gribas kaut kur urķēties, tas raksturīgi mazpilsētai, ir zināma pārskatāmība. Tu vari vienudien kādus mēslus sataisīt, bet cik tad ilgi. Nepieņemami man ir cilvēki, kuri uzvedas kā dzīves saimnieki, bet būtībā nav nekas, pat viņu sapelnītā nauda ir apšaubāmas izcelsmes. Taču man, paldies Dievam, ar tādiem nenākas strādāt.
Vai esat mēģinājis iet prom no Madonas un medicīnas?
Ir bijuši piedāvājumi, bet es slikti jūtos svešā kolektīvā. Labāk ar savējiem, pazīstamiem. Nemīlu uzstāties, kur nu vēl svešā sabiedrībā. Par darbu varu runāt, bet tukšās runas neizdodas. To var arī pārprast. Tādēļ daudz labāk jūtos ar jau zināmiem ļaudīm.
Kas iepriecina?
Vienmēr ir prieks, kad ģimenē viss ir normāli, par bērniem, mazbērniem, par darbu, kad veicas. Jo vairāk iestāde ir sakārtota, jo problēmu ir mazāk. Tad arī ir prieks. Kaitina sasteigtība, viedokļu maiņa. Kad nevar pieņemt kādus likumus vai Ministru kabineta noteikumus savlaicīgi. Kāpēc kāds rīkojums var stāties spēkā ar rītdienu, kā to var ievērot, saskaņot ar iespējām. Es jau paredzu, ka alga ar janvāri būs jāpalielina, bet finansēšanas noteikumus izdos decembra beigās. Mums tomēr ir gandrīz 300 darbinieku. Un tad tas notiek ar atpakaļejošu datumu. Sāpina jau tas mazais procents no kopprodukta, kas atvēlēts veselības aprūpei. Tas ir brīnums, kā tādos apstākļos medicīna tomēr ir pašreizējā līmenī. Ir jau, protams, arī kļūdas, šī nozare nav tik vienkārša. Taču tos jautājumus vairāk atstāju kolēģu analīzei, atzīstu, ka no praktiskās medicīnas esmu mazliet attālinājies, lai spriestu. Mans uzdevums šobrīd ir nodrošināt vidi, lai tā funkcionē. 
Ir jauni plāni.
Plānojam būvēt jaunu korpusu perpendikulāri esošajam, lai paliek vieta arī ziemas dārzam. Daudz kas no jauna ir vajadzīgs, uzņemšana par šauru, operāciju zāle vajadzīga. Par šauru Neiroloģijas un Traumatoloģijas nodaļās. Bijām Norvēģijā Oslo, Bergenā, slimnīcas apskatījām. Arī Trondheimā Zviedrijā. Tur būtībā dzima ideja būvēt pēc viņu modeļa - ir viena māsiņa uz astoņiem līdz divpadsmit pacientiem. Novēro no posteņa. Vajadzētu izdoties arī mums. Šobrīd visi kredīti ir atdoti, varam ņemt jaunu, rajona padome sola palīdzēt, ceram arī uz Eiropas naudu. Pamazām virzāmies uz priekšu, nevar jau zināt, kā būs rīt, bet tā ir šobrīd...
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva