Ar izcilā Latvijas ārsta profesora MĀRTIŅA ZĪLES (1863–1945) filozofiju sastapos nejauši, kad pēdējos trīs medicīnas studiju gados jutu vajadzību pēc dziļākas ārsta profesijas jēgas.* Vēstījums, ko atstājis izcilais medicīnas filozofs, stāv pāri ikdienas medicīnas praksei. Aiz piesātinātā un sarežģītā teksta tas uzreiz neatklājas – Mārtiņš Zīle lasītājam dod brīvību domāt, izprast, sintezēt. Profesors uzved “visaugstākajā skatu tornī”, liekot meklēt atbildes uz jautājumiem: kāpēc ārstam būtu jāizzina intuitīvi uztveramais X faktors, kāpēc jāizprot neredzamais?
M. Zīle pagājušā gadsimta 30. gados
UZZIŅAI PAR MĀRTIŅU ZĪLI:
Tērbatā aizstāvējis doktora disertāciju par taisnās zarnas vēža statistiku (1898)
Zināšanas papildinājis Berlīnē un Vīnē
Ārsta gaitas sācis bērnu slimnīcā Pēterburgā, strādājis Vīlandē, Maskavā, Sevastopolē
Strādājis Odesā (1898-1922), eksperimentālās fizioloģijas laboratorijā pie prof. B. Verigo veicis pētījumus par bronhiālo astmu, saistaudu patoloģiju un tuberkulozi
Novorosijskas universitātes Odesā privātdocents speciālajā patoloģijā un terapijā (1905), ievēlēts par Vispārējās terapijas katedras vadītāju (1918) un profesoru (1920)
Latvijas Universitātes Fakultātes terapijas klīnikas un katedras vadītājs (1922-1938)
LU Medicīnas fakultātes dekāns (1923-1925)
Latvijas Universitātes rektors (1927-1929)
Latviešu Ārstu biedrības priekšnieks (1923-1929)
Internās medicīnas sintētiskā atzara dibinātājs
M. Zīle slimnīcā kopā ar Fakultātes terapijas klīnikas darbiniekiem
Korektums pie slimnieka gultas [1 ] Lai arī vairāk nekā gadsimts mūs šķir no laika, kad dzīvoja Mārtiņš Zīle, viņa sacītais par ārsta stāju ir gauži aktuāls - pieaugošais sūdzību un tiesas prāvu skaits liecina par nepietiekami kvalitatīvu ārsta un pacienta komunikāciju, medicīnas ētikas un saskarsmes jautājumus pavirzot otrajā plānā.
M. Zīlem pieder teiciens, ka ārstam jābūt korektam pie slimnieka gultas. Ko tas nozīmē? Profesors atbild: sev jāpajautā, vai klanāmies redzamo eksakto pētniecības rezultātu priekšā vai tomēr savu goddevību atdodam neredzamajam? Līdztekus tam, ko varam uztvert ar jutekļiem - eksakto, mūsos norisinās arī racionāli neaptverams process, kas izpaužas kā iracionāla dziņa - cieņa, pacietība, godbijība. To sauc par korektumu (ētiku). No ētikas viedokļa eksaktums ir tikai augsti potencēta tehnika, bet korektums - garīgas stājas jēdziens. "Zagļa darbs savā eksaktumā var būt augsti potencēta tehnika, bet tomēr tas ir vienlaikus nicināma gara stājas izpausme. Pēdējo simts gadu laikā mēs kā ārsti savā uzvedībā esam atradinājušies no korektuma jeb pietātes dzīvības mistērijas priekšā."
Mārtiņš Zīle teic, ka ārsts sākumā slimnieka priekšā ir korekts tikai ārēji, pieklājības dēļ. Tomēr viņš jūt, ka tikai ar ārējo korektumu nav iespējams iegūt patiesu saskarsmi ar slimnieku. Ārsts izmeklē pacientu, lietojot eksaktas metodes, un nokļūst līdz eksaktai diagnozei. Un tikai tad parādās patiesās medicīnas problēmas: "Ques bene diagnoscit, bene curat!". "Bene diagnoscit" ir noticis, tagad jāseko "bene curat".
Skaidrs, ka fizika, ķīmija, patoloģija, molekulārpatoloģija un ārsta izglītība ir nepieciešama kā stūrakmens, bet nav jāaizmirst, ka ar eksaktas pētīšanas palīdzību uztveram tikai dzīvā organisma izsmalcinātas diferencēšanās daļu. Makroskopiski un mikroskopiski redzamais ir tikai maza daļa no slimības procesa būtības. Lielākā daļa ciešanu būtības jāmeklē slimnieka neredzamajā daļā. Šķiet, ka aiz elektroniem visa matērija pārvēršas mums grūti saprotamā formā. Vai tā ir viena enerģijas forma vai dažādu atsevišķu enerģiju komplekss? Ja patiess otrs apgalvojums, visu eksakto atklājumu galarezultāts ir juku jukām ņirboša enerģijas jūra - haoss. Eksakti analītiskā dabaszinātņu pētniecība negribēti beidzas haosā, tāpēc tā nevar kalpot, lai saprastu visu, ko atrod veselā un slimā cilvēkā. "Mēs nedrīkstam aizmirst, ka cilvēka organisms ir kosmoss, tāpēc tā izprašanai būtu jālieto tādas metodes, blakus eksaktajām, kas tuvinātu izpratni par kosmosa rašanos no haosa. Līdz šim esam gājuši diferencēšanas virzienā, bet tagad jāsāk ceļš uz integrālo."
M. Zīle, runājot par klīniskās medicīnas attīstīšanu, ir abstrahējies tik lielā mērā, ka faktiski slimnieks un gulta ir pilnīgi izzudusi no redzesloka. Viņš pats to atzīst: "Cilvēka ciešanas man nav tikai ķīmiski fizikāls process; cilvēka ciešanas man ir mistērija, tāpēc tās ir svētas. Redzot šo mistēriju, man ik dienu ir jauni subjektīvi pārdzīvojumi."
Praktiskam ārstam šajā situācijā rodas jautājums: kāda jēga tik ļoti abstrahēties pie pacienta gultas? Zīle uzsver, ka cilvēka būtība ir viņa personība; tajā ir galvenā vērtība. No sākotnējā fenomena garīgā pola cilvēkā staro dievišķais, tikai šīs dievišķās potences dēļ viņš var pazīt, ka (un kā) var palīdzēt citiem cilvēkiem.
Ārstam ikdienā jāsastopas ar subjektīvo - personību. M. Zīle stāv pāri izplatītajai holistiskās veselības koncepcijai par pacienta psiholoģiskajām, fiziskajām un sociālajām vajadzībām. Tikai garīgi attīstīta personība pret citu var izturēties ar vajadzīgo pietāti, cieņu, Zīles vārdiem - korektumu.
Rodas jautājums - kā saprast gara jēdzienu, kas ir tikai intuitīvs? Zīle uz to atbild, ka analītiskajam kā pretstats jāattīsta sintētiskā domāšana. "Daudziem nepatīk subjektīva nostāja pret dzīves pamatproblēmām, bet tajā pašā laikā tie nepamana, ka "tas ir viņu pašu subjektīvisms, kas tiek pretstatīts citu subjektīvismam". Tas nepieciešams sekmīgai ārstniecības attīstībai, bet tieši ārstu pasaulē Zīle bieži sastapis vislielāko un negaidītu pretestību. "Vairums ārstu pretojas slimības sintēzes uztverei, dažiem tie ir "kā akmeņi maizes vietā". Daļa ārstu nevēlas nekādas sintētiskas spekulācijas, bet prasa praktiskus norādījumus darbībai - ārstēšanai." M. Zīle to nosauc par tuvredzību.
Tas, ka Zīles darbos bieži parādās jēdzieni "gars" un "dvēsele", liek domāt par Zīles filozofijas saistību ar teoloģiju. Viņaprāt, ir atšķirība starp teoloģiju un medicīnisko sintēzi. Teoloģijai ir dogmas par visām parādībām, bet medicīnas sintēze neizriet no apriori dogmas, bet gan atklājas loģiskās domāšanas veidā, ejot no atsevišķā (diferenciālā) uz tam atbilstīgo kopējo jeb integrālo. Diferenciālais ir šķietamā patiesība, bet integrālais ir neredzamā (īstā) patiesība. Medicīnas sintēze meklē integrālo patiesību.
Draudzīgs V. Zosta šaržs par prof. M. Zīli, 1933. gads. Zīmīgs ir vārds SINTĒZE, uz ko vienmēr ikvienu aicina M. Zīle. (P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājuma materiāls no dr. Laksberga kolekcijas)
"Sintētiskais ārsts"M. Zīle ieviesis īpašu jēdzienu "sintētiskais ārsts" (synthesis - "savienošana" no grieķu val.). Tas ir ārsts, kas var izprast cilvēku trīs viņa esamībās: eksakti nosaka fizisko slāni, loģiski atklāj potenciālo slāni un intuitīvi nojauš cilvēka iepriekšējo potenciālu (dievišķais, dievišķi pirmatnējais pamats cilvēkā). Zīle atsaucas uz Hipokratu un piebilst, ka ārstam reizē jābūt arī Dievam līdzīgam filozofam, ko interesē neredzamā potenciāla slānis cilvēkā, - kamēr parasts filozofs paliek vienpusīgs (loģiskais, ētiskais, estētiskais).
Galvenais secinājums: ārstam jābūt vispusīgi izglītotam, jāpārzina un jāizprot ētika, psiholoģija, filozofija un pat teoloģija, jo klīniskajā medicīnā ir saistība ar šiem aspektiem. Garīgās esamības apzināšanās, izkopšana ārstam ļauj saskatīt šo esamību arī pacientos, kolēģos, attīsta pietāti.
M. Zīles domu par nepieciešamību pētīt haosa teoriju, pacienta personības subjektīvos aspektus īstenoja prof. I. Lazovskis, prof. K. Rudzīša skolnieks un prof. M. Zīles internās medicīnas skolas turpinātājs. I. Lazovskis ārsta un pacienta attiecības aplūkoja ar citu saskarsmes modeli - fenomenoloģisku pieeju pacientam.
Prof. M. Zīle ar terapijas klīnikas darbiniekiem, pa kreisi no viņa K. Rudzītis, 1935. gads
Tanatoloģija. Nāve un nemirstība. Kas ir dvēsele? [2 ] Pievēršanās šai tēmai ir visai loģiska, jo M. Zīle medicīnas karjeras sākumā bijis patologanatoms. Ikdienā saskaroties ar nāvi, rodas daudz jautājumu gan par nāvi, gan dzīvības rašanos, gan arī par dvēseli. M. Zīlem ir savi oriģināli secinājumi.
Kas ir nāve? Ar šīs mīklas risināšanu nodarbojas daudzi filozofi, teologi, mākslinieki, dabas zinātnieki un biologi. Bet vai ārstam, kas ar to saskaras itin bieži, nevajadzētu zināt atbildi?
Kas notiek ķermenī, kad tas mirst? Atsevišķi orgāni un audi stundām ilgi pēc ķermeņa nāves uzrāda dzīvības pazīmes. Citi apgalvo, ka nāvi raksturo apziņas zaudēšana. Tomēr ne katrs, kas zaudējis samaņu, ir miris. Vēl citi teic, ka mirstošais cilvēks, nāvei iestājoties, zaudē dvēseli - nāve ir dvēseles šķiršanās no miesas. Cilvēki instinktīvi uztur šo pārliecību, bet zinātnieki to noliedz. Tā domā ortodoksālie materiālisti, bet filozofi un biologi arvien vairāk pārliecinās, ka tīri materiālistisks uzskats ir tukšs. Šāda novēršanās no vienpusīga materiālisma notiek arī medicīnā. "Katrs izglītots ārsts tagad zina, ka bez dvēseles faktoru atzīšanas nevar būt nekāda pietiekama slimības analīze, nedz apmierinoša ārstēšana." Jā, bet kas tad, ārstaprāt, ir dvēsele? Kad šūniņā rodas dvēseles potence?
Zīle uzskata, ka dvēsele organizē matēriju, padarot to par organisku matēriju, tas varētu liecināt, ka tā jau pastāvējusi pirmatnējā šūniņā - viss ir sācies jau vīrieša sēklas šūnā un sievietes oliņā. Apaugļošanās laikā darbojas divi antagonisti kopējai partnerībai, lai dotu sākumu jaunam, līdz šim svešam virzienam.
Zīle salīdzina ķermeni ar orķestri, kas sastāv no milzum daudziem atsevišķiem muzikantiem, bet katra šūniņa spēlē to melodiju, kas saskan ar kopējo - visa organisma (veselības gadījumā). Top skaidrs, ka ik šūniņa padota kādam augstākam imateriālam principam, jo, ja katra šūniņa darbotos atsevišķi kā antagonists, tad katra orgāna un šūniņas darbība kļūtu absurda, jo pretējie poli vilktu katrs uz savu pusi. Tāpat divas antagonistiskas sistēmas neatkarīgi (simpatiskā un parasimpatiskā nervu sistēma) organismā nespēj nodrošināt nekādu pastāvēšanu vai kustību. Tāpēc M. Zīle uzsver, ka, piemēram, sirds muskulis nedarbojas tikai sevis dēļ, bet lai apgādātu citus orgānus ar asinīm, tāpat mūsu dzīvei vajag būt noteiktai jēgai (ir loģiskums); ir kaut kas, kas šo darbību diriģē.
Veģetatīvā nervu sistēma ir zizlis, ar kuru imateriālais vada "orķestri" - dzīves simfoniju. Izbeidzot kopspēli, iestājas individuāla nāve, bet katra muzikanta atsevišķi (katras šūniņas) - nē. Ir zināms, ka ik dienu bojā iet liels skaits šūnu, notiek dabiska šūnu nomaiņa, tāpēc parciālā nāve parasti neuztrauc. Īstā nāve iestājas, kad "diriģents" vairs nespēj "muzikantus" noturēt kopējam darbam.
Dvēsele viena pati nevar radīt dzīvību, tāpat arī matērija - nevar. Abu (matērijas un gara) apvienošanai ir produktivitāte - jēga.
M. Zīle piebilst: lai saprastu garīgos jautājumus, jāskatās kopsakarā - kā uzlūkojot orķestri. Dvēsele ir visu procesu augstākais vadītājs ķermenī, augstākais imateriālais princips, kura izpausmes ir griba un saprāts.
Latvijas Ārstu biedrības valde 1929. gadā. Pirmajā rindā no kreisās: Gustavs Reinhards, Kārlis Barons, Mārtiņš Zīle (priekšnieks), Jēkabs Alksnis, Pēteris Sniķeris, otrajā rindā no kreisās: Jānis Skuja, Pauls Stradiņš, Nikolajs Vētra
Par slimību, veselību un ārstēšanuM. Zīles terapijas principi sakņojas klasiskajā dabas dziedniecības skolā, kas ir viens no vecākajiem medicīnas virzieniem pasaulē. Eiropas tradīcijas dabas dziedniecībā izaugušas no seno grieķu un romiešu medicīnas, ietekmējušās no indiešu medicīnas. [3 ]
Lai Zīles pieeju izprastu labāk, īsi par to, kā evolucionējis skatījums uz slimību, slimnieku. Hipokrats (460-370 p.m.ē.) - mācība par ķermeņa šķidrumu līdzsvaru. Galēns (129-216) precizēja Hipokrāta mācību par šķidrumiem, mācība par konstitūciju, lielu nozīmi piešķīra pašizārstēšanās spēkiem, medikamentiem - atbalsta nozīmi, bet ārsts kalpoja tikai kā palīgs. Paracelzs (1493-1541), Kneips (1821-1897) - pacientu uztvēra kā saslimušu būtni, nevis apskatīja tikai slimību (klostera medicīna, reliģija). XIX gs. sākumā, kad attīstījās Rūdolfa Virhova (1821-1902) šūnu patoloģijas teorija un slimībām specifiskie medikamenti, īpaši antibiotikas, medicīnā nostiprinājās slimībā sakņota pieeja, kas veicināja farmakoloģijas attīstību, mākslīgo audu radīšanu utt., it kā nomainot Galēna ķermeņa šķidrumu teoriju, bet patiesībā tradīcija turpinājās. Reizē ar Virhova šūnu patoloģiju XX gs. sākumā attīstījās mācība par ķermeņa šķidrumiem, ko nosauca par humorālo patoloģiju [4 ] . Karls fon Rokitanskis (1804-1878) turpināja šo virzienu un centās definēt Galēna principus, pētot mikrocirkulāciju. Viņš pieņēma, ka slimības cēlonis nav šūna, bet gan traucējums mikrocirkulācijā. Vīnes internās medicīnas profesors Hanss Epingers (1878-1948) šo teoriju attīstīja tālāk, izmantojot jau moderno histoloģiju, eksperimentālos pētījumus, atklājumus klīnikā un patoloģijā. Viņš pierādīja, ka ikvienas šūnas pastāvēšanai (mikrocirkulācijai) nepieciešama pamatsubstance jeb ekstracelulārā matrice. Kopš 1947. gada teoriju tālāk attīstīja Vīnes histologs Alfrēds Pišingers (1899-1983), kurš aprakstīja intersticiālās telpas nozīmi šūnu vielmaiņā, kā arī ieviesa jēdzienu "pamatregulācijas sistēma", kas sastāv no mezenhimiālo saistaudu tīkla (ekstracelulārā matrice), kapilāriem, starpšūnu fibroblastiem, fibrocītu vides, šūnu membrānām un veģetatīvajām nervu šķiedrām utt. Viņš atklāja ekstracelulārās matrices saikni ar hormonālo un autonomo nervu sistēmu, kā arī smadzeņu reakciju uz matrices vides pārmaiņām Šo teoriju sauc par ekstracelulārās matricas regulācijas teoriju, kas ir holistiska teorija kā par veselību un tās uzturēšanu, tā arī par slimības attīstību. Tā atklāj saistaudu lielo nozīmi fizioloģiskos un patoloģiskos procesos, kā arī fizikālās terapijas nozīmi. A. Pišingers un viņa kolēģi turpināja Eiropas pētniecības virzienu par ķermeņa šķidrumiem Hipokrata tradīcijās.
M. Zīle bija Hipokrata tradīciju tiešs turpinātājs. M. Zīle nepiekrīt Virhova teorijai, ka patoloģija meklējama tikai šūnu līmenī, viņš uzskatīja, ka diagnoze vien nedod pilnu izpratni par slimību. "Tikai tad, kad slimību attiecina uz hereditārajiem un konstitucionālajiem faktoriem, ārējās pasaules ķīmiskiem, fizikāliem procesiem, kas savstarpējā korelācijā rada apstākļu kompleksu un ietver analizējamos faktorus, ārsts spēj objektīvi uztvert slimības būtību." Veģetatīvā funkcionējošā vienība un tās nozīme veselības saglabāšanā un slimības attīstībā, kuru viņš bieži piemin savos darbos, saskan ar ekstracelulārās matrices regulācijas teoriju. "Veselības stiprināšanas pamatā ir korelācijas jeb līdzsvara atjaunošana starp organisma šūnām, audu šķidrumiem un neirālo regulāciju." Organismā ir daudz korelāciju, katra šūniņa ir korelatīvi saistīta ar citu. Katram dzīvības procesam nepieciešami vismaz divi: funkcionētspējīga vienība (šūna) un šūnu barojošais šķidrums. Zīle piemin trīs šķidrumu cirkulācijas ceļus, to nozīmi slimības attīstībā (mūsdienu izpratnē - cirkulācija pa liela, vidēja un maza kalibra asinsvadiem un audu šķidruma cirkulācija). [5 ] M. Zīle uzsvēris ādas turgora kvalitātes un kvantitātes, neirālā kairinājuma un ķermeņa šķidrumu plūsmas - asinis, limfa, starpšūnu šķidrums - nozīmi veselības atjaunošanā un slimības patoģenēzē. Pie ikkatras slimības vainojama slikta asinsrite. Tāpēc pilnīgi loģiski uzsvēris dažādu ierīvēšanās, norūdīšanās procedūru - fizikālo procedūru nozīmi veselības uzturēšanā un arī atveseļošanā. No fizikālām terapijas metodēm Zīle min saules peldes, peldi siltā jūrā, dūņās, smilšu peldes un ogļskābās gāzes peldes. "Ar fizikālām procedūrām ir jāpanāk hiperēmija, hiperlimfija un veģetatīvās nervu sistēmas galotņu kairinājums." Sabiedrībā pazīstama bijusi M. Zīles (ķermeņa) suka. To līdz šim nav izdevies atrast.
Visai oriģināli un vienkārši definējis slimības jēdzienu un ārstēšanas mākslas pamatprincipu: slimība ir saskaņas (līdzsvara) jeb korelācijas trūkums starp dzīvības enerģiju uzturošajiem antagonistiem, piemēram, starp simpatisko un parasimpatisko nervu sistēmu. Savukārt ārsta uzdevums ir dot slimnieka dzīvības procesiem tādu grūdienu jeb pavilkt tos pavedienus, lai katra cilvēka potenciālie dziednieciskie faktori spētu nodrošināt tālāko izveseļošanos (līdzība ar Galēna uzskatiem).
Ja organismā būtu tikai patoloģiski procesi, tad slimība vienmēr beigtos ar nāvi, saka Zīle. Ir vēl kādi procesi, kas sekmē izveseļošanos, ko aplūko higioģenēze jeb mācība par izveseļošanos. [6 ] "Higioģenētiskā mērķtiecība jeb tieksme uz izveseļošanos piemīt katram cilvēkam no dzimšanas, to var redzēt, piemēram, organisma reakcijā uz rūdīšanos, kur organisms iemācās darboties ekonomiskāk - partneriskas funkcijas noris ātrāk un efektīgāk. To var definēt kā stipru konstitūciju. Konstitūcija turklāt nav kaut kas nekustīgs, nemainīgs, bet gan atrodas mainībā." [7 ] Higioģenēze sāk darboties reizē ar patoģenēzi, bet iznākumu - izveseļošanos vai nāvi - noteiks tas, kurš gūs pārsvaru. Mācības par higioģenēzi nav, bet tā jāpēta caur patoģenēzi. Zīle mēģina izskaidrot un uzsver, ka terapija tikai tad būs veiksmīga, kad tās pamatā būs higioģenēzes principi.
M. Zīle, runādams par slimību un atveseļošanās procesiem, aplūko tos vienlīdz pamatīgi gan no patoloģijas zinātnieka, gan histologa, gan no klīnicista redzes punkta. Darbos M. Zīle atklājas kā klīnicists ar lieliskām novērošanas un analīzes spējām, kā ārsts un zinātnieks, kas apveltīts ar lielu pacietību un visu līdz sīkumiem pieraksta, redzēto pamatojot ar loģiskiem spriedumiem. Mūsdienu ikdienas medicīnas prakses trūkumi: nereti steigā doma par slimības patoģenēzi vispār netiek iedarbināta, anamnēze netiek ievākta, piemirsta arī veģetatīvās nervu sistēmas nozīme, par ko daudz runāja M. Zīle. Izpratne par fizikālo medicīnu virspusēja, attāla, kūrorti nolaisti, pamatīgi uzsvērta terapija ar medikamentiem. M. Zīles darbi atgādina par piemirstām vērtībām.
Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2013.gada augusta numurā
