PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Mūsu mamma, kolēģe, draugs. Docente JELLA UPMANE

D. Ričika
Mūsu mamma, kolēģe,  draugs. Docente JELLA UPMANE
Zilganpelēkās acis, rāmas. Pie operāciju galda tās nekad nemeta zibeņus, allaž mierīga, pat vissarežģītākajās situācijās. Tāda viņa bija arī dzīvē – nepacēla balsi, konfliktos pagāja maliņā, stingru raksturu, skaidru prātu, atbildīga. Un maigu sirdi. Tā docenti JELLU UPMANI (1926–2012) raksturo kolēģi. Viņas skolnieki, tagad izcili profesori, saka: “Docente Upmane rūpējās par mums kā mamma, bija ieinteresēta, lai izaugam ne tikai par labiem profesionāļiem, bet arī labiem cilvēkiem.”

Ķirurģe  Jella Upmane (1926–2012) Ķirurģe  Jella Upmane (1926–2012)
Ķirurģe Jella Upmane (1926–2012)
Ķirurģe ar zelta rokām. Pirmā sieviete-ķirurģe, kas Latvijā veica sarežģītas sirds operācijas, sekmīgi veica arī citas tolaik vissarežģītākās ķirurģiskās iejaukšanās. Pacientu mīlēta. Kā nu ne - viņas darbībā nebija steigas, pie slimnieka gultas docenti bieži varēja sastapt agri no rīta, vēlu vakarā, arī nakts vidū.

Iesvētībās, 1948. gada 3. oktobrī Iesvētībās, 1948. gada 3. oktobrī
Iesvētībās, 1948. gada 3. oktobrī
Negaidītā vēstule

2003. gadā docente Upmane no pastkastītes izņēma aploksni. Vēstule bija no Anglijas. Viņa lēnām sāka to lasīt, un sejā iegūla arvien lielāks izbrīns. Rakstītājas bija divas sievietes, kas stāstīja, ka izsūtījušas vēstules visiem Rīgas iedzīvotājiem ar uzvārdu "Upmanis". Sievietes meklēja savu vectēvu, gribēja zināt, kur viņš dzimis, vai Rīgā ir kādi radi. Vēstulei klāt bija pievienota Arnolda Upmaņa - Jellas tēta - fotogrāfija!

"Jella atnāca pie manis. Ko darīt? Vai atbildēt?" atceras Dr. med. Anatolijs Ņikitins, docentes Upmanes kolēģis un draugs. "Obligāti jāuzraksta! Tie taču ir tavi radi - es viņu mudināju. Jella pārvaldīja vācu valodu, angļu labi nezināja. Viņa uzrakstīja atbildes vēstuli latviski, mana meita pārtulkoja. Rakstīja, ka Arnolds Upmanis ir viņas tēvs, pabeidzis Ainažos jūrskolu un kā kapteinis kuģojis pa jūrām, tad pazudis."

Stāsts par Jellas tēvu ir skumjš un avantūrisks reizē. Kad Jellai bija trīs gadi, viņa ar māti un tēvu dzīvoja "Dālderos", Skultē. Jellas tētis it kā sastrīdējies ar mammu, aizgājis jūrā un... nav atgriezies. Pazudis. Jellas māte viņu meklēja, izsludināja starptautiskā meklēšanā, neatrada. Pēc ilgas meklēšanas viņai atļāva pārņemt vīra mantojumu - "Dālderu" mājas. Un te mūža nogalē patiesība par tēti! Viņš nebija pazudis. Viņš bija apmeties Anglijā, apprecējies, laidis pasaulē dvīņus - meitu un dēlu. Jellas pusbrālim bija piedzimušas divas meitas, kas tagad meklēja savu vectēvu, jo 1930. gadu vidū viņš bija aizgājis jūrā un pazudis. Atkal - arī šai otrajai ģimenei. Arnolda Upmaņa otrā ģimene viņu meklēja Sanktpēterburgā, Arhangeļskā. Domāja, ka Arhangeļskā Jellas tētis ticis čekistu rokās un tur bez vēsts pazudis.

"Vēstulei uz Angliju Jella pielika klāt tēva fotogrāfijas, pēc divām nedēļām uz Rīga atbrauca pusbrālis Pēteris un vēstules sūtītājas - Arnolda Upmaņa mazmeitas," stāsta A. Ņikitins. "Jella viņus laipni uzņēma, kopā gājām uz teātri, mana meita bija kā tulks. Bijām aizbraukuši uz Ainažiem, atradām dokumentus par Jellas tēti - kur mācījies. Vēlāk atbrauca arī Jellas pusmāsa, kas dzīvo Āfrikā. Tā mūža nogalē Jellai liktenis uzdāvināja tikšanos ar radiem."

Latvijas Universitātes  Medicīnas fakultātes studente Jella,  sēž pie galda vidiņā (no kreisās),  1947./1948. mācību gads Latvijas Universitātes  Medicīnas fakultātes studente Jella,  sēž pie galda vidiņā (no kreisās),  1947./1948. mācību gads
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes studente Jella, sēž pie galda vidiņā (no kreisās), 1947./1948. mācību gads
Bērnības un jaunības pieticības garša

Jella Upmane dzimusi 1926. gada 17. janvārī, viņas tētis bija jūras flotes kuģu kapteinis Arnolds Upmanis, mamma - Leonīda Plikause-Upmane. Kad tēvs pazuda, Jella ar mammu no Skultes ciema "Dālderiem" pārcēlās uz Rīgu, mitinājās dzīvoklītī Hospitāļu ielā.

"Jellu audzināja mamma viena pati, strādāja vienkāršu darbu, un viņām klājās ļoti grūti," stāsta A. Ņikitins. "Kara laikā Jella mācījās vidusskolā, bija centīga meitene. Rīgas 6. vidusskolu ar mūzikas novirzienu pabeidza kā teicamniece. Taču ģimenei trūka iztikas. Viņām bija dārziņš ar puķu dobēm - Jella pēc skolas ņēma mātes sagatavotās puķes un devās uz Matīsa tirgu tās pārdot. Tā mazliet piepelnīja naudiņu."

Arī prof. Aina Dālmane piemin, ka Jella uzaugusi pieticīgā vienkāršībā. "Adīja cimdiņus un pārdeva. Teju līdz pirmajiem sniegiem skrēja ar tenisa kurpītēm. Bet tas, kas bija Jellai, viss bija ļoti kārtīgs. Viņas tenisa kurpītes bija spožākas par citu meiteņu kurpītēm."

Bērnības un skolas gadu pieticība vēlāk atklājās viņas sievišķīgajā vienkāršībā. Irēna Zabello, kas kā laborante kopā ar docenti Upmani strādāja Rīgas 1. slimnīcas Hospitālās ķirurģijas klīnikā, atceras, ka reiz uz laboratoriju paņēmusi savu meitu - ar spoži lakotiem nagiem. Docente, to ieraugot, aizrādījusi: ko jūs audzināt! "Jella bija skaista, forša sieviete, gaumīgi ģērbās. Taču kosmētiku un tamlīdzīgas sieviešu lietas nesaprata. Bet uz kandidāta disertācijas aizstāvēšanu es viņu "pa kluso" aizvedu pie savas frizieres un uztaisījām frizūru," smejot atceras I. Zabello. "Un profesors Liepukalns reiz izteicās, ka mūsu ķirurģijas gaitenī visskaistākās kājas ir Jellai!"

Ar Maskavas kolēģiem. No kreisās sēž prof. Aleksandrs Liepukalns (RMI Hospitalās ķirurģijas katedras vadītājs), kājās stāv: Vilis Purmalis (toreiz katedras asistents), Ļevs Hnohs (toreiz katedras docents), prof. Gdaļs Gelšteins, Jella Upmane (toreiz kated Ar Maskavas kolēģiem. No kreisās sēž prof. Aleksandrs Liepukalns (RMI Hospitalās ķirurģijas katedras vadītājs), kājās stāv: Vilis Purmalis (toreiz katedras asistents), Ļevs Hnohs (toreiz katedras docents), prof. Gdaļs Gelšteins, Jella Upmane (toreiz kated
Ar Maskavas kolēģiem. No kreisās sēž prof. Aleksandrs Liepukalns (RMI Hospitalās ķirurģijas katedras vadītājs), kājās stāv: Vilis Purmalis (toreiz katedras asistents), Ļevs Hnohs (toreiz katedras docents), prof. Gdaļs Gelšteins, Jella Upmane (toreiz kated
Iemantoja uzticēšanos

"Jellai piemita kaut tāds, kamdēļ viņai uzticējās. Vienkāršība. Labestība. Mātišķums. Pastāstīšu epizodi, ko labprāt atstāstīja pati Jella," stāstu sāk A. Dālmane, docentes Upmanes kursabiedrene. "Kad 1945. gadā Latvijas Universitātē sākām studēt medicīnu, kursā bija daudz Rīgas 1. Valsts ģimnāzijas audzēkņu, tikai daži bija "no malas". Skaists topošo ārstu zieds: Ivars Ēbels, Aina Brašmane, Tatjana un Ņina Mednes, Zenta Zaice un vēl citi. Jella Upmane nebija tik atraktīva kā citi studenti, bet viņa bija iekšēji skaista vienkāršībā. Bija arī viens puisis no Rūjienas - bikses par īsām, sākumā neko lāgā nemācēja, turējās vairāk maliņā. Kad uz pavasara pusi bijām jau mazliet apvēlušies, Rūjienas puisis izdomāja, ka gribētu vienu meiteni uzaicināt pastaigā pa Arkādijas parku. Un Jellai teica: nāc līdzi uz randiņu! Trijatā taču neiet - atbildēja Jella. Bet es nezinu, ko ar meiteni runāt! Vēlāk tas lauku puisis kļuva par ļoti slavenu vīru, tas bija profesors Vilis Purmalis un kopā ar Jellu strādāja izcilā tandēmā."

Pēc Rīgas Medicīnas institūta absolvēšanas 1951. gadā Jella Upmane piecus gadus nostrādāja par ķirurģi Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcā un vienlaikus darbojās arī kā Smiltenes rajona veselības aizsardzības nodaļas ārstniecības tīkla inspektore. "Smiltenieši visi vienā mēlē teica, ka Jella ir ļoti centīga, izpildīga, akurāta. Jaunie ārsti, kas atnāca strādāt uz Smilteni, tika salīdzināti ar Jellu - viņa nav tāda kā Jella, Jella darīja tā... Arī pēc pārnākšanas strādāt uz Rīgu ar smilteniešiem nezaudēja kontaktu. Viņai vienmēr varēja zvanīt, prasīt viedokli," stāsta A. Dālmane.

Rīgā Jella Upmane atgriezās 1956. gada rudenī. Jau studiju gados viņa bija voluntējusi Rīgas 1. slimnīcas 10. nodaļā pie Jāņa Jēgermaņa (šo izcilo ķirurgu visi godāja par šefu, sauca par profesoru, kaut viņam nebija zinātnisko grādu). Jānis Jēgermanis labi zināja Jellas Upmanes centību, jo viņa bija voluntējusi ar lielu uzcītību, dienas un naktis pavadot klīnikā.

"Rīta konference, ar slaidu meitenīti baltā halātā iepazīstina kā ar slimnīcas ordinatori," atceras A. Ņikitins, kurš jau strādāja Rīgas 1. slimnīcā. "Konference beidzas, pieceļas katedras vadītājs profesors Aleksandrs Liepukalns un saka Jēgermanim: Jan Jekabovič, vi opjaķ mņe babu priņaļi v kļiņiku! Profesoram Liepukalnam nepatika sievietes ķirurģes. Taču pēc laika arī Liepukalns saprata, kas Jella ir par zelta gabalu! Man ļoti žēl, ka neesmu saglabājis Liepukalna runu - Jellai Upmanei bija jubileja, Liepukalns tolaik bija slims, gulēja gultā, bet mēs magnetofona lentē ierakstījām viņa apsveikumu. Cik ļoti viņš slavēja Jellu!"

Sirds operācija.  Operē Jella Upmane, Vilis Purmalis,  maskavietis prof. Viktors Saveļjevs Sirds operācija.  Operē Jella Upmane, Vilis Purmalis,  maskavietis prof. Viktors Saveļjevs
Sirds operācija. Operē Jella Upmane, Vilis Purmalis, maskavietis prof. Viktors Saveļjevs
Jēgermaņa skolniece

Uzrunātie kolēģi un skolnieki atzīmē docentes Upmanes rokas - zelta rokas. Viņai bija gari, slaidi pirksti, operēja filigrāni, skaisti. "Roku veiklību Upmane bija izkopusi, jo spēlēja arī klavieres. Biju dzirdējis, kā viņa spēlē Petrov klavieres - ļoti skaisti," atceras A. Ņikitins. Turklāt Upmane operēja bez trača, viņas asais prāts un aukstasinība ļoti noderēja grūtās situācijās.

Docente Upmane bija šefa Jēgermaņa skolniece, daudz mācījās no viņa. Bija laba diagnoste un līdzīgi Jēgermanim pie pacientiem bija gan agri no rīta, gan vakaros, gan arī nakts stundās. Strādāja kopā ar profesoru Vili Purmali, kurš vadīja 12. nodaļu. Tolaik tā skaitījās moderna nodaļa, jo nodarbojās ar žultsceļu ķirurģiju, profesors Purmalis Latvijā un Padomju Savienībā pirmais sāka izmantot holangioskopiju. A. Dālmane: "Viņas tandēms ar Vili Purmali bija burvīgs! Vilim bija Dieva dots talants, viņš izcili operēja, savā laikā viņu aicināja pat Kremlī operēt. Taču Purmalis daudz nečubinājās ar slimniekiem. To darīja Jella. Viņa pret visiem bija laipna, pieklājīga, piesēda, aprunājās, viņai pietika laika, viņai tas patika." Pacienti burtiski dievināja viņu par iejūtību, profesionalitāti un gādību.

1959. gadā Jella Upmane izturēja konkursu un kļuva par asistenti Rīgas Medicīnas institūta Hospitālās ķirurģijas katedrā. A. Ņikitins, kurš pēc prof. Ļeva Hnoha nāves 1984. gadā kļuva par katedras vadītāju, stāsta, ka Jella Upmane ātri iekļāvusies klīnikas kolektīvā un jau no pirmajām darba dienām spilgti izpaudies viņas ķirurģes, skolotājas un zinātnieces talants.

Pagājušā gadsimta 50. gadu beigās pēc profesora Aleksandra Liepukalna iniciatīvas Rīgas 1. slimnīcā tika izveidota un sekmīgi darbojās kardioķirurgu grupa iegūtu un iedzimtu sirdskaišu ārstēšanai. Šīs grupas sastāvā aktīvi darbojās arī Jella Upmane. Viņa bija pirmā sieviete-ķirurģe, kas kopā ar Maskavas Sirds un asinsvadu ķirurģijas institūta zvaigznēm (institūta galvenais kardiologs profesors Gdaļs Gelšteins, galvenais anesteziologs profesors Viktors Smoļnikovs, kardioķirurgs profesors Viktors Saveļjevs) un latviešu izcilākajiem ķirurgiem veica sarežģītas sirds operācijas Latvijā. Kolēģi piemin, ka viņa ļoti labi operēja vēnas, vairogdziedzeri, kuņģi, tāpat sekmīgi veica arī citas tolaik vissarežģītākās ķirurģiskās iejaukšanās.

Medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju par aktuālām aknu un žultsvadu ķirurģiskās ārstēšanas problēmām Jella sekmīgi aizstāvēja 1971. gadā, pēc gada kļuva par Rīgas Medicīnas institūta Hospitālās ķirurģijas katedras docenti.

Ar dakteri Aivaru Vītolu – ceļojot Ar dakteri Aivaru Vītolu – ceļojot
Ar dakteri Aivaru Vītolu – ceļojot
Audzinātāja - "mūsu mamma"

"1964. gadā kinožurnāls "Padomju Latvija" bija iecerējis, ka jānofilmē kāds no Medicīnas institūta beidzējiem. Profesors Liepukalns no ķirurgiem izbīdīja mani," atceras RSU Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas katedras profesors, katedras un klīnikas vadītājs Andrejs Skaģers, kurš 5. un 6. studiju gadu - hospitālo ķirurģiju - mācījās Rīgas 1. slimnīcas 12. nodaļā. "Tā es kopā ar docenti Upmani operēju apendicītu. Starmešu gaismā trīcēja rokas, bet Jella Upmane mani drošināja: mierīgi, mierīgi... Kad pabeidzām, viņa teica, ka tagad apendicītus varu operēt kaut vai tirgū!"

Docente Upmane iedvesa mieru, drošību. Operēja smalki, maz traumatiski - teic A. Skaģers. "No viņas mācījos mieru saglabāt jebkurā situācijā. Bet to jau lielā mērā nosaka raksturs. Jella pēc rakstura bija maiga, mierīga, pretimnākoša. Neko sliktu no viņas nevarēja paņemt. Nebija nekā tāda, kas nepatiktu. Viss patika. Viņa mūs aprūpēja kā mamma, zināja mūsu ģimenes. Pajautāja, kā klājas, kā kino paticis, kur esam bijuši. Lika pasveicināt dzīvesbiedri. Mēs pie viņas turējāmies."

Prof. Jānis Gardovskis, RSU rektors un Stradiņa slimnīcas Ķirurģijas klīnikas vadītājs, stāsta, ka docente Upmane bija pirmā, kas viņam atļāvusi patstāvīgi veikt dažus posmus kāju vēnu operācijā. "Es mācījos vienā grupā ar tādiem zēniem kā Valdis Zatlers, Māris Stalts, Ivars Smiltens. Sestajā kursā docente Upmane bija mūsu kuratore ķirurģijā. Jaunie puiši viņai patika, labprāt ar mums komunicēja. Kādreiz mazliet pabārās, bet viņā nebija ļaunuma. Vairāk mīlestības un pretimnākšanas, patiesa vēlme no mums izaudzināt labus cilvēkus, bieži vien pastāvot klāt un palīdzot, rādot priekšzīmi ar piemēru."

Jella Upmane apmācīja ne tikai studentus, bet arī subordinatorus, kursantus, klīniskos ordinatorus un aspirantus.

Jellas Upmanes dzimšanas diena 2003. gada 17. janvārī.  No kreisās: doc. O. Aleksis, doc. M. Pūce, doc. A. Ņikitins,  doc. J. Upmane, dr. L. Ķirse, laborante Ā. Baltekaula,  dr. I. Lāce un laborante I. Zabello Jellas Upmanes dzimšanas diena 2003. gada 17. janvārī.  No kreisās: doc. O. Aleksis, doc. M. Pūce, doc. A. Ņikitins,  doc. J. Upmane, dr. L. Ķirse, laborante Ā. Baltekaula,  dr. I. Lāce un laborante I. Zabello
Jellas Upmanes dzimšanas diena 2003. gada 17. janvārī. No kreisās: doc. O. Aleksis, doc. M. Pūce, doc. A. Ņikitins, doc. J. Upmane, dr. L. Ķirse, laborante Ā. Baltekaula, dr. I. Lāce un laborante I. Zabello

Sekmīgi vadīja studentu zinātnisko pulciņu. A. Ņikitins: "Daudzi audzēkņi, kam viņa pirmo reizi bija ielikusi rokās skalpeli, vēlāk kļuva par izciliem Latvijas ķirurgiem un traumatologiem. Vismaz divas ķirurgu paaudzes Jellu Upmani pamatoti uzskata par savu mīļoto skolotāju, audzinātāju un draugu. Ne velti bijušie audzēkņi viņu sauca un joprojām sauc par "mūsu mammu". Un, izauguši par atzītiem ārstiem, viņi Jellu Upmani neaizmirsa, jubilejās vienmēr brauca ciemos, apsveica.

No šīs pasaules Jella Upmane aizgāja ziemīgajā 2012. gada 6. decembrī. A. Ņikitns: "Mūsu atmiņās docente Upmane vienmēr paliks kā erudīta un mērķtiecīga ārste, godīgs un prasīgs cilvēks, uzticīgs un izpalīdzīgs draugs..."

Foto: no A. Ņikitina un I. Zabello arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2013. gada jūlija numurā