Mirkļu vienreizīgums. MIRDZA STARE, ģimenes ārste
Par runāšanu un klusēšanu
“Ai, nepatīk man nekādas intervijas un publicitāte! Taču, jā, esmu runātājs, sava viedokļa teicējs. Es gan šobrīd mēģinu sevi klusināt: Stare, gana runāts, sēdi klusu un nesaki visu, ko domā, bet ne vienmēr izdodas. Varbūt kādreiz kaut ko var panākt, bet citreiz liekas — sašūmējies, pasaki... nu, un kas no tā? Jaunajiem saku — jācīnās! Jo jaunībai piederas revolūcija un kurš gan cits cīnīsies par jaunajiem, par mediķiem. Arī ar pacientiem sanāk ne jau tikai par slimību, par vienu pumpu runāt.” 
Par “mūsu sētas bērniem”
“Kaut kas traks! Par ārstu esmu gribējusi būt vienmēr — un citu variantu nekad nav bijis. Rados mums neviena mediķa nebija, toties laukos bija ļoti jauki “mūsu sētas bērni”, padsmit kaimiņbērni mūsu miestiņā, lielākā daļa skolotāju bērni, bet arī kolhoznieku bērni. Vecāki spēlēja teātri, dziedāja ansambļos, dejoja, bet mums bija sava “joku māja”, mēs izcirtām krūmus, iekārtojām parku un ierīkojām gaisa dārzus (kaut par tādiem tolaik neviens ne zināja, ne rakstīja — mums bija jušana, ka “tā vajag”).
Mums bija savs “pasts”, mēs rakstījām cits citam vēstules, visi tepat bijām, bet rakstījām un vēstuļu izņemšanas dienā tās saņēmām. Un tas nekas, ka mēs desmitreiz dienā runājāmies. Mums bija “ēdnīca”: zaptes sanestas, galdiņi. Mums bija “skolas”, mēs rīkojām koncertus, aicinājām vecākus klausīties.
Jā, mums bija arī “dakters”: es biju tikai un vienīgi ārsts, nekad ne skolotājs vai bērnudārza vadītājs. Lellēm špricēju dibenā, kaklā skatījos un zināju, ka būšu tikai un vienīgi bērnu ārsts.”
Par institūtu un grupasbiedriem
“Pirmajā gadā, kad stājos institūtā, uz pieciniekiem noliku ķīmiju, noliku bioloģiju, bet pirms fizikas uznāca bailes... un es nosēdēju Bastejkalnā. Izņēmu dokumentus, gadu pastrādāju par sanitāri Aizkrauklē, braukāju uz sagatavošanas kursiem un stājos atkal. Tad nebija vairs bail.
Man bija ļoti labi grupasbiedri. Otrajā kursā, kad bija visas tās ķīmijas, man šķita, ka mēs mācāmies tik daudz, bezjēdzīgi, grūti un smagi, man uznāca “melnie”, teicu — iešu uz spuldžu fabriku strādāt. Braucu uz kapiem staigāt, katru rītu braucu. Par depresiju jau tolaik nerunāja. Uzrakstīju iesniegumu Pediatrijas fakultātes
dekānam Visockim ar lūgumu atskaitīt. Visa grupa gāja uz dekanātu, teica: viņa nezina, ko dara, neparakstiet to papīru! Dekāns uzklausīja grupasbiedrus, ne mani.”
Par praksi
“Man ir viegli strādāt, jo paveicies ar manu palīgu Aiju, abas esam Zivis pēc horoskopa, viņa ir bijusī vecmāte, bet es esmu bijušais pediatrs. Praksē bērniņu man ir mazāk, nekā gribētos: apmēram trešdaļa bērnu un divas trešdaļas cilvēku pēc astoņpadsmit.
Par pediatri es kļuvu aicinājuma un sirds vadīta, patiešām! — lai cik tas skaļi arī skanētu. Sirdī un dvēselē aizvien esmu pediatrs, bet, ja valsts mums liek kļūt par ģimenes ārstiem, tad mēs neesam tik stulbi, varam kļūt. Ir ģimenes ārsti, kas praksē nelabprāt pieraksta bērnus, bet man nekādu baiļu nav, jo pēc diploma esmu pediatrs un visu laiku mācos klāt, lai gan formāli pediatra resertifikāciju nokavēju un eksāmenu likt negribu. Visas devas un kilogramus, pieeju un taktiku atceros, dzemdību nodaļā esmu strādājusi, slimnīcas bērnu nodaļā, diennakts dežūrās. Un vienmēr jau būs kāds pacients, ar kuru nezini, ko darīt, jo kopā tāda slimību buķete!...
Ko nozīmē — apārstēt? Ar mani ir tā — nu, ja es daru, tad izdaru, nevis apmuļļāju kaut kā. Tomēr reiz arī manā dzīvē pienāca lielas bezcerības brīdis, kad nezināju, ko darīt. “Būt blakus, ar savu klātbūtni darīt prieku un palīdzēt cilvēka cienīgi aiziet,” — tādu padomu deva profesors Keišs, kuru vienmēr esmu ļoti cienījusi.
Intuīcija jeb čujs un ņuhs rodas ar gadiem. Un ar gadiem zini vairāk, pat ja kaut ko aizmirsti.
Kad sāka veidoties atbalsta grupas jauniešiem, mums bija “Paspārne”. Jaunieši aptaujā mani bija atzinuši par jaunatnei draudzīgāko speciālistu, un mani vienīgo no Līvāniem uzaicināja uz “Papardes zieda” organizēto kursu jauniešiem — starptautisku projektu par kontracepciju, par vardarbību, kura ietvaros biju pieredzes mācībā Dānijā, vienā no saviem nedaudzajiem ārvalstu ceļojumiem.
Lai gan iedzīvotāju skaits Līvānos krietni sarucis, uz prakses rādītājiem tas neattiecas, iet plusiņos. Ja praksē būtu tikai astoņsimt pacientu, tad gan viņi būtu izčubināti, gan dokumenti sakārtoti — ne tikai savai un pacienta zināšanai, bet arī birokrātiem.”
Par darbu un laiku
“Pēc institūta sadales mani aizsūtīja uz Kalupi Daugavpils rajonā. Lai gan esmu no šīs puses, Daugavpilī nebiju bijusi ne reizi, kaut kilometru ziņā nav nemaz tālu. Nebija bijis nekādas vajadzības braukāt riņķī, papīrus mamma vai tētis nokārtoja, skolas gados pietika ar maršrutu Līvāni—Preiļi. Un tad es ļoti raudāju, ieejot Daugavpils autoostā. Māsa, kas mani pavadīja, teica: nu, ja visa jūsu grupa tā raud, tad valstī sāksies plūdi. Jākāpj autobusā, bet es raudu, man ir slikti, eju atpakaļ uz soliņu, autobuss jau kurbulējas...
Kalupē bija ambulance, slimnīciņa ar divdesmit vietām. Vietējais dakteris, kam bija vasarnīca kaut kur Ukrainā vai pie jūras, jau saposies divu mēnešu atvaļinājumam: “Jums būs jāstrādā arī slimnīcā un visi jāpieņem.” — Pag, pag, bet es taču pediatrs!... — “Bet es tā daru! Jūs te paliekat viena!”
Un tad es tur biju, tikko no institūta sola, ar divdesmit pieaugušiem cilvēkiem. Tajos laikos “ātros” nesauca neviens, pirms viņš nebija bijis pie tevis ambulancē. Ja netiki galā, tad sauci, bet tā parasti i šuvi, i vēnā laidi. Man bija ambulancē dzīvoklītis iedots, koka ambulancē, turpat laboratorija, stomatologa kabinets. Un ambulancei bija verandiņa, kur šad tad gulēja tie, kas jau uz “citu dzīvi” pārcēlušies.
Pēc sadales bija jāatstrādā trīs gadi, es nostrādāju divus, jo puika piedzima. Puisītim bija astoņi mēneši, kad man no Līvāniem zvanīja grupas biedrene un aicināja savā vietā bērnu nodaļā: līvānieši negribot cilvēku no malas.
Vecāki solījās palīdzēt, puisītis pie viņiem, un tā es ziemā sāku strādāt. Daudz bija mājas vizīšu. Maldījos, jo pilsēta kopš maniem vidusskolas gadiem mainījusies. Ziema, pilsēta tumša, ielas es nezināju, sniegi, kāpņutelpas tumšas. Šodien es nesaprotu, kā mēs — ne tikai es, mēs visi! — tikām galā: ļoti garas pieņemšanas, bērnu nodaļa, dzemdību nodaļa, mājas vizītes pa divdesmit trīsdesmit. Bet laikam ir lietas, ar ko galā var tikt tikai kādu laika epizodi. Vai nu dūša tagad mazāka, vai arī laiks toreiz ritēja lēnāk.”
Par dēlu
“Dēls vēl tagad mēdz teikt, ka visgaršīgākā tēja ir Līvānu slimnīcas lielajā virtuves katlā vārītā un visgaršīgākā putra ir prosas putra. Slimnīcā uzaugušais bērns, kurš regulāri ir meklējis māti pa visu slimnīcu un sēdējis pie dzemdību nodaļas uz trepītēm, vēl vidusskolas žetonu vakarā nezināja, par ko kļūs, bet skaidri zināja, par ko mācīties neies, — par ārstu ne.
Bija laiks, kad mēs netikāmies bieži, trīs gadus Didzis nodzīvoja Anglijā. Prom brauca ar lielām sirdssāpēm, smagi. Liela ziema bija, tūlīt jābrauc uz lidostu, paša vēl nav. Kur biji? Pie bērnudārza biju, pie skolas, uz mežu.
Nezinu, kad būtu atbraucis, bet nomira mans mūža draugs, un Didzis atgriezās.
Tagad dzīvo pa Cēsīm. Sapratis, ka nav uzvalkā un kabinetā sēdētājs, bet vairāk mākslinieciskais tips. Mēs tiekamies biežāk nekā pirms Anglijas posma.
Manā atvaļinājuma nedēļā šopavasar Didzis lika man sakrāmēt mugursomu trim dienām, ielikt arī balles kleitu un kurpītes, bija sagādājis kopīgu izklaides programmu trīs diennakšu garumā. Uhh...
Jā, es droši vien izklausos pēc ļoti sakarīgas mammas, bet esmu gan kliegusi, gan durvis dauzījusi, gan histēriski raudājusi — kādos krīzes brīžos.
Mums ir tādas lielas, garas sarunas par visu kaut ko, jau dēla vidusskolas gados bija, tādas nakts, nakts, nakts sarunas...”
Par dzīves skolotājiem
“Man bija laba mamma, tāda, kas balsi nepacēla, bet ar viņu mums tādu sarunu nebija — tais laikos mēs nerunājāmies ne par dzīvi, ne par dvēseles stāvokļiem. Varēji padusmoties, paklusēt, bet runāties... nē.
Saka — bērni mūsu skolotāji. Mums jau katrs ir skolotājs! Atceros vienu dienu pirms gadiem četriem, kad braucu uz Rīgu un man viss salikās pilnīgi pa plauktiem: no tā esmu to iemācījusies, no tā — to... pilnīgi konkrēti!
Kādreiz teica — cilvēks nemainās. Maināmies jau nu gan, maināmies. Varam to neatzīt, bet, ai, kā maināmies! Par sevi skaidri zinu, kur esmu mainījusies. Kur — uz slikto pusi... bet varbūt nemaz ne uz slikto... Vienkārši neļauju vairs sev kāpt uz galvas, esmu iemācījusies pateikt — ja manis nav, tad nav, — un nejusties par to slikti.
Līdz pavisam nesenai sarunai ar dēlu man bija strikts moto: mans “jā” ir jā, mans “nē” ir nē un mans “es nezinu” ir nezinu. Ja kaut ko apsolu, tad izpildīšu, lūst vai plīst, lai kādi būtu apstākļi. Didzis lika aizdomāties par to, ka pirms laika teiktais “jā” varētu būt mainījies kvalitatīvi un saturīgi un, cenšoties apsolīto izpildīt, pati jutīšos slikti, tāpēc šim “jā” varbūt jāpārvēršas par “nē” un pretēji.
Cik mēs dzīvojam tā, kā gribam, cik — tā, kā pieklājīgi un pareizi? Un kas vispār ir “pareizi”? Kurš ir izdomājis šo “pareizi”? Tādas domas un atziņas no mūsu
pēdējās garās sarunas, kas sašķobīja vairākas manas pārliecības. Tātad pienāk laiks, kad tu esi atvēries mācībai, esi to pieņēmis un kļuvis skolnieks.”
Par dzīves lielajiem jautājumiem
“Kad nomira mamma, man neradās jautājums: “Kāpēc?” Manuprāt, tas ir pilnīgi nevajadzīgs jautājums, liekas rakstu zīmes.
Man ir sajūta, ka vispār mēs, zeme, pasaule, mājas — ar dzīvniekiem, ar cilvēkiem —, esam spēle, kurai kāds tur, augšā, uzzīmē “cirku” un bīda metamos kauliņus (vai viņam uzkrīt?). Mēs nezinām spēles noteikumus, bet esam spēles elements. Parasti viss no gala sākas atkal, no nulles: šeit viņš pazūd, kaut kur citur sāk no gala. Kad spēlētājam kāds kļūst neinteresants, viņš to novāc no laukuma. Ā, bet šis ir interesants! Ko viņš vēl var? Nu, tad es viņu vēl pa šito ceļu tai situācijā pabīdīšu. Kā tad viņš rīkosies? Tu padomā — izķepurojās! Nu, tad es viņam citu vēl kaut ko.
Vai arī, teiksim, uzdevums — veic uzdevumu un pāriet citā līmenī. Ē, tam gan, es domāju, jāiet uz citu līmeni!
Es gribētu tauriņš būt — tik viegli, tik skaisti. Un kas, ka pēc tam samirkst spārni lietū?! Nu, labi, samin tevi kāds... Bet katrā dzīvē kaut kas skaists.
Kā ir īstenībā? Varbūt tas nemaz nav jāzina.”
Foto: Vivita Kokina
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada augusta numurā