Nav maizes bez garozas. Intervija ar Ivetu Dzīvīti–Krišāni
Dr. Ivetas Dzīvītes–Krišānes profesija un sirdslieta ir bērnu endokrinoloģija. 1992. gadā pabeidza Latvijas Medicīnas akadēmiju. Bērnu endokrinoloģijas specialitāti apguva Karolinskas institūtā Stokholmā, zināšanas papildināja Amsterdamas Brīvās universitātes klīnikā. Beigusi doktorantūru pediatrijā Rīgas Stradiņa universitātē. Ir Eiropas Pediatru endokrinologu asociācijas (ESPE) un Starptautiskās bērnu diabēta asociācijas (ISPAD) biedre, Latvijas Endokrinologu asociācijas valdes locekle un Latvijas Pediatru endokrinologu asociācijas priekšsēde.
Astoņos no rīta esmu klīnikā. Vispirms dodos uz savu nodaļu, tad jāpieņem pacienti konsultatīvajā poliklīnikā, jāstrādā dienas stacionārā, jākonsultē klīnikas citās nodaļās, kur nepieciešams endokrinologa padoms. Pirmdienās apskatu visus jaunos pacientus, kas stacionēti nodaļā, aprunājos ar viņu vecākiem, bet ceturtdienās mēs, nodaļas endokrinoloģes, sanākam uz sapulci, lai pārrunātu slimnieku ārstēšanu, apspriestu sarežģītākos gadījumus, jaunāko speciālo literatūru, darba pienākumus un vadlīnijas. Ceturtdienas rīts ir vienīgais laiks, kad visas satiekamies, jo parasti cita citu nomainām stacionārā vai poliklīnikā. Paralēli nodaļai, poliklīnikai un konsultācijām man vēl ir virsār-stes darbs ar papīriem un organizatoriskām lietām, jāstrādā ar studentiem un rezidentiem. Bieži manā plānotājā jeb sklerotiķa grāmatiņā ieraksti ir tik blīvi, ka — nedod Dievs! — kaut kas šajā plānojumā nojūk. Ja kādreiz tomēr saskrien trīs darbi vienā laikā, savām labajām kolēģītēm palūdzu, lai izpalīdz.
Slimnieku skaits mainās. Bērnu endokrinoloģijas nodaļā patlaban ir deviņas gultasvietas, rūpējamies arī par pacientiem, kas uzturas dienas stacionārā. Kad 1996. gadā sāku strādāt par nodaļas vadītāju, mums bija divdesmit gultasvietu. Bet, tā kā ļoti attīstījusies ambulatorā palīdzība, tik bieži atrasties stacionārā vairs nav nepieciešams.
Diagnoze numur viens ir cukura diabēts. Bērnu, kam noteikta šī diagnoze, ir daudz, viņu skaits diemžēl pieaug. Pie mums nokļūst arī mazie pacienti ar dažādām virsnieru problēmām, piemēram, virsnieru mazspēju, smagu tireotoksikozi, kaulu vielmaiņas traucējumiem, iedzimtiem metaboliskiem un dzimumdiferenciācijas traucējumiem. Ir ar sarežģītām endokrīnām diagnozēm, daudzi sirgst ar retām slimībām.
Jā, un bērnu skaits ar lieko svaru ik gadu pieaug. Lielākā daļa ir pusaudža vecumā, taču pēdējā laikā pārmērīgs svars arvien biežāk novērojams arī jaunākā skolas vecuma bērniem, pat pirmskolēniem. Jo agrīnāk bērnam parādās liekā svara problēmas, jo ātrāk viņš iedzīvojas dažādās blakus slimībās: otrā tipa cukura diabētā, dislipidēmijā, agrīnā aterosklerozē, arteriālajā hipertensijā un citās. Tas nozīmē, ka pasliktinās šo pacientu dzīves kvalitāte, sarūk darbaspējas, bet valstiskā līmenī palielinās izmaksas par viņu ārstēšanu, tātad medicīnas budžetam ir slogs.
Tie, kam nepieciešama nopietna medicīniska palīdzība, ārstējas stacionārā, bet kopš pagājušā gada augusta XXL bērni var piedalīties svara korekcijas programmā. Tā ir mūsu nodaļas mediķu izauklēta ideja. Fizioterapeits rehabilitologs katram izstrādā individuālu fizisko aktivitāšu programmu, uztura speciālisti notur meistarklases — bērnus un arī viņu vecākus iepazīstina ar sabalansēta uztura pamatprincipiem, visi kopā gatavo veselīgas maltītes. Ir arī psihologa konsultācijas. Šajā programmā bērns parasti nonāk, kad ģimenes ārsts vai uztura speciālists viņu pie endokrinologa nosūtījis liekā svara un dažādu endokrīnu problēmu dēļ.
Deviņus mēnešus ilgā pieredze liecina, ka mūsu svara korekcijas programma pieņemta labi. Bērni dienas stacionārā pavada divas dienas, intensīvi piedaloties nodarbībās un ieklausoties speciālistu teiktajā. Protams, ar šo laiku ir par maz, lai dzīvē uzreiz notiktu radikālas pārmaiņas, taču impulss un zināšanu minimums tiek dots. Uztura korekcijas programma varētu ilgt vairākas dienas, taču ir problēmas ar finansējumu. Ceru, ka man izdosies atrast līdzekļus, lai varētu turpināt labi iesākto.
Tas ir ļoti grūti, tāpēc esam piesaistījuši arī psihologu. Un viņam neiet viegli, jo pusaudzis, kam ir liekais svars un kas pagaidām jūtas labi, uz mūsu teikto, ka no veselības problēmām viņam diez vai izdosies izsprukt, parasti reaģē apmēram tā — stāsti manim, Daugaviņa!
Daļu pacientu ar lieko svaru ir ļoti grūti motivēt, jo gandrīz vienmēr tieši tādas pašas problēmas ir viņu vecākiem. Visa ģimene cieš no mazkustīga dzīvesveida un neveselīgas pārtikas izvēles, to neuzskatot par kaut ko aplamu. Ja ģimene kopīgi neiesaistās paradumu maiņas procesā, nemaina dzīvesveidu, tad ārstiem nav jēgas vispār runāt, jo bērns jau nedzīvo izolēti no ģimenes! Ja vecāki bērnam ēdienreizē pasniedz lapu salātus, bet paši ēd frī kartupeļus ar kečupu un cīsiņiem, tas nestrādā! Lai notiktu pārmaiņas, salāti jāēd visai ģimenei. Un pie prāta jānāk arī vecmāmiņām, kuras, lai palutinātu mazbērnus, bieži atnes pilnu somu ar saldumiem.
Galvenais vaininieks ir neveselīgs uzturs un tas, ka daudzi ar pārtiku uzņem vairāk kaloriju, nekā vajadzīgs organismam. Pirms pārdesmit gadiem cilvēki ēdienu biežāk gatavoja paši un no pamatproduktiem. Šodien priekšroku dod pusfabrikātiem, ātrajām uzkodām, iemet tik mikroviļņu krāsnī un uzsilda. Dara to bieži un neaizdomājas par sekām.
Mainījušās arī uzturā lietoto pamatproduktu sastāvdaļas. Patlaban pārtikas produkti pārsvarā sastāv no ogļhidrātiem, turklāt sliktajiem ogļhidrātiem, transtaukskābēm, kam ir augsts glikēmiskais indekss. Tāpēc ir liels risks, ka attīstīsies insulīna rezistence, pēc tam arī otrā tipa cukura diabēts.
Vēl riska faktors — dažādu našķu lielais patēriņš. Milzīgs bieds ir saldinātie gāzētie dzērieni, kas satur ļoti daudz cukura, vīnogu cukura, saharozes, cietes. Būtībā sanāk, ka mēs, endokrinologi, stacionārā cīnāmies ar pārtikas industrijas izraisītajām problēmām. Ja man ceļā gadītos džins, kas būtu gatavs izpildīt jebkuru manu vēlēšanos, tad es (tūlīt iemetīšu lielu akmeni pārtikas industrijas dārziņā!) noteikti aizslēgtu CocaCola ražotnes, makdonaldus un burgeru tirgotavas. Protams, var iebilst, ka ikviens pats izvēlas, ko viņš ēd. Taisnība. Bet, ja netirgotu veselībai kaitīgus produktus, saruktu aptaukojušos bērnu skaits.
Tā ir ļoti sarežģīta problēma, kas jārisina globāli. Tikai vienā procentā gadījumu aptaukošanos izraisa kāda slimība, pārējie 99% ir uz neveselīga uztura un mazkustīguma rēķina. Diemžēl daudzi bērni un viņu vecāki nezina, kāds ir veselīgs uzturs. Ja vecāki to nespēj izdarīt, tad vismaz skolai vajadzētu sniegt šo informāciju. Diemžēl Izglītības un zinātnes ministrija nekādi nepiekrīt skolās atjaunot veselības mācības stundas.
Vēl aptaukošanās cēloņi ir mazkustīgums un psihoemocionālās problēmas. Svara pieaugums bieži novērojams, piemēram, ģimenēs, kur kāds no vecākiem vai abi aizbraukuši peļņā uz ārzemēm un bērnu atstājuši vecmāmiņai, tantei vai citam radiniekam pieskatīšanai. Tādos gadījumos bērns iekšējo spriedzi varbūt tik ļoti neizrāda emocionāli, bet apēd, jo ēdiens ir labs trauksmes mazināšanas veids, turklāt sniedz baudu.
Ir iedzimtas ģenētiskās slimības, kas saistās ar aptaukošanos, bet reti. Daudz lielāka ir to slimību grupa, kam palaidējmehānisms ir epiģenētika — tas, kā cilvēce no paaudzes paaudzē mainījusi savu genomu, tātad gēnu kopumu. Arī ārējās vides un dzīvesveida faktori mūs ietekmē. Ja maz kustamies un nepareizi ēdam, tad nākamajai paaudzei nododam nepareizos gēnus, kam ir predispozīcija uz aptaukošanos. Bet tā nav fatāla ģenētika, jo ar pareizu dzīvesveidu to var koriģēt.
Jūsu lauciņš ir arī bērni ar augšanas traucējumiem. Vai viņu ir daudz un cik savlaicīgi viņi nonāk pie jums?
Mūsu populācijā šādu bērnu ir diezgan daudz. Diemžēl ar agrīno diagnostiku nav tik spīdoši. Gan no vecākiem dzirdēts, gan arī no ģimenes ārsta — nu, kas tad tur, ka neaug. Pienāks pusaudža gadi, izstīdzēs. Vai arī saka — augums jau nav tas svarīgākais. Diemžēl augšanas traucējumi var slēpt arī dažādas nopietnas veselības problēmas — ne tikai endokrīnas, bet arī neendokrīnas. Augšanas problēmas var būt tad, ja ir čūlainais kolīts, celiakija, cistiskā fibroze, sirdskaites, onkoloģiskās vai reimatoloģiskās slimības. Bieži augšanas traucējumi ir tieši šo neendokrīno slimību izpausme. Esam izveidojuši tīmekļa vietni www.esaugu.lv, lai vecākiem būtu gan teorētiska informācija, gan augšanas līknes, kur, ievadot datus par bērnu (dzimumu, vecumu un augšanas parametrus — svaru, augumu), var konstatēt, vai atvase aug pienācīgi vai kavējas. Vecāki var arī elektroniski uzdot jautājumus ārstam (uz šiem jautājumiem konkrēti atbildu es).
Vai to, ka bērnam ir augšanas traucējumi, biežāk pamana zēnu mammas?
Jā, un tam ir vienkāršs skaidrojums: sabiedrībā izsenis valdījis uzskats, ka vīrietim jābūt gara auguma.
Cik vērīgi ir ģimenes ārsti? Kāda veidojas sadarbība ar viņiem?
Ir ļoti labi ģimenes ārsti, kas, pamanījuši nelielas novirzes vai nelielas aizkaves augšanā, sūta pacientus pie mums vai zvana un interesējas, ko darīt. Ir tādi, kas uzskata — pienāks pusaudžu vecums, bērns izaugs, augšana neesot galvenais. Bet viņi ir mazākumā. Protams, ģimenes ārstu un mūsu sadarbība varētu būt produktīvāka.
Nē, taču, sekojot manam paraugam, medicīnai pievērsās māsīca, kas ir jaunāka par mani.
Esmu no mediķiem, kas par ārstu gribējusi kļūt jau kopš bērnības. Man bija zāļu pudelītes, saites, rotaļu šļircītes un vēl visādas lietiņas no dakteru instrumentu arsenāla, lai varētu ārstēt lāčus un lelles, arī kaimiņu bērnus. Atceros, ka viens no puikām, kārtējo reizi izdzirdējis manu ierosinājumu spēlēt dakteros, izmisis iesaucās: “Atkal?!”
Māte ir saglabājusi anketas no maniem skolas gadiem par to, kādu profesiju nākotnē es gribētu izvēlēties. Mana atbilde uz šo jautājumu vienmēr bija nemainīga — gribu kļūt par ārsti. Mātes draudzene, kas bija traumatoloģe, redzot manus nosaitētos un sadakterētos lāčus un lelles, gribēja pārliecināties par mana sapņa noturību. Pirmoreiz devos viņai līdzi uz dežūru Traumatoloģijas institūtā, kad man bija tikai vienpadsmit gadu. Domāja, ka, redzot mediķa darba realitāti, es sacīšu: “Nē!”, bet redzētais uz mani iedarbojās pretēji. Antireklāma izvērtās reklāmā.
Foto: Inese Austruma un no Ivetas Dzīvītes–Krišānes albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2015. gada maija numurā