Medicīna kā māksla. Arī divdesmit pirmajā gadsimtā

Par moderno dzīvesveidu, kas ik rītu liek iet dušā, būt fiziski tīram, ļauj salabot ķermeni gēnu līmeni, bet nepieprasa salabot dvēseli un klausīties sirdsapziņā. Vai ārstam jāpieskaras pacienta dvēselei?Sarunājas filozofe Maija Kūle un ārsts Valdis Pīrāgs

PAR RUNĀTĀJIEM:

MAIJA KŪLE, LU Vēstures un Filozofijas fakultātes profesore, Filozofijas un socioloģijas institūta direktore VALDIS PĪRĀGS, LU Medicīnas fakultātes profesors, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs

Ārsts-mākslinieks kvotu medicīnā?

V. Pīrāgs: Vienmēr ir jāsaprot, ko vecākie kolēģi domājuši ar vārdiem "ārstam jābūt arī māk-sliniekam". It īpaši ķirurgu aprindās vārdam "mākslinieks" ir mazliet nievājoša izteiksme - sak´, vienreiz žilbinoši izoperē, bet otrreiz...

Domāju, vārds "mākslinieks" iešifrē domu, ka par ārstu kļūst cilvēks, kas spēj radīt, ne tikai atkārtot zināšanas. Ārstam vēl arvien divdesmit pirmajā gadsimtā jābūt personībai, kaut sabiedriskās struktūras (grūti definēt, tas ir kapitālisms vai kas cits) mēģina gandrīz visas profesijas pakļaut kontrolei. Ar elektroniskiem līdzekļiem paveras plašas iespējas to izdarīt. No ārsta nez kāpēc vispirms tiek prasīta izmaksu efektivitāte, nevis ārstēšanas kvalitāte. Tas ir nopietns pavērsiens. Taču prasība - labam ārstam jābūt māksliniekam - arvien ir spēkā.

M. Kūle: Ar mākslu domāta spēja tvert veselumu. Un ārstēšanā šī pozīcija, ka redzi otrā ne tikai ārstējamo, bet, kā filozofi teiks, subjektu, cilvēku kopumā, no Hipokrata laikiem pasaulē jau nav mainījusies.

Par mākslu kā skaistumu domājot, man prātā ienāca tāds piedzīvojums. Studējot Humanitārajā fakultātē padomju gados, mūs gatavoja par kara medmāsām. Piecus gadus katru ceturtdienu sūtīja praksē uz klīniku Traumatoloģijas institūtā pie profesora Kalnbērza. Protams, mēs viņam maisījām un tam nebija nekādas augstākas un dziļākas jēgas. Mēs, filozofu meitenes, baltos halātiņos stāvējām apkārt Kalnbērzam, viņš taisīja tādas ļoti intīmas operācijas, presē par tādām nebijām neko dzirdējušas, grieza un šuva, un prasīja: meitenes, jūs neko nesaprotat, bet - vai tā ir skaisti? Ne funkcionāli, medicīniski tehnoloģiski pareizi, bet skaisti. Arī tas ir savs aspekts. Ārstēt vajag skaisti. Tam, ko dari ar cilvēka miesu, orgāniem, dzīvību, jādod skaists rezultāts.

V. Pīrāgs: Skaistumā bāzēta medicīna...

M. Kūle: Jāskatās plašāk, mākslas pamatideja ir dot pasaulei skaistumu. Tagad modē neglītuma estētika. Bet mēs to apiesim. Tā nāk un aiziet...

V. Pīrāgs: Tā ir inversija - daži dzīves nomākti cilvēki visu, kas ir neglīts, mēģina iedomāties par skaistu.

M. Kūle: Piemēram, Kuļika performances ar noasiņošanu, postmodernās performances griezt savu ķermeni... Šīs riebeklības, starp citu, sākās no piecdesmito gadu Vīnes akcionisma. Šīs perversās neglītuma estētikas parādības Eiropa nez kāpēc vēlas pretstatīt labai dzīvei, kurā vajadzētu vairāk skaistuma. Ir publika, kas seko, tīksminās. Nereti skatītājiem un šo performanču radītājiem, ko viņi paši negrib atzīt, ir psiholoģiskas novirzes. Kādreiz mācīju mākslas vēsturi, neatceros šādas izpausmes; Fransisko Goijas darbos ir izkropļots ķermenis, bet viņam bija šizofrēnijas pazīmes. Tas ir komentārs, ka dzīve mums prezentē ne tikai skaistumu. Ja ārsti atdod cilvēkam harmoniju, tad modernā māksla spēlē pretī ar brutālu, vardarbīgu ķermeņa neglītumu...

Atgriežoties pie mūsu sarunas par medicīnu kā mākslu, man ir pavisam maza pieredze ar medicīnu. Esmu bijusi divreiz slimnīcā, kad man bērni dzima. Protams, man ir pieredze ar poliklīnikas ārstiem. Mūsdienās kapitālismā (man arī nepatīk šis vārds, mums drīzāk ir industriāla postkapitālistiska situācija) ļoti daudzus procesus nosaka nauda un kvantitatīvie aprēķini. Tur jums taisnība. Un tāpēc gan poliklīnikas, gan slimnīcas ir spiestas pacientos redzēt objektus. Tas nozīmē atsvešinātību.

V. Pīrāgs: Veselības aprūpes administratori cenšas iedvest, ka pret cilvēkiem nav jāattiecas kā pret pacientiem, bet kā pret klientiem.

M. Kūle: Mums universitātē to pašu saka. Kas ir studenti? Mūsu pakalpojuma saņēmēji. Man tas ļoti nepatīk. Students ir personība.

V. Pīrāgs: Rietumu sistēma degradējas, jo ir paniskas bailes no kontroles, atbildības. Jādara viss, lai klients būtu apmierināts. Sistēmu pavada bailes uzņemties individuālu atbildību. Un, ja uzņemas, tad tā ir jāapdrošina neskaitāmas reizes.

M. Kūle: Tas paralizē ārsta vēlmi improvizēt, būt māksliniekam.

V. Pīrāgs: Mans skolotājs docents Agnis Štifts (viņam šogad apritēja 90 gadu) pēdējā Ārstu kongresā uzstājās ar spīdošu uzrunu. Viņš teica, ka apbrīno medicīnas progresu, vienīgi žēl, ka ārsti un it īpaši māsiņas tiek uztverti kā apkalpojošās sfēras darbinieki.

Kvotēšana ir pretdabiskas regulācijas princips - lai cik mazu naudu no kārtējā budžeta veselības aprūpei iedod, to vienmēr var nokvotēt ar pareiziem koeficientiem. Tiek stimulēts vēl vairāk attīstīt maksas pasākumus, kaut arī esam vissliktākajā pozīcijā ar pacientu līdzmaksājumiem. Šāda loģika ir ačgārna, un tā ir Veselības ministrijas mazspēja panākt lielāku finansējumu. Protams, arī Finanšu ministrijas un citu ministriju cinisms, ka veselībai, izglītībai un zinātnei tiek tas, kas paliek pāri.

M. Kūle: Ārsti tāpat strādās ar entuziasmu. Tāpat kā zinātnieki. Tā ir sirdslieta, profesija. Ja nav naudas, diez vai ārsti aizslēgs visas durvis. Bet kvotas ir briesmīgi nežēlīga un neētiska lieta. No malas skatoties, divdesmit gados medicīnā daudz dažādas reformas sadomātas. Liekas - dažreiz pārsteidzīgas bijušas.

V. Pīrāgs: Manuprāt, tagad pilnīgi ačgārnas reformas netaisa, bet ir grūtības šo jau ļoti sagrozīto sistēmu dabūt uz sliedēm. Cilvēki, kas agrāk ticēja, ka reforma nesīs labas pārmaiņas, vairs netic, ir noguruši, ciniski. Un, ja neviens netic, tad grūti ko labu izdarīt.

M. Kūle: Ingrīda Circene tagad cenšas ar vispārējās apdrošināšanas ideju. Cilvēkiem, kas nemaksā nodokļus, divsimt trīsdesmit lati gadā, ir milzu summa. Iedomājos savu lauku ciemu, kādi tur ir cilvēki - strādā mežā, lasa ogas, sēnes, viņi tādus nodokļus nemaksās valsts kasē! Visi šie cilvēki būs ārpus medicīniskās aprūpes, kamēr neķers infarkts. Veselības aprūpes sistēma iegūs vēl slimākus cilvēkus, reforma var pagriezties pilnīgi pretēji.

V. Pīrāgs: Būtu jāsāk ne ar lielāko summu, bet cilvēki jāpieradina pie domas, jāparāda burkāns, ka, maksājot nodokļus, viņi atgriežas veselības aprūpē.

Bet kā atkal iedegt ticību cilvēkos? Protams, Latvija pēc objektīviem rādītājiem vairs nav tik trūcīga valsts. Bet psiholoģija joprojām palikusi kā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados - ja es kaut ko nepiesavināšos vai nenoslēpšu, varu neizdzīvot.

M. Kūle: Neticība ilgai valsts pastāvēšanai, korupcija, kas nāk no padomju gadiem, blata sistēmas, iedibināti tīkli kā politbiznesa klanu grupējumi joprojām pastāv. Ko darīt? Atrast cilvēkus, kam uzticēties. Inteliģence ir iznīdēta, taisnība, ar karu, aizbraukšanu trimdā, ar izsūtīšanu uz Sibīriju. Bet, raugoties uz cilvēkiem visapkārt, man ir maza cerība.

Māksla sakārtot ķermeni. Bet dvēseli?

V. Pīrāgs: Domāju, ka nopietns slimnieks arvien vēlas ārstu-personību, cita lieta, vai tas tiek kultivēts, nevis apkarots no kontrolējošo institūciju puses.

M. Kūle: Tas pagrieziens ir lielāks. Nav tikai tas, ka ārsts ir citā sociālajā lomā. Mēs filozofijā ar studentiem runājam, ka ap divdesmitā gadsimta sākumu Eiropa ļoti aktīvi pagriezās prom no kristietības. Lai kāda kristietība bijusi ar inkvizīciju, bet dvēseles jautājums tajā likts centrā. Mūsdienās ķermeni vairs neuztveram kā tādu, kas nes ļaunumu, grauj dvēseli, esam pagriezušies uz ķermeņa cienīšanu. Patērētāju sabiedrībā ķermenis, tā vajadzības ir iznākušas priekšplānā, dvēseli uzskatām par kaut ko jocīgu, vecmodīgu. Fitness, to fit - piederi tam, ko tev žurnāli rāda, esi "deviņdesmit-sešdesmit-deviņdesmit".

V. Pīrāgs: Nu jau vairs tās superkārnās nav modē, griežas atpakaļ.

M. Kūle: Bet uz Rubensu netiksim atpakaļ. Rubensa tipāži ir labi paēdušas, sārtiem vaigiem. Vesela sieviete, nevis kārns, ar tuberkulozi slims radījums. Tas, ka ķermenis ļoti strauji iznācis priekšplānā, atainojas arī medicīnā. Ne jau tikai tāpēc, ka ārstiem nav laika. Protams, nav laika. Bet kopējā kultūras ievirze ir tāda, ka ķermeni varētu sakārtot bez dvēseles līdzdalības.

Redzu - viens no jūsu žurnāla (Doctus - aut.) virsrakstiem ir par Austrumu un Rietumu medicīnu... Cik ļoti Austrumi uzsver dvēseles nemitīgo klātbūtni visur ķermenī?! Psihoanalītiķis Karls Gustavs Jungs savulaik teica: dvēsele ir visā tavā ķermenī. Nevis kaut kur pie sirsniņas, nē - visā ķermenī. Cilvēki intuitīvi vēlas no ār-sta visu savas būtnes kopizjūtu: lai parunājas, lai paskatās acīs, lai jūt līdzi. Filozofi māca, ka ciešanas arī ir tava būtība, tavs izturības mērs, nevajag visas ciešanas novērst. Sāpes, psihotraumas, protams, jānovērš, bet ciešanas ir dvēseles daļa. Un ārsts, ar tevi runājoties, ne tikai izraksta antibiotikas, bet ir tavas dvēseliskās sakārtošanas palīgs, draugs, mākslinieks - kā mēs teicām.

Bet tehnoloģizētā sabiedrībā, kurā katram pacientam poliklīnikā atvēlētas 10-15 minūtes, tas nav iespējams. Un tā ir liela pretruna. Agrāk dvēseles sakārtošanas darbu apkalpoja baznīca. Šobrīd to varētu darīt psihoanalītiķi, bet tas dārgi maksā. Šī niša ir tukša.

V. Pīrāgs: Skaidrs, ka ilgi šī niša nepaliks tukša. Pēdējā desmitgadē ezoteriskas lietas eksponenciāli pieaug. Nesakot neko negatīvu, bet šis nav tradicionālais ceļš, kad skolotājs (guru, mentors) garīgās mācības nodod māceklim. Tagad ezoteriskās lietas var atrast internetā. Zūd cilvēciskais faktors, kas nodrošināja uzticamību un paredzamību. Tagad ir daudz marginālu personību, kas arī ir meklētāji, bet nav harmoniskas personības. Mūsdienu pasaulē zūd harmonija. Es daru to, kas man patīk, un tas, kas man patīk, ir vajadzīgs citiem. Un radot es, savukārt, baudu savu darbu un vairoju ap sevi laimi, apmierinātību. Tas tiek uzskatīts par naivu, novecojošu. Šobrīd modernāk ir izveidot kādu savu grupu, iespējams, facebook vai draugos, un, personiski nesatiekoties, apmainoties ar īsām ziņām vai tā brīža pārdomām, piepildīt dvēseles nepieciešamības.

Māksla atjaunot iekšējo regulāciju

M. Kūle: Lasu studentiem kursus - kā Šellinga sieva mirst, viņai ir infekcijas slimība, un vienīgais, ko dakteri deviņpadsmitajā gadsimtā izdomāja - satīt sirdzēju palagos, kas samērcēti kumelīšu tējā. Iedomājaties! Tāda ir medicīnas vēsture! Un ko tagad spēj medicīna?!

V. Pīrāgs: Tehnoloģijas nav trūkums, bet ieguvums. Marķieri un parametri ir jāmēra, bet jāredz arī tas, kas to visu regulē. Tēze, par ko esmu daudz domājis un arvien neesmu izdomājis, - visām dzīvām bioloģiskām sistēmām ir pašregulācijas sistēma, un tā ir daudz varenāka, nekā mēs šobrīd spējam imitēt ar kādu mērījumu, tablešu palīdzību. Šī sistēma lielākajā daļā gadījumu spēj stabilizēt dažādus notikumus. Mēs iegriežam rokā, ir sāpes, iekaisums, bet roka sadzīst. Mēs varam ar modernās medicīnas palīdzību paātrināt procesu, bet īstenībā reparāciju veic iekšējā vide. Mēs vienīgi varam palīdzēt kādam, kam neiet tik labi. Bet, ja mēs sākam jaukt pašu regulācijas sistēmu, domāju, iznākums ir ļoti slikts.

Pilnu raksta versiju lasiet 2013. gada decembra numurā

Foto: Liene Pētersone