Nejauši, bet pusgadsimtu — acu ārste. RASMA LŪKINA, oftalmoloģe
Varbūt drusku pārsteidzoši, bet tāda brīva laika, kad nezinātu, ko nu tagad iesākt, nemaz nav. Pietiek, ko darīt mājās, esmu liela lasītāja, patīk dažādu žanru literatūra — filozofiska, enciklopēdiska, īpaši biogrāfiska rakstura darbi, tāpat labi detektīvromāni... Ar labām grāmatām mani apgādā vedekla Dace. Viņa strādā bibliotēkā, un par garīgāsbarības trūkumu es nevaru sūdzēties! Aizeju uz kādu koncertu, teātri, šur tur izbraucu, satiekos ar draudzenēm, bijušajiem kolēģiem.
Tagad jābrīnās, kā gan agrāk visu paspēju. Bija periods, kad mans vīrs sava mūža pēdējo gadu bija uz gultas, aprūpējams, bet es katru dienu gāju uz darbu. Taču nav jau nemaz cita varianta — ja esi ko uzņēmies, ir jādara.
Vai tā bija sarežģīta izšķiršanās — vairs nestrādāt?
Kā lai pasaka... Jutu, ka pienācis brīdis, kad jāliek punkts.Strādāju kopš 1957. gada, tātad teju sešdesmit gadu. Jāstrādā, kamēr gribas un spēj, līdz pienāk brīdis, kad iekšēji jūti — nu gan pietiek. Pērn jau pēdējos trīs mēnešus uz darbu kolēģes Lāsmas Volksones praksē devos reti, bet no janvāra vairs nestrādāju. Man vienmēr paticis mans darbs, arī tagad vecie pacienti vēl zvana, meklē, bet vienreiz taču jābeidz!
Dzīvē ļoti daudz ko nosaka nejaušības — varam domāt un plānot, bet bieži vien notiek pavisam citādi. Medicīnas izvēle nebija nejaušība, bet tas, ka kļuvu par oftalmoloģi, — diezgan liela apstākļu sakritība.
Kad beidzu vidusskolu, bija doma studēt vai nu arhitektūru, vai medicīnu. Man jau no ļoti mazām dienām patika būvēt mājas no sērkociņu kastītēm un klucīšiem, spēlējoties veidot dzīvokļus. Varbūt zināms iespaids bija arī tam, ka pēckara gados, kad mana mamma, laba šuvēja, jau būdama pensijā, vēl paklusām strādāja privāti, mājās, un viņas kliente bija arī arhitekte Marta Staņa. Viņa pie mammas nāca diezgan bieži, un tajās reizēs tika runāts ne tikai par tērpiem. Es jau biju vidusskolniece, tas kaut kā iespaidoja.
Lai gan interese bija un arī zīmēju diezgan labi, par arhitektūru tomēr neizšķīros. Nospriedu, ka neesmu tik izcila zīmētāja kā divas citas manas klasesbiedrenes. Ar medicīnu tāpat kā ar arhitektūru mūsu ģimenē nevienam nebija nekādas saistības, bet doma par tām, kaut kāda interese pa galvu man maisījās jau kopš mazotnes. Mans tēvs pēc profesijas bija kokšķirotājs, vecajos Ulmaņlaikos viņam bija neliels uzņēmums. Dzīvojām pārticīgi, mana bērnība bija laimīga — nekā netrūka. Mācīties sāku Natālijas Draudziņas privātģimnāzijā, bet padomju laikos pamatskolas klases tajā likvidēja, bija jāpāriet uz 9. pamatskolu. Pēc tam pabeidzu Rīgas 2. vidusskolu. Tad arī izlēmu studēt medicīnu. 1951. gadā, kad stājos augstskolā, konkurss Rīgas Medicīnas institūtā bija liels, kādi desmit vienpadsmit pretendenti uz vietu. Turklāt priekšroka tika dota puišiem. Taču iestājkonkursu izturēju.
Ko jūs! Bet notika interesanti. Pirmā saskare ar acu slimībām man bija piektajā kursā, kad vajadzēja noklausīties lekcijas un iziet divu nedēļu praktisko nodarbību ciklu oftalmoloģijā. Lekcijas lasīja profesors Kārlis Balodis, izcils ārsts, pedagogs, zinātnieks, ļoti erudīts un pozitīvs cilvēks. Profesora lekcijas bija interesantas un vienmēr labi apmeklētas. Mēs, studenti, profesoru Balodi ļoti cienījām, bet arī baidījāmies. Bija viens jautājums — refrakcijas noteikšana ar skiaskopijas metodi, ko mēs neviens lāgā nesapratām, bet profesoram šis temats patika visvairāk. Tad nu trīcējām un drebējām, kaut tik tas negadītos eksāmenā. Man palaimējās, biļeti ar šo jautājumu neizvilku, dabūju teicamu vērtējumu. Ar to arī acu slimības bijām izmācījušies — tolaik jau tādu specializētu mācību kā tagad rezidentūrā nebija —, un es par oftalmoloģiju laimīgi aizmirsu.
Bija zināms, ka pēc institūta beigšanas lielāko daļu no mums nosūtīs strādāt uz laukiem. Tolaik valsts sadales komisijā piedalījās ministrijas pārstāve, kadru daļas vadītāja Alma Girgensone. Strikta dāma, kurai piemita kāda īpatnība, par ko visi zinājām: ja jaunajam ārstam tiek piedāvātas divas vietas, Girgensone viņu noteikti nosūtīs nevis tur, kur viņš labāk gribētu doties, bet uz otru vakanci. Tāpēc jānosauc mazāk vēlamā.
Arī mani, rīdzinieci trešajā paaudzē, gaidīja darbs laukos. Tika piedāvāta darbavieta divās lauku ambulancēs — Limbažu rajona Pālē vai Tūjā. Man nebija nekāda priekšstata ne par vienu, ne otru, tomēr Tūja šķita tāda zināmāka. Bet tajā uztraukumā aizmirsu, ka jāmin mazāk vēlamā — un nosaucu Tūju. Protams, Girgensones kundze lēma pēc sava principa: nē, brauksit uz Pāli.
Diplomā ieraksts bija lakonisks: piešķirta ārsta kvalifikācija. Ķirurģija ne pārāk saistīja, tātad — terapija, jo sīkākas specializācijas pirms darba sākšanas tolaik nebija.
Pēc piektā kursa gan bija īsa ambulatorā prakse, bet par to, kas lauku ambulancē jādara, kā īsti tā jāvada, man lielas jēgas nebija. Aizbraucu uz Limbažu rajona veselības nodaļu, lai pieteiktos darbā, bet tur pateica: nē, Pālē mums jau ir ārste, un viņa nekur prom iet negrasās! Vienīgais, ko varam piedāvāt — darbu tuberkulozes dispanserā. Atbildēju, ka padomāšu, bet zināju, ka tur gan neiešu. Pēc izlaiduma augstskolas absolventiem mēnesis bija brīvs, un sagadījās, ka pazīstamas dakteres, kas institūtu bija beigušas pirms manis, aicināja uz savu darbavietu Siguldā — galīgi neesot, kas strādā, ļoti vajadzīgs terapeits. Tā šajā brīvajā mēnesī sāku strādāt Siguldas rajona slimnīcā.
Darba tiešām bija ļoti daudz — no rīta strādāju terapijas nodaļā, tad pieņemšana poliklīnikā, pēc tam mājas vizītes. Viegli nebija, tomēr man šis darbs tīri labi iepatikās. Pagaidu dzīvošanai man piešķīra mazu jumtistabiņu vienā no slimnīcas ēkām.
Taču turp biju devusies uz savu galvu. Arī slimnīca bija nepatīkamā situācijā, jo faktiski biju pieņemta darbā nelegāli. Brīvais mēnesis tuvojās beigām, kaut kā to lietu vajadzēja nokārtot. Tā nu trijatā — slimnīcas galvenais ārsts Visvaldis Birkhāns, Siguldas rajona veselības nodaļas vadītāja Milda Klepere un es — gājām pēc palīdzības pie partijas komitejas trešā sekretāra, kas bija atbildīgs par medicīnu. Ārstu Siguldā tiešām vajadzēja, un sekretārs zvanīja uz ministriju. Saruna bija skaļa, varēja dzirdēt, ka Girgensone ir ļoti dusmīga. Vienubrīd partijas sekretāram laikam cita argumenta vairs nebija, un viņš pateica: nu, jums tāpat vajadzēs viņu atlaist uz šejieni, jo viņa gatavojas iziet pie vīra!...
Biju nesaprašanā, uztraukusies — kas tagad būs, man taču precēšanās nav ne padomā. Bet viņš tā starp citu atteica — kāda problēma, re, tepat sēž viens vecpuisis... Jā, uzgaidāmajā telpā sēdēja kāds cilvēks, bet es viņam pat lāgā aci neuzmetu. Un aiz prieka, ka viss atrisinājies, to epizodi aizmirsu.
Bet tas vecpuisis, toreizVidrižu MTS direktors, Gunārs Lūkins laikam tomēr bija mani ievērojis un, kā vēlāk sapratu, dzirdējis to skaļo telefonsarunu. Viņš pēc laika mani sameklēja. Atsūtīja kādu kartīti, vēstulīti, iepazināmies, satikāmies...
1957. gadā, kad sāku strādāt Siguldā, slimnīcā bija tikai 75 gultas vietas. Bet pēc gada tika piešķirtas vēl 25 un līdz ar to arī acu ārsta slodze. Iepriekš tur sava acu ārsta nebija bijis. Tā kā biju visjaunākā, tikai pusgadu nostrādājusi, kuru tad vēl sūtīs mācīties? Dakteris Birkhāns teica: tā ir perspektīva lieta, mācies. Piekritu.
Pabeidzu trīs mēnešu kursus, puslīdz zināju, kāda aparatūra oftalmologam vajadzīga, un slimnīca to sagādāja — diezgan labu tiem laikiem.
Tā paliku Siguldā. Un 1958. gadā mēs ar Gunāru tiešām arī apprecējāmies.
Nezinu, vai un kā viss būtu iegrozījies, ja ne šī faktiski nejaušība.
Pēc kāda laika sapratu, ka ar kursos apgūto vien ir krietni par maz, lai pilnvērtīgi strādātu. Tāpēc iesniedzu dokumentus klīniskajā ordinatūrā Rīgas Medicīnas institūta acu slimību katedrā. Profesors Balodis manu vēlmi pilnveidot zināšanas šajā specialitātē akceptēja. Divus gadus diendienā braukāju no Siguldas uz Rīgu. Iemācījos ļoti daudz ko, arī operēt. Pirmais lielais izaicinājums un gandarījums bija par patstāvīgo kataraktas operāciju, un kur nu vēl profesora uzslava... Ordinatūrā par manu darbaudzinātāju profesors noteica docenti Gunu Dambīti — viņa diezgan drīz aizstāvēja disertāciju, vēlāk kļuva par profesori. No viņas apguvu smalku, precīzu pieeju zinātniskajam darbam. Otra lieta, ko iemācījos, — ārkārtīgi skrupulozi izmeklēt pacientu, sevišķu vērību pievēršot redzes asuma noteikšanai. Tur tolaik noderēja tā skiaskopijas metode, ko studiju laikā mācījāmies pie profesora Baloža! Sarežģīta astigmatisma gadījumā redzes asuma precīza noteikšana toreiz varēja ilgt pat kādu stundu. Bet docente Dambīte uzstāja, ka cilvēkam neatkarīgi no vecuma, ja acis ir veselas, redzes asumam jābūt 1,0. Ja to ar korekciju, valkājot piemērotas brilles, tomēr nespēj sa-sniegt, ārstam jāmeklē, kāpēc tā. Varbūt ir kāda vaina, taču jācenšas dabūt iespējami labāko redzes asumu. Par to esmu viņai vienmēr bijusi ļoti pateicīga. Viņa to iemācīja — skatoties, kā viņa strādāja, tas pielipa. Viņa bija enerģiska, ļoti prasīga, bet vienlaikus arī sirsnīga. Kad klīniskās ordinatūras laikā Siguldas slimnīcā man piedzima dēls, tolaik jau pat nevienu tuvinieku dzemdību nodaļā neielaida, kārtība bija ļoti stingra. Bet pēkšņi veras palātas durvis un ienāk docente Dambīte, lai mani apsveiktu! Viņa ar savu raksturu, stāju, pārliecināšanas spēju to prata panākt, bet galvenais — bija uzskatījusi par vajadzīgu speciāli atbraukt no Rīgas, lai to izdarītu. Jutos aizkustināta līdz asarām.
Tie ārsti, kas pabeidza ordinatūru, parasti palika Rīgā. Bet mums Siguldā bija dzīvoklis, vīram darbs, man — labiekārtots oftalmologa kabinets un iespēja ķirurģijas nodaļā veikt acu operācijas. Tur bija perspektīvas, atlika tikai strādāt.
Mazliet vēlāk, 1963. gadā, pie manis negaidīti atbrauca toreiz vēl docente Guna Dambīte un profesora Baloža vārdā piedāvāja asistenta vietu RMI acu slimību katedrā, kas atradās Stradiņa slimnīcā. Šādu piedāvājumu jau katru dienu neizsaka, protams, ka pieņēmu. Tāpat kā ordinatūras laikā braukāju no Siguldas uz Rīgu. Bet tad Siguldas rajons tika reorganizēts, vīru pārcēla uz Meliorācijas ministriju Rīgā. Mums izdevās samainīt dzīvokli, un tā viss atkal sakārtojās. Kā ārste Stradiņa slimnīcā neesmu strādājusi, taču tur bija augstskolas bāze, kur mācījās topošie ārsti. Kolektīvs katedrā un klīnikā bija ļoti labs, kolēģi — jauki un sirsnīgi. Jau klīniskās ordinatūras laikā vajadzēja strādāt ar studentu grupām, vadīt praktiskās nodarbības. Biju to darījusi, tāpēc darbs katedrā, ar studentiem pilnīgi jauns nebija. Man patika lasīt lekcijas.
Nebijāt tik barga pasniedzēja, no kuras baidās?
Ir prasības, kas jāievēro, un lietas, kas jāzina, bet kopumā attiecības ar studentiem bija labas. Reiz gan viena mamma atnāca sūdzēties, ka viņas dēlam — studentam, ne skolniekam! — esmu ielikusi “labi”, nevis “teicami”.
Taču man gadījās iekrist tad, ja students atbildēja labi, tomēr drusku pietrūka līdz“teicami”, vai arī atbilde bija viduvēja, bet pietrūka līdz “labi”. Centos novērtējumu pavilkt uz augšu, uzdodot tādus papildu jautājumus, kas ir būtiski un lekcijās īpaši uzsvērti. Šķita — tos taču gan visi zinās, varēšu ielikt labāku vērtējumu. Bet, kā likums, parasti tieši uz šiem jautājumiem viņi nespēja atbildēt.
Strādājot katedrā, obligāti bija jānodarbojas ar zinātni, jāraksta disertācija. Jau profesora Baloža laikā sāku strādāt pie tēmas par acs dibena izmaiņām leikozes slimniekiem. Izmaiņas vajadzēja cītīgi dokumentēt. Tolaik jau bija parādījušies pirmie vācu firmas Zeiss retinofoti, ar ko fotografēja acs dibenu. Arī acu slimību katedra tādu iegādājās, un tas bija ieguvums manam zinātniskajam darbam. Reizēm esmu bijusi arī avantūriste.
Avantūra bija došanās uz Maskavu. Zinātniskā oftalmoloģijas žurnālā izlasīju Maskavas Kara hospitāļa acu nodaļas vadītāja Aleksandra Trjaskova publikāciju — ļoti interesantu rakstu par jaunu patentētu metodi, kā izmērīt acs asinsvadu kalibru. Asinsvadu iekšējais diametrs mainās gan slimības, gan ārstēšanas ietekmē. Ar jauno metodi izmaiņas varēja konstatēt ļoti precīzi, mikronos.
Sēdos vilcienā un bez jebkādas rekomendācijas aizbraucu uz Maskavu, sameklēju hospitāli, pieteicos caurlaidē. Tur ar mani negribēja runāt, tomēr izdevās iestāstīt, ka zinātniskos nolūkos nepieciešama saruna ar pulkvedi Trjaskovu. Man atļāva viņam piezvanīt, un vizīte netika atteikta. Pulkvedis — kā vēlāk izrādījās, vecās krievu inteliģences pārstāvis — jutās patīkami izbrīnīts par manu vēlēšanos izmantot viņa izgudrojumu. Pateicoties viņa palīdzībai, varēju ar mikroskopu, pēc fotogrāfijām, veikt šādus ļoti precīzus mērījumus. Vēlāk pat sadraudzējāmies, viņš ar ģimeni brauca ciemos uz Rīgu.
Tā sekmīgi izstrādāju un 1972. gadā aizstāvēju medicīnas doktora disertāciju, kļuvu par docenti. Katedrā un acu slimību klīnikā, mācot studentus, kopumā nostrādāju 32 gadus.
Foto: Inese Austruma un no R. Lūkinas albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada maija numurā