Vasaras saulgriežos viņa būs savās mājās. Tēva mājās Tukuma pusē. Plašs pagalms, meža ieloks, lielais saimes galds. Vieta, kur būt ar savējiem. Būt kopā. “Tās ir tādas vienkāršas lietas, kas iedvesmo: daba, pastaiga, pirtiņa. Ģimene, draugu pleca sajūta,” saka psihiatre, psihoterapeite SANDRA PŪCE, slimnīcas Ģintermuiža virsārste, ārstniecības daļas vadītāja, kas ikdienā konsultē pacientus arī privātpraksē.
Šobrīd psihiatri, psihoterapeiti ir ļoti pieprasīti: lai kuru no portāliem vai žurnāliem atvērtu, kāds jūsu kolēģis jau priekšā. Kā publiskā psihoterapijas seansā.
Jā, tiesa. Turklāt mūsu ir maz, ap divsimt psihiatru, cits citu pazīstam, ļoti izjūtam.
Runājot par krīzēm, šajā jomā esmu vairāk nekā divdesmit piecus gadus. Esmu bijusi līdzās un gājusi cauri vairākām krīzēm: prāmja Estonia bojāeja, Talsu ugunsdzēsēju mašīnas pacēlājs, kas nogāzās ar bērniem un pieaugušajiem, tad 2013. gadā Zolitūdes traģēdija un vēl citas.
Protams, lielā psihiatrija ar šizofrēniju ir interesanta, bet man patīk arī “mazā” psihiatrija, kad jāpalīdz kolēģiem, strādājošiem cilvēkiem, kuri nespēj ikdienā izturēt lielo spiedienu, stresu. Man bieži prasa, kas tu esi: psihiatrs vai psihoterapeits? Es neatdalu, esmu psihiatre, bet psihoterapeitiski orientēta.
Domājat, pasaule pēc Covid–19 krīzes kaut ko iemācīsies? No tās iziesim mazliet gudrāki, mazliet pazemīgāki, mazliet redzīgāki?
Domāju, ka jā, kaut grūtības automātiski nepadara visus labākus un gudrākus. Vīruss mūs apturēja, lai mēs paskatītos uz dzīvi drusku citādi. Citādi uz dienas ritmu, darba vietu. Mani klienti ne reizi vien dzīvi salīdzinājuši ar traku skrējienu. Mēs steidzāmies pēc visa: panākumiem, slavas, naudas, balvas, trolejbusa. Un tas šķita pat normāli. Jaunieši, kas tendēti uz karjeru, centās visu paspēt, visur būt. Cilvēki mācījās izdzīvot lielos ofisos, kas ir kā sporta zāles, un nāca konsultēties, kā koncentrēties, atslēgties, noslēgties.
Dzīve pierāda, ka nav mums visiem (nerunāju par mediķiem, ugunsdzēsējiem, policistiem) jābūt visas piecas darba dienas ofisā. Varbūt pietiek ar trīs vai četrām. Un tā viena diena, ko nepavadīsim transportā, dos mazo artavu gan ekoloģijai, gan psiholoģiskajai veselībai. Krīze parāda, ka drīkstam uzticēties darbiniekiem, kas nevis atsēž stundas, bet strādā uz rezultātu. Tāpēc domāju, ka krīze daudz ko mainīs uz labu.
Cik daudz krīze mainīs pašos cilvēkos? Tik, cik spēsim ieklausīties un saredzēt. Mēs nereti aizmirstam būt pateicīgi par to, kas mums ir. Par nodzīvoto dienu, sauli, mieru, par to, ka pandēmijas laikā dzīvojam zemē, kur vēl ļoti labi tiek ar to galā. Saredzam visā negatīvo, bet tas ir stresa rezultāts. Tas sakrājas, viss tracina, un caur negatīvo redzējumu stresu izsviežam ārā.
Izolācija un sociālā distancēšanās ir interesants fenomens. Mūsdienās daudziem mājas ir kā īsa pieturvieta, bet izolācija prasa emocionālu tuvināšanos ar sevi, tuviniekiem.
Cik daudz vairāk šī situācija mums visiem ir likusi padomāt par vidi, kurā dzīvojam, kā dzīvojam, — tā nav tikai miga, kur pārnakšņot, un atkal skriet prom. Tā ir vide, kur veido ģimeni, audzina bērnus, atpūšas. Vai mājās tu esi pats vai arī neesi īsti patiess pret sevi?
Ko jums nozīmē būšana mājās? Jums ir interesanti pašai ar sevi?
Man tik maz iznāk būt mājās. Man ļoti patīk! Kamēr bērni bija mazi, mācījās skolā, mēs dzīvojām Rīgā, tad pārcēlāmies uz tēva mājām Tukuma rajonā. Tā ir koka māja, bet ar lielu kvadratūru, meža vidū, bet viegli pieejamu ceļu. Ar ozolu, ar pļavu un margrietām. Tā ir mana pasaule, sala, kur ievilkt skābekli plaušās un paskatīties zvaigznēs. Pat tad, kad esmu ļoti piekususi un mājās atbraucu melnā tumsā, visa debess ir mana: ar zvaigznēm virs galvas, šalko vējš, jūtu, kas par gadalaiku. Tā ir fantastiska sajūta.
Man patīk arī brauciens no un uz mājām. Kamēr izbraucu uz Liepājas šosejas, varu satikt meža zvērus: ezi, lapsu, zaķi, mežacūku, briedi, stirnu. Man jābrauc prātīgi, jo viņi nezina ceļu satiksmes noteikumus. Bet mēs labi satiekam. Tad iebraucu pilsētā, kur ir cits ritms. Pēc darba atkal stunda, ko pavadu mājup, ir laiks sev.
Šī māja man bija vajadzīga, lai visiem būtu, kur būt kopā. Lai būtu lielais galds, kur var piesēsties divdesmit cilvēku. Priecājos, ka dēla izlaiduma svinēšana bija pie mums, ka šeit viesojušies viņa grupas biedri, vīra un dēla kora biedri, mūsu ģimenes draugi. Šī ir vieta, kur varam aizmirst ikdienu vai parunāt par lietām, kas satrauc.
Un sava zemeņu dobe, kurā iebrist?
Man nav zemeņu dobes un siltumnīcas arī nav, jo naktī to būtu grūti paveikt, bet brīvdienās visu laiku ir kustība, kāds atbrauc ciemos. Man patīk ziedi, tāpēc man ir rožu dobe. Ir koki. Es cenšos atrast vidusceļu — gribu, lai māja ļauj atpūsties, lai kalpo man, nevis es mājai.
Jūsu kolēģis Māris Taube vienā no intervijām uzskaitīja riska grupas, kas visvairāk cieš šajā krīzē: seniori, pusaudži, mediķi, kas strādā pirmajās rindās, pacienti ar psihiskiem traucējumiem. Ko redzat savā ikdienā un kas dara uzmanīgu?
Visvairāk sajūtu savus kolēģus. Lai pēc krīzes varētu palīdzēt pacientiem, mums pašiem jāizstaro miers. Tāpēc būtu jāatbalsta individuālās terapijas, supervīzijas, pašpalīdzības grupas, visdažādāko veidu un formu. Ģintermuižā apmācību iziet daudz rezidentu, negribētu, ka viņi vēlētos aizbraukt no Latvijas. Svarīgi viņiem sniegt drošību, ka arī pēc ārkārtas situācijas beigām medicīnai tiks pievērsta pienācīga uzmanība.
Kad savulaik atnācu uz psihiatriju, es jautāju: kā nepalikt pašai tik jocīgai kā dažkārt smagie pacienti? Un man teica: ļoti vienkārši — ja darbu atstāsi darbā un mājas mājās, būs labi. Darba lietas, satraukumi un problēmas jāizrunā, nedrīkst sakrājušās dusmas izgāzt uz mājiniekiem. Protams, mēs esam mediķu ģimene, un, ja sanāk trīs mediķi kopā, sarunas būs par medicīnu. Taču svarīgi vienkārši padalīties un arī prast pajokot, lai pēc šīm sarunām justos viegli un emocionāli attīrījies.
Runājot par smagākiem psihiatriskiem pacientiem, viņu skaits nav palielinājies, bet mana hipotēze — šajā brīdī viņi ir mājās ar tuviniekiem un pieskatīti, mājinieki paseko līdzi, vai tiek lietotas zāles, vai netiek lietotas neatļautas vielas, un šādi viņi var diezgan labi funkcionēt. Bet, līdzko tuvinieki aizies darbā, šie ambulatorie pacienti atkal būs vieni un, visticamāk, dekompensēsies. Tāpēc jādomā, kā attīstīt sociālpsihiatriju — ambulatorajā etapā jābūt ne tikai dienas stacionāriem, bet arī dienas centriem, darbnīcām, kur ambulatorais pacients var aiziet kaut uz divām stundām padarboties, piemēram, pīt klūdziņas, izgatavot vienkāršus koka darinājumus. To visu esam redzējuši pieredzes apmaiņas braucienos Skandināvijā un Vācijā.
2019. gadā viena no lielākajām veselības aprūpes prioritātēm Latvijā bija psihiatrija un garīgās veselības jautājumi. Tā laika veselības ministre Anda Čakša izteica cerību, ka garīgās veselības jomu par prioritāru uzskatīs arī nākamās valdības, jo psihiatrija Latvijā ir palikusi iepakaļ citām veselības aprūpes jomām. Es turu visus četrus īkšķus, lai pagājušajā gadā iesāktais darbs psihiatriskajā veselības aprūpē turpinātos ar mērķi tuvoties pacientam, garīgo veselību ārstējot ne tikai slimnīcas etapā, bet pastiprināti pievēršot uzmanību dienas stacionāriem un ambulatoro pakalpojumu pieejamībai.
Kā nokļuvāt virsārstes amatā Ģintermuižā?
Mani uzrunāja tā laika slimnīcas virsārste Aisma Bredovska, kura bija nolēmusi doties atpūtā un meklēja pēcteci. Saskatīju iespējas personīgajai izaugsmei. Un man patīk izaicinājumi!
Bet vispār mani no bērnības interesēja, kā tas ir — psiholoģiski iedarboties. Lasīju krievu autoru Vladimiru Levi, kā hipnotizēt, ietekmēt. Kad interesējos, kā var kļūt par hipnoterapeitu, uzzināju, ka jāmācās medicīna un jāiet psihiatrijā. Tā es pa šo ceļu gāju. Beidzu pat apmācību pie daktera Zālīša, bet manī bija vilšanās, tas nebija tas, ko biju iedomājusies! Zinātnei un pierādījumiem ir daudz lielāks svars.
1993. gadā sāku strādāt psihiatrijā kā interns Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas slimnīcā, tie bija juku gadi. Vīrs mediķis, mums auga divi bērni, priecājos par iespēju aizvietot kolēģus visās slimnīcas nodaļās, jo tā bija iespēja ne tikai papildus nopelnīt, bet iegūt pamatīgu praksi un zināšanas.
Paralēli bija darbs krīžu centrā Skalbes, kur guvu pieredzi, kā sniegt profesionālu palīdzību, atbalstu un informāciju cilvēkiem, kuri nonākuši krīzes situācijā. Laikam ejot, likās, ka trūkst izaugsmes, tāpēc izmēģināju spēkus farmācijā. Trīs gadus nostrādāju GlaxoSmithKline. Ļoti interesanta pieredze, kas deva sapratni, ka mani ideālie sapņi un mērķi ir labi, bet jābūt sazemējumam ar finansēm un reālo dzīvi.
Kad vēra vaļā Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas slimnīcas ambulatoro centru Veldre, mani uzaicināja par tā vadītāju, bet pēc septiņiem tur nostrādātiem gadiem saņēmu uzaicinājumu no Ģintermuižas ieņemt slimnīcas virsārstes amatu. Man patīk iet uz priekšu un darīt vairāk. Patīk, ka Ģintermuižā ir gan ambulatorais, gan stacionārais darbs, ir pilns pakalpojumu spektrs: bērnu un pieaugušo psihiatrija un narkoloģija, gan hronisko, gan akūto pacientu ārstēšana, gan pacientu piespiedu ārstēšana ar tiesas lēmumu, sociālās rehabilitācijas programmas atkarīgiem pusaudžiem un pieaugušajiem. Turklāt Ģintermuižā tas viss ir vienuviet, vieglāk pārraugāms.
Foto: Inese Austruma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada jūnija numurā
