“Doctor is what I do, skater is who I am”* — tā rakstīts LIENES NULLES Instagram profilā. Tipiska mileniāļu paaudzes pārstāve, kurai darbs nav visa dzīve!
“Ar skrituļslidām man ir visilgākās attiecības. Pilngadība, rit deviņpadsmitais gads,” ģimenes medicīnas rezidente Liene lakoniski raksturo savu aizraušanos. Nē, tas ir kas vairāk par aizraušanos. Šovasar Liene piedalījās Pasaules skrituļslidošanas spēlēs (World Roller Games) Barselonā. Mazs cilvēciņš skeitparkā uz rampas, kuru visi vēro lielā ekrāna tablo. Sākas laika atskaite: trīs, divi, viens. Starta signāls. Un piecdesmit sekundes — lai pārstāvētu Latviju un parādītu, ko vari. Vārdos neparakstāms adrenalīns un liels saviļņojums.
Improvizētāja
Liene Nulle ir trešā gada rezidente ģimenes medicīnā un, kā pati smej, mācās improvizēt. “Katru dienu satieku jaunus cilvēkus, pacientus, nezinu, ko no viņiem sagaidīt, jāreaģē ātri, jāpieņem dažādas lomas. Jāimprovizē, skatoties pēc tā, kāds pretī cilvēks. Jāpatīk sarunāties. Esmu par to domājusi — ārsta darbā un skrituļslidošanā adrenalīns un improvizācija ir līdzīgais, tas X faktors. Arī slidojot jāimprovizē, turklāt skrituļslidotāji ir tāda “suga”, kas ir ļoti atvērti, bez aizspriedumiem. Pret dzīvi vispār. Improvizatori. Ar mugursomu mugurā, skrituļslidas pie rokas vai kājās. Dodoties uz citu valsti, parasti nerezervēju viesnīcas, jo iepazītie cilvēki kļūst par draugiem un naktsmājas garantētas. Kad savulaik devos uz Vāciju strādāt par auklīti Au–pair programmā, dzīve ieguva pavisam citus apvāršņus, kad skeitparkā iepazinos ar saviem jaunajiem draugiem.”
Lienes ikdiena rit, strādājot ģimenes ārsta praksē Vaivaros. Medicīna kaut kādā ziņā bijusi izvēle brīvprātīgi piespiedu kārtā. Studējot pirmos gadus, bieži radušās domas: ko es te daru? Centusies pat spirināties pretī un mammai (Dr. Anda Nulle — red.) stāstīt, ka grib būt skolotāja, uz ko mamma atbildējusi: izmācies par ārstu un tad varēsi darīt jebko! “Tagad esmu pateicīga, ka ģimene mani motivēja mācīties medicīnu, jo man tiešām patīk tas, ko daru!”
Viņa godīgi atzīstas, ka sakombinēt darbu ar treniņiem nav problēmu, jo strādā vienā praksē ar mammu, kas ir liela viņas atbalstītāja. “Ja jābrauc uz sacensībām, noteikti palaidīs, bet es zinu, ka pirms vai pēc tam pastrādāšu vairāk.”
Mazas meitenes uz kinostudijas rampas
Liene uz slidām ir no 2001. gada, bet pirms tam bija pamēģinājusi daudz ko citu. “Tenisu, distanču slēpošanu, riteņbraukšanu, burāšanu, skriešanu, pat basketbolu ar manu mazo augumu,” viņa uzskaita. “Man patika, bet līdz galam īsti nebija tas! Visi sporta veidi, kuros bija jāklausa treneris, jāpielāgojas citiem komandas biedriem, neaizgāja. Skrituļslidošanā mums nav oficiālu treneru, treniņu laiku. Esam brīva komūna — sazvanāmies un vienojamies: hei, ejam, braucam! Nedēļas nogalē aizbraucam uz Rēzekni vai Daugavpili, padauzāmies apkārt. Mācāmies cits no cita. Tas nav tikai sports, ir arī sociālā funkcija un piederības izjūta.”
Sākumā gan tas viss izskatījās tā, ka piecas pusaugu meitenes cenšas lielo Rīgas kinostudijas rampu sadalīt ar kādiem trīsdesmit 13—15 gadus veciem spurainiem puišiem. Progress bija lēns, gandrīz nemanāms, bet kāds prieks! “Man kā mazajai māsai vajadzēja pamēģināt visu, ko dara lielais brālis, līdzīgi bija manai māsīcai. Mūsu brāļi kaut kur bija dabūjuši skrituļslidas. Arī mums vajadzēja! Tā katru nedēļas nogali no rīta līdz vakaram šļūkājām pa rampu. Brāļi izauga un sen to vairs nedara, mēs ar māsīcu joprojām slidojam.”
Liene atceras, ka savulaik ar puišiem uz rampas gājis visādi, nav trūcis domstarpību, lekšanās, jo skrituļslidošana kā jebkurš ekstrēmais sports vairāk ir vīriešu pasaule. “Mēs tolaik bijām mazi, pusaudži. Visus tīņa gadus, kad meitenes interesējas par puišiem un pucējas, es braukāju pa Latvijas mazpilsētām uz skrituļslidošanas mačiem, biju mazs bosiks. Tagad puiši ļoti atbalsta meitenes. Ja esi vienīgā meitene skeitparkā, tevi palaidīs pa priekšu, aplaudēs, iedrošinās.” Viņa atzīst — jā, vīrieši šajā sportā, protams, dominē, bet ir arī pietiekami daudz daiļā dzimuma pārstāvju.
Bail, bet gribas pamēģināt!
“Vispār esmu ļoti bailīga. Baidos par visu,” Liene smejas. “Bet gribas arī pamēģināt. Man patīk vispirms kaut kur pieteikties un tad saprast: oo, kaut kas jādara! Mazliet vairāk jāpatrenējas, jānoskaņojas. Citādi nebūs izaugsmes.” Tā viņa stāsta, ka pieteikusies sacensībām Budapeštā, kur pamatnostādnes līdzīgas tām, kādas bija Barselonā — no tiesnešiem nevar izlūgties ne laiku, ne vēl vienu triku, līderi rāda lielus lēcienus, griež grādus, taisa kūleņus uz priekšu un atpakaļ, caur sāniem. “Kūleņi, amplitūda, grādi, tas ir mans klupšanas akmens. Es labāk šļūcu pa maliņu, pa trubiņu, man labāk patīk pie zemes. Bet pamazām mēģinu vairāk grādus pagriezt, augstāk uzlēkt. Jo lielās sacensībās bez tā nav ko darīt.”
Lai arī sevi neliela, Liene ierindojas starp pasaules divdesmit spēcīgākajām skrituļslidotājām. Kompānija, ar kuru viņa dodas kopā uz sacensībām, ir starptautiska, pārstāvētas dažādas profesijas. “Francūziete, kas ir būvinženiere, spāniete un bulgāriete, kas savu dzīvi saista ar skrituļslidošanu un vada skrituļslidošanas skoliņas, holandiete, kas ir medmāsa, un mana draudzene igauniete Kailija, arī medmāsa. Hm, diezgan daudzas no meitenēm ir saistītas ar medicīnu. Laikam mediķiem patīk adrenalīns!”
Atceroties emocionāli skaistus mirkļus, Liene min sacensības Winterclash Eindhovenā iekštelpu skeitparkā, uz kurām sabrauc dalībnieki no visiem kontinentiem. “Liels festivāls, bet līmenis augsts. Tas bija pēc studiju beigšanas, pirms diviem gadiem, un pirmo reizi sacensībās es piedalījos kopā ar savu igauņu draudzeni Kailiju, savu lielāko atbalstu un motivāciju. Abas bijām uz viena viļņa un tikām finālā pēc vairāku gadu sacensību pauzes, viņa palika ceturtā, es piektā. Šāda līmeņa sacensībās šis ir arī mans lielākais sasniegums.”
Par savu iedvesmas braucēju Liene sauc tuvu draugu un cīņubiedru Nilu Jansonu: “Latvietis, profesionāls skrituļslidotājs, viņam ir trīs skrituļslidu modeļi ar viņa vārdu — tas ir ļoti liels sasniegums pasaules līmenī. Viņš mani iedvesmo ar disciplinētību, izdomu, attieksmi pret dzīvi. Man arī viņa plakāts mājās pie sienas, skatos: hei, ja Nils var, varbūt arī es varu! No meitenēm Merry Munoz no Spānijas, iepazināmies pirms dažiem gadiem nometnē, traka meitene labā nozīmē, taisa trakus trikus — interesanta personība.”
Uzvelkot slidas kājās, galva iztīrās. “Tas ir sports, kur vajadzīga ļoti liela precizitāte. Ja nebūs koncentrēšanās, nebūs precizitātes un trika. Ja galva pilnīgi tukša un izbaudi braucienu, tad viss sanāk. Patīk, ka slidojot neviens nepasaka: dari to, lec tur vai slaido tur, taisi tādu triku. Pati saprotu: šobrīd jūtos apmēram tā, ka varētu pamēģināt kaut ko nedaudz ārpus savas komforta zonas, un ir liels adrenalīns tajā brīdī, kad mēģini. Turklāt adrenalīna iespaidā arī nejūt sāpes, jo kritieni ir diezgan bieži.”
* “Daktere ir tas, ko es daru, skrituļslidotāja ir tas, kas es esmu”
Foto: no Lienes Nulles albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada decembra numurā
