Nemainīgais lielums. Medicīnas māsa Ināra Liepiņa
Vēl pirms tam - kad tas bija?
Ha-ha! Pagājušā gadsimta vidū. 
Un kāpēc māsa?
Ar medicīnu man nebija nekāda sakara. Mūsu dzimtā ir daudz mūziķu, mākslinieku. Daktera neviena. Karš izmainīja mūsu dzīvi, nokļuvu Kurzemē, Kabilē, pēc tam Kuldīgā. Tur iepazinu brīnišķīgo dakteri Jansonu. Tā bija tikšanās, kas ietekmēja izvēli. Bet vispār esmu rīdziniece sestajā paaudzē. Kara laikā dzīvojām Kurzemē, bija plānots doties tālāk uz Rietumiem. Visi dokumenti bija sagatavoti. No tiem laikiem saglabājies mans zaļas krāsas ausveiss, kur esmu sīki un smalki aprakstīta, pirkstu nospiedumi. Tētis līdz tam strādāja dzelzceļa pārvaldē. Zinādams, kas viņu sagaida, krieviem ienākot, bija devies prom agrāk. Mammīte atlika un atlika mūsu aizbraukšanu. Palikām uz pēdējiem kuģiem, pieredzējām, cik drausmīgi sabombardēja Liepājas ostu. Man bija septiņi gadi, vēl vecāks un jaunāks brālis. Mamma baidījās nokļūt zem bumbām. Mēs palikām. Tētis nesagaidīja mūs Vācijā, kur bija norunāta palikšana, un atgriezās. Protams, tika apcietināts. Vidusskolu ar brāļiem pabeidzām Kuldīgā. 
Sakarā ar to pieminējāt dakteri Jansonu!
Vidusskolas beidzamajā klasē Kuldīgas slimnīcas ķirurgs Jansons nodibināja un vadīja Sarkanā Krusta pulciņu. Tā kā es par medicīnu neko nezināju, man viss ārkārtīgi interesēja. Šķita, ka skaistākas profesijas nav. Pabeidzu arī mūzikas skolu, vokālo klasi, mamma bija muzikāli izglītota, tante dziedāja operā. Bija mudinājumi turpināt muzikālo izglītību. Man gribējās darīt tādu darbu, ar ko palīdzētu cilvēkiem un viņus iepriecinātu. Bet kā var palīdzēt ar dziedāšanu? Dakteris Jansons tik prasmīgi mūs bija ievedis medicīnas pasaulē, ka nekas cits neatlika kā stāties Medicīnas institūtā. Konkurss toreiz bija desmit vai vienpadsmit uz vienu vietu. Iestājeksāmenos saņēmu divus piecniekus, bet ķīmijā truli norāvu! Konkursu, protams, neizturēju. Bet medicīna vilināja. Ļoti laba slava bija 3. medicīnas skolai Bērnu klīniskajā slimnīcā. Patiesi izcila skola. Ar elitāriem mācību spēkiem - profesoru Bākuli, docenti Čēmu. Praksē nodaļās uzklausījām profesoru Bieziņu, Gaujēnu, Ēbeli. Lai iegūtu bērnu māsas diplomu, vajadzēja mācīties trīs gadus - divus parasto medicīnu un gadu - pediatriju. Beidzu ar sarkano diplomu un varēju iet uz institūtu. Bet pa tiem trim gadiem jau biju profesijā, biju slimnīcā. Te viss joprojām šķita tik interesanti, jutos liela meita, patstāvīga. Ko vēl vairāk? Paliku pie bērnu māsas diploma. 
Sakāt to ar lepnumu, prieku, varbūt nožēlu?
Ir tā, kā savā grāmatā Gods kalpot bērnam raksta mūsu slimnīcas direktors Dzintars Mozgis: „Bērnu slimnīca ir dzīvesveids un dzīves māksla. Slimnīca izvētī, kurš ir tās cienīgs, kurš ne, bet savējos patur uz mūžu." Es esmu paturēta. Māsu kolektīvs ir kopumā novecojis. Jaunie nenāk, puse ir mani laika biedri un jaunāki. Liela kļūda, ka tika likvidēta 3. medicīnas skola. Pediatrija ir tik specifiska disciplīna. Ja mācoties neesi visu laiku bijis ar bērniem un atnāc no malas, kur par bērniem nemāca, te ir ļoti grūti iejusties un strādāt. Māsu skolas laikā visas prakses notika slimnīcas nodaļās, mēs pieradām pie bērniem. 
Otra liela kļūda, kas tika pieļauta brīvās Latvijas laikā - atcēla obligāti nostrādājamos trīs gadus pēc skolas beigšanas. Tagad no valsts budžeta tiek apmaksātas mācības, kurām izmantoti dārgi mācībspēki, tehnoloģijas kvalitatīvām programmām un pēc skolas beigšanas nav jāatstrādā pat gads, pat ne diena! Saprastu, ja tas būtu par savu naudu - tad izmācies un ej, kur gribi. Bet tagad meitenes var iet, kur grib, uzreiz pēc skolas beigšanas. Kāpēc gan lai viņas izvēlētos slimnīcu, kur visgrūtākais darbs un vismazākās algas? Kāpēc lai atteiktu farmācijas firmai, kur daudzreiz lielāka alga, dienesta auto, mobilais telefons, kur viņas jūtas novērtētas? Valsts tērē milzīgus līdzekļus, bet slimnīcās katastrofāli trūkst māsu!
Ļoti daudz kas ir mainījies arī uz labu. Māsas ieguvušas tiesības patstāvīgai darbībai, cīņā ar birokrātiju panākušas tiesības nostāties blakus ārstam kā līdzvērtīgas profesionāles. Slimnīcā visām vecākajām māsām ir augstākā izglītība. Mans amats - aprūpes pēcdiploma apmācības koordinatore - ir jauns. Vadu, organizēju māsu pēcdiploma izglītību. Visus māsu palīgus un visas māsas - mums viņu ir ap pieci simti - pazīstu no vaiga, zinu, ko no katras varu prasīt un ko sagaidīt. Tās nav tikai zināšanas, tā ir pieredze, 15 gadi slimnīcas vecākās māsas amatā. 
Kā jūs tik ilgi izturēja vai - kā jūs tik ilgi izturējāt?
Es nebiju viena. Slimnīcas direktors Ivars Uldis Lamsters, būdams ne vien teicams ķirurgs, bet arī labs medicīnas darba organizators, prata izveidot lielisku komandu. No viņa mācījos, kā vadīt un kārtot lietas, lai slimnīca strādātu. Tas bija ļoti smags laiks, padomju sistēmas beidzamie gadi. Valsts līmenī tika darīts viss iespējamais, lai ārēji medicīna spīdētu un laistītos, bet ārstniecisko iespēju un metožu līmenis - zem katras kritikas. Nabadzīgs materiāli tehniskais līmenis. Neviena vienreizējās lietošanas priekšmeta. Šprices vārīja sterilizatoros, māsas tvaikos vai galu ņēma. Sākoties penicilīna ērai, vai puse personāla kļuva profesionāli slimi.
Man ir visi apbalvojumi, kādi vien krievu laikā varēja būt. Nevar teikt, ka to tagad vairs nezina un nenovērtē, bet par to vairs nerunā. Tas ir likumsakarīgi. Tas laiks ir pagājis, mēs nevaram atsaukties uz veciem nopelniem. Jauno labo darbu atskaite jāsāk no mūsu Atmodas, no 91., 92. gada. Jaunajai māsu paaudzei nav priekšstata, ko nozīmē, ka māsām nebija paredzēta augstākā izglītība, ka nebija māsu asociācijas, nebija vienreizējās lietošanas materiālu. Jaunās māsas esošo pieņem par normu, kas pastāvējusi kopš pasaules radīšanas. Taču tā nav tikai medicīnā.
Man uzticēts daudz pienākumu, jo visi zina, ka es to varu, ka izdarīšu, ka nerunāšu pretim. Manī ir vecā māsu audzināšanas skola. Kā cilvēkam, kurš dažādu iemeslu dēļ nokļuvis vadītāja organizatora postenī, godprātīgai attieksmei jābūt arī pret saviem padotajiem. Māsām ir ļoti augsts uzticības potenciāls pret mani. Ko apsolīšu, to noteikti izdarīšu. Neprotu atteikt. Un pretimnākšana daudzreiz ir sevi attaisnojusi. Neesmu ne dzīvē, ne darbā sastapusies ar lielu ļaunumu. To skaidroju ar latviešu tautasdziesmā teikto - „Visi man labi bija, Kad es pate laba biju; Visi man naidinieki, Kad es naida cēlājiņa." Slimnīcas tēlu veidojam visi un ik dienas - ne tikai ārstniecisko daļu, bet visu, kas notiek slimnīcā un ap to. Te bez profesionālām un tehniskām iemaņām jāieliek arī dvēsele, emocijas, garīgums. Cik ilgi var durt un griezt bez emocijām? 
Bet vai var katram bērnam, kuram durat un griežat, līdzi sāpēt?
Var. Jo citādi nevar. Noraudamies par katru, kurš aiziet, noskaitām Tēvreizi, nepalaižam kā koka bluķīti. Zinu, ka sabiedrībā reizēm saka - jūs jau tādi miesnieki, jums viss vienalga. Miesa ir vismazākā cilvēka daļa. Tā vajadzīga, lai fiziski dzīvotu, kustētos, ēstu. Īstā būtība ir dvēselē, garīgumā. Bet dzīves laikā vairāk uzmanības pievēršam ķermenim, fiziskajiem dotumiem - vai skaista frizūra, vai nav līkas kājas. Dvēsele paliek kā pašsaprotama. Iesi pie slimnieka kā pie miesas, kurai sāp roka, taču tā roka varbūt viņam sāp mazāk nekā dvēsele. Tā sāp pirmā! Roka ir tikai izpausme.
Kā bērni izrāda to, ka viņam sāp sirds un arī roka vai kakls?
Bērna izmisīgā pieķeršanās, cenšanās pieskarties, paturēt roku. Pārstāj raudāt, kad pieeju. Viņš grib sajust cilvēku. Bet mums nepietiek māsu, kas varētu pieiet. Pie bērna, kurš raud tāpēc, ka sāp sirds, var pieskriet, bet nav laika apsēsties, parunāties, jo gaida pārējie, kuriem tikpat nepieciešama palīdzība. Pirms ej pie bērna veikt kādu manipulāciju, vispirms viņu samīļo, paglaudi galviņu, drusciņ samelo, ka nesāpēs... Reizēm runājies, saspied rociņu, iedur adatiņu, bērns dūrienu pat nepamana, cik ļoti viņam patīkama ir māsas uzmanība. Tā katru dienu, ar katru slimnieciņu. Bet māsu trūkst. Un māsas izdeg.
Tagad mammām atļauts uzturēties pie mazā bērna. 
Godīgi sakot, strādāt bija vieglāk, kad mammas nebija klāt. Slima bērna mamma jau nav mamma, bet mežons. Skan skarbi, bet tā tas ir, un ar to personālam jārēķinās. Sieviete pie slima bērna pazaudē savas cilvēciskās īpašības un spējas savākties. Agrāk, kad mammām nebija ļauts uzturēties pie slimnieka un bērns ārstējās nedēļām, bija reizes, kad mamma raud, bērns ar abām rociņām iekrampējies māsiņai ap kaklu, arī raud un neparko negrib iet pie svešās tantes. Atšķirībā no pieaugušajiem, bērni ārkārtīgi ātri adaptējas vidē, kurā atrodas. Bērns dzīvo tajā situācijā un vidē, kurā tiek nolikts. Viņam nav pieredzes ne par to, kas bijis, ne par to, kas būs. Ir tikai esošais. Būtībā - nav tādas īstas pagātnes un nav taustāmas nākotnes, ir tikai brīdis, kuru šobrīd dzīvojam. Cilvēks, ar kuru esam kopā, ceļš, pa kuru ejam. Pēc brīža tā jau būs pagātne, kurā neko nevarēsim izmainīt. Cik nav pagātnē dienu - pie katras taču nevaram piestāt!
Kā pašai izdodas ievērot dzīvošanu tagadnē, šodienā?
Šī iemaņa nāk ar gadiem un ar prātu. Arī es esmu ņēmusi darbu uz mājām, papīru kalnus, kas jāizskata un jāuzraksta. Neesmu tikusi vaļā no domām par darbu. Rokas mizo kartupeļus, bet domas tik maļas un maļas par nodaļu, par slimniekiem. Šodien izeju pa slimnīcas vārtiem un tur notiekošo: klikš! - izslēdzu no apziņas. Esmu dienu no dienas strādājusi pie šī klikšķa, kamēr sāk izdoties. Nedrīkst stiept līdzi slimnīcu, braucot pār Salu tiltu, ejot uz operu vai kafejnīcu. Pateicu kategorisku nē! darba līdzņemšanai uz mājām. Esmu sevi tiktāl disciplinējusi, ka, izejot pa slimnīcas vārtiem, man ir kā teicienā: "Vai Trīne mirst, vai pirts deg, man ir pilnīgi vienalga." Citādi nevar, nedrīkst taču palikt par darba vergu. Tas neatmaksājas - ne darbam, ne pašam. Pret savējiem neērti - mājas darbi stāv, bet es atkal iekšā papīros. Tagad nemaz nebūtu vaļas mājās ko rakstīt, jo jāskatās hokejs (saruna maija sākumā, kad notika pasaules hokeja čempionāts - aut.) 
Kāpēc jums hokejs tik īpašs, to minējāt jau telefona sarunā?
Hokejs ir tikai trešajā vietā. Pirmajā ir basketbols, otrajā - futbols. Kāpēc? Garš stāsts. Epizode. Pārbraucu no darba, Anglijā notiek futbola čempionāts, visi slimo par brazīļiem. Stāv kā brieži mani trīs zēni durvīm priekšā - ja es nevarēšot noskaitīt Brazīlijas izlases sastāvu, iekšā netikšot. Vispār es zināju tos vārdus, bet pēkšņi vienam nevaru atcerēties, viņiem tie nosaukumi tik sarežģīti... Pa durvju spraugu man iedeva sarakstu - kamēr nepratīšot noskaitīt aizsargus un uzbrucējus un visus pārējos, tālākas sarunas nevarot būt. Kauns, viņiem tik duma mamma, pasaules čempionus nevar nosaukt! To sastāvu vēl tagad varu atkārtot... Kad dēliem bija pavēlākas darīšanas un viņi nepaguva uz futbola spēli televīzijā, tā bija jānoskatās vecmāmiņai, jāpieraksta rezultāti un lapa jāatstāj uz galda, lai, mājās pārnākuši, uzreiz var izlasīt.
Es patiešām varu nosaukt Eiropas un pasaules vadošo basketbola komandu spēlētājus ar viņu treneriem, arī futbola komandas, un, protams, hokeja komandas. Un kurš tad neskatās olimpiādes, vieglatlētikas čempionātus!
Jaunībā spēlēju volejbolu, biju sporta biedrības Vārpa izlases dalībniece. Sportā mani ieveda 3. medicīnas skolas fantastiskais fizkultūras skolotājs Artūrs Puravs. Spēlēju volejbolu, metu disku un grūdu lodi. Skolotājs mūs visas tik labi uztrenēja, ka vairākas no mums izcīnīja tiesības pārstāvēt Latviju vissavienības medicīnas darbinieku spartakiādē Maskavā, kur godam ieguvām pirmās vietas. Sapazināmies ar citu zemju jauniešiem. No tiem laikiem par mūža draudzeni kļuva gruzīniete Natella. Daudzas ziemas braucām slēpot uz Donbaju. Vienā ielejā tur saiet septiņas virsotnes. Tik skaisti kalni, kā tur, nav ne Šveicē, ne Austrijā. 
Kad puikas bija mazi, neņēmāt viņus līdzi uz slimnīcu?
Nekādā ziņā! Kad piedzima pirmais dēls, mammiņa aizgāja pensijā. Man nebija nekādu problēmu. Puikas auga teicamnieki, jo mamma, pensionēta skolotāja, ar viņiem strādāja no pirmās dienas. Es arī piedalījos. Jo, kā daudzi mediķi, strādāju pa divdesmit četrām stundām, atbraucu no darba, tik vien dzirdu mammiņas balsi: „Mamma iet gulēt, netraucē!"... Vienpadsmit gadus, kamēr sagaidījām dzīvokli Rīgā, dzīvojām Saulkrastos, pašā jūras krastā. Bērni gāja uz skolu pāri ielai. Uz Rīgu braucu ar vilcienu. Turp braucot, lasīju, atgriežoties nereti aizsnaudos un aizbraucu garām pieturai. Visādi ir gājis.
Dēli sen izauguši, visi augumā ap diviem metriem. Kad viņi mani nokaitina un saku, ka tie man ir līdz kaklam, saņemu pretim: ja šajā ģimenē kāds kādam ir līdz kaklam, tad tā esi tu! Un pie sava kakla norāda, cik es pret dēlu esmu ne-gara... Man ir piecas mazmeitas, skaistules un gudrītes, un viens mazdēliņš Oskars. Dzīvoju Langstiņos pie vecākā dēla Uģa, no vecvecākiem mantotā mājā ezera krastā, ļoti skaistā vietā. Mūsu ģimenē visi ir beiguši (jaunākie mazbērni vēl mācās) ne tikai parasto skolu, bet arī mūzikas skolu.
Kurš ieviesa ģimenē šo noteikumu - obligātā mūzikas skola?
Mana mamma. Viņa bija cieši pārliecināta - vienalga, iet tālāk šo ceļu vai neiet, bet mūzikas pamati ir jāiemācās, tas pieder pie inteliģenta cilvēka pazīmēm. Vecākais dēls Uģis beidza akordeona, vidējais Olafs - čella klasi, jaunākais Jurģis mācījās Dārziņos, dziedāja korī. Protams, katrās mājās bija pa klavierēm. Mazmeita Linda jau brīnišķīgi spēlē klavieres. Olafa dēls Oskars arī izvēlējās čellu, jau piedalījies koncertos un konkursos. Daudzi radu bērni ir beiguši kondženi. Tāda audzināšana nepaliek bez sekām. Mūsu bērniem bija vēl viena liela priekšrocība - katru vasaru par spīti jebkādiem apstākļiem mēs ceļojām. Raibu raibā kompānija - bērni, draugi ar bērniem, kolēģi ar bērniem. Ar autobusu un teltīm. Kaukāzs, Armēnija, Karpati, Ļeņingrada. Mammas māsa, pēc izglītības ģeogrāfe, izstrādāja maršrutu. Kad nokrita dzelzs priekškars, devāmies pretējā virzienā. Eiropā nav tādas valsts, kurā neesmu bijusi. Ar galerijas Ars Longa vadītāju Aiju Nodievu devāmies neaizmirstamās kultūras ekspedīcijās, piemēram, trīs nedēļas pa Angliju vai Spāniju. Šķiet, ka mākslas ziņā tās valstis esmu apguvusi no A līdz Z.
Kā radies apzīmējums - Liepiņmāsa ir kompānijas dvēsele? Vai skolotās skaļās balss un smieklu dēļ?
Izbraucienos, ekskursijās vienmēr braucām dziedādami. Varbūt tāpēc, ka dzīvi uztveru ar optimismu. Tā ir rakstura īpašība, ko nevar iemācīt. Un nemaz nevaru sevī atrast tādu īsti negatīvu pazīmi. Nav ziņu, ka uz mani kāds kaut kad būtu apvainojies.
Varbūt latiņu esmu pacēlusi pārāk augstu, bet es esmu labsirdīgs cilvēks. Atvērts. Izstāstīšu epizodi. Vienmēr ir bijis laiks, kad kādā nodaļā trūkst māsu, bet citā ir pietiekami. Tad man jānokārto, ka no 16. nodaļas māsa šodien iet strādāt uz ceturto. Māsas parasti šo pārvietošanu ļoti, ļoti negrib. Sveša vide, jauni paņēmieni, citas tehnoloģijas. Meitenes raud, neiešot. Bet vajag - tā es. Un tad caur asarām viņas saka; māsiņ (reizēm - Ināriņ), labi, bet tikai tevis dēļ! Manis dēļ nevajag neko, bet tur tam bērnam jūs esat vajadzīgas. Beigās problēma atrisināta. Esmu noorganizējusi māsu. Tikai manis dēļ! Ha-ha-ha!
Es īsti neprotu turēt naidu, neprotu dusmoties un apvainoties. Esmu dziļi pārliecināta un pieredzējusi, ka visu var panākt ar labu. Es nepaeju vienaldzīgi garām nevienam savam darbiniekam. Apkopēja mazgā grīdu. Ko man prasa viņu paslavēt par spodrību, kas tagad visiem patiks? Gadījums no nesenas pagātnes, kad daudzi mediķi pēkšņi izrādījās lieki. Gāju uz deviņstāvu korpusu. Iekšējās kāpnes parasti izskatījās ne visai - piepīpētas, piespļaudītas, piegružotas. Toreiz nebraucu ar liftu, bet kāpu ar kājām. Apbrīnojama tīrība! Pie pēdējās platformas ieraugu neliela auguma, smalku sievieti, kas mazgā kāpnes. Nepazīstu viņu, bet saku: „Esmu pārsteigta. Paldies, ja šī tīrība ir jūsu roku darbs. Nezinu, vai es varētu izdarīt labāk. Patiešām paldies!" Viņa sāk raudāt. Komandantei, kura pārzina personālu, pajautāju, kas mazgā trepes. „Ināriņ, zini, tā ir ārste. Tāpēc tik kārtīga." Ārste no citas poliklīnikas, kur viņa bija palikusi bez darba un naudas, bet mājās trīs bērniņi. Tad apraudājos es.
Foto: Inese Austruma no personīgā arhīva