Nejaušību menedžments. Inguna Adoviča
Ja varētu apstādināt laiku, paņemt brīvu pēcpusdienu?
Tad tas būtu mans laiks. Lai ir pašai ko padomāt. Nebūtu tā, ka skrietu, apdarītu, kārtotu. Nedarītu neko. Bet izdomātos krustu šķērsu.
Jūs daudz analizējat sevi? 
Es neesmu nekāda dzelzs lēdija, neesmu sauss prāta cilvēks, daudz ko pārdzīvoju personīgi. Līdz traģiskajam negadījumam, kad zaudējām aģentūras direktoru Jāni Ozoliņu, es biju viņa palīgs. Tā sevi pozicionēju - nevis kā vietnieci, bet palīgu. No viņa pleciem paņēmu kādu daļu darba, taču daudzas lietas viņš iznesa vienpersoniski. Protams, viņš jautāja kolēģu viedokli, bet neprasīja jautājumā iedziļināties pilnīgi. Kad man pēkšņi bija jāpārņem visi aģentūras darbi, tajā visā burtiski jāielec, bija jāizprot tik daudz informācijas, arī aizkulišu, tas tiešām bija grūti... Tagad, risinot sarežģītus jautājumus, ievērojami vairāk konsultējos un diskutēju ar pieredzējušiem un zinošiem kolēģiem.
Šomēnes aģentūra svin desmit gadus. Tas ir daudz vai maz?
Skaitliskā izteiksmē tas nav daudz, bet padarīto darbu ir ļoti daudz. Šie darbi nav bijuši parasti. Tas nozīmē, mums bija nevis jātaisa remonts dzīvoklī, bet jāuzbūvē jauna māja, es pat gribētu teikt, pilsēta. No zāļu apgādes sistēmas, kāda bija Padomju Savienībā, esam valstī pārgājuši uz sistēmu, kāda ir citviet Eiropā: kardināli mainījušies zāļu reģistrācijas nosacījumi, būtiski mainījies zāļu tirgus sortiments. Mainījusies ir ne tikai likumdošana, bet arī cilvēku attieksme. Savā domāšanā esam veikuši pamatīgu lēcienu. 
Pilnīgi jaunas sistēmas ir zāļu patēriņa statistikas datu iegūšana un analīze, zāļu cenu dati, zāļu reklāmu uzraudzība, klīnisko pētījumu atļauju saņemšanas procedūras, farmakovigilance. Lai to nodrošinātu, mums ir septiņas datu bāzes, kas arhitektoniski tikko pārbūvētas vai radītas pilnībā no jauna, un vairākas Eiropas Komisijas izveidotas datu bāzes.
Šā gada sākumā no Zemkopības ministrijas pārņēmām veterināro zāļu reģistrāciju un no Farmācijas inspekcijas - labas ražošanas prakses atbilstības pārbaudes pienākumus. Ir pamats domāt, ka tuvākajā laikā funkciju skaits augs.
Un kā mainījušies cilvēki, ar ko kopā strādājat?
Manuprāt, ļoti. Tikai tāpēc mēs spējam nodrošināt šo izmaiņu menedžmentu. Ja direktors teiks - turpmāk darīsim tā un ne citādi, tas nestrādās, jo cilvēkam pašam iekšēji jānobriest pārmaiņām. Esam kā slīpējams akmens starp daudzām institūcijām, citu valstu zāļu aģentūrām, Veselības ministriju, Eiropas prasībām. Taču nekad neesam šīs prasības, uzdevumus pieņēmuši formāli, ar sakostiem zobiem. Formulējam tās kā izaicinājumu. Tas ir aģentūras gars, kas te iedibināts. Un tā mēs turpinām strādāt.
Kad 1998.gadā atnācu uz Zāļu valsts aģentūru, sajutu, ka te ir fantastiska radoša brīvība. Tā ir liela vērtība. Ceru, ka aģentūras darbinieki to sajūt joprojām, ka progresīvās idejas tiek atbalstītas un realizētas. 
Un jūsu klienti ražotāji - vai viņi strādā ētiskāk? Varbūt rafinētāk, slīpētāk?
Visādi. Ir farmācijas kompānijas, no kurām varam mācīties, ar kurām varam sēsties pie viena apaļā galda, lai diskutētu par labāko risinājumu. Taču ir arī agresīvākas, kas mēģina ar ne tik godīgiem paņēmieniem lietas virzīt sev vēlamā gultnē.
Esat jutuši spiedienu?
Tās ir maskētas lietas, kuras reizēm iespējams uzreiz arī nepamanīt. Mūsu darbā ir pilna palete! Domstarpības ar ražotājiem mēdz būt dažādu iemeslu dēļ, sākot no paviršībām, neuzmanības līdz ļoti rafinētiem mārketinga pasākumiem.
Jūsuprāt slidenākie akmeņi zāļu tirgū ir...
(Ilgi domā.) ...negribētu atklāt šajā intervijā aģentūras vājākās vietas. Ja mēs tās apzināmies, tad redzam, kur jāpastiprina uzmanība.
Tā arī ir atbilde. Vaicāšu citādi: kas jūs uztrauc?
Daudz domāju par ētiskām lietām. Neapšaubu ārsta tiesības ordinēt konkrētas valstī nereģistrētas zāles, bet, ja šis medikaments ir arhaisks pēc savas būtības, ja pierādīts, ka šodien tā vairs nevar ārstēt, ka mūsu zāļu reģistra sortimentā ir divdesmit citu daudz labāku produktu, vai ir ētiski nozīmēt pacientam tik novecojušas zāles? Un vai ir ētiski aģentūrai tās atļaut ievest? Tādi gadījumi, kad ārsts vai medicīnas iestāde uzskata, ka vajadzīgas nereģistrētas zāles un ar zāļu aģentūras atļauju tās ieved, ir ikdienas prakse. Taču nevarētu būt situācija, ka pacients netiek informēts, ja lieto Eiropas standartam neatbilstošas zāles. 
Vēl es domāju par to: vai ārsts vienmēr zina informāciju, kas ierakstīta zāļu aprakstā? Pieļauju, ka zina. Mēs valstī reģistrējam zāles, un tā nav tikai formāla zāļu nosaukuma ierakstīšana kaut kādā tabulā, tam pamatā ir nopietns vērtēšanas process. Farmaceitiskās kompānijas veic nepieciešamos pētījumus un uzņemas atbildību, ka konkrētu indikāciju gadījumos medikaments ir drošs un efektīvs. Taču gadījumos, ja ārsts ordinē zāles nevis apstiprinātajā veidā, tā teikt of label use, bet balstoties uz lasītajām publikācijām vai savu pieredzi, vai tad viņš zina, ka uzņemas pilnu juridisko atbildību?
Smalkas ētiskas, juridiskas dilemmas.
Vēl man šķiet, ka ārstu un farmaceitu saiknē vajadzētu restaurēt profesionālo ētiku, kāda bija agrāk. Farmaceits nebūt nav pārdevējs, kas izsniedz preci pret recepti. Viņš dara daudz vairāk. Gribētos koleģiālāku ārstu attieksmi. Piemēram, lai farmaceits, saņemot recepti, zinātu, vai drīkst piedāvāt citu lētāku medikamentu, ja pacients nevar atļauties izrakstītās zāles. Lai iniciatīva šajā sadarbībā nāktu arī no ārstu puses.
Mēs runājam, kā citi mainījušies. Bet jūs pati? Vai Inguna, kura vada zāļu aģentūru, ir tā pati, kas strādāja Stradiņa slimnīcā?
(Aizdomājas.) Cita, cita. Esmu ļoti mainījusies. Man ir pieredze, ko ieguvu, veicot klīniskos pētījumus vācu kompānijai, ir otra izglītība, esmu ieguvusi maģistra grādu sabiedrības vadībā, kas ļāvusi uz lietām paskatīties citādi - mācījos Latvijas Universitātē pie ļoti labiem pasniedzējiem, bija interesanti kursabiedri ar atšķirīgu dzīves pieredzi. Mainījis mani ir arī darbs kopā ar Jāni Ozoliņu un citiem aģentūras kolēģiem. Radikāli manu dzīvi izmainīja traģiskais notikums 2005.gada aprīlī, kad aģentūras direktors gāja bojā auto avārijā. 
Ko jaunu par sevi esat uzzinājusi?
Agrāk biju naivāka, maigāka. Ļoti grūti bija pateikt nē. Tagad grūtās situācijās sev formulēju - aiz manis vairs nav neviena, nepopulārais lēmums jāpieņem, jo citādi aģentūrā nevarēsim spert pussoli uz priekšu. Manī ir lielāka drosme, varu izdarīt lietas, ko agrāk sava rakstura dēļ nevarētu paveikt. To laikam sauc par rūdījumu. Bet tas tāds skarbs rūdījums.
Ko novērtējat savos darbiniekos?
Profesionalitāti, vispirms. Tad cilvēka rakstura īpašības: atklātību, komunicēšanās prasmes, jaunu ideju ģenerēšanas spēju, kreativitāti. Informācijas sintezēšanas māku. Man liels prieks par kolēģiem, kuri ir pensijas vecumā un veiksmīgi apgūst jaunās lietas, redz, kā kolēģi darbojas citur Eiropā, pieņem to un atnes uz aģentūru, saka - tagad mēs darīsim tā! Sāpīgs jautājums ir jaunu darbinieku piesaistīšana (un noturēšana!) aģentūrai, jo ar valsts noteiktajām algām nevaram konkurēt farmācijas sektorā. Daudzus izcilus profesionāļus aģentūrā notur interesantais, radošais darbs.
Pret ko esat neiecietīga?
Man šķiet, ka neesmu neiecietīga, bet principiāla. Nevaru samierināties ar negodīgu attieksmi pret darbu. Saprotu, katram var būt neuzmanības kļūdas vai pieredzes trūkums. Arī es varu kļūdīties un nezināt visu, kas man būtu jāzina. Man nepatīk, ja pret darbu izturas formāli, bet reizēm esmu spiesta ar to samierināties.
Cik stundu dienā jūsu prāts ir nodarbināts ar darbu?
Man ir grūti novilkt striktu robežu. Jāpiepūlas, lai nenestu darbu uz mājām. Tās noteikti ir vairāk nekā astoņas stundas dienā. Esmu domās darbu it kā nolikusi malā, bet, piemēram, mazgāju traukus, un pēkšņi klikts! - risinājums problēmai, par ko tik daudz esmu domājusi, pats atnāk pie manis. 
Vai, tik daudz strādājot, reizēm nerodas tukša balona sajūta?
Rodas. Tas nav labi, ka darbs nāk līdzi uz mājām, jo ģimene no manis gaida pavisam ko citu. Man ir mājas darbi - jāmazgā trauki, veļa, jātīra māja, jāgatavo ēst - un arī daudz un dažādi prieki... Ai, sestdien sasēņojām pilnus grozus, netikām no meža laukā, vilkām jakas nost, un arī tās bija pilnas ar sēnēm! Tie bija tikai kundziņi! Tas viss pēc tam taču jāsagatavo. Mājās bija īsta fabrika: katram ģimenes loceklim tika uzticēts savs pārtikas apstrādes tehnoloģiskais process. Tomēr nevaru teikt, ka sēņojot nebūtu domājusi arī par darbu...
Un tad piezogas vainas sajūta.
Tā ir mūsdienu sabiedrības slimība - ka pietrūkst laika saviem tuvajiem. Kad studēju maģistrantūrā, četru darbdienu vakarus gāju uz universitāti, un mājās atgriezos tikai ap desmitiem. Kad mācības beidzās, meita sacīja: ja tu zinātu, cik es uz tavu universitāti biju dusmīga! Kad bērns savā tiešumā to pasaka... Viss, meitiņ, tā vairāk nebūs - es viņai teicu. Zinu, ka bērniem manis ir par maz. Taču ir savi ieguvumi no tādas mammas. Kad bērni atnes savu problēmu, liekas, cik tā vienkārša, cik viegli dot padomu. Jo darbs man tāds - risināt problēmas.
Man žēl, ka bērni mums doti uz laiku, man grūti ar to samierināties. Mūsu pirmais bērns, dēls, ir ledlauzis, kurš mūs sagatavo faktam, ka bērni agrāk vai vēlāk jālaiž vaļā. Reinim ir 22 gadi, studē arhitektūru. Jau sešu gadu vecumā viņš paziņoja, ka būs arhitekts. Kad vēlāk vaicājām par profesijas izvēli, viņa atbilde bija: bet es taču jums jau teicu! (Smejas.) Dēls mums bieži arī atgādina, ka tad, kad viņš bija mazs, mēs viņam daudz ko neļāvām, ko savukārt neliedzam meitai, kura ir deviņus gadus jaunāka. Mums ir tikai viena atbilde: jā, mēs atzīstam, ka toreiz kļūdījāmies. Saprotam, ka bērni māca mūs dzīvot pareizāk.
Liels prieks mums ir arī par meitu. Viņas pasaules uztveri lielā mērā veido mūzika; jau astoto gadu meita dzied Aijas Kukules vadītajā mūzikas studijā Omnes, kur mācījusies ne tikai notis, bet arī caur mūziku sajust garīgumu. Mācījusies būt atbildīga par kopīgo darbu. Un tas ir ļoti daudz.
Nevaru iedomāties, ka kontrolētu savus bērnus, jo nekad pati neesmu kontrolēta. Es tā nemāku. Vecāki man nav sēdējuši klāt, kad mācījos, un arī mani bērni ir uzauguši patstāvīgi.
Norvēģu sociologam Ēriksenam pieder doma, ka cilvēki pārāk maz prot nodoties lēnajam laikam, jo to apēd ātrais laiks. Kas ir jūsu lēnais laiks?
Tās ir mājas. Rīgā vai lauku mājas Kurzemē. Tās diemžēl nodega, taču ceru, ka būs atkal. Tur esam pavadījuši vasaras, kad bērni bija mazi. Jūra, mežs, sēņošana, ogošana. Šajos procesos piedalās visa ģimene, kas tajā brīdī grib būt kopā. Ai, mums tagad ir suns, labradors - Sāra! Viņa ir būtiski mainījusi mūsu sadzīvi. Mēs vairs nekautrējamies savu mīlestību izrādīt uz āru.
Tie ir mani mājinieki un tuvākie draugi un sajūta, ka varu pilnībā paļauties, izrunāties, ka viņi mani sapratīs vislabāk, ka kopā varam sēņot un pēc tam līdz trijiem naktī cept sēnes... 
Šim laikmetam tik netipiski, kad runājat par ģimeni kā lielu vērtību.
Domāju, man ir laimējies, esmu satikusi īsto cilvēku, vecāki man pūrā iedevuši spēju sajust un saprast, un es zinu, kas ir mīlestība. Lai būtu stabila ģimene, jābūt diviem, kas grib nodzīvot visu dzīvi kopā.
Sacījāt, tā ir fantastiska iespēja mācīties no cilvēka, kurš ir blakus, kļūt labākam un labākam.
Esmu precējusies divdesmit septiņus gadus un visu šo laiku esmu savu vīru (Haraldu Adoviču, Plastiskās, rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centra vadītāju - aut.) apbrīnojusi. Tie cilvēki, kuri viņu pazīst labāk, zina, ka viņam piemīt tās īpašības, kuras šodien cilvēkos var sastapt ļoti reti. Un man ir privilēģija dzīvot ar šo cilvēku mūžu, būt kopā bērnu dzimšanas brīžos, visos priekos un bēdās. Tā ir liela Dieva dāvana. Viņā ir ārkārtīgs humānisms, labestība. Vīrišķība. Ļoti cilvēcisks siltums. Viņš ir devējs cilvēkiem, ko satiek savā ceļā. Kā tas viņam izdodas? Kā viņam vienmēr pietiek otram ko iedot? Vai tas ir padoms, vai otra vietā ko izdara, noorganizē. Kādreiz saku: vai liksies mierā, pasēdi, tagad lai citi dara. Nē, viņš tā neprot! Šajā cilvēkā omamma un opaps ielikuši lielu mīlestību. Mīlestības ir tik ļoti daudz, ka tā nebeidzas. Tās visu laiku pietiek.
Esat domājusi: kā būtu, ja būtu palikusi strādāt praktiskajā medicīnā?
Jā, es iespējams būtu ģimenes ārste vai internās medicīnas speciāliste. Un man šis darbs patiktu. Varu pat iedomāties, kā ārstu istabā paņemu slimības vēsturi un eju pie pacienta vākt anamnēzi. Tas ir ļoti radošs darbs - jāsavāc informācija, jāanalizē, jāsintezē, jānosaka tuvāki un tālāki plāni un jāizdomā, kā tos īstenot.
Jau studiju gados man bija skaidrs, ka sievietei ķirurģija nav īstā vieta. Patika disciplīnas, kur vairāk jābalstās uz prātu. Un terapija ir tā joma, kur mazāk lietā tiek liktas rokas, vairāk dvēsele, sarunas, prāts. Studiju laikā man bija domas par citām disciplīnām, arī tādām neparastākām - neatklāšu kādām -, bet vīrs un tēvs kategoriski iebilda šādiem variantiem. Un es paklausīju saviem abiem vīriešiem.
Vai ģenerālās līnijās plānojat savu dzīvi?
Man šķiet, ka neko neesmu plānojusi. Tas ir mans liktenis vai laimīga nejaušība... Tur ir kaut kādas likumsakarības, kāpēc notiek tieši tā un ne citādi. Visas būtiskās lietas manā dzīvē ir atnākušas caur nejaušībām. To ir bijis daudz. Arī traģiskas nejaušības, kas atvērušas kādas durvis, aizvedušas mani tur, kur esmu šodien. ...Pirms piecpadsmit gadiem mājā, kurā dzīvojām, izcēlās ugunsgrēks, un vienas nakts laikā palikām bez sava dzīvokļa. Laime nelaimē - tikām pie dzīvokļa, kas bija ēkā, kuru kā pirmo atdeva denacionalizēto namu bijušajiem īpašniekiem. Tas savukārt bija iemesls, kāpēc sāku meklēt darbu ārpus valsts slimnīcas. Tā arī ir nejaušība, ka vācu kompānija atrada mani un piedāvāja darbu kā vieniem no pirmajiem veikt klīniskos pētījumus Latvijā atbilstoši starptautiskajam standartam. Tā es no praktiskās medicīnas 1994.gadā nokļuvu farmācijas jomā.
Nav grūti iedomāties, kāpēc mediķu atvase izvēlas medicīnu. Vai jums vaicāja: par kādu ārstu gribi kļūt, nevis par ko gribi kļūt?
Nē, vecāki neko nav uzspieduši. Vecāki bija kursabiedri, rīdzinieki, kuri pēc valsts obligātās sadales nonāca Smiltenē. Paps ir terapeits, īsts veco laiku ārsts (kā viņš prot pārliecināt pacientus par terapiju!), joprojām strādā Stradiņa slimnīcā par gastroenterologu, mamma - nervu ārste. Es vecākiem piedzimu pēdējā kursā, tāpēc mana bērnība aizritēja visskaistākajā pilsētā Smiltenē. Izšķiršanās par labu medicīnai patiešām bija dabiska izvēle, jo es dzīvoju tādā vidē. Pie mums mājās viesojās slimnīcas ārsti, inteliģenti un interesanti cilvēki. Es sēdēju istabas stūrī un klausījos. Man ļoti patika šīs sarunas. Par medicīnu, pacientiem, cilvēciskajām attiecībām. Tie bija fantastiski cilvēki: daktere Jurģīte, Krūmali, Ķeizari, Ozoliņi, Krastiņi, visus nemaz nevaru nosaukt. Tas, kāda šodien Smiltenē ir slimnīca, jaunā poliklīnika, vecais parks, lielā mērā ir visas šīs paaudzes nopelns, ko praktiski spēja īstenot Krūmalu ģimene. Šie cilvēki uz mani atstājuši milzīgu iespaidu!
Ja vecāki strādāja, kas jūs audzināja?
Man bija ome, patiesībā pat divas omes un opaps. Mūsu paaudzi ir izaudzinājušas omes. Vēl man bija ļoti intensīva sētas dzīve. Tāda, kurā lielie pa vidu nejaucās. Kurā bērns jūtas brīvs. Sētā notika viss: kazaki razboiņiki, paslēpes. Starp puikām biju gandrīz vienīgā meitene. Bija jālien pāri sētām, jālien uz jumtiem, un es turēju līdzi. Kad pavasaros kusa sniegs, taisījām straumes, laidām kuģīšus. Gājām uz upi nēģus ķert. Stāvēju ar burku upes malā, un puikas ķēra nēģus. Mums bija arī savs štābs, kur tie nēģi burkās dzīvoja. Vienā jaukā dienā gan konstatējām, ka nēģi ir beigti (Smejas).
Pēc obligāti nostrādātajiem gadiem vecāki atgriezās Rīgā?
Nodoma palikt Smiltenē viņiem nebija. Atgriešanās Rīgā gan notika pēc sešiem gadiem, kad man vajadzēja sākt iet skolā. Pārcēlāmies uz Rīgu, Pārdaugavu, mācījos 5.vidusskolā. Mācību laiks sakrita ar visstingrāko padomju režīmu, kad piedzīvojām dažādus politiskus pārspīlējumus. Vēl tagad atceros, kā vienam skolasbiedram smagi aizrādīja, ar kādu burtu rakstāms vārds dzimtene. Mums bija divas dzimtenes, vienu rakstījām ar mazo burtu, otru - ar lielo. Daudzus skola samaitāja vai salauza, bet mums bija labi priekšmetu skolotāji. No šīs skolas nāk daudzi sabiedrībā aktīvi cilvēki. Arī vīrs ir beidzis 5.vidusskolu.
Viens otru ieraudzījāt jau skolā?
Nē, vienpadsmit gadus mācījāmies paralēlajās klasēs, bet iepazināmies, kad, medicīnas studijas uzsākot, mūs salika vienā grupā. Apprecējāmies trešajā kursā. Abi strādājām. Haralds strādāja jau no pirmā kursa. Stipendija tolaik bija četrdesmit rubļu, un tas bija daudz. Ja varēja vēl sešdesmit nopelnīt klāt, tad jau sanāca vesela alga. Liels atspaids bija Haralda dzīvoklis - mums bija kur apmesties.
Un kurš no mazas meitenes sapņiem ir piepildījies?
Mani sapņi ir bijuši daudz pieticīgāki, piezemētāki. Man ir viens sapnis, kas nav piepildījies. Kad biju maza, gribējās dejot baletu. Tagad, kad skatos baleta izrādes vai dzirdu skaistu mūziku, mana dvēsele vienmēr dejo.
Man nekad nebija sapņa, ka darīšu to, ko daru patlaban, nevarēju iedomāties, ka dzīve varētu būt tik dažāda, krāsaina, tik bagāta. Patiesā dzīve ir pārsniegusi manu sapņu amplitūdu. Ai, nē, viens liels sapnis tomēr ir piepildījies! Par mīlestību un laimīgu un saticīgu ģimeni. Tas gan.
Sacījāt, ka dzīvē bijis daudz nejaušību un viena no tām aizveda pie klīniskajiem pētījumiem. Kā ir būt pirmajam kādā jomā?
Tas jau arī ir interesantākais - ka nav instrukciju, kā un ko darīt. Tad jāizdomā, kā to paveikt vislabākajā veidā. Eiropā toreiz jau eksistēja starptautisks klīnisko pētījumu standarts. Taču tas nozīmēja tikai principus, kā pētījumi veicami, neko vairāk. Vācu firma tolaik organizēja klīniskos pētījumus līdzeklim demences ārstēšanā, un vēlāk, balstoties uz Latvijā veikto pētījumu, šis preparāts tika Amerikas tirgū.
Klīniskie pētījumi mani atveda arī uz zāļu aģentūru, jo, strādājot vācu kompānijā, vienu brīdi šķita: viss, esmu izaugusi. Tas notika laikā, kad valstī bija jāveido klīnisko pētījumu sistēma. Negribētu pārspīlēt savus nopelnus, jo te daudz kas atkarīgs no likumdevējiem, bet tā bija mana iespēja dalīties iegūtajā pieredzē un zināšanās.
Kaut kādā mērā klīniskie pētījumi ir jūsu lolojums. Esat gandarīta, kā šī joma attīstās Latvijā?
Ja kaut ko dara, tad dara pamatīgi un kārtīgi. Tas ir mans princips. Nevis tā - pa roku galam. Tad nav prieka. Ja šķiet - kāpēc tieši man tas jādara, tad domāju: tāpēc jau šis darbs ir atnācis pie manis, ka neviens cits to nav izdarījis. Tad nav ko daudz domāt un vaimanāt, ir vienkārši jādara. Klīnisko pētījumu sistēma ir sakārtota, radīta pietiekami droša vide, lai varētu nākt kompānijas ar saviem pētījumiem. Ārsti ir ar pieredzi, un ne tikai Rīgas lielākajās klīnikās. Jā, nozare varētu būt vairāk attīstīta, pētījumu varētu būt vairāk. Taču tas atkarīgs arī no kompāniju interesēm.
Esat sacījusi, ka mākat no visa pa druskai: esat uzšuvusi mēteli, protat pļaut ar izkapti zāli un pat skaldīt malku. Ko vēl gribētu iemācīties?
Ja kādreiz būs laiks, gribētu pastudēt filozofiskas lietas. Bet šajā dzīves tempā varu sev uzdot tikai uzdevumus, censties tos izpildīt. Tam, ko gribētu, manā pašreizējā dzīvē nav vietas. Zinu, ka man nav talanta ne dziedāt, ne zīmēt. Tās būtu garīgas lietas. Varbūt kādu grāmatu uzrakstīt.
Ko meklētu filozofiskajos sacerējumos?
Man gribas zināt, kas ir kas. Saprast dzīvi. Kāda ir lietu patiesā būtība. Kāpēc viņš tā un ne citādi teica, rīkojās. Ja paanalizē notikumus, tad viss izrādās savstarpēji saistīts.
Kas šobrīd visvairāk iepriecinātu?
Tas varētu būt daudz kas. Laba ziņa. Vai ziedi. Nē, noteikti tas nebūtu nekas grandiozs. Kāds sīkums. Vairāk jau arī nevajag.
Foto: Matīss Ābele un no personīgā arhīva