Mūžs bez nokauta. GUNDARS LĀCIS, traumatologs ortopēds
Par apakšdelma kaula audzēju. Tā ir samērā šaura lokalizācija; tolaik divdesmit gadu periodā šādu audzēju bija nedaudz, ap simt septiņdesmit pacientiem. Tie bija slimnieki no visas Padomju Savienības.
Maskavā daudz ko iemācījos, jo tiku labās rokās — kaulu patoloģijas nodaļā pie profesora Sergeja Zacepina. Aspirants bija tāds brīvs darbaspēks, varēja izvēlēties, kur strādāt. Pats, saprotams, tur neko nezināju, tāpēc paļāvos uz to, ko man ieteica. Profesors Zacepins bija pasaulē pazīstams, veica ļoti smagas operācijas, operēja kaulu audzējus, kādus es redzēju pirmoreiz. Piemēram, sarežģītas, apjomīgas iegurņa operācijas — audzēja dēļ noņēma pusi iegurņa, pacients pēc tam vēl nodzīvoja desmit piecpadsmit gadus.
Tajos gados Centrālajā traumatoloģijas institūtā bija daudz aspirantu no Vidusāzijas, bet no Baltijas valstīm līdz tam neviens nebija bijis.
Kāpēc disertācijas izstrādei izvēlējāties tieši šādu retu vēža lokalizāciju?
Tas bija iepriekš nepētīts temats, bet operēju ne tikai šādus audzējus. Nostrādāju visus trīs gadus, kamēr dažs cits aspirants no dienvidu republikām institūtā parādījās vien retu reizi — un disertācija jau gatava... Es strādāju cītīgi un ilgi, tāpēc arī pret mani izturējās citādi. Tiku labi novērtēts un ieredzēts, mani visur aicināja, daudz ko iemācīja. Kad biju beidzis aspirantūru un ieguvis medicīnas doktora grādu, man piedāvāja iespēju palikt strādāt Maskavā, bet atgriezos Rīgā — te bija ģimene, bērni. Nonācu mūsu Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā, kur nostrādāju divdesmit gadus.
Bijāt vērtīgs darbinieks — kā jau toreizējā metropolē skolojies?
Te nemaz tā uzreiz nelaida pie šprices. Audzējus lielākoties operēja nodaļas vadītājs Vestards Sosārs — kā tad es, tāds zaļknābis, tikšu pie darīšanas? Operēju slimniekus, kas audzēja dēļ nāca pie manis uz konsultāciju poliklīnikā. Reizēm, kad bija īpaši smagi, sarežģīti gadījumi, aicināju Maskavas ārstus palīgā. Tā pamazām kaut ko izdevās panākt. Ar laiku pacienti sāka vairāk nākt pie mums: pats dabūju operēt, veicu rezekcijas, bet galvenais — taisījām tādas operācijas, kādas 70. gados pie mums vēl nebija veiktas. Iemācījāmies protezēt apakšdelma kaulus, dabūjām izgudrojuma autorapliecības par abu apakšdelma kaulu aizvietošanu ar endoprotēzi. Pateicoties tam, plauksta tika saglabāta, pacients varēja veikt vismaz vienkāršākās kustības, paēst, apkopt sevi. Citādi audzēja dēļ apakšdelma kaulos bija jāamputē roka.
Kad atbrīvojās traumatoloģijas nodaļas vadītāja vieta toreizējā Dzelzceļa slimnīcā, pieteicos uz šo vakanci un nonācu tur. Biķernieku slimnīcā — kad mainījās laiki, izdomāju šo nosaukumu — strādāju divdesmit gadus. Tur bija iespēja pašam veidot nodaļu, vairāk operēt. Bijām trīs vai četri ārsti, nodaļā trīsdesmit līdz četrdesmit gultu. Darba pietiekami. Katru nedēļu vienu dienu dežurēju akūto traumu slimnieku uzņemšanā, lai nepazustu iemaņas. Tagad politraumas ir daudz smagākas, reizēm grūti saprast, kas no cilvēka palicis. Sākoties slimnīcu apvienošanai un veidojoties Rīgas Austrumu slimnīcai, mēs Biķerniekos vairāk strādājām ortopēdijā, ārstējām plānveida pacientus — operējām kaulu audzējus, ceļa un koksartrozes, protezējām locītavas. Pateicoties kontaktiem ar profesoru Kristapu Kegi, izdevās daudz ko izdarīt. Kad viņš bija Latvijā, sarunāju, lai atbrauc pie mums parādīt, kā operē.
Diezgan vienkārši. Viņš bija atbraucis, lai piedalītos latviešu Ārstu kongresā. Lai viss noritētu bez aizķeršanās, katram viesim bija savs atbildīgais no vietējo vidus, kurš ciemiņu pavadīja visās gaitās — no viesnīcas uz kongresa norises vietām, pusdienās — visur, kur vajag, palīdzēja saorganizēt kādas tikšanās. Man trāpījās rūpēties par profesoru Kegi, tā iepazināmies. Atgriezies ASV, profesors aicināja — vai brauksi pie manis pastrādāt? Protams, braukšu!
Tā aizsākās programma, kuras ietvaros pa diviem ārstiem uz zināmu laiku no Latvijas devās uz viņa klīniku Voterberijā dažus mēnešiem mācīties. Pamatā apguvām koksartrozes un ceļa artrozes operācijas, protezēšanu. Kegi profils ortopēdijā bija gūžas un ceļa locītavas protezēšana. Profesors bija ļoti korekts pret mums, varējām skatīties, kā noris operācija, asistēt un palīdzēt. Turējām āķus, viņš ielika protēzi, mēs aizšuvām brūci. Dažkārt pastiepa skalpeli — ņem un pabeidz. Ir jāpierod pie liela ķirurga stila, jāzina, kā viņš operē, kāda būs operācijas gaita — gan operāciju māsai, gan ķirurgam asistentam tas jāpārzina.
Drusciņ bija, taču arī mums profesionālais līmenis nebija slikts — vai tad tāda ranga profesors ņemtos darboties ar neprašām? Man trakākais pārbaudījums sākumā bija valoda — skolā biju mācījies franču valodu, pirms brauciena dažus mēnešus pamācījos angliski, bet tas, protams, nebija pietiekami. Zināšanas tomēr pavājas. Ar pacientiem sazināties nevajadzēja, tomēr stress jau tāpat. Bet, tā kā stažējāmies divatā ar kolēģi Konstantīnu Kalnbērzu, kurš angliski runāja brīvi, nekādi sarežģījumi negadījās. Vēlāk uz Voterberiju atbrauca arī Traumatoloģijas institūta direktors profesors Viktors Kalnbērzs un zinātnes daļas vadītājs profesors Haralds Jansons.
Daudz ko iemācījāmies, redzējām, kā strādā modernā Rietumu klīnikā. Mazliet arī paceļojām — pabijām Ņujorkā, tad Vašingtonā, Baltimorā, Vispasaules traumatologu kongresā Lasvegasā. Bijām uz dažiem koncertiem, devāmies izbraucienā kalnos. Par to gādāja Kegi, visur, kur varēja, pavadīja mūs.
Ko operējāt pēc Amerikas?
Pēc atgriešanās no stažēšanās pie profesora Kegi veicu locītavu operācijas un protezēšanu. Bet finansējums bija ierobežots, valsts apmaksāja tikai 15—20 protezēšanas operāciju gadā.
Kad Kegi te brauca, tikām pie sponsorētām protēzēm, ko viņš atveda, izmantojot savus sakarus, dažādu fondu atbalstu, tāpēc varējām strādāt aktīvāk, locītavu protezēšana pamazām attīstījās. Tomēr arī tagad valsts endoprotezēšanu finansē nepietiekami, rindas ar gadiem aizvien pieaug. Lai palīdzētu visiem pacientiem, kam šāda operācija nepieciešama, Latvijā gadā vajadzētu kādas 200—300 protezēšanas.
Izklausās tā gludi: izstudējāt medicīnu, kļuvāt par ārstu, disertāciju aizstāvējāt, uz Ameriku aizbraucāt... Par ķirurgu kļūt bija bērnības sapnis?
Tā gan nevarētu teikt, ka gludi būtu gājis. Brālis mani kurbulēja — pats bez grūtībām iestājās Rīgas Medicīnas institūtā un arī mani mudināja. Bet man ar tikšanu institūtā tik viegli neveicās. Jau kopš skolas gadiem nodarbojos ar boksu. Diezgan nopietni un ar labiem panākumiem. Arī boksā sāku trenēties brāļa ietekmē. Kad beidzu astoto klasi, kā dāvanu no mammas un Almanta saņēmu iespēju trenēties “Daugavas” sporta kluba boksa nodaļā pie Stefana Lavrinoviča. Esmu audzis vienkāršā ģimenē, dzīvojām diezgan pieticīgi, lielas dāvanas nevarējām atļauties, bet par šo iespēju es ļoti priecājos. Brālim jau bija jaunatnes sporta klase boksā, bet, iestājies Medicīnas institūtā, viņš no boksēšanās atteicās. Es, mācoties 10. klasē, kļuvu par Latvijas jaunatnes čempionu, izcīnīju PSRS jaunatnes boksa čempionāta sudrabu medaļu savā svara kategorijā. Vasaras pagāja treniņnometnēs, kur ēdināšana apmaksāta. Par pusdienu talonu naudu pat varēja šo to nepieciešamu nopirkt. Tas bija liels atspaids ģimenei. Dažas dienas pēc vidusskolas diploma saņemšanas es sacensībās Odesā izcīnīju PSRS jaunatnes boksa čempiona titulu pusvieglā svara kategorijā. Gribēju nodarboties ar boksu un gribēju arī studēt medicīnu, stāties augstskolā, tikai nebija skaidrs, vai un kā to varētu apvienot. Un tad negaidot saņēmu PSRS Boksa federācijas uzaicinājumu piedalīties pieaugušo bokseru treniņnometnē Gruzijā — tieši augstskolas iestājeksāmenu laikā... Lūdzu Medicīnas institūta rektoram atļauju kārtot pārbaudījumus divos piegājienos, pirms un pēc treniņnometnes, taču jau pirmajā eksāmenā ķīmijā — priekšmetā, ko, šķita, zināju vislabāk, izkritu. Drīz vien mani iesauca armijā un institūtā iestājos tikai pēc dienesta — ceturtajā piegājienā.
Nav gan! Taču man izdevās tikt cauri bez nokauta, beidzu boksēties ar nesasistu galvu.
Biju veiklāks, izveicīgāks māņu kustībās un mazliet garāka auguma nekā citi konkurenti, tas deva priekšrocības. Vienu gadu startēju arī pieaugušo konkurencē, bet tad nolēmu mest mieru boksam. 96 cīņās biju izcīnījis 78 uzvaras — lai katrs tik daudz sasniedz.
Ko bokss jums iemācīja?
Disciplīnu. Pēc skolas bija treniņi, vasarā — treniņnometnes; palaidnībām nebija ne laika, ne spēka. Tāpat arī izturību un neatlaidību. Ja bija mērķis, gribēju to sasniegt, nepadoties. Kad ceturto reizi kārtoju iestājeksāmenus Medicīnas institūtā, bijām divpadsmit pretendenti uz vienu vietu. Tomēr tiku augstskolā.
Par spīti neveiksmēm mēģinājāt vēl un vēl. Tik ļoti gribējāt kļūt par ārstu?
Studēt medicīnu izlēmu, pateicoties brāļa piemēram, viņš mani mudināja — jāmācās taču! Mūsu mamma bija slima, pārciesta insulta dēļ ar daļēju parēzi, man Almants kā vecākais jāklausa. Un, ja viņš to spēj, vai tad es ne? Lai kā gāja ar iestāšanos, institūtā man nebija grūti — vajadzēja nopietni mācīties, taču tas nebija nekas nepaveicams. Nevienā priekšmetā semestrī divniekus netiku saņēmis, turējos uz četriniekiem. Brālis pabeidza augstskolu, vienu gadu bija rajona ķirurgs Rēzeknē, pēc tam Ogrē, tad pārnāca uz Rīgu un strādāja Traumatoloģijas institūtā. Arī es, trešajā kursā mācoties, iesaistījos traumatoloģijas pulciņā, biju tā vadītājs, gatavoju referātus.
Operāciju zālē biju grozījies jau kā students. Voluntēju, trešajā studiju gadā sāku strādāt ātrās palīdzības brigādē par sanitāru. Tā bija reanimācijas jeb terminālā brigāde, kas devās uz izsaukumiem īpaši smagos gadījumos — avārijas, pašnāvības mēģinājumi, kautiņi... Brigādē — šoferis, feldšeris, ārsts speciālists un sanitārs; strādājām kā komanda, arī studentam daudz ko uzticēja darīt. Man bija četras dežūras mēnesī, un, līdz sāku strādāt kā ārsts, divos gados ātrajā palīdzībā biju jau daudz ko pieredzējis un praksē iemācījies. Arī pacienta nāve, ko esi redzējis, jo cilvēku nav izdevies izglābt, veido citādu uztveri.
Foto: Inese Austruma un no Gundara Lāča albuma
Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2015. gada jūnija numurā